2019. gada 12. decembris
Vārda dienas: Otīlija, Iveta

Mūžības svētdienā

iesūtīts: 2019.11.24 00:04

Mt.25:1-13
Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.


Kā jau ik gadu, arī šajā Baznīcas gada noslēguma Svētdienā, mēs tiekam aicināti pievērst savu uzmanību mūžības tēmai. Proti, tam, cik lielā mērā un vai vispār gatavojamies saviem mūžības ceļiem. Jā, tas ir jautājums, kuru būtiski ir aktualizēt katru gadu. Pie tam ne tikai reizi gadā, bet- jo biežāk, jo labāk. Un ziniet- kāpēc? Tāpēc, lai ar mums nenotiktu tas pats, kas notika ar Jēzus līdzībā pieminētajām, ģeķīgajām jaunavām, kuras izvēlējās neņemt līdzi lukturu eļļu, bet rīkojās tā, kā bieži vien mēdzam rīkoties arī mēs, proti- ai, gan jau tāpat būs labi. Gan jau tāpat tajā lukturī eļļas pietiks. Un tomēr… kā dzirdējām, kad nāca Līgavainis, izrādījās, ka tomēr nav vis labi tā domāt. Jo eļļa beidzās, un kamēr gudrās jaunavas devās līdzi savam Līgavainim kāzu mielastā, neprātīgās skrēja pirkt eļļu, un gala iznākumā nama durvis jeb Debesu Valstības durvis tika aizslēgtas viņu deguna priekšā.

Jā, tā nu tas ir. Mūsu gatavošanās mūžībai, tā patiešām ir ļoti svarīga un ļoti nopietna lieta. Mēs nedrīkstam dzīvot ar pārliecību, ka, ja jau Dievs mani mīl, tad jau varu dzīvot, kā ienāk prātā- nu, šad, tad varbūt arī aiziešu uz Baznīcu, bet pa lielam darīšu savas lietas. Gan jau Dievs mani apžēlos. Gan jau Viņš man piedos... Nē! Mēs nedrīkstam sevi barot ar tāda veida ilūzijām, ignorējot mūsu Kunga aicinājumu. Un atkal jau- ziniet, kāds tam ir iemesls? Pavisam vienkārši. Iemesls ir tāds, ka ar šo aicinājumu Dievs mūs ved pa ticības un garīgās izaugsmes ceļu, bez kura līdz Debesu Valstībai nonākt nav iespējams. Caur aicinājumu veidot aktīvas attiecības ar Dievu mēs tiekam mācīti, kā mums būs uzvesties Debesu Valstībā. Ziniet, tas ir tāpat, kā skolā, kad tu mācies un pakāpeniski gatavojies kādai profesijai. Ja tu nebūsi pienācīgi mācījies, tad tev neviens neuzticēs pildīt tos pienākumus, kādus attiecīgā profesija uzliek. Jo… tu gluži vienkārši tos nepratīsi paveikt…

Jā, mums allaž būtu jāpatur prātā, ka Debesu Valstība ir Mīlestības Valstība, un, ja mēs nemācīsimies mīlēt jau tagad- no paša Dieva, tad nekur citur mēs to izdarīt nevarēsim. Savukārt… ja mēs nebūsim iemācījušies mīlēt, tad Dieva Valstībā mums, diemžēl, nebūs vietas.

Protams, te gan būtu jāpiebilst, ka stāsts jau nav par to, ka savas dzīves laikā mēs spējam iemācīties būt perfekti savā mīlēšanā. Nē,! Un to mēs arī redzam dzirdētajā Jēzus līdzībā. Gan neprātīgās, gan arī prātīgās jaunavas kādā brīdī nespēja palikt nomodā un iesnaudās. Taču… atšķirība starp jaunavām bija tāda, ka vienas centās, bet otras- slinkoja un bija paviršas pret Līgavaiņa dotajiem norādījumiem. Lūk, tieši tas pats attiecas arī uz mums. Mēs nespējam būt ideāli. Taču… tas, ko mums būtu jādara, ir vismaz jāpacenšas izpildīt to, ko Dievs mums liek. Tas arī ir viss, ko mūsu Kungs no mums sagaida. Viņš sagaida, ka būsim nevainojami nevis paveiktajā, bet gan nevainojami savā centībā. Dievs saka: “Parādi Man, ka tev ir svarīga Mana Valstība.  Parādi ar savu attieksmi, ar savām izvēlēm, ar savu rīcību- galu galā. Jo neaizmirsti, ko Mans Dēls tev reiz ir sacījis. Viņš teica- koku pazīst pēc tā augļiem. Jā, parādi Man šos augļus- parādi ar savu gatavību Man sekot. Un tu redzēsi, lai arī tev varbūt daudz kas neizdosies tavā dzīvē no tā, ko esmu tev sacījis, taču tava centība būs pats galvenais- pats SVARĪGĀKAIS, ko Es novērtēšu Pastarajā Dienā. Tava centība arī būs tā, kas atvērs durvis uz Mūžīgo Dzīvību.”

Protams, šāda veida retorika daudziem mūsdienu Baznīcas pārstāvjiem gan droši vien liktu iebilst- sak`, mācītāj, bet vai tad tas neizklausās pēc mācības par pestīšanu caur darbiem? Kur tad tajā visā paliek Dieva žēlastība, par kuru runā Svētie Raksti? Taču… mīļie draugi, mums allaž šajā ziņā būtu jāpatur prātā, ka viens ir tad, kad runājam par darbiem, kā par vēlmi nopelnīt Dieva žēlastību, bet kaut kas pavisam cits ir tad, ja runājam par darbiem, kā pateicību par šo žēlastību. Jā, un tieši tam jau arī pievērš mūsu uzmanību šīs dienas vēstījums. Dievs saka- mācieties būt pateicīgāki par tām dāvanām, ko no Manis saņemat. Jo atcerieties, ka Mana Valstība visupirms ir pateicības Valstība. Parādiet, ka jūsu pateicība ir ne tikai skaisti vārdi, bet gan jūsu sirds stāvoklis. Citādāk jūs būsiet līdzīgi tiem pašiem varas vīriem un sievām- ar kuriem esat tik neapmierināti, un kuri tik ļoti daudz sola pirms vēlēšanām, taču, kad vēlēšanas ir galā, izpildīt savus solījumus bieži vien nemaz pat nepacenšas. Starp citu, ne velti arī apustulis Jēkabs par to visu šodien saka: “Ābrahāms, mūsu tēvs, vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Īzāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tapusi pilnīga, un ir piepildīti raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību, - un viņš tika nosaukts Dieva draugs. Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien. Līdzīgi arī Rahāba, netikle, vai ne no darbiem viņa tika taisnota, sūtņus uzņemdama un pa citu ceļu izlaizdama? Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” Citiem vārdiem, stāsts par ticību ir un paliek stāsts ne tikai par to, ko pasakām ar savu muti, bet arī par to, kā mēs rīkojamies- kā izturamies pret mums uzticēto dzīvi. Jā, un te nu mazliet padomāsim: kur tad sākas mūsu izturēšanās? Tā sākas sirdī. Vai ne? Ne velti pats Jēzus saka, ka no sirds pārpilnības mute runā. Te gan varētu nedaudz pārfrāzēt, un proti- ka no sirds pārpilnības mute runā un rokas strādā.

Tā nu tas ir. Ceļš uz Mūžību Dieva Valstībā allaž ir jautājums par mūsu gatavību pildīt Dieva gribu- nebūt nolaidīgiem, nebūt vieglprātīgiem, bet gan, cik vien tas ir iespējams- cik vien tas ir mūsu spēkos, censties noturēt sevī garīgo modrību- caur lūgšanām, caur Dieva Vārda lasīšanu, caur grēksūdzi, caur Sakramentu saņemšanu un, visbeidzot, caur mīlestības darbiem, kādus tiekam aicināti īstenot šajā pasaulē ar mums katram uzticēto kalpošanu. Jā, tā arī ir tā ticības dzīve- patiesā ticības dzīve, kas atver durvis uz Lielo Kāzu Mielastu. Tas arī ir tas saturs- tā eļļa, kas nepieciešama mūsu ticības lukturiem, lai tie nenodzistu. Un jā, mēs arī ar visu šo eļļu dažkārt pamanāmies iesnausties. Taču… Dievs to ļoti labi zina un tāpēc, kā dzirdējām, atskanēja Balss, kas uzmodināja pieminētās jaunavas, pirms Līgavainis bija klāt.

Jā, pirms nākt, Dievs allaž liek atskanēt Savai Balsij, kas uzmodina iesnaudušos. Galvenais tikai, lai esam gatavi paklausīt šai Balsij. Galvenais, ka esam gatavi atsaukties Tai. Un tad Mūžīgā Dzīvība neaizies mums secen. Nē! Tad arī mēs būsim starp tām prātīgajām jaunavām, kuras cienīgi sagaida savu Kungu pārnākam. Tad arī mēs tiksim uzņemti Valstībā, kur vairs nedzirdēs nedz raudāšanu, nedz sāpju kliedzienus, bet gan tikai un vienīgi līksmību un prieku- MŪŽĪGU līksmību un prieku. Lai Dievs mūs katru uz to svētī. Āmen.


Aigars Vančenko
Garkalnes draudzes Palīgmācītājs

« atpakaļ

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »