2020. gada 03. jūnijs
Vārda dienas: Inta, Ineta, Intra

Zvaigznes dienā

iesūtīts: 2020.01.06 11:46

Mt. 2:1–12: “1 Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: 2 "Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt." 3 Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. 4 Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. 5 Un tie viņam sacīja: "Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis: 6 un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu." 7 Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. 8 Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: "Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu." 9 To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. 10 Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. 11 Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. 12 Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.”

Šis ir visai neparasts stāsts, tik neparasts, ka pirmajā mirklī var šķist pat par teiksmu. Tikai rūpīgi iedziļinoties šajā vēstījumā, notikumos, kas ar to saistīti, un ņemot talkā arī daudzus citus Bībeles vēstījumus, mēs varam piedzīvot, ka šie vārdi pa īstam kļūst izprotami, bet kad kļūst izprotami Dieva vārdi, tie apgaismo un dara gudrus pat vientiesīgos.

Šī evaņģēlija sakarā būtu jāapskata trīs ļoti svarīgas lietas:
Pirmkārt, lai sastaptu Dievu Kristu, nav jāiet no mazāka spožuma uz lielāku, kā to iedomājas pasaule, bet gan otrādi – no lielāka spožuma uz mazāku, kā nācās iet gudrajiem. Tie devās projām no spožās, slavenās un gudrās Bābeles uz mazāk spožo un provinciālo Jeruzalemi un vēlāk tika vadīti uz pavisam necilo Bētlemes miestu, kura nosaukumu tie visdrīzāk nekad nebija dzirdējuši.

Otrkārt, tie sasniedza ceļa mērķi vienīgi Dieva žēlastības vadīti, ticībā paklausīdami Rakstiem. Zvaigzne un Dieva praviešu balss tos vadīja ceļā.

Treškārt, šajā evaņģēlijā mēs varam skaidri ieraudzīt norādi uz mūsu Kunga Jēzus Kristus – Ķēniņa, Augstā Priestera un Upura Jēra – trejādo kalpošanu.

Taču vispirms mums jāapskata pats stāsts jeb notikums. Lai gan pirmajā brīdī tas šķiet gandrīz vai teiksmains, Matejs savā evaņģēlijā rīkojas kā īsts vēsturnieks un teologs, viņš apraksta notikumus, kas saistīti ar Jēzus dzimšanu tā, lai katram vērīgam lasītājam būtu iespēja gūt pārliecību, ka šie notikumi ir patiesi un vēsturiski, un lai katram, kas ir izglītots Rakstos, būtu arī skaidrs, ko šie notikumi izsaka. Tas ir ļoti svarīgi tādēļ, lai katrs kristietis varētu līdz ar apustuli Pēteri apliecināt: “Nevis izgudrotām pasakām (mītiem) sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki” (2. Pēt. 1:16). Apustulis šeit lieto grieķu vārdu mythos jeb mīts, kas bija ļoti nozīmīgs pagānu reliģiskajā dzīvē. Pagāni ar šo vārdu apzīmēja stāstus, ar kuru palīdzību tie vēlējās izteikt kādas nozīmīgas savas reliģijas idejas; viņiem nebija īpaši svarīgi, vai mītos aprakstītie notikumi patiesi ir notikuši, vai arī tie ir tikai viņu iztēles auglis. Turpretī kristīgās ticības galvenais spēks ir evaņģēlija aprakstīto notikumu vēsturiskums – tas, ka Dieva Dēls tiešām ienāca šajā pasaulē, tapa cilvēks, patiešām uzņēma mūsu grēkus sev, patiesi mira ar tiem pie krusta, patiesi augšāmcēlās trešā dienā un patiesi sēž pie Dieva Tēva labās rokas godībā, no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Līdz ar to arī pestīšana nav mūsu iztēles auglis, bet gan patiess notikums, kura veicējs ir pats Radītājs.

Arī kristīgajā Baznīcā ir tādi, kas uzskata un māca, ka nav svarīgi, vai evaņģēlija notikumi ir vēsturiski patiesi vai ne, jo tiem taču esot jābūt vienīgi stāstiem, ar kuru palīdzību tiek izteiktas kādas garīgas ticības patiesības. Šie ļaudis grib sekot mītiem, kā to saka apustulis, tādēļ viņu ticībai nekad nebūs droša pamata, tie visai drīz nomaldās gan no kristīgās mācības, gan dzīves. Lai tas nenotiktu ar šī evaņģēlija lasītājiem, Matejs īpaši piemin daudzas vēsturiskas lietas, kuras evaņģēlija lasītāji vai nu zināja, vai arī varēja tās pārbaudīt, jo Matejs šeit raksta par notikumiem, kuriem bija daudz liecinieku.

Vispirms Matejs piemin ķēniņu Hērodu, kas valdīja Jēzus dzimšanas laikā. Tieši Hēroda Lielā vārda pieminēšana mums palīdz noskaidrot Jēzus dzimšanas laiku, jo ir zināms, ka Hērods Lielais nomira 4. gadā pirms Kr., tātad Jēzus īstenībā ir piedzimis dažus gadus ātrāk, nekā tas tradicionāli ir ticis uzskatīts.

Hēroda valdīšana pati par sevi bija īpaša zīme, kas jūdiem saistījās ar Mesijas jeb Kristus dzimšanu. Viens no senākajiem pravietojumiem Bībelē, kas vēstīja par Mesijas dzimšanu ir lasāms 1. Moz. 49:10: "Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekāms tas ŠILO nāks. Viņam tautas klausīs.” Šī ir viena no mīklainākajām Vecās Derības vietām, ko Jēzus laika jūdu skolotāji uzskatīja par pravietojumu, kas norādīja uz Mesijas dzimšanas laiku – jūdu skolotāji nezināja īsti, ko nozīmē ŠILO, taču ticēja, ka tas ir viens no Mesijas slepenajiem vārdiem un mācīja, ka Mesijam jānāk tad, kad Dieva izredzētajai tautai vairs nebūs ķēniņa no ķēnišķās Jūdas cilts, bet valdīs kāds svešinieks. Šāds pirmais svešinieks, kas ar ķēniņa pilnvarām valdīja pār jūdiem, bija tieši šis pieminētais Hērods. Viņš bija no idumejiešu jeb ēdomiešu cilts, kas bija cēlusies no Jēkaba brāļa Ēzava pēctečiem. Šos senos Israēla ienaidniekus tikai simts gadus iepriekš jūdu valdnieks Makabejs Hirkāns ar varu bija piespiedis apgraizīties un pieņemt jūdu ticību. Tātad katram ticīgam un Rakstu zinībās izglītotam jūdam, dzirdot pieminam nežēlīgā tirāna un uzurpatora Hēroda vārdu, bija jāsatrūkstas: “Scepteris ir zudis no Jūdas un valdības zizlis no viņa kājām, tas nozīmē, ka Mesija drīz būs klāt!”

Tālāk Matejs raksta par gudrajiem vīriem no austrumu zemes, kas nāk uz Jeruzālemi, lai taujātu pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa. Matejs gudro vīru apzīmējumam grieķu valodā lieto vārdu magoi jeb magi. Šādi sauca senos Babilonijas zinātniekus un ķēniņu padomdevējus, arī Bībelē mēs sastopam šo vārdu, īpaši pravieša Daniēla grāmatas grieķu tulkojumā. No tā var diezgan droši secināt, ka arī Mateja pieminētie vīri ir nākuši no Babilonijas. Ko gan šie pagānu gudrie meklē Jeruzālemē, un kāda gan viņiem daļa gar kādu jūdu ķēniņu? Viņi taču nebija jūdi. Un no kurienes viņi zina par gaidāmo jūdu Ķēniņu – Mesiju, kam jābūt par visas pasaules pestītāju? Atbildi uz šo jautājumu dod Daniēla grāmatā aprakstītie notikumi. Daniēla grāmatas otrajā nodaļā mēs lasām par to, ka Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars redzēja kādu zīmīgu sapni, kura nozīmīgumu viņš apjauta, bet tā jēgu nesaprata. Viņš paturēja redzēto sapni noslēpumā un pavēlēja savas zemes gudrajiem (magiem) gan uzminēt viņa sapni, gan to izskaidrot, un, tā kā neviens to nespēja, ķēniņš dusmās izdeva pavēli visus gudros jeb magus sacirst gabalos un viņu namus padarīt par drupu kaudzi. Arī Daniēlam un viņa biedriem, kas pēc Jeruzālemes izpostīšanas bija aizvesti uz Bābeli trimdā un nodoti ķēniņa galmā, draudēja nāve. Kad viņi lūdza Dievu, Daniēlam tika atklāts gan sapņa saturs, gan nozīme. Tā Daniēls varēja izskaidrot sapni, kurā Dievs ķēniņam gribēja atklāt viņa impērijas likteņus. Daniēls tādējādi izglāba arī visu Bābeles gudro (magu) dzīvības un tika iecelts par Bābeles zemes pārvaldnieku un par Bābeles gudro priekšnieku. Tā Visuvarenais gādāja, lai arī šajā tālajā zemē taptu zināms Evaņģēlijs par Viņa Dēlu.

Daniēla grāmatas turpinājumā mēs lasām, kā Dievs savam pravietim atklāj to, ka pasaulē nāks visas pasaules Pestītājs un Ķēniņš: “Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā .. Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt” (Dan. 7:14). No šī pravietojuma arī Bābeles gudrie uzzināja, ka jūdu ticīgie gaida atnākam ne vien savu, bet visu tautu Pestītāju un Ķēniņu, turklāt šo vēsti tiem bija paudis tas vīrs, par kura gudrību un patiesumu viņi visi bija varējuši pārliecināties, turklāt šis vīrs bija izglābis arī viņu dzīvības un mantu – tas vēl īpaši atvēra viņu sirdis pamācībai.

Tāpat Dievs savam uzticamajam pravietim atklāja arī laiku, kad Kristum – Viņa Svaidītajam – jānāk šajā pasaulē un kā viņam jācieš par visu cilvēku grēkiem. To visu mēs varam izlasīt Daniēla grāmatas devītajā nodaļā. Daudzi gan mēģina apstrīdēt, ka Daniēla grāmatas devītās nodaļas pravietojums (Dan. 9:24–27) par Kristus atnākšanas laiku būtu bijis jāsaprot burtiski, taču arī šiem šaubīgajiem nākas atzīt, ka sakritība ir patiesi pārsteidzoša. Daniēla 9:24–26 mēs lasām: “Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika (burtiski – “septiņdesmit sabatus laika”), lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību, lai piepildītos praviešu skatījumi un pasludinājumi par nākotni un lai iesvaidītu visusvētāko. Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskan vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām (sabatiem) un sešdesmit divām nedēļām (sabatiem); šajā laikā to atkal atjaunos un uzcels ar tirgus laukumiem, ar ielām un grāvjiem, kaut arī spaidu pilnā laikā. Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām (burtiski – “sabatiem”) tas Svaidītais (Kristus) tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana.” Šī ir Daniēlam dotā Dieva atklāsme, kas ir atbilde uz pravieša pārdomām un lūgšanām par svētās pilsētas Jeruzālemes izpostīšanu. Pravietis Daniēls dzīvoja laikā, kad drīzumā bija jāpiepildās pravieša Jeremijas pravietojumam par to, ka Svētajai zemei ir jāpaliek postā un atmatā septiņdesmit gadus (Jer.25:11–12; Dan. 9:2).

Otrajā Laiku grāmatā 36:21 ir minēti pravieša Jeremijas vārdi, kas īpaši paskaidro šos septiņdesmit izpostīšanas gadus: “Līdz kamēr šī zeme būs izdzīvojusi līdz galam savus sabata gadus!” Šie septiņdesmit gadi bija Dieva nospriestie piespiedu sabata jeb atmatas gadi kā sods par tautas nepaklausību. Mozus bauslība noteica, ka katram septītajam gadam bija jābūt sabata gadam, kad zeme bija jāatstāj atmatā un tautieši, kas atradās verdzībā, jāatlaiž brīvībā. Taču kopš Jeruzālemes tempļa uzcelšanas apmēram 490 gadus gan šī, gan citas Dieva pavēles netika pildītas, tādēļ Dievs lika nākt septiņdesmit piespiedu sabata gadiem, kas atbilda neievēroto sabata gadu skaitam pagātnē. Un tā šiem septiņdesmit Dieva nospriestajiem sabata gadiem piepildoties, ap 538. gadu pirms Kristus dzimšanas, Dievs atklāj Daniēlam vārdu par vēl citiem septiņdesmit sabata gadiem (tas ir, 490. gadiem), kuriem jāpaiet līdz Mesijas nāvei. Šos septiņdesmit sabata gadus (vai kopā 490 gadus) Dievs saista ar kādu vārdu par Jeruzālemes atjaunošanu (“Tādēļ zini un saproti: no tā laika, kad atskan vārds par Jeruzālemes atjaunošanu un uzcelšanu, līdz svaidītam valdniekam jāpaiet septiņām nedēļām (sabatiem) un sešdesmit divām nedēļām (sabatiem)”.

Pirmais šāds vārds atskanēja 539. gadā pirms Kristus dzimšanas, kad Persijas ķēniņš Kīrs ļāva atgriezties jūdiem savā dzimtenē un atjaunot izpostītās pilsētas un Jeruzālemes templi. Tas notika tikai kādus divus gadus pēc tam, kad Daniēlam Dievs bija atklājis šo vārdu par Kristus nākšanas laiku. Taču pravietojums runā arī par to, ka turpmāko septiņu sabata gadu (tas ir, parasto 49 gadu) laikā pilsēta tiks atjaunota. Jūdi, kas Zerubābela vadībā atgriezās savās dzimtajās vietās saskaņā ar šo ķēniņa Kīra atļauju, nespēja pilsētu un templi atjaunot. Šai atjaunošanai īpaši pretojās kaimiņu tautas, tādēļ ķēniņa Artarkserksa laikā tika izdots jauns dekrēts par Jeruzālemes un tās tempļa atjaunošanu, tas notika apmēram 457. gadā pirms Kristus (Ezra 7:11–26). Tauta rakstu mācītāja un priestera Ezras vadībā šos darbus arī uzsāka. No šī laika tad arī būtu jāsāk skaitīt pravietojumā norādītie gadi.

Pirmā svarīgā lieta Daniēla 9. nodaļas pravietojumā attiecas uz Kristus nāves laiku. Taču pravietojums runā vēl arī par citām lietām, tai skaitā arī par to, ka “tas Svaidītais (Kristus) tiks nogalināts, gan ne Viņa vainas dēļ”, tātad vēl tiek runāts par to, ka Viņš mirs citu vietā – par svešiem grēkiem. Tā mēs kopsavilkumā par pravieša Daniēla atklāsmi varam sacīt, ka viņam tika atklāts: pirmkārt, ka Kristum tad tiks piešķirta “vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt” (Dan. 7:14); otrkārt, Daniēlam tika norādīts uz laiku, kad Kristus nāks; treškārt, viņam tika atklāta Kristus vietnieciskā nāve. No Bībeles mēs zinām, ka Daniēls bija dedzīgs Dieva lietās un nebaidījās tās apliecināt, tādēļ var droši apgalvot, ka viņš šo brīnišķo Evaņģēliju par visu ļaužu Pestītāju pauda arī Bābeles pazudušajiem grēciniekiem, kuriem pieskaitāmi arī Bābeles gudrie (magi), kas Daniēlu īpaši cienīja un apbrīnoja.

Visas šīs iepriekšminētās lietas ir nepieciešams zināt, lai saprastu, kādēļ gudrie no austrumiem, kas bija Daniēla izglābto gudro pēcteči, meklē jaundzimušo jūdu Ķēniņu un ilgojas Viņu redzēt un pielūgt. Mateja vēstījumā mēs redzam, cik uzticīgi Dieva dāvātajai atklāsmei ir šie tālās zemes vīri. Viņiem nebija nekā cita, kā vien Daniēlam uzticētā atklāsme un zvaigzne, kas bija brīnumains Dieva pamudinājums atcerēties seno stāstu par Cilvēka Dēlu, kas būs pasaules Pestītājs un Ķēniņš. Dieva vārda atklāsme un zvaigzne izstaroja dievišķu slavu un godību, taču ceļš, kas gudrajiem bija ejams, viņu acīm atklāja pavisam citādu ainu – ārēji viņiem bija jāiet pretī arvien zemākām un tumšākām lietām: no Bābeles spožuma un godības uz daudz necilāko Jeruzālemi, no Jeruzālemes uz pavisam necilo un nabadzīgo Bētlemes miestu, no Hēroda Lielā bagātās un krāšņās pils uz Bētlemes nabadzīgo ļaužu būdiņu, no varena ķēniņa, kas bija izveidojis stipru un plaukstošu valsti, pie maza, šķietami nevarīga bērniņa, kas, autiņos ietīts, guļ lopu silītē. Un tomēr aiz visa tā, kas šķiet aplams, neprātīgs vai pat muļķīgs cilvēka prātam, Dieva dāvātā ticības gudrība ļauj viņiem ieraudzīt un iemantot pasaules lielāko dārgumu – Cilvēka Dēlu, kas ir pasaules Pestītājs un Ķēniņš.

Šajā ziņā  tas nav kāds atsevišķs un neparasts notikums visu Dieva brīnišķo darbu starpā, bet gan veids un paraugs, kā ikviens var nākt un kā viņam ir jānāk pie šī Pestītāja. Ir jātop par pēdējo nelgu pasaules tā sauktajās gudrajās lietās un bieži vien arī par nelgu pasaules acīs, jo gudro ceļš pie Bētlemes silītē dusošā pasaules Ķēniņa un Pestītāja šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no ceļa pie krustā sistā Pestītāja, pie kura ir jānāk katram, kas vēlas tapt pestīts. Apustulis Pāvils par to raksta: “Lai neviens sevi nepieviļ! Ja kas jūsu starpā tur sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jātop ģeķim, lai tas kļūtu gudrs” (1. Kor. 3:18) un : “Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. – Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā? Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība” (1. Kor. 2:18–24). Būtībā jau apustulis nepasaka neko citu, kā vien paskaidro to, ko sacījis Pestītājs: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā” (Mt. 18:3). Un tā neviens vēl nav ticis ievilināts Dieva Valstībā vai pievests Kristum ar cilvēcisku gudrību vai prāta spožumu. Pat, ja kādu brīdi šķiet, ka, pasaulīgas gudrības apžilbināts, kāds cilvēks ir kļuvis ticīgs, tomēr pēc laika viņš no šīs ticības atkrīt kā no zābaku stulma nokrīt nost sakaltis dubļu pikucis. Lai kāds cilvēks kļūtu par dzīvu zaru pie Kristus kā patiesā vīna koka, sludinātājam ir jāsludina un klausītājam ir jāpieņem vēsts par krustu – klausītājam jātop nonāvētam ar Bauslības zibeņiem līdz ar Kristu pie krusta un jātop atdzīvinātam ar Evaņģēlija dzīvinošo spēku, kas nāk no Kristus asinīm, kas izlietas pie šī paša krusta.

Ar austrumu gudrajiem, tas bija noticis. Tie bija Bauslības apsūdzēti un atmodināti  – par to liecina viņu ilgas un neatlaidība meklējot Jēzus bērniņu – un Evaņģēlija atdzīvināti, jo Daniēla sludinātā Prieka vēsts viņus vadīja un stiprināja šajā ceļā. Bētlemes silītē dusošais Jēzus bērniņš bija viņu ticības neatlaidības lielā balva un viņu pestīšanas apstiprinājums. Bērniņam dāvātās neparastās dāvanas bija liecība par austrumu gudro skaidro ticības izpratni.

Otrkārt, kā jau iepriekš tika sacīts, tie sasniedza ceļa mērķi vienīgi Dieva žēlastības vadīti, ticībā paklausīdami Rakstiem. Zvaigzne un Dieva praviešu balss tos vadīja šajā ceļā. Abas lietas šeit ir svarīgas – zvaigzne kā Dieva dāvātās ticības ārēja zīme un Svēto Rakstu balss, kas ierosināja un stiprināja austrumu gudro ticību. Zvaigzne un praviešu balss, ticība un Dieva Vārds sader kopā.
Ir gan arī tādi ļaudis, kas Bētlemes zvaigzni saista ar zinātni, it kā austrumu gudros vadījušas un virzījušas astronomijas un astroloģijas zināšanas. Taču šāds viedoklis ir visai grūti pamatojams. Evaņģēlijs mums vēsta par visai īpašu parādību, ko tikai ārējas līdzības dēļ Matejs nosauc par zvaigzni; šī zvaigzne uzvedas pavisam citādi, nekā dabiskie debesu spīdekļi: “Zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu.” Pat mazi bērni zina, ka zvaigznes nevar “iet pa priekšu” uz kādu konkrētu vietu, zvaigznes nevar “nostāties pār [kādu] namu”. Ja no kādas vienas vietas skatoties zvaigzne var šķietami atrasties virs kādas noteiktas vietas, tad paejot tikai dažus soļus sānis, tā atradīsies virs kādas pavisam citas vietas, to zina pat mazi bērni. Tāda zvaigzne, kas atrodas un pārvietojas pavisam nelielā attālumā no zemes nav pazīstama nevienam astronomam vai astrologam. Tādēļ nav pilnīgi nekādas jēgas pētīt vai minēt, kādas astronomiskas parādības varētu būt notikušas ap Jēzus dzimšanas laiku, kā to darījis Keplers un citi slaveni astronomi. Vēl mazāk jēgas ir visu to saistīt ar astroloģiju. Lai gan austrumu gudrie jeb magi tiešām mēdza nodarboties ar astroloģiju un citām okultām zinībām, tomēr gudro rīcība šajā gadījumā nav saistāma ar astroloģiju, bet gan ar teoloģiju, ko tie caur saviem tēviem bija mācījušies no Daniēla.

Tātad, lai kas arī būtu šī zvaigzne, tā galu galā ir Dieva dāvātās žēlastības un ticības zīme, kas mudināja gudros paļauties tam, ka Dieva praviešu balss ir droša un uzticama.

Gudros vadīja droša un uzticama balss, kas caur praviešiem nāca no paša Dieva. Viņi ieradās Jeruzālemē zinādami tikai to, ko bija lasījuši pie pravieša Daniēla – Kristus godību, kalpošanu, varēja nojaust Viņa dzimšanas laiku, taču vairāk viņi neko nezināja. Taču tālāk notika tas, ko labi izsaka tautas sakāmvārds “Dievs savas Valstības celšanai pat velnam liek nest akmeņus,” – visu pārējo, kas viņiem bija nepieciešams, lai sastaptu Kristu, viņi dabūja zināt no Kristus ienaidniekiem un nicinātājiem.

Kad gudrie nonāca Jeruzālemē un jautāja pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa, visus Hēroda ļaudis pārņēma liels satraukums, arī pats tirāns un uzurpators bija izbijies. Nav jau arī brīnums, ka Hērods un viņa piekritēji bija tā satraukti, jo pat Hēroda paša dēli palaikam apdraudēja viņa troni – vienu no tiem viņš lika sodīt ar nāvi kādas dažas dienas pirms savas nāves. Hērods bija vīrs, kas drebēja par savu troni un bijis gatavs uz katru nelietību, lai to saglabātu. Viņam bija jābaidās gan no romiešiem, no kuru labvēlības viņš bija atkarīgs, gan arī no tiem jūdu karaliskās ģimenes atlikušajiem locekļiem, kurus viņš vēl nebija paguvis noslepkavot. Jautājums “Kur ir jaundzimušais jūdu ķēniņš?” bija Hērodam un viņa atbalstītājiem bija kā dunča dūriens sirdī.

Taču tirāns bija ļoti viltīgs un apdomīgs, viņš uzreiz saprata, ka austrumu gudrie nav nākuši, lai gāztu viņu no troņa, bet ka viņus šurp atvedušas ilgas pēc Mesijas. Šajās lietās bija jābūt ļoti apdomīgam un delikātam, jebkura neuzmanība vai kļūda varēja izsaukt tautas neapmierinātību vai pat sacelšanos. Hērods sasauc savus padomdevējus, lai noskaidrotu jautājumus, kas saistīti ar Mesijas dzimšanu, un tie viņam pavēsta to, ko zināja katrs izglītots un dievbijīgs jūds – ka pravietis Miha savā pravietojumā ir rakstījis: “Un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu”. Matejs citē tikai to, kas attiecas uz Mesijas dzimšanas vietu, taču izglītotie ļaudis ļoti labi zināja, kas rakstīts šī pravietojuma turpinājumā: “ .. un kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos. .. Un Viņš stāvēs un ganīs Savu tautu Tā Kunga spēkā un Tā Kunga, sava Dieva, Vārda godībā. Un viņi dzīvos drošībā, jo Viņš kļūs varens līdz pat pasaules galiem. Un Viņš būs miers” (Mih. 5:1, 3). Droši vien Hēroda padomdevēji izlasīja viņam arī šos vārdus, tādēļ Hērods saprata, ka šie vīri ieradušies nevis politisku, bet gan reliģisku motīvu vadīti.

Bet, ak vai! Kurš gan varētu novilkt drošu robežu starp reliģiju un politiku šajā gadījumā? Hērods ļoti labi saprata šīs grūtības un droši vien tūlīt pat viņam bija skaidrs, ka ir jārīkojas, tikai viņš vēl nezināja kā viņam rīkoties. Viņam vajadzēja laiku, lai saprastu, kā kļūt par noteicēju šajā nepatīkamajā gadījumā. Tādēļ, iztaujājis gudros par zvaigznes atspīdēšanas laiku, viņš sūta tos uz Bētlemi, sacīdams: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.” Tas, ka Hērods zina, ka šeit viņam nav darīšana ar kādu parastu ķēniņu, bet gan īpašu dievišķu valdnieku, izskan vārdos “ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu,” jo nav dzirdēts, ka jelkad kāds ķēniņš būtu izrādījis šādu augstu godu jaundzimušam troņmantniekam, un vēl mazāk, jaundzimušam konkurentam. Ar šo teikumu viņš vismaz ārēji izrāda, ka ir gatavs pakļauties Mesijam.

Austrumu gudrie dodas tālāk uz Bētlemi. Nav jau tālu, tikai kādas pāris stundas ko iet. Neviens viņus nepavada, ne Hērods, ne viņa ļaudis. Un nav jau arī nekāds brīnums, – katram šī tirāna un uzurpatora kalpam bija skaidrs, kādus secinājumus izdarīs Hērods, ja uzzinās, ka viņa kalps ir devies sveikt jaundzimušo ķēniņu. Gudrie redz šo apjukumu Hēroda pilī, saprot, ka nekas nenotiek tā, kā iepriekš paredzēts un cerēts. Neviens nepriecājas par Pestītāja dzimšanu, neviens nevēlas to patiesi godināt, nevienam Viņš nav vajadzīgs. Viņi dodas tālāk uz Bētlemi, tie vairs neredz zvaigzni, tikai senā praviešu balss viņus vada šajā ceļā.

Tad viņi ir klāt – īstajā laikā (ko tie zināja no Daniēla) un īstajā vietā (ko tie uzzināja no Mihas). Viņi ir ieradušies, lai sastaptu To, par kuru viņiem bija vēstījusi senā praviešu balss, To, pēc kura viņu sirds ir tā noilgojusies. Un tad viņi ierauga zvaigzni virs kāda nama. Viņu ticība nav likusi viņiem pievilties. Dievs ir bijis uzticams katrā savā vārdā! Cik neparasti saskanīgi ar šo evaņģēlija stāstu par to raksta apustulis Pēteris: “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs” (2. Pēt. 1:19). Tā notika arī ar austrumu gudrajiem.

Gudrie nāk iekšā namā un viņus nemulsina, ka ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs dus silītē nabadzīgā mājoklī, ka viņš dzimis pie nabadzīgiem un zemiem ļaudīm, ka Viņu nesargā bruņoti sargi un grezns galms, ka pie viņa tik vienkārši var atnākt gan svešinieki no tālas zemes, gan nabaga gani no pašu ļaudīm. Gods Dievam! Rīta zvaigzne ir uzlēkusi arī viņu sirdīs. Tad viņi pielūdz šo silītē dusošo Kungu un noliek pie Viņa kājām dāvanas: zeltu, vīraku un mirres. Šīs dāvanas ir īpaša zīme un gudro ticības apliecība. Daniēls raksta: “Viņam [Cilvēka Dēlam] tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt” – tāpēc Viņam pienākas ķēnišķais zelts. Daniēls sauc Viņu par priesterisko Ķēniņu Mesiju, kas ir starpnieks starp Dievu un grēcīgo pasauli, – tāpēc Viņam pienākas priesteriskais vīraks. Daniēls māca, ka šis Ķēniņš mirs par citu grēkiem, – tāpēc Viņam tiek dāvātas mirres kā Viņa nāves zīme. Reizē ar šīm dāvanām viņi noliek pie Jēzus kājām savas dzīves un visas savas cerības, tas viss tagad ir nodots šī silītē dusošā bērniņa ziņā. Bērniņš dus silītē un reizē tur “visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu”. Viņi vairs negrib savas dzīves paturēt sev, bet gan nodod tās šim dievišķajam Bērniņam, lai Viņš turpmāk būtu Kungs un Ķēniņš pār viņu dzīvēm.

Sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, gudrie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. Viņi ne vien dodas pa citu ceļu uz savu zemi, bet arī paši ir pavisam citi ļaudis, tagad viņi ir Kristū, un, kā raksta apustulis Pāvils: “Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2. Kor. 5:17). Gods Dievam!
‍Āmen.

‍Aleksandrs Bite - Biķeru, Sv. evaņģēlista Lūkas krievu draudzes mācītājs

« atpakaļ

© 2020 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »