2018. gada 17. jūlijs
Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs

Arhibīskapa uzruna Zaļajā ceturtdienā Rīgas Domā

iesūtīts: 2018.03.30 15:06

Zaļā ceturtdiena ir bagāta ar notikumiem, ko pieminēt un svinēt. Viens no tiem ir garīgā amata iedibināšana.

Tanī naktī, kad viņš tapa nodots, paņēmis maizi un pateicies, Jēzus lauza to un deva saviem mācekļiem, sacīdams: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas.”

Satiekot mācekļus pēc augšāmcelšanās, Jēzus viņiem teica: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”

Pirms uzkāpšanas debesīs viņš tiem teica: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”

Liels pagodinājums un liela atbildība. Kādā fantastikas stāstā lasīju par cilvēku, kurš pēkšņi attapās, ka ir mantojis planētu Zemi un tagad ir par to atbildīgs. Droši vien apustuļi, dzirdot Jēzus vārdus, jutās līdzīgi. Kā jūtamies mēs, aicinātie un ieceltie Dieva vārda kalpi? Mēs esam tie, kam ar roku uzlikšanu no Kunga Jēzus līdz mūsu dienām ir nodotas tālāk apustuļiem dotās pilnvaras un uzdevums. Kā jūtamies mēs?

Pēdējā laikā ne reizi vien esam dzirdējuši atgādinājumu, ka Baznīcai jāprot valoda, kuru saprot mūsdienu cilvēks. Baznīcai jāprot Labo vēsti stāstīt saprotami mūsu laikmeta klausītājiem. Tas ir pareizs atgādinājums. Baznīcai tas noteikti ir jāprot, jo kāda gan jēga stāstīt, ja neviens nesaprot? Bet kāda ir tā valoda, ko saprot mūsdienu cilvēks?

Par to man nesen bija jādomā, piedaloties lielā sludinātāja Billija Greiema bērēs. Kāds ir aprēķinājis, ka 80 gados, ko viņš no sava mūža veltīja pasaules evaņģelizācijai, Billijs Greiems sarīkoja misijas pasākumus 270 pilsētās, sapulcināja 220 miljonus cilvēku. Ņemot vēl vērā tos, kurus viņa vēsts sasniedza medijos, grāmatās un filmās, šis Dieva vīrs esot uzrunājis vairāk nekā divus miljardus cilvēku. Un viņu saprata. Saprata gan 20., gan 21. gadsimts. Desmiti un simti tūkstošu atgriezās no grēkiem un uzticēja savu dzīvi Kristum. Miljoniem dzīvju tika darītas garīgi bagātākas. Kas tad tik īpašs bija viņa valodā, ka to tik ļoti saprata? Tie, kas ir dzirdējuši viņa sprediķus zina, ka tie bija vienkārši – gluži kā viduslaikos Asīzes Franciskam, kuru saprata pat putni. Greiems sludināja skaidru Dieva vārdu – bauslību un evaņģēliju, Dieva tiesu, sodu par grēkiem, bet žēlastību un piedošanu tiem, kas atgriežas un tic uz Kristu, kurš cilvēci ir atpircis ar savu svēto dzīvi un vietniecisko upuri. Tādēļ viņu saprata gan 20., gan 21. gadsimts un nesa augļus – trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus.

Izvadīšanas svētbrīdī uzrunas teica Billija Greiema ģimenes locekļi un līdzstrādnieki. Skanēja daudz priecīgu smieklu, kuri nemaz nelikās neiederīgi. Labais un uzticamais kalps devās mierā redzējis Kunga pestīšanu. Par to bija jāpriecājas un jālīksmojas, jo viņš bija licis lietā pašu dārgāko, kas viņam bija dāvāts – laiku. Dievs viņam deva daudz laika – gandrīz simt mūža gadu. Vai varbūt jāsaka citādi – Billijs Greiems izmantoja laiku evaņģēlija darbam un tādēļ Dievs deva viņam daudz laika. Par sevi viņš teica: “Mans vienīgais mērķis dzīvē ir palīdzēt cilvēkiem atrast personīgas attiecības ar Dievu, kuras, kā es ticu, nāk no Kristus pazīšanas.“

Zaļajā ceturtdienā mēs gribam atjaunot savu ordinācijas solījumu. Mēs gribam “no jauna likt sevī iekvēloties dievišķajam dāvinājumam, kas mūsos ir dots ar apustuļu roku uzlikšanu”, kā Pāvils mudināja Timoteju. Mēs gribam piešķilt jaunu apņēmības un aizrautības dzirksteli Kunga aicinājumam un kalpošanas uzdevumam. Lai Billija Greiema dzīve liek mums domāt par laiku. Gan par hronos – par lineāro laiku, proti, mūža gadiem, mēnešiem un dienām, ko Dievs mums dāvina, gan arī par kairos – par īsto laiku, īsto brīdi, kad Dieva gars ir sapulcinājis cilvēkus dievnamā un licis mūs viņu priekšā, lai viņi dzirdētu Dieva vārdu, kurš ir skaidrs, “dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.” Lai viņi dzirdētu Evaņģēlija vārdu, kas dziedina, ceļ un liek iemīlēt Kungu Jēzu Kristu.

Mīļie brāļi Kristū un amatā, lai Svētā Gara dāvinājums, kas ir mūsos ar apustuļu roku uzlikšanu, palīdz mums izmantot mūsu laiku, mūsu gadus, dienas un stundas tam, lai īstajā brīdī mēs ik reizes būtu sava augstā aicinājuma cienīgi un neliktu Kungam vilties. Viņš mums ir uzticējis planētu. Vismaz Latviju.

« atpakaļ

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »