2021. gada 27. janvāris
Vārda dienas: Ilze, Ildze, Izolde

Arhibīskapa Jāņa Vanaga sprediķis 2020. gada Ziemsvētkos

iesūtīts: 2020.12.25 18:36

Dievišķais Vārds mūsos

Jes 7:10-15 Un Kungs vēl runāja uz Āhāzu un teica: “Prasi sev zīmi no sava Dieva Kunga – vai no šeoloa dziļumiem vai no augšas augstumiem!” Bet Āhāzs teica: “es neprasīšu, Kungu es nepārbaudīšu!” Tad Jesaja teica: “Klsusies jel, Dāvida nams! Vai maz, ka jūs tielējaties ar cilvēkiem – nu arī ar manu Dievu?! Tādēļ Kungs pats dos jums zīmi, redzi, jaunava kļūs grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Immānū-Ēls.”

Skaistie, klusie ziemsvētki! Atkal ir pienācis burvīgais gadalaiks, kad gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!

Taču nē, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts nerodas no gadalaika. Ir jānotiek, kaut kam īpašam. Ziemsvētkos mēs svinam nevis kārtējo ziemu, bet vienreizējo  Kristus dzimšanu.  Viņam piedzimstot, vārds tapa miesa, Dievs tapa cilvēks. Pasaulē ienāca dievišķais logoss. Tas pats vārds, kuru runājot, Dievs no nekā radīja visu. Piedzimstot Jēzum, pasaulē ienāca vārds, kas no haosa rada kārtību. No potenciāla – īstenību. No tā, kas tu esi, to, kas tu vari būt.

Varam mēģināt iztēloties, ko redzēja Svētā Trīsvienība, raugoties uz mūsu pasauli, ka izšķīrās par tik radikālu soli? Vārdus, kas lido kā lodes? Domas kas smird uz debesīm kā vīraks no elles? Pa vidu tam skaistumu, mīlestību, uzupurēšanos, lūgšanas un svētības? Mūsu dzīves haotisko īstenību, kurai paši neredzam ne galu, ne malas, taču Dievs no mūžības redzēja gan virzienu, gan noslēgumu, un tas bija tāds, ka lika Viņa tēvišķajai gribai iekvēltoties nodomā – “izglābt”. Kā milzu pulksteņa zvani nodimdēja: “Tagad! Tagad!”, iezvanot pestīšanas stundu. Un tajā pat sekundes daļā augstākais no eņģeļiem, Gabriēls – varenāks par galaktiku, ātrāks par gaismu jau bija katapultēts no Dieva valstības, cauri mūsu visumam pie meitenes Marijas ar vēstījumu pasaulei.

Kad Ādams pirmoreiz ieraudzīja Ievu, viņš acumirklī saprata – jā! Viņa ir īstā! Tā, kura man atbilst! Līdzīgi Gabriēls, tiklīdz ieraudzīja Mariju, zināja – Tā ir viņa! Tieši viņa ir vajadzīga, lai izglābtu pasauli! Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā! Bet Marija izbijās no eņģeļa sveiciena. No viņas atbildes izbijās elle, nodrebēja dēmoni, un eņģeļu karapulki iegavilējās. Jā, tieši karapulki – jo tur, kur lasām ka Betlēmes gani debespulku draudzi, patiesībā ir lietots grieķu vārds stratia – armija. Eņģeļu karaspēks.

Eņģelis teica Marijai, ka šoreiz Dievam vajag ne tikai viņas laiku un uzmanību kā no jebkura cilvēka, bet pašu viņas sievietības centru un avotu. Tas tiks paņemts no Jāzepa, viņas saderinātā, un nodots Dievam. Viņai jāizlemj tūlīt un ne tikai savā, bet arī Jāzepa vietā, sevišķi ja taisnība tai tradīcijai, ka Marija palika mūžam jaunava. No viņa dzīves tiks paņemts prom ļoti būtisks apgabals. Ko tas nozīmēja Jāzepam viņa vienīgajā, neatkārtojamā dzīvē? Kādi Jāzepam varēja likties Kristus dzimšanas notikumi? Vispirms pamanot, ka viņa līgava gaida bērnu, kaut nav bijusi ar viņu kopā? Eņģelis gan izskaidro, ka tas, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara, taču arī tad nav tik vienkārši. Tas, kas Jāzepa dzīvi izmaina pašos pamatos, ir izlemts un nokārtots bez viņa. Pat nepajautājot. Jāzeps pieņēma savu lomu, bet ar cik lielu entuziasmu? Tajā brīdī viņa domas un attiecības ar līgavu varēja būt pilnīgā haosā.

Un visbeidzot – kāds Kristus dzimšanas notikums bija pašam Jēzum? No Dieva bezgalīgās un neaprakstāmās esmes nonākt mazā, tumšā klēpī zem meitenes sirds. No visuvarošā, visu zinošā, visu radījušā dievišķā Vārda kļūt par kuslu dīgli, kam būs jāmācās staigāt, runāt un ēst ar karoti. Un tad dzemdības. Spēcīgās konvulsijās Svētās Trīsvienības otrā Persona tiek izgrūsta bīstamā pasaulē. Cīnīšanās  ar galēju piepūli pa šauru kanālu, skanot Marijas sāpju un pūļu kliedzieniem, plūstot asinīm. Dieva pirmā, personīgā satikšanās ar cīnīšanos, sāpēm un asinīm. Pirmā, taču ne pēdējā.

Lūk, kādi notikumi! Cik daudz tajos varenības, saviļņojumu un satricinājumu, pārdabisku parādību un dievišķas atklāsmes! Cik daudz cilvēcīgas iztrūkšanās, apjukuma, sarūgtinājuma, izaicinājumu. Cik daudz pūļu un sāpju.  Pilnīgi neticami, ka tos apdziedam tādās dziesmās kā “Klusa nakts, svēta nakts”, vai “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”. Pa kādiem gan ceļiem cilvēce ir nonākusi pie izjūtas, ka Ziemsvētki ir kluss, gaišs mirdzums un prieka pilns miers? Šīs neticamās pārmaiņas atnes Kristus persona. Tas, kas viņš ir. Atcerēsimies – Kristum piedzimstot, pasaulē un mūsu dzīvē ienāk Logoss. Tas pats dievišķais vārds, kuru Dievs runāja, radot visumu. Tas pats vārds, kurš pirmatnējo haosu izveidoja par apdzīvojamu kārtību. Tas notiek visā, kur Kristus ienāk. Ziemsvētku būtība ir Dievišķā Vārda ienākšana cilvēku pasaulē un cilvēku esmē, lai no dzīves nepārskatāmā haosa veidotu labu un apdzīvojamu kārtību. To varam ieraudzīt dažādos notikumos cauri gadu tūkstošiem.

Varam mēģināt iztēloties, kā tas notika Jāzepa dzīvē. Kad viņam līdz sirds dziļumiem un kaulu smadzenēm atausa apjēgsme – ka Marija tur dzemdē viņa dvēseles glābiņu, viņa mieru ar Dievu, viņa mūžīgo dzīvību un Debesu valstību priekš viņa – viss nostājās savās vietās. Pagaisa visas šaubas un rūgtums, un Jāzeps pa īstam spēja  novērtēt Marijas misiju un to, ko eņģelis bija teicis par Visuaugstākā Dēlu, kura valdīšanai nebūs gala. Tad Jāzeps no sirds spēja ar mīlestību un atbildību rūpēties par Jēzu kā miesīgs tēvs. Līdzīgi ir noticis neskaitāmās dzīvēs.

Kad tuksnesī atskanēja Jāņa Kristītāja sauciens: “Sataisait Tā Kunga ceļu”, viņš citēja pravieti Jesaju. Par ko bija Jesajas vēsts? 587. gadā pirms Kristus Babilonijas ķēniņa karaspēks nopostīja Jeruzalemi, līdz pamatiem sagrāva templi un aizveda gūstā labāko, gaišāko tautas daļu. Tas senajam Israēlam bija vismaz tāda pat nelaime kā kā mūsu tautai padomju okupācija un izvešanas uz Sibīriju. Taču īpašs trieciens bija tempļa sagraušana. Jeruzalemes templis bija kas daudz vairāk nekā Jahves svētnīca. Tas bija Jahves mājas vieta, viņa tronis zemes virsū, kas bija sagrauts un izpostīts. Visu laiku Tas Kungs bija viņu dzīves pamats, viņu uzvara, viņu sargs un esamības jēga. Tas Kungs bija izdzinis tautas un ķēniņus, viņiem ienākot apsolītajā zemē. Bet nu varēja likties, ka Bābeles ķēniņš viņu pašu izmetis no mājām un padzinis. Vai spējam iztēloties izjūtas tik baisā garīgā un teoloģiskā strupceļā? Kā tas var būt, ka pasaules radītājs un valdnieks ir sakauts?

Kad 75 gadus vēlāk trimdinieki atgriezās, pravietis to aprakstīja kā lielu uzvaru. Viss bija nostājies vietās. Tas Kungs, Israēla ķēniņš bija atgriezies un parādījis, ka ir stiprāks par Bābeles ķēniņu. Tā bija tāda pati uzvara kā uzvara pār faraonu, kad Tas Kungs savu tautu izveda no verdzības Ēģiptē. Taču, lai arī cik liela šī uzvara, tā nebija galīga. Pēc atgriešanās no trimdas, Israēls atkal tika apspiests. Nāca hellēņi, nāca romieši un no tautas dvēseles nāca lielais sauciens, lielā brēkšana – Kungs, cik ilgi vēl? Kad Tu parādīsi savas rokas spēku un gūsi galīgo uzvaru? Un tad, 500 gadus pēc trimdas tuksnesī parādās šis dīvainais, uztraucošais tēls – Jānis Kristītājs  – un saka: “Tagad tas notiek! Jahves izšķirošā uzvara ir klāt! Sagatavojiet ceļu savam Dievam! Un viņš norāda uz Jēzu – lūk, Kunga, jūsu Dieva varenā roka! Ziemsvētku brīnums! Neaptveramā patiesība, ka bērniņa Jēzus roka pāri silītes malai ir Tā Kunga varenā roka, ar kuru viņš gūs galīgo uzvaru pār tumsas spēkiem un triminiekus darīs par brīvu tautu.  Jēzus savā personā parādīja, kā tas ir, kad Tas Kungs valda un no haosa veido labu, apdzīvojamu kārtību. Tiem, kas viņu pieņēma, viņš deva varu būt par Dieva bērniem, kas dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas vai vīra gribas, bet no Dieva. Tiem viņš deva svētību izveidot kristīgu kultūru. To piedzīvoja arī mūsu tauta. Dievišķais vārds, ienācis latviešu dzīvē, izveidoja mūs par eiropeisku nāciju un piepulcināja dižākajai civilizācijai pasaules vēsturē. Ziemsvētku brīnums!

Dievs izredzēja Mariju Jēzum par māti. Tā tas būtu varējis palikt. Gan jau ar Dieva palīgu Marija būtu Jēzu uzaudzinājusi. Mūsdienās daudzas sievietes vienas audzina bērnus. Taču savam Dēlam Dievs gribēja ko citu. Viņš teica Jāzepam – nebīsties apņemt Mariju par savu sievu! Dievam bija pilnīga brīvība, kā izveidot vidi, kurā Jēzum uzaugt. No visām iespējām viņš izvēlējās vienu – lai Jāzeps nebaidās būt Marijai vīrs un audzināt Jēzu kā tēvs. No visām iespējām, kā Jēzum uzaugt, Dievs izvēlējās vienu – ģimeni, kurā ir vīrs Jāzeps, sieva Marija un bērns Jēzus. Cauri gadu tūkstošiem mēs to saucam par  Svēto Ģimeni. To pašu Dievs grib ikvienam bērnam. Tādēļ Ziemsvētku vēsts ir arī tāda: Vīrieši, appreciet savas sievietes, ar kurām jau tāpat dzīvojat kopā kā vīrs ar sievu! Sievietes, nesamierinieties ar ko mazāk! Lai bērni dzimst un uzaug ģimenē pēc Svētās ģimenes skaidrā un saprotamā parauga! Un tie, kas esat viens otram solījušies – pieņemiet lēmumu gādāt, ka paliekat kopā priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, slimībā un veselībā, līdz kamēr pats Dievs jūs šķirs laicīgā nāvē. Lai tas ir jūsu gods un cieņa! Mūsu jaunā gada apņemšanās lai būtu – atjaunosim latviešu valodu! Atdosim atpakaļ patieso nozīmi vārdiem “draugs” un “draudzene”. Draugiem nedzimst bērni, bet gan vīram un sievai. Bērni neuzaug pie draugiem, bet pie tēva un mātes. Dievišķais vārds, ienākot mūsu dzīvē, veido labu un apdzīvojamu kārtību haosā, kuru šis laiks ienes cilvēku sadzīvē un pašā priekšstatā par to, kas ir ģimene.

Šajos Ziemsvētkos domās par ģimeni bija smaga ēna – atgādinājums par vardarbību ģimenē. Tā rodas, kad haoss ir cilvēkā pašā – vērtībās, gribā, dziņās  un rīcības modeļos. Vardarbīgās attiecībās runas par ģimenes stiprumu un palikšanu kopā līdz nāvei var likties patiesi biedējošas. Laulība var likties kā mūža ieslodzījums. Tādēļ ģimenei jābūt ne tikai stiprai. Tai jābūt labai. Laba tā būs tad, kad haosa vietā cilvēkā ir dzīvībai labvēlīga kārtība. Pravietis Jesaja raksta par laiku, kad nāk Mesija, Glābējs.

Tā notiks nākamajās dienās –
pār kalnu virsotnēm
Kunga nama kalns sliesies,
tas pacelsies pār augstienēm,

Kā sava laika dēls viņš runāja politiski, taču kā Dieva pravietis viņš runā cauri laikiem arī garīgā nozīmē. Glābējam ienākot mūsu dzīvē Kunga nama kalns pacelsies pāri citām augstienēm. Jēzus nāca pirms divtūkstoš gadiem un nāks laiku beigās. Bet viņš nāk arī tagad, cilvēka sirdī. Lai Jēzus tagad ienāktu tavā sirdī, ir jāļauj viņam savu kalnu tajā darīt par visaugstāko.

Kas ir augstākais kalns tavā dzīvē? Godīgi, bez paslēpēm – kas tajā ir nozīmīgākais? Katram no mums ir kaut kas, vai kāds cilvēks, vai kāds princips, kam priekš mums ir visaugstākā vērtība. Viss cits it kā riņķo ap šo vienu. Tā var būt nauda, tā var būt vara, tas var būt mans paša ego, tā var būt karjera, tā var būt ģimene. Kaut pašas par sevi labas lietas, neviena no tām nedrīkst būt augstākais kalns. Kristus ienākšana nozīmē, ka viņa kalns top augstāks par visiem. Kad tas tā ir, tad notiek lūk kas: Jesaja raksta:

“...un tecēs pie tā visas tautas, daudzas tautas nāks un teiks:
“Iesim, kāpsim Kunga kalnā, Jēkaba namā“

Ja runājam par Kristus kalnu manī – kādas tur tautas? Kādi ķēniņi? Sigismunds Freids ieviesa priekšstatu par to, ka katrā no mums vienlaicīgi mājo daudzas personības. Slavenais kanādiešu psihologs Džordans Pītersons līdzīgi runā par dažādām motivācijas sistēmām, kuras ir mūsos, mūsu smadzenēs, mūsu psihē. Tās atgādina atsevišķas personības kas mājo un mijiedarbojas mūsos. Par visu to, kas mūs izveido, mēs varam domāt kā par tautām un ķēniņiem kas satek pie Kunga kalna. Ikdienas izpausmēs varētu teikt – tavs prāts, tava griba, tavs ķermenis, tava seksualitāte, tavas kaislības, tava publiskā dzīve un tava personīgā dzīve, tavas draudzības, tavi vaļasprieki – viss, kas tevi sastāda, ir kā tautas un ķēniņi, kas satek pie kalna, kurš tevī ir visaugstākais.

Cilvēkam ir tipiski nonākt iekšējās cīņās. Viena kaislība cīnās pret otru kaislību. Šīs intereses ir pretrunā ar tām interesēm. Mans prāts tiecas uz vienu, bet mana griba uz ko citu. Mana publiskā dzīve iet vienā virzienā, bet mana privātā dzīve taisni pretējā. “Tautas”, kas mani veido, karo savā starpā un vēl ar tām, kas veido manu tuvāko. Ja augstākais kalns ir mans Ego, un dzīve norit pēc maniem egoistiskajiem plāniem, tad ir karš. Katrs grēcinieks uz pasaules zina, par ko ir runa.

Kad centrs un augstākā vērtība ir Kristus, tad viss, kas tevi veido tiek vilkts uz šo augstāko vietu. Un tad notiek tas, ko Jesaja raksta tālāk:

Viņš tiesās ļaudis,
spriedīs par daudzām tautām,

“Spriedīs par tautām” varbūt neizsaka visu jēgu. Lutera bībelē ir lietots vārds “zurechtweisen”. Tas nozīmē: “Viņš pateiks savu viedokli, savas domas un sauks pie kārtības.” Kad Dievs ir augstākais kalns, viņš kļūst mēraukla, ar kuru vērtē visu citu. Viņš daudzajām “tautām” pasaka jēgu un sauc pie kārtības. Dažās angļu versijās tas ir iztulkots – Viņš izšķirs to strīdus, atrisinās konfliktus un diktēs savus noteikumus. Kas notiek tad?

„Tad tie pārkals savus zobenus arklos
un savus šķēpus ecēšās –
tauta pret tautu vairs zobenu necels
un karot vairs nemācīsies.“

Tad kara ieroči  kļūst par kopšanas, par kultivēšanas rīkiem. Kad viss ir pakārtots Kristum, kad Kristus ir augstākā vērtība un iesakņo mūsos savus noteikumus, tad izaug miers.

Jesajas fragmets beidzas tā:

Jēkaba nams!
Nāc, iesim Kunga gaismā!

Kad tava iekšējā dzīve ir atbilstoši sakārtota, arī tavs nams top izgaismots un tajā iestājas miers. Tad tas kļūst par vietu labai ģimenei. Tad arī Ziemsvētki kļūst klusā, svētā nakts, kurā balts sniedziņš snieg uz skujiņām. Tādēļ lūgsim dzīvo Kungu Jēzu sirds atvērtībā, lai viņš, mūsos aug, bet mūsu pašu Ego lai iet mazumā. Jesajas vārdiem sakot:

“lai viņš mums māca savus ceļus,
un mēs iesim viņa takās!”

Lūgsim to drosmīgi! 700 gadus pirms Kristus dzimšanas Jūdā valdīja jaunais ķēniņš Āhāzs, pret kuru bija apvienojušies apkārtējie valdnieki. Ķēniņš nodrebēja bailēs, bet Kungs uz viņu runāja un teica: “Prasi sev zīmi no sava Dieva Kunga. Bet Āhāzs teica: “Nē, nē - es neprasīšu, es Kungu nepārbaudīšu!” Tad pravietis Jesaja teica: “Vai maz, ka jūs kaitināt un apgrūtināt cilvēkus – nu arī ar manu Dievu?!” Kas šeit kaitina un apgrūtina Dievu? Tas, ka Āhāzs negrib lūgt Dievam dāsnu zīmi, kura iedrošinātu viņu un viņa tautu. Mūsu lūgšanas nesasniedz Dieva dāsnuma mēru. Mēs lūdzam daudz mazāk, nekā Dievs grib mums dot. Dievs cīnās pret mūsu atturību un kūtrumu lūgt.

Kad jaunais ķēniņš Āhāzs ir sprukās, Jesaja viņam it kā saka: „Sapņo drosmīgi! Lūdz Dievam kaut ko ārkārtēju!“ Bet, kad Āhāzs saka: „Nē, nē, nē – to gan es nedarīšu“,tad Dievs saka – kaut arī tu nelūgsi, es tomēr došu zīmi! „Jaunava kļūs grūta, dzemdēs dēlu un dos viņam vārdu Immānū-Ēls.“  Āhāzs šā, tā pats izglābās no ienaidniekiem, bet apsolītā zīme tika dota tam, kurš bija gatavs to saņemt. Svētais Augustīns raksta, ka Dievs dažreiz novilcina atbildi uz lūgšanām. Kādēļ viņš tā dara? Tādēļ, ka viņš vēlas, lai lūdzēja sirds pieaugtu, kļūtu plašāka un spētu uzņemt to, ko Dievs vēlas dot.

Septiņus gadsimtus vēlāk Jāzeps, atklāja, ka viņa saderētā Marija gaida bērnu, pirms viņi bija sākuši dzīvot kopā. Kādu izeju viņš atrada pats? Slepeni atstāt Mariju un doties kaut kur vientulīgi dziedēt sirds brūces. Taču Dievs deva Jāzepam zīmi, kas pārspēja visu cilvēka prātu un saprašanu. Viņu apmeklēja eņģelis ar izcilu atklāsmi. Jāzepam vairs nebija jāatstāj viņa Marija. Ne tikai sirds brūces viņam tapa dziedētas, bet bija piedzimis viņa patvērums un mūžīgā dzīvība.  Divtūkstoš gadus pēc nāves Jāzepu piemin un godina miljardi cilvēku – tāpat kā šovakar mēs. Lūk, kāds ir samērs starp šauro aploku, kurā rosāmies mēs un apvāršņiem, ar kādiem rīkojas Dievs! Eņģelis  pie Jāzepa atnāca sapnī. Dieva lietās vajag sapņot drosmīgi. Mērķē augstu, sapņo drosmīgi, lai tavas alkas pēc Dieva dāvanām samērojas ar viņa alkām sevi tajās tev pasniegt.

Immānū-Ēls  latviski tas nozīmē – Dievs ar mums, Dievs mūsu vidū. Viņš nāca, lai atpestītu cilvēkus no grēkiem. Svētais Augustīns raksta, ka grēks ir ne-līdzības zeme. Tāda zeme, kurā, dodoties aizvien dziļāk, cilvēks arvien vairāk zaudē līdzību Dievam. Kristus piedzima pasaulē, lai vestu mūs atpakaļ. Lai gūtu mūsos galīgo uzvaru. Tādēļ, ja gribam sacīt vēlējumu, kas atbilst Kristus dzimšanas svētku saturam, tad vēlēsim: “Lai tev priecīga atjaunošanās Dieva līdzībā!” Līdzība Dievam ir cilvēku cieņas un vienlīdzības avots. Lai ienāk dievišķais Logoss un katru haosu mūsos, starp mums un ap mums dara par labu un dzīvojamu kārtību!
« atpakaļ
Pierakstīties ziņām e-pastā
Iesūtīt ziņas redaktoram
 

© 2021 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »