2018. gada 22. oktobris
Vārda dienas: Īrisa, Irīda

Sveiciens Vasarsvētkos!

iesūtīts: 2018.05.21 18:31

Drīz upēm skaidru ledu acīs liks.
Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs.
Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs
Bez gulbjiem un bez sniega debesīs.

Šis Imanta Ziedoņa dzejolis ir kā par desmit dienām Baznīcas gadā starp mūsu Kunga debesbraukšanu un Svētā Gara sūtīšanas svētkiem jeb Vasarsvētkiem. Mācekļu acu priekšā Jēzus ir pacelts debesīs un nozudis aiz mākoņa. Viņš solīja, ka sūtīs viņiem aizstāvi un mierinātāju Svēto Garu, kad būs nonācis galā, taču tajās dienās nekāds gars vēl nav nācis. Mācekļiem atliek tikai gaidīt. Kas ar viņu notika tur, aukstā un naidīgā visumā? Apustuļu pārbaudījums bija dienas šīs – bez Kristus un bez Gara debesīs.

Tas man atgādina niršanu uz vrakiem Baltijas jūrā. Kad esam izbraukuši gumijas laiviņā kādus 20 kilometrus no krasta, uz visām pusēm līdz apvārsnim ir tikai viļņi. Cauri ūdens virsmai redzēt neko nevar un tikai eholota pīkstieni stāsta, ka tur, lejā ir “Nordmarks” vai “Beverīna". Baltijas jūra nav kā Sarkanā jūra ar siltu, dzidru ūdeni līdz pašam dibenam. Doties lejā ir kā nogrimt saltā, biezā, zaļā miglā. Straume var aiznest prom un, vraku neatradis, vari uznirt tālu no laivas. Tad atliek tikai cerēt, ka laivā tevi pamanīs starp viļņiem un izglābs. Tādēļ kapteinis vispirms izmet boju, ap kuru aptīta aukla, kuras galā ir smags dzelzs gabals. Kad tas ir sasniedzis dibenu un boja beigusi griezties, pār bortam dodas pirmais nirēju pāris. Viņu uzdevums ir atrast vraku un piesiet tam bojas auklu. Pārējiem atliek skatīties uz boju gaidīt. Nez, kā viņiem tur lejā iet? Vai atradīs? Vai viss būs kārtībā? Un tad boju sāk raustīt kā makšķeres pludiņu. Tas ir signāls! Viss kārtībā, viņiem ir izdevies! Vraks ir atrasts un mēs varam droši doties pāri bortam. Mums ir vadaukla, kas ļaus droši nogrimt dziļumā un arī pacelties virs ūdens tur, kur ir laiva un dzīvība.

Dienās starp Debesbraukšanas dienu un Vasarsvētkiem mācekļiem arī neatlika nekas vairāk kā gaidīt. Vai Jēzum izdosies? Vai varbūt viņu tur ķēris meteorīts vai iesūcis kāds melnais caurums? Bet tad nāk signāls, bojas aukla tiek paraustīta. Atskan rūkoņa un Gars kā liesmu mēles nolaižas pār apustuļiem. Ja viņi būtu nirēji, viņi iesauktos: “Yesssss!” Jēzum ir izdevies. Viņš ir nonācis galā un sēdies pie Dieva Tēva labās rokas. Viss, ko viņš teica, ir taisnība. Mēs varam viņam sekot. Mums ir iezīmēts ceļš. Mums ir aukla, kurai sekojot, varēsim vispirms – jā – nogrimt dziļumos. Mēs kļūsim vecāki, slimāki un beidzot apgulsimies kapā tāpat kā Jēzus. Taču, sekojot viņam, izdarīsim to pareizi. Un pēc tam varēsim pacelties tur, kur ir Viņš, kur debesis un kur mūžīgā dzīvība.

Visbiežāk nirēji uz vrakiem dodas no Liepājas Karostas. Kad daivi beigušies, ir jātiek malā. Citur atrast ceļu varētu tikai ar navigācijas ierīcēm, taču šeit ir kas īpašs. Pēcpusdienas saule atspīd Karostas katedrāles zeltītajos kupolos un tie mirdz pie horizonta kā spoža dzirkstele. Atliek tikai kuģot turp un atradīsi mājas. Vasarsvētkus sauc par Baznīcas dzimšanas dienu. Dievs tai dāvināja savu mierinātāju, aizstāvi Garu. Nekur citur to nevar atrast. Novēlu jums ceļā uz mājām sekot viņa spožajai gaismai Kristus Baznīcas kupolos!šeit ir kas īpašs. Pēcpusdienas saule atspīd Karostas katedrāles zeltītajos kupolos un tie mirdz pie horizonta kā spoža dzirkstele. Atliek tikai kuģot turp un atradīsi mājas. Vasarsvētkus sauc par Baznīcas dzimšanas dienu. Dievs tai dāvināja savu mierinātāju, aizstāvi Garu. Nekur citur to nevar atrast. Novēlu jums ceļā uz mājām sekot viņa spožajai gaismai Kristus Baznīcas kupolos!

Arhibīskaps Jānis Vanags

« atpakaļ

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »