2020. gada 13. jūlijs
Vārda dienas: Margrieta, Margarita

Par grozījumiem LELB likumā un LELB un LELBĀL attiecībām

iesūtīts: 2018.04.18 14:32

Saeimā ir iesniegti priekšlikumi grozījumiem LELB likumā, kas ir pieņemts 2008.gadā. Aizvadīto gadu laikā LELB ir ieguvusi pieredzi likuma piemērošanā un atradusi par nepieciešamu rosināt likumā vairākus grozījumus, lai novērstu līdzšinējās domstarpības valsts un baznīcas starpā atsevišķu jautājumu risināšanā, kā arī lai radītu iespēju Vācu evaņģēliski luteriskajai baznīcai Latvijā (VELBL) pievienoties LELB, atjaunojot tai statusu, kāds tai bija līdz 1940.gadam. Iesniegtie grozījumi precizē valsts un LELB attiecības un nodrošina lielāku LELB Satversmes normu aizsardzību pret nepamatotu to interpretāciju no valsts un citu personu puses. Šie grozījumi palīdzēs samazināt valsts iespējas nepamatoti iejaukties LELB iekšējās lietās. Grozījumu priekšlikumus LELB tiesību komisija ir gatavojusi jau kopš 2017.gada sākuma un tiem nav nekādas saistības ar pēdējā laika LELB mācītāju teoloģiskajām diskusijām, kā to atsevišķas personas mēģina pasniegt. Tomēr, neskatoties uz to, pēdējā laikā, kopš Saeimā ir iesniegti priekšlikumi grozījumiem LELB likumā, atkal ir izvirmojis jautājums par LELB un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) attiecībām un to tiesisko statusu. Ļoti daudz informācijas tiek pasniegts emocionāli un sagrozīti, bez juridiska pamatojuma tikai vispārējās frāzēs. Tiek maldināta sabiedrība un politiķi. Šī raksta mērķis ir vērst sabiedrības uzmanību uz juridiskiem un vēsturiskiem faktiem, kas apgāž ideju, ka LELBĀL ir tāda pati tiesību mantiniece kā LELB. Fakti ir sekojoši:

  1.  LELB un LELBĀL nenoliedzami ir vienas Kristus Baznīcas sastāvdaļas. Tās to ir izteikušas arī vienojoties par Kopīgajiem noteikumiem, kurus abu baznīcu Sinodes ir apstiprinājušas 1998.gadā. Šajos noteikumos ir kopīga Preambula, kas apliecina abu baznīcu piederību Kristus baznīcai. Tāpat šo noteikumu 6.punktā ir pateikts, ka LELB un LELBĀL vieno kopīga izcelšanās, vēsture, valoda, ticība un sakramenti.
  2.  Tomēr jau šo noteikumu ievadā ir pateikts: “LELB un LELBĀL, saglabājot savu tiesisko patstāvību, vienojas par šādiem kopīgajiem noteikumiem.” Tāpat šo noteikumu 1.3. punkts pasaka: “LELB un LELBĀL ir publiski tiesiska rakstura reliģiskas organizācijas, kas savā darbībā ievēro savu mītnes zemju Satversmes, likumus, bet savā iekšējā dzīvē ir patstāvīgas.” Noteikumu noslēgumā ir pateikts: ”Jautājumus, kurus nenosaka šie Kopējie noteikumi, kārto katras Baznīcas likumi” Tātad šie Kopējie noteikumi skaidri pasaka, ka juridiski abas baznīcas ir šķirtas un katra pati lemj savas iekšējās lietas gan saistībā ar savām Satversmēm, gan arī saistībā ar saviem likumiem. Tas arī ir loģiski saprotams, jo LELBĀL atšķirībā no LELB nav vienota juridiska organizācija, bet gan uz darbības noteikumu pamata apvienojusies dažādu atsevišķās valstīs atrodošos baznīcu apvienība, kurām katrai savā valstī ir jāievēro tās valsts likumi, tāpat kā LELB ir jāievēro Latvijas likumi. Tāpēc arī no juridiskā viedokļa vispār nevar tikt izskatīts jautājums par kaut kādu juridisku tiesību piešķiršanu Latvijā ārvalstīs reģistrētām baznīcām, kuras apvieno LELBĀL. Tāpēc LELB lemj par LELB likumu un tai nav par to jākonsultējas ar LELBĀL. LELB ir konsultējusies ar VELBL jautājumos, kas skar viņu pievienošanos LELB.
  3.  LELBĀL atsevišķi pārstāvji apgalvo, ka viņi ir LELB tiesiskie mantinieki, jo viņi darbojas pēc LELB 1928.gada Satversmes. Tas neatbilst patiesībai – LELBĀL darbojas pēc Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas darbības noteikumiem (atrodami vietnē http://www.lelbal.org) kas atšķiras no LELB 1928.gada Satversmes daudz lielākā mērā nekā LELB šī brīža Satversme. Tas arī loģiski saprotams, jo LELBĀL nav vienota juridiska organizācija vienā valstī un arī neatrodas Latvijā.
  4.  Tāpat LELBĀL atsevišķi pārstāvji apgalvo,  ka viņi ir patiesie LELB tiesiskie mantinieki (sakot, ka LELB ir tikai LPSR baznīca, kurai nav saistības ar LELB), jo 1944.-1945.gadā uz ārvalstīm kopā ar izceļojušajiem latviešiem devās arī arhibīskaps un liela daļa mācītāju. Šis “arguments” ir pilnīgi absurds, jo ne LELB 1928.gada Satversme, ne arī kādi citi noteikumi nenoteica, ka gadījumā, ja draudzi pamet mācītājs vai baznīcu arhibīskaps, tad tā pārstātu darboties. Gluži pretēji - LELB 1928.gada Satversmes 1.pants skaidri pasaka: “Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca aptver visus evaņģēliski luteriskās ticības iedzīvotājus Latvijā, kuri šīs Baznīcas draudzēs skaitās par draudzes locekļiem.” Baznīca pirmkārt ir cilvēki – draudžu locekļi un to lielākā daļa palika Latvijā un turpināja nepārtraukti darboties atbilstoši Satversmei, aptverot visus evaņģēliski luteriskās ticības iedzīvotājus Latvijā, kuri šīs Baznīcas draudzēs skaitījās par draudzes locekļiem un pārdzīvojot visus okupācijas gadus. Jā, mums bija jāmaina Satversmes, jāpielāgojas darbībai okupācijas režīmā, bet LELB visus šos gadus turpināja nepārtraukti darboties Latvijā un tāpēc ir vienīgā tiesiskā mantiniece līdz 1940.gadam pastāvējušai LELB. To Latvijas valsts ir jau atzinusi, gan reģistrējot LELB 1991.gadā, gan atgriežot LELB un LELB draudzēm līdz 1940.gadam piederējušos īpašumus, gan slēdzot līgumu ar LELB 2004.gadā un arī izdodot likumu par LELB 2008.gadā. Šī brīža ierosinātie LELB likuma grozījumi (preambula)  tikai neapšaubāmi un visiem saprotamā veidā nostiprinātu jau iepriekš atzīto LELB statusu.Uz ārvalstīm izceļojušie latvieši veidoja draudzes un baznīcas savās mītnes zemēs pēc to likumiem un atbilstoši LELB 1928.gada Satversmes 1.pantam vairs nevarēja būt LELB. Vienīgais ceļš kā atjaunot savu piederību LELB bija pēc 1991.gada atgriezties Latvijā un atjaunot savu piederību kādā LELB draudzē, ko daļa, kas atgriezās Latvijā arī izdarīja.Šo situāciju var salīdzināt ar Latvijas Republiku – nevar taču neviens pateikt, ka tagadējā LR nav mantiniece tai LR, kas bija līdz 1940.gadam (kaut arī daži to mēģina) un mēs esam patiesie LR mantinieki un mēs tagad veidosim savu LR. Tomēr ikviens, kurš bija izceļojis var atjaunot LR pilsonību un esot Latvijā būs spiests ievērot LR likumus. Tāpat arī LELB – ikviens var atjaunot savu piederību LELB, ievērojot tās Satversmi.
  5.  Protams, ka rodas jautājums, ko darīt tiem, kas negrib ievērot LELB Satversmi un atgriezties LELB, un grib savu ticības dzīvi organizēt citādi. Arī šeit nav problēmu – atbilstoši Latvijas valsts likumiem ir iespējams veidot atsevišķas draudzes un pat baznīcas. LELB nekad nav iebildusi un neiebilst, ja LELBĀL pārstāvji veido savu tiesiski atsevišķu baznīcu, bet tad tā ir jauna baznīca, kas arī nekādā veidā nevar pretendēt uz to pašu tiesisko statusu kāda ir LELB.
  6.  Vēl LELBĀL atsevišķi pārstāvji apgalvo, ka viņiem ir tādas pašas tiesības uz LELB īpašumiem kā LELB. Un tieši šeit arī laikam parādās šo pārstāvju patiesie nolūki – viņus neinteresē baznīcas vienotība, bet gan manta. Savukārt abu baznīcu Kopīgo noteikumu 8.punkts nosaka: “LELB un LELBĀL savu īpašumu jautājumus risina ar Baznīcas likumiem, kurus pieņem patstāvīgi. Draudzei likvidējoties, tās īpašumi paliek vai bez atlīdzības pāriet attiecīgās Baznīcas īpašumā un tās pārvaldes institūcijas valdījumā.” Pēdējais teikums līdzīgā formā atrodams arī LELB 1928.gada Satversmes 48.pantā. Tātad gan LELB, gan LELBĀL Sinodes ir atzinušas, ka katra baznīca savus īpašumu jautājumus kārto pēc saviem likumiem. LELB nekad nav pretendējusi uz LELBĀL vai tās draudzēm piederošiem īpašumiem un arī apzinās, ka juridiski to nemaz nevarētu darīt. Tieši tāpat tas attiecas uz LELBĀL, ko tā pati oficiāli ir atzinusi Kopīgajos noteikumos. Tomēr atsevišķas personas, kas uzdodas par LELBĀL pārstāvjiem mēģina izplatīt pretēju, tiesiski nepamatotu viedokli. Kāpēc? Atbilde lai paliek viņu ziņā.

Noslēgumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka visticamāk ziņu izplatīšanu par LELBĀL it kā līdzvērtīgo tiesisko statusu LELB Latvijā neveic pati LELBĀL, jo tās oficiālie dokumenti vēsta ko citu. To visticamāk dara atsevišķas personas it kā LELBĀL vārdā un rezultātā tiek maldināta sabiedrība un politiķi. Pretējā gadījumā to būtu jāuzskata par nepamatotu iejaukšanos LELB iekšējās lietās. Pat ja nu tomēr tā izrādītos oficiāla LELBĀL nostāja, visiem šiem apgalvojumiem nav juridiska pamatojuma.

Savukārt LELB un LELBĀL vienotības jautājumi risināmi nevis cīnoties par tiesiskā mantinieka statusu, bet gan atbilstoši abu baznīcu Kopīgo noteikumu 6.punktā noteiktajam – LELB un LELBĀL Sadarbības padomē. LELB vienmēr ir uzsvērusi, ka vēlas šo Kopīgo noteikumu un Sadarbības padomes ietvaros arī turpmāk risināt visus abu baznīcu sadarbības jautājumus un aicina LELBĀL darīt to pašu, pārtraucot destruktīvo rīcību, kurai nav tiesiska pamata un kas šķeļ Baznīcu un sabiedrību. Mēs esam uzaicināti piedalīties LELBĀL Virsvaldes sēdē šī gada jūnijā un ceram tajā uz konstruktīvu sarunu par to kā mēs varam sadarboties, pārtraucot apšaubīt LELB tiesisko statusu un iejaucoties LELB iekšējās lietās.

Mēs esam viena Baznīca Kristū un es ticu, ka mēs spēsim atrast kopīgu ceļu tajā uzdevumā, ko Kristus mums ir uzticējis, bet, pamatojoties uz iepriekš minēto, mēs neesam un nevaram būt vienādā tiesiskā un juridiskā statusā. Lai Dievs dod mums spēju to vienu no otra atšķirt!

LELB Virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš

« atpakaļ

© 2020 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »