2021. gada 09. marts
Vārda dienas: Ēvalds

Homoseksualitāte un Bībele. Pārdomas par Satversmes Tiesas spriedumu

iesūtīts: 2021.01.23 22:37

Pērnā gada nogalē Satversmes tiesa pasludināja spriedumu, uzdodot Saeimai pārveidot likumus tā, lai tiktu nodrošinātas līdzvērtīgas tiesības viena dzimuma partneru ģimenēm. Lai citai rezei paliek jautājumi, vai šāds “uzdevums” neaizskar Saeimas suverenitāti un kāds juridisks pamats ir saukt viena dzimuma attiecības par ģimeni. Manu uzmanību piesaistīja kristieši, kas šo virzību atbalsta. Piemēram, Teoloģijas fakultātes mācībspēki, vairāki LELBP (agrāk LELBāL) garīdznieki un divi mūsu mācītāji ir publicējuši vēstuli, kurā raksta, ka tādu specifiski kristīgu vērtību nemaz nav, ka Bībelē nevar atrast pamatojumu kārtībai, kurā ģimeni apraksta kā kopību, kura izaug no vīrieša un sievietes laulības. Bībele atspoguļojot ģimenes koncepta attīstību no poligāmijas uz monogāmiju. Tiek apgalvots, ka pilnīgi visi cilvēki pasaulē ir Dieva ģimenes locekļi. No tā var rasties iespaids, ka Bībele ir nesaprotams un uz mūsdienām maz attiecināms dokuments, tādēļ kristīgajā ticībā neko nevar skaidri zināt. Ka baznīca savos Rakstu skaidrojumos vienmēr ir maldījusies un Bībeles orākulu patieso nozīmī izprot tikai kāda akadēmiska elite. Ka pamatojums kristiešu nostājai drīzāk jāsmeļ nevis Bībelē, bet sava laika populārajās atziņās. Nepretendējot uz fundamentālu pētījumu, mēģināšu ieskatīties Rakstos un pārliecināties, vai tiešām tur viss ir tik neskaidrs un nesaprotams?
Vispirms jāprecizē temats. Nacionālās apvienības ierosinātais Satversmes 110. panta grozījums skan šādi: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā (…). Tāda ģimenes definīcija ietver gan vecākus, kas vieni audzina bērnus, gan paplašinātās ģimenes, kur kopā dzīvo vairākas paaudzes, brāļi un māsas, brālēni un māsīcas, adoptētie bērni un ko vēl varētu iedomāties. Vienīgais, kas neiekļaujas šajā definīcijā ir savienības viena dzimuma partneru starpā. Tādēļ turpmāk aplūkošu tikai ar tām saistīto problemātiku. Es nemēģināšu diskutēt par jautājumu, kādēļ valsts likumdevējam būtu jāņem vērā Bībeles teksti. Taču man šķiet pats par sevi saprotams, ka tie jāņem vērā katram, kas sevi sauc par kristieti. Kristieša nostāja nedrīkstētu būt atklātā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Turpmākais ir adresēts tiem, kuri domā, ka Bībelē par šo tematu ir teikts kas vairāk nekā tikai: “Dievs ir mīlestība”.
Pirms sākt, es gribu atgādināt sev un visiem kristiešiem, cik liels un nozīmīgs dzīves apgabals ir iemīlēšanās, romantika un attiecības. Lielākā daļa no mums nespētu savu dzīvi iedomāties bez tām. Mums no Dieva jāizlūdz spēja iejusties to cilvēku stāvoklī, kuri vēlas būt attiecībās ar Dievu caur Jēzu Kristu, taču alkst pēc tādas mīlestības un tādām romantiskām attiecībām, kas Dieva vārdā ir noraidītas. Viņu nasta ir ļoti smaga. Mēs nedrīkstam pret viņiem vērsties ar nievām, nedz viņus apsaukāt un pazemot, kā nereti var dzirdēt un lasīt kristiešus runājam. Viņiem būtu jāsniedz viss garīgais un emocionālais atbalsts, uz kādu esam spējīgi. Jāatzīst, ka tas biežāk tiek apliecināts vārdos nekā darbos. Taču nav cilvēku varā atcelt Dieva vārdu un likumu. Pat kristīgas tuvākmīlestības un iecietības dēļ mēs nedrīkstam savu tuvāko iedrošināt un svētīt uz to, ko Dievs noraida un kas apdraud dvēseles glābšanu. Lai Dievs mums to palīdz!
1. Attiecību modelis Radīšanas stāstā
Pirmā Mozus jeb Radīšanas grāmata cilvēka radīšanu pēc Dieva tēla un līdzības cieši sasaista ar tā radīšanu par vīrieti un sievieti. Viņiem nav obligāti jāstājas seksuālās attiecībās, lai izpaustu savu Dieva līdzību. Cilvēkam Dieva tēls piemīt neatkarīgi no seksuālās aktivitātes. Taču, ja seksam jābūt, tad Dieva līdzība manifestējas vīrieša un sievietes savienībā. Baznīcas tradicionālais skaidrojums par laulību un attiecībām dzimumu starpā izriet no bibliskā priešstata par cilvēka seksualitātes mērķiem un uzdevumiem.
"Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja!" (Gen.1:27)
Uz to atsaucas Kungs Jēzus: "Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa." (Mk. 10:6-9)
Seksuālas savienības ir komplementāras jeb savstarpēji papildinošas. Viena no dimensijām ir dzimuma turpināšanas spēja.
“Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to.” (Gen 1:22)
Seksualitāte nav tikai dzimuma turpināšanas līdzeklis, nedz arī tikai apgabals, kur piepildīt mīlestību. Tās mērķis ir divu personu pilnīga, holistiska savienošanās vienā miesā. Otrais radīšanas stāsts (Gen.2) pievieno pirmā stāsta lielajām līnijām sīkākas detaļas un vēl asāk uzsver nepieciešamību pēc vīrieša un sievietes komplementaritātes:
"Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, putnus un zvērus, bet viņš neatrada palīga kas viņam atbilstu." (2:20) Tādēļ Dievs radīja sievieti. Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tādēļ vīrs pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu." (Gen 2:24)
Šai stāstā teikts, ka Dievs radīja sievieti no Ādama ribas (צֵלָע - selā). Nekur citur vārds selā nav lietots cilvēka ķermeņa daļas apzīmēšanai. Parasti tas apzīmē kāda priekšmeta malu, sānu vai pusi (piem., debespusi). Otrajā radīšanas stāstā sniegtais tēls norāda uz vienas seksuāli nediferencētas būtnes sadalīšanu divos atšķirīgos partneros. Tur no cilvēka tapa ne tikai sieviete, bet arī vīrietis. Agrīnajā judaismā šo stāstu uztvēra pat visai grafiski. 3. gadsimta rabīns Samuels bar Nāmans raksta: "Kad Dievs radīja Ādamu, viņš to radīja tādu, kas skatījās uz abām pusēm; tad Viņš to pārzāģēja divās daļās un izveidoja abiem muguras." Bibliskā izpratnē kļūt par vienu miesu nozīmē vīrieša un sievietes atpakaļsavienošanos seksuālā veselumā, atjaunojot sākotnējo vienību. To darot, ne viens, ne otrs nevar apiet savu dzimuma identitāti. Dievs specifiski veidoja vīrieti un sievieti holistiskai atbilstībai. Tas attiecas gan uz anatomiju, gan psiholoģiju, gan raksturīgajiem stimulācijas modeļiem, gan uz to, ko katrs sagaida no attiecībām. Viena dzimuma cilvēku savienībā seksuālā atbilstība netiek piepildīta un katra dzimuma ekstrēmi netiek līdzsvaroti. Apustulis Pāvils šādas savienības apraksta kā para physin, kas latviski ir tulkots kā pretdabiskas, bet burtiski būtu tulkojamas kā "garām dabai". Kā zināms, viena no vārda "grēks" nozīmēm grieķu valodā ir "aiziet garām", jeb "netrāpīt mērķī". Lai atbalstītu homoerotiskas savienības, kristiešiem būtu vajadzīgs kāds cits Radīšanas stāsts, piemēram, no Platona “Dzīrēm”, kur atpakaļsavienošanos meklē sadalītas vīrietis-vīrietis, sieviete-sieviete un vīrietis-sieviete tipa būtnes. Bibliskā Radīšanas stāsta ietvaros tas nav iespējams.
Kristiešiem, protams, būs svarīgi, kā uz Radīšanas grāmatas pirmajām divām nodaļām raugās Kungs Jēzus. Radīšanas stāstu viņš uzlūko ne tikai kā normālā stāvokļa aprakstu, bet kā normu un priekšrakstu. Diskutējot ar rakstu mācītājiem par laulības šķiršanu, Jēzus Radīšanas stāsta nosacījumus nostāda pat pāri Mozus likumiem.
“Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs jau no iesākuma viņus radīja kā vīrieti un sievieti un sacīja: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie divi būs viena miesa. – Tā ka tie vairs nav divi, bet viena miesa. Tādēļ, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mt 19:4-6)
Šajā diskusijā Jēzum neapspriežams un pats par sevi saprotams priekšnoteikums ir tas, ka tie, kuri top viena miesa, ir vīrietis un sieviete. Tikai pēc tam var sākt runāt par citiem raksturlielumiem kā attiecību ilgums vai monogāmais raksturs, partneru skaits vai abpusēja piekrišana. Kaut arī kristīgā baznīca neatbalsta poligāmiju un laulības šķiršanu, tomēr izņēmuma apstākļos tās ir atļautas Vecajā un pat Jaunajā Derībā. Turpretī seksuāli akti viena dzimuma personu starpā tiek bez izņēmuma noraidīti, kad vien tādi Rakstos ir pieminēti.
Jāatzīmē, ka attieksme pret homoseksuālām attiecībām nav balstīta uz dažiem Bībeles pantiem, kuru interpretācija ir neskaidra, vai uz atsevišķiem vārdiem, kuriem var būt trešās un ceturtās nozīmes. Baznīcas skatījums uz seksualitāti ir principiāli saistīts ar Radīšanas kārtību, ar no tās izrietošo seksualitātes mērķi un ar vīrieša un ar sievietes savietojamību, vienam otru papildinot papildinot savas "kārtas" ietvaros. Atsevišķie panti, kurus mēdz piesaukt, ir tikai šī pamatprincipa komentāri vai izpausmes konkrētos apstākļos. Pieskaršos dažiem no tiem.
2. Levītiskie aizliegumi
Trešajā Mozus jeb Levītu grāmatā ir izteikti konkrēti aizliegumi vairāku veidu seksuālajām attiecībām. Tie ir dzimumsakari ar dzīvniekiem, ar tuvākajiem radiniekiem – māti, pamāti, meitu, mazmeitu, māsu, u.tml. – un vīrietim ar vīrieti.
"Ar vīrieti tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievieti, - tā ir nešķīstība." (Lev.18:22)
"Ja vīrietis kopojas ar vīrieti kā tikai mēdz kopoties ar sievieti, tad tie abi ir izdarījuši nešķīstu apgānīšanos." (Lev.20:13)
Vēl šajās nodaļā ir aizliegts incests ir kā sekss savu miesu, un sakari ar dzīvniekiem. Arī šajos gadījmos strukturālās anomālijas līmenis ir tik augsts, ka nekādi izņēmumi nekādos apstākļos netiek pieļauti. Godīgi skaidrojot Rakstus, šos aizliegumus nav iespējams ne atspēkot, ne interpretēt citādi. Tos mēģina vienkārši apiet, saucot par seno jūdu rituāliajiem likumiem, kurus kristiešiem esot aizstājis mīlestības likums, kurš ietver homoseksuālu mīlestību. Taču šādam mēģinājumam ir trīs problēmas:
Pirmkārt, tad tas attiektos ne tikai uz homoseksuālu dzimumattiecību aizliegumu, bet uz visu 18. vai 20. nodaļu, ieskaitot zoofiliju, incestu un visu pārējo, kas tur uzskaitīts. Otrkārt, kristiešiem tiešām nav saistoši judaisma rituālie likumi par barības šķīstību, apģērba materiālu utt. Tomēr šeit aplūkotos aizliegumus par tādiem uzskatīt nav pamata. Tie drīzāk ir desmit baušļu komentāri un tos kristietība nav atmetusi. Treškārt, šie bauslības aizliegumi ir citēti un uzturēti spēkā arī Jaunajā Derībā. Piemēram, Pāvila 1. vēstulē Timotejam: "Bauslība ir laba, ja to lieto pareizi, atzīstot, ka tā nav dota taisnajam, bet netaisniem un nepaklausīgiem, bezdievīgiem un grēciniekim, negantiem un nesvētiem, tēva un mātes slepkavām, cilvēku kāvējiem, netikļiem, vīriešu piegulētājiem, cilvēku pārdevējiem, melkuļiem, zvēresta lauzējiem un ja kas vien vēl ir pretim veselīgai mācībai." (1.Tim. 1:8-10)
Levītiskie aizliegumi attiecībā uz vīrieša dzimumsakariem ar vīrieti ir absolūti un bez izņēmuma. Pēc analoģijas tas attiecas arī uz sakariem starp divām sievietēm. Pāvils šos aizliegumus citē apstiprinošā nozīmē, tādējādi pārnesot tos uz Jauno Derību. Jāsecina, ka arī Jaunā Derība uzskata viendzimuma seksu par nepieļaujamu. Tādēļ arī viena dzimuma ģimene ir neiedomājama.
3. Pāvila vēstule romiešiem 1:23-27
"[Viņi] apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem." (Rom.1:23)
Tā ir nepārprotama paralēle ar radīšanas stāstu:
"Tad Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem zem debess, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū." (Gen.1:26)
Šādā kontekstā Pāvils runā par viendzimuma sakariem.
"Tad nu Dievs viņus nodevis kauna pilnās kaislībās: Sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmesdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši pie sevis saņemdami pelnīto sodu par savu nomaldīšanos." (Rom.1:26-27)
Pāvils īpaši izceļ elkdievību un homoseksuālus sakarus, jo tas ir frontāls uzbrukums Radītāja darbam. Tā vietā lai apzinātos savu stāvokli starp Dievu, ko pielūgt un dzīvniekiem, pār ko valdīt, viņi pielūdza radību un kalpoja radībai nevis Radītājam. Apustulis raksta, ka tos, kas tā darīja, Dievs tādēļ nodeva kaislībām ar sava dzimuma pārstāvjiem, kurās viņi apkauno paši sevi. Homoseksuālas attiecības šeit minētas kontekstā ar elku pielūgšanu ne tādēļ, ka Pāvils runātu par kādu nosodāmu, kultisku homoseksuālu prostitūciju iepretī "normālām" homoseksuālām attiecībām. Šīs lietas te minētas kopā tādēļ, ka tās veido vienas parādības horizontālo un vertikālo dimensiju. Tie, kas apspieda radībā/dabā redzamo patiesību par Dievu, apspiež arī radībā/dabā redzamo patiesību par sevi pašiem. Dievs viņus radīja kā vīriešus un sievietes seksuālai vienībai un prokreācijai, bet cilvēki ignorēja dabā acīmredzamo komplememtaritāti, iesaistīdamies dzimumattiecībās ar sava dzimuma pārstāvjiem
4. Pāvila 1. vēstule korintiešiem, 6:9
"Nemaldiniet sevi! Nedz izvirtuļi, nedz elku kalpi, nedz laulības apgānītāji, nedz baudu kārie, nedz vīriešu piegulētāji, nedz zagļi, nedz alkatīgie, nedz dzērāji, nedz rupjību runātāji, nedz laupītāji Dieva valstību neiemantos."
Arī šeit Pāvils levītiskos aizliegumus pārceļ Jaunajā Derībā. Kā oponenti mēģina tikt galā ar tik konkrētiem izteikumiem? Dažreiz tiek teikts, ka nevar droši zināt, ko Pāvils domā ar "baudu kārie" un "vīriešu piegulētāji", grieķiski μαλακός (malakos) un ἀρσενοκοίτης (arsenokoitēs). Nav šaubu, ka tādus Pāvils nosoda, bet varbūt ir iespējamas situācijas, kad vīrietis, iesaistoties seksuālās attiecībās ar citu vīrieti, nerīkojas kā “malakos” un “arsenokoitēs”? Vārds “malakos” (burt. mīksts) apzīmē zēnu vai vīrieti, kas dzīvo homoseksuālos sakaros. Vārds “arsēnokoitēs” nozīmē vīru, kurš guļ ar vīriem. Būtu jārada kāda tiešām ļoti viltīga vārdu vai domu konstrukcija, lai to apietu. Kurus gan cilvēkus, kas godina svešus dievus, Pāvils nesauktu par elku pielūdzējiem? Kurus precētus cilvēkus, kam ir sekss ar kādu citu, izņemot laulāto dzīvesbiedru, Pāvils nesauktu par laulības apgānītājiem? Kurus vīriešus, kas guļ ar vīriešiem, Pāvils nesauktu par vīriem, kas guļ ar vīriem? Varbūt tādus, kas nav vīrieši? Tas būtu kalambūrs. Iespējams, ka, ņemot palīgā vārdu trešās un ceturtās nozīmes un piesaucot ārkārtas apstākļus, var mēģināt mazliet izlocīties. Bet tam vairs nav sakara ar vēlmi izzināt Dieva prātu, bet drīzāk ar mēģinājumu pamatot vēlamo ar jebkuriem līdzekļiem. Pat izsmeļot visas ekseģētiskās un hermeneutiskās robežas, nevar izdarīt slēdzienus, kurš kaut kādā līmenī, pat kontekstuāli, atbalstītu homoseksuālu dzīvesveidu.
Pie ideoloģijas, ne teoloģijas lauka pieder arī paņēmiens apgalvot, ka ikviens Bībeles stāsts, kurā minēta sirsnīga draudzība, pieķeršanās vai mīlestība viena dzimuma cilvēku starpā, liecina par viņu homoseksuālajām attiecībām. Tiek piesaukti Dāvids un Jonatāns, Rute un Naomi, Jēzus un māceklis, kuru viņš mīlēja. Tas ir patvaļīgs pieņēmums, kam Bībeles teksts nedod nekādu pamatu. Tāpat kā nav iemesla Jēzus vārdos "Tēvs mīl Dēlu" saskatīt incestu. Manuprāt, šādas tēzes vispār nav aplūkojamas teoloģiskā sarunā.
5. Homoseksuālā orientācija un jaunās zināšanas
Tiek teikts, ka Bībele vienkārši nezina par tādu parādību, kā seksuālā orientācija. Pāvilam vai citiem bibliskajiem autoriem vienkārši neesot nācies novērot, ka dažiem cilvēkiem, ieskaitot ticīgos, varētu būt ilgstoša un dominējoša seksuāla pievilkšanās uz sava dzimuma personām. Tādēļ mūsdienās bazīcai esot jāatver jauni ceļi, pamatojoties uz jaunajām zināšanām. Tomēr "jaunās zināšanas" mūsu temata ietvaros nemaz nav tik jaunas, un to attālums no antīkajiem uzskatiem nemaz nav tik liels.
Grieķu – romiešu pasaulē bija daudz teoriju, kas gluži mūsdienīgi mācīja, ka vismaz dažas homoerotiskas vēlmes daļēji vai pilnīgi ceļas no bioloģisku un sociālu faktoru kombinācijas. Aristotelis "Nīkomaha ētikā" mācīja, ka ir vīrieši, kas vēlas, lai viņos iespiežas, un ir vīrieši, kas vēlas iespiesties, un ir arī tādi vīrieši, kas vēlas gan iespiesties, gan lai viņos iespiežas. Tas esot atkarīgs no sēklvadu novietojuma ķermenī. Citiem tas esot iesakņojies pieradums no patīkamām bērnības atmiņām par seksu ar pieaugušu vīrieti. Tas varot nostiprināties par cilvēka dabu sevišķi tad, ja viņš ir kārīgs un mīksts (malakos). Hipokrāts mācīja, ka vīrieša vai sievietes vīrišķīgumu vai sievišķīgumu nosaka attiecības, kādā sajaukušās vīrieša un sievietes spermas, un apstākļi, kādos viņš uzaug. Ovīdijs apraksta meiteni, kas tiek audzināta par zēnu un vēlāk nepārvarami iemīlas citā meitenē, un apraud savu kaisli, kas ir pret dabas un dievišķajiem likumiem. Efesas Sorans apraksta bioloģiskas un sociālas izcelsmes hronisku prāta vai dvēseles slimību, kas liek vīriešiem alkt, lai viņos iespiežas. Dažādi grieķu – romiešu astrologi homoerotiskas tieksmes saistīja ar īpašu debess ķermeņu izvietojumu dzimšanas brīdī. Mūsdienu valodā to visu sauktu par bioloģisku predispozīciju kombinācijā ar sociāliem faktoriem.
Ņemot vērā, cik daudz teoriju par homoerotisku pievilkšanos cirkulēja grieķu-romiešu pasaulē, ir droši ticams, ka Pāvils, izglītots un daudz ceļojis Romas pilsonis, zināja par iespēju, ka daži cilvēki bioloģisku un sociālu faktoru iespaidā varētu būt disponēti uz iemīlēšanos sava dzimuma pārstāvjos un uz seksu ar tiem, dažreiz tikai ar tiem. Taču pat mūsdienu dati nav parādījuši, ka homoerotiskas orientācijas galvenais cēlonis ir iedzimtības faktori, tādi kā gēni, hormonu ietekme embrija stadijā vai īpašas, homoseksuālas smadzenes. Tie drīzāk liecina, ka bioloģiskie faktori ir netieši un pakārtoti socializācijas iespaidam gan mikrokultūras, gan makrokultūras līmenī. Pat ja varētu konstatēt (lai gan to nevar konstatēt), ka Pāvilam iepriekš nav bijis ne jausmas par par homoseksuālu noslieču iespējamu saistību ar bioloģiskiem faktoriem, tas tomēr nebūtu mainījis viņa vērtējumu par homoseksuālu uzvedībau. Mūsdienu seksuālās orientācijas raksturojums būtībā sakrīt ar Pāvila uzskatiem par grēka dabu. Vēstulē Romiešiem (5. un 7.) Pāvils par grēku runā kā par:
1. iedzimtu impulsu,
2. kas darbojas cilvēka miesās,
3. ko viņš ir mantojis no senčiem,
4. ko nespēj pilnībā kontrolēt.
Ja Pāvilu pārceltu uz 21. gadsimtu un teiktu, ka homoerotiskai nosliecei daļēji varētu būt sakars ar iedzimtību, viņš atbildētu: "Es taču sen to teicu."
Iedzimti impulsi ir neuzticams Dieva gribas rādītājs. Pat, ja impulss ir iedzimts, tas nenozīmē, ka tas ir brīvs no grēka. Citiem vārdiem sakot, kādas rīcības morālo vērtējumu nenosaka tas, vai cilvēkam uz to ir iedzimta nosliece, vai varbūt tā ir "iegūta agrā bērnībā". Tas gan ietekmē nepieciešamo pastorālās iejūtības līmeni, taču uzvedības modeļu ētiskums nav atkarīgs no dzimumtieksmes, bet no Dieva liktajiem standartiem. Ir cilvēki, kam ir nosliece uz alkoholismu, vardarbību, poligāmu uzvedību un tamlīdzīgi. Vai viņi to ir izvēlējušies? Nē, bieži tur sava loma ir iedzimtībai un videi. Tomēr cilvēka atbildība ir ar šo savu noslieci kaut ko darīt. Ja par izšķirošo mērauklu kļūst iedzimti vai iemantoti impulsi, tad baušļi pārstāj būt baušļi jebkādā nozīmīgā veidā. Kungs vairs nav Jēzus Kristus, bet viņa vietā valda nosliece un orientācija.
Es neceru, ka pārstāstītos argumentus varētu ņemt vērā likumdevēji vai tiesas. Taču kristiešiem vajadzētu zināt, ko Svētie Raksti par šo jautājumu saka. No tā nevar atbrīvoties, vienkārši pasakot: “Dievs ir mīlestība!” Dievs IR mīlestība un tieši tādēļ mums ir devis daudz plašāku un detalizētāku atklāsmi Svētajos Rakstos, kuru mēs nedrīkstam ignorēt. Tas rada nopietnu jautājumu par atbildību, kad kristieši iestājas par to, lai viņu sabiedrība un viņu valsts iedibina viendzimuma ģimenes institūtu. Kādā pilnvarā mēs to drīkstam darīt? Kungs Jēzus savu publisko kalpošanu sāka ar vārdiem: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” Mīlestībai noteikti jāizpaužas arī tā, ka savam tuvākajam palīdzam šo Jēzus mudinājumu sadzirdēt un piepildīt.

‍Arhibīskaps Jānis Vanags
« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2021 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »