2018. gada 19. oktobris
Vārda dienas: Elīna, Drosma, Drosmis

Pateicības svētkos jeb Pļaujas svētkos

iesūtīts: 2018.10.08 19:10

«Tad Dievs sacīja: "Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes." Un tā tapa.

Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.

Un Dievs sacīja: "Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.

Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību." Un tā tapa. (1.Moz.1,11-12.29-30)

 
Šī Dieva noliktā lietu kārtība nav mainījusies kopš radīšanas laika līdz pat mūsu dienām. Visos laikos ir bijuši ļaudis, kas nesuši Dievam pateicību, sākot ar Kainu un Ābelu un turpinot ar mums.

Lai gan lielākā ļaužu daļa vairs nav laukus apdzīvojoši, bet koncentrējušies ciemos un pilsētās, lai gan lielu platību lauksaimniecība vairāk ir atsevišķu lielsaimnieku pārvaldījumā, tomēr šī lietu kārtība ir nemainīga.

Tā ir nemainīga pat tad, kad īpaši pilsētniekiem neko daudz neizteiktu mācītāju rokasgrāmatā Pļaujas svētkos paredzētās liturģiskās lūgšanas plānā gadā, vidējā gadā vai bagātā ražās gadā, jo veikalā dārzeņu un augļu plaukti taču ir piepildīti vienmēr.

Lai kā nebūtu mainījusies cilvēka saskarsme ar zemi un zemes kopšanu, sadzīve un visa pārtikas rūpniecība plašajā pasaulē, ir lietu kārtība, kas paliek nemainīga. Tāpat nemainīga paliek dievbijīga cilvēka pateicība Radītāja priekšā!

Pļaujas svētkos, par laukos, tīrumos un dārzos padarītajiem darbiem, par gandarījumu un katru izdošanos, uz savām lūpām nesam pateicības lūgšanu, savās rokās un dievnamos, kā pateicības zīmes, nesam savas veltes. Tā ir gan skaista, gan jēgpilna dievbijīga tradīcija, jo kas pateicību upurē, tas Mani tur godā. (Ps.50,23)

Kad cilvēks zaudē savu ciešo saikni ar pasaules pamatelementiem - zemi, gaisu, ūdeni un uguni, viņš zaudē daļu no savas būtības un dievlīdzības. Tāpec tik svarīgi zemei pieskarties nevien pa to staigājot, bet arī pieskaroties ar kopēja rokām - stādot, kopjot, ražu novācot! Tas šodien kļūst par daudzu virtuālās pasaules un "sintētiskās" vides ļaužu izaicinājumu. Dārgai būtu jākļūst katrai talkai un savam zemes pleķītim!

Labi saprast un apzināties, ka tieši no augiem, kas sēklu nes, un augļu kokiem, kas augļus nes, Dievs izraudzīja Ēdenes dārzā cilvēkam svētlaimīgi baudīt un saņemt savu iepriecas un dzīvības ēdienu.

Bet pēc grākā krišanas, kad zeme kļuva nolādēta grēka dēļ, laiku piepildījumā Dievs sūtīja savu Dēlu, kas ņēma savās rokās maizi, no vārpām, kas sēklu nes, un vīnu no augļu koka, kas augļus nes un no jauna tam piešķira Dzīvības ēdiena nozīmi.

Patiesi skaisti, kad mūsu dievnamos šajos svētkos ir zemes veltes, kas spēcina mūsu zemes miesu un svētītās Kunga miesas un asins dāvanas zem graudu un augļu zīmēm, kas nes mums mūžīgo dzīvi!

Jānis Bitāns

« atpakaļ

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »