2018. gada 22. jūnijs
Vārda dienas: Ludmila, Laimdots, Laimiņš

Arhibīskapa atbilde Torņakalna vēstījumam

iesūtīts: 2018.02.24 22:48

Saņēmu un uzmanīgi izlasīju vēstījumu, ko parakstījuši vairāki mūsu garīdznieki un kuru ir paredzēts izplatīt tuvākajā laikā. Autori saviem adresātiem ir lūguši to pagaidām paturēt slepenībā, taču es neesmu adresātu skaitā, tādēļ domāju, ka varu savas pārdomas izteikt jau tagad.

Vēstījumā ir apliecināta pārliecība, ka Kristus ceļš ir atbilde uz cilvēka un sabiedrības problēmām, ka par Viņa sekotāju var kļūt ikviens cilvēks, un ka sekošana Kristum nozīmē pieaugšanu mīlestībā, iecietībā un spējā pieņemt citam citu. Ka baznīcai jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi. Šo izpratni vēstījuma parakstītāji apņemas paust vārdos un īstenot darbos, aicinot ikvienu piebiedroties. Tas ir iedvesmojošs aicinājums uz labu mērķi un to varētu visādā ziņā atbalstīt. Domāju, ka neviens pats mūsu baznīcā pret to neiebilstu, bet sacītu ka labprāt to darīs, kā jau līdz šim darījuši. Galu galā tā ir mūsu kopīgā vīzija, kura ir pat apstiprināta sinodē. Vēstījumu var uztvert kā pamudinājumu iesaistīties LELB kopīgo mērķu sasniegšanā.

Tomēr noskaņa un veids, kādā aicinājums ir izteikts, raisa arī jautājumus. Kādēļ skaistos nodomus, kuri ir kā norakstīti no mūsu baznīcas dokumentiem, vēstījuma autori pasniedz kā savu personīgo uzdrīkstēšanos? Kādēļ to, uz ko aicina Kristus evaņģēlijs un paredz ordinācijas solījums, un to, ko ikdienā īsteno daudzi amata brāļi un draudžu locekļi, viņi gatavojas darīt tikai tagad? Aicinot pievienoties skaistajiem mērķiem, autori faktiski aicina piekrist arī citiem apgalvojumiem par to, ka luterāņu baznīca Latvijā ir nozagta un ka brīvdomīgie tajā tiek pakļauti draudiem un spaidiem.

Lielos vilcienos vēstījums tiek pamatots ar diviem apgalvojumiem. Pirmais no tiem attēlo parakstītāju uztveri par attiecībām mūsu baznīcā. Viņi stāsta, ka citāda viedokļa piekritēji vairs nevar justies droši. Valdošās teoloģiskās nostādnes tiek pielīdzinātas padomju ideoloģijai, kurai nepiekrist nozīmē būt apdraudētam un jebkura brīvdomība var sāpīgi atspēlēties. Otrs apgalvojums izsaka pārliecību, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir mērķtiecīgi aizvirzīta prom no pirmskara luterāņu baznīcas teoloģiskās tradīcijas un no Rietumu protestantismam raksturīgās attīstības. Nedaudz idilliski aprakstot šīs tradīcijas, vēstījums paziņo, ka ir notikusi “baznīcas nozagšana”.

Apustulis Pāvils pamāca, kā rīkoties, saņemot šādus vēstījumus: “Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs!” (1.Tes 5:21) Mums jāņem vērā, ka mūsu vidū var būt brāļi un māsas, kuri jūtas tā, kā vēstījumā aprakstīts. Tas nozīmē, ka mums nopietni jāattiecas arī pret otru Pāvila padomu – apliecināt patiesību mīlestībā, lai pieaugtu Kristū. (Ef 4:15) Mūsu debatēs joprojām jāpievērš uzmanība diskusiju kultūra, emocionālajai inteliģencei un jāveido droša telpa teoloģiskās domas apmaiņai. Tas ir katra diskusiju dalībnieka kristīgs pienākums.

Tomēr vajadzētu prātīgi apdomāt, cik pamatoti ir runāt par apdraudējumu un sāpīgu atspēlēšanos tiem, kuri patur atšķirīgu viedokli. Vēstījuma autoru vidū ir tādi, kas regulāri pauž atšķirīgus uzskatus. Nevienu no viņiem baznīcas vadība nav ne represējusi, ne atņēmusi kādas privilēģijas. Vai kāds mūsu baznīcā vispār ir disciplinēts sava viedokļa dēļ? Vai vēstījumā pausto frustrāciju drīzāk neraisa atrašanās mazākumā un nespēja samierināties ar sinodes lēmumiem un ar mūsu baznīcas pārvaldes sinodālo aspektu kopumā? Autoriem vajadzētu godīgi to apdomāt un varbūt atturēties spriest par citu traumām un deformācijām, iekāms nav tikts skaidrībā par savu baiļu racionālo pamatojumu.

Var dažādi domāt par LELB teoloģisko attīstību, sākot no pirmskara laikiem. Iespējams, ka idilliski attēlotā tradīcija nemaz nepalīdzēja baznīcai izdzīvot padomju režīma apstākļos, kad, prof. Leona Taivāna vērtējumā, luterāņu baznīca sabruka kā kāršu namiņš. Ievērojamākie šīs tradīcijas pārstāvji neuzskatīja par iespējamu palikt Latvijā un devās trimdā. Iespējams, ka baznīcai Latvijā, lai izdzīvotu, bija jāiegūst cits raksturs, ar kuru tā izturēja apspiestības laikos un iekļāvās Atmodas norisēs. Tāpat iespējams, ka Latvijas kristīgajai un arī plašākajai sabiedrībai nemaz nav tik tuva un saprotama Rietumu protestantiskā tradīcija, kura daudzas luterāņu baznīcas ir vadījusi pie viena dzimuma pāru laulāšanas, Bībeles pārrakstīšanas t.s. inkluzīvajā valodā un likusi ievērojamiem teologiem apšaubīt un pat atmest kristietības pamata patiesības par Kristus dzimšanu, vietniecisko upuri un augšāmcelšanos. Būtu arī jāraugās kādā virzienā LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, ja nav sekojusi Rietumu protestantisma pamatplūsmai. Vēstījumā tas nosaukts par sektantismu, taču, godprātīgi vērtējot, LELB drīzāk ir tuvojusies autentiskā luterisma attieksmei pret Bībeli un luteriskajām ticības apliecībām. Brīvības apstākļos baznīca ir brīva izvēlēties savu attīstības ceļu.

Visuzmanīgāk jāattiecas pret apgalvojumu, ka LELB teoloģiskā virzība ir atzīstama par baznīcas nozagšanu. Vēstījums vedina vilkt paralēles ar pašlaik aktuālo jēdzienu “valsts nozagšana”. Valsts nozagšana ir parādība, kad atsevišķas privātpersonas lieto slepenus un nelikumīgus ietekmēšanas līdzekļus, lai piedabūtu likumdevējus un izpildvaru pieņemt lēmumus valsts nozadzēju interesēs. Vēstījums faktiski apgalvo, ka arī LELB teoloģiskā attīstība ir notikusi, lietojot slepenus, nelikumīgus un koruptīvus līdzekļus. Ja tie, kas to saka, grib saglabāt kādu integritāti, viņiem ir jāsniedz pierādījumi. Kādi baznīcas mācības jautājumi ir izlemti slepeni un nelikumīgi? Kurš uzpirka iecirkņu sapulces, mācītāju konferences un sinodes, kuras to nolēma? Pēdējā laikā mūsu baznīca ir pielīdzināta gan komunismam, gan nacismam. Ja tādi apgalvojumi izskan bez faktu pamatojuma, tad ir vērts atcerēties, ko pāvests Francisks raksta esejā “Korupcija un grēks”. Korumpētu cilvēku iemīļots paņēmiens savas rīcības attaisnošanai ir ekstrēma, pārspīlēta ļaunuma attiecināšana uz citiem un salīdzināšana ar savu ārēji izrādīto, šķietamo tikumu. * Ir saprotama vēlme lietot publicistiski spilgtus līdzekļus, taču vajadzētu sevi pārbaudīt pāvesta Franciska brīdinājuma gaismā, lai nenonāktu viņa aprakstīto cilvēku kategorijā.

Vēl viens spilgts līdzeklis – vēstījums sākas ar jautājumu: “Kādēļ Jurim Rubenim vairs nav vietas Latvijas luterāņu baznīcā? Tādēļ, ka viņš raugās uz dzīvi plašāk, nekā daudzi viņa amatbrāļi.” Juris Rubenis tiešām ir cilvēks ar plašu skatu, taču viņš nekad nav teicis, ka viņam nebūtu vietas LELB. Gluži pretēji, viņš ir apliecinājis, ka ļoti vēlas būt mūsu baznīcas un savas Torņakalna draudzes loceklis. Ir jānožēlo un jāizsūdz mīlestības un pacietības trūkums sarunās, kas Juri pamudināja aiziet no mācītāja amata, taču fakts, ka LELB ir draudze, kurai Juris Rubenis vēlas piederēt, liecina, ka mūsu baznīcā ir plašāks un daudzveidīgāks piedāvājums, nekā vēstījums grib atzīt. Vienmēr vajadzētu padomāt, vai spilgtu, bet nepatiesu apgalvojumu lietošana stiprina pausto vēsti, vai drīzāk liek šaubīties par tās nolūku.

Garīguma praksē ir zināma patiesība, ka cilvēku bieži pieviļ “lieliskas idejas”. Pirms sekot garīgai iedvesmai, ir jāpārbauda tās izcelsme, lietojot garu izšķiršanas dāvanu. Viens no klasiskajiem paņēmieniem ir t.s. “ūdens pilienu tests”. Saskaņā ar to, cilvēkam kurš, Dievam kalpojot, ir labā ceļā, Svētā Gara iedvesmas pil kā ūdens lāses uz sūkļa. Tās nokrīt un iesūcas viegli, atnesot dzīvības saldumu. Turpretī ļaunā gara iedvesmas krīt asi un trokšņaini kā uz akmens, baidot, apbēdinot un nesot nemieru. Domāju, ka amata brāļu vēstījumu vajadzētu lasīt norimstot, lūdzot Dievu un ieklausoties, kā atsaucas mūsu sirds. Kas no šī vēstījuma ienāk sirdī viegli un gaiši, vairojot mieru un dzīvības spēku? Apustulis Pāvils teica: “Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs!”

Mieru un Dieva svētību vēlot,

+ Jānis

Rīgas arhibīskaps

* Horhe Mario Bergoljo, Pāvests Francisks, Pazemības ceļš, KALA Raksti,2018, 42., 43. lpp.
« atpakaļ

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »