2021. gada 16. aprīlis
Vārda dienas: Mintauts, Alfs, Bernadeta

Zaļā ceturtdiena

iesūtīts: 2021.04.01 20:37

Zaļās ceturtdienas rīts. Ordinācijas solījuma atjaunošana

Trešās dienas rītā, ienākušas kapā apraudzīt mirušo Jēzu, sievietes sastapa baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē. Viņš tām paziņoja labo vēsti, kura viņas reizē izbiedēja un iepriecināja. Tas ko pateica jauneklis baltajās drānās, bija svarīgākais, ko vien kāds viņām varēja pateikt.

Kad pirms īsāka vai ilgāka laika mēs saņēmām ordinācijas svētību – es pat teiktu – sakramentu, mēs, tēlaini vai burtiski bijām tērpti baltās drānās. Mēs katrs apņēmāmies un solījāmies savu dzīvi veltīt tam, lai cilvēkiem vēstītu par vissvarīgāko – ka Jēzus ir dzīvs un var izglābt viņu dzīvi. Mūsu alba ir eņģeļa tērps, kas atšķir apustuliskā amata nesēju un norāda uz evaņģēlija sludinātāju.

Taču Marka evaņģēlijā ir arī cits stāsts. Tanī naktī, kad mūsu Kungs tapa nodots un sagūstīts, Getsemanes dārzā kāds jauneklis, kailumu ar linu drānu vien apjozis, sekoja viņam, un tie mēģināja to sagūstīt. Bet tas, drānu pametis, izbēga no tiem kails. Kas tas tāds viņam bija par apģērbu? Tā acīmredzot bija dzestra pavasara nakts, ja Pēteris sildījās pie ogļu ugunskura. Kam varēja ienākt prātā tādā laikā savu kailumu apsegt vienkārši ar linu drānu? Ir grūti ielīst otra cilvēka galvā un zināt viņa motīvus, taču šī jaunekļa tēls ir simbolisks. Pirmajiem kristiešiem bija pieņemts, kad kādu kristīja, novilkt tam ielas apģērbu par zīmi piederības saraušanai ar pasauli. Kad viņš bija ieziests ar svētīto eļļu un pagremdēts ūdenī, viņu ietērpa tādā tērpā, apsedzot kailumu ar linu drānu.

Kad man pienāk izšķirīgais brīdis, ko es daru? Palieku ar Kristu vai pametu savas baltās drānas un bēgu kails? Paldies Dievam, mūs neviens negūsta ar nūjām un zobeniem, kā sagrāba mūsu Kungu un mēģināja sagrābt jaunekli linu drānā. Taču mēs varam labi iedomāties citus valgus. Piemēram, kad uzbrūk pārbaudījumi, kad nasta kļūst pārāk smaga, atsacīšanās pārāk liela, sarežģījumi pārāk nomācoši. Vai, gluži pretēji, kad savalgo valdzinājums, solot jaunu personisku laimi, piemēram, jaunu iemīlēšanos, jaunu ģimeni, jaunu jaunību – ko es tad daru? Vai palieku ar Kristu vai pametu sava apustuliskā aicinājuma baltās drānas un varbūt pat savu kristībā iegūto identitāti, lai aizbēgtu no visa kails?

Mūsu Kungs paredzēja, ka viņu apcietinās, bet jauneklis nezināja, ka viņu gribēs sagrābt. Gūstītāji ierodas nebrīdinot. To apzinoties mēs varam iepriekš apdomāt savus riskus un iztēloties scenārijus, apzināties sekas. Potenciāli bīstamajos ceļos mēs varam sūtīt sev pa priekšu iztēles avatarus, lai redzētu, kas tur ar viņiem notiek. Vēl mēs varam sevi stiprināt apņēmībā, atjaunojot solījumus. Kristīgā draudze savus kristību solījumus atjauno Lieldienu naktī. Mēs, garīdznieki, ordinācijas solījumu atjaunojam tās dienas rītā, kad Kungs Jēzus iedibināja mūsu svētīto amatu. Darīsim to ar lūgšanu – “Rādi man Kungs, Tavu ceļu un liec man gribēt pa to iet.”

Rīgas un Latvijas arhibīskaps Jānis Vanags

« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2021 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »