DIENAS LOZUNGS
Jes 12:6
Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību.
Jņ 1:14
2Moz 20:1–21
Kol 1:24–2:7
Mt 4:1–11
lasīt vairāk >
SVĒTDARBĪBAS
Misija Indijā turpinās
Ir jāatzīst, ka misijas kalpošanas pieredzes ziņā tās ir kā drupačas pret to, lai kaut daļēji izprastu vietējo ļaužu domāšanu un to, kāpēc viens vai vai cits jautājums tiek kārtots tādā veidā, kas pēc rietumnieku izpratnes un pieradumiem būtu jādara savādāk. Pat šīs Baznīcas prezidentei un misijas vadītājai Violetai Stīvenai, kura ir dzimusi un uzaugusi šeit kā vietējā, dažreiz ne līdz galam izdodas izprast kādas norises, jo tik ļoti atšķiras domāšana jau viena ciemata kvartālos, nerunājot par lielāku teritoriju. Viņas vīrs Ričards Hūpers atzīst, ka viņam vairāk kā 10 gadu laikā joprojām nav izdevies daudz ko saprast Indijas milzīgajā dažādībā. Katrā gadījumā mēs “no malas” esam tikai viesi viņu zemē un neesam šeit aicināti mainīt viņu dzīvesveidu, bet tieši caur viņu domāšanu visā dažādībā palīdzēt ieraudzīt ceļu pie Kristus.
Ikdienā mēs tiekamies ar ciemata ļaudīm, kuri mūs arī aicina savās mājās, lai aizlūdzam par viņiem. Līdzīgi kā pie mums, šeit cilvēku nopietnās slimības nav pieņemts apspriest publiski. Nemaz nerunājo par AIDS vai vēzi. Par to nerunā arī tāpēc, ka tad šie slimie tiek vienkārši izstumti no sabiedrības un nolemti nāvei vienatnē. Tāpēc, viņus saudzējot, līdzcilvēki ir ļoti piesardzīgi no publisku diagnožu izteikšanas. Piemēram, mēs ļoti neuzkrītoši tikāmies ar pusaudžu meiteni, kurai no AIDS pirms kāda laika nomira māte un iespēju robežās mēģinām viņai palīdzēt. Šobrīd viņa dzīvo pie sava vectēva ļoti trūcīgos apstākļos. Cilvēki labi pazīst misijā kalpojošo evaņģēlistu Pēteri, tāpēc bieži aicina viņu uz aizlūgšanām.
Ļoti liels atbalsts visai AILELB ir emeritētā Tamilu luteriskās Baznīcas mācītāja Naliā darbošānās. Viņš kopā ar evaņģēlistiem Amosu un Pēteri dodas mājapmeklējumos un katru svētdienu citā draudzē svin Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu. Arī pašu mācītājs Viktors bez Kaladūras draudzes vadīšanas palīdz citām draudzēm.
Mebelas Stīvenas sieviešu atbalsta centrā šobrīd nosacīts klusums, jo tiek ievākta raža un vietējiem ļaudīm tas ir peļņas laiks pie apkārtējiem zemniekiem. Visu dienu, karstumā strādājot, var nopelnīt pat 200.00 rūpijas, kas aptuveni ir 2.45 Euro.
Cik daudz Latvijas lauku ļaudis ikdienā lieto angļu valodu? Principā nemaz, jo mūsu savstarpējā kontaktēšanās notiek dzimtajā - latviešu valodā - un nekāda cita valoda saziņai nav nepieciešama. Tajā pašā laikā ar lielām simpātijām un cieņu uzņemam tos ārzemniekus, kuri mūsu valodā var pateikt labdien vai paldies. Līdzīgi ir pie ļaudīm Indijā. Viņiem tāpat kā “zaķītim STOP signāls” ikdienā nav vajadzīga ne angļu, ne latviešu, ne vācu vai kāda cita svešzemju valoda, jo saziņai viņi lieto savējo– tamilu. Tamilu valoda nav tā vienkāršākā, un alfabētā ir 216 burti. Pirmā misionāre Indijā Anna Irbe, pirms viņa uzsāka savu kalpošanu pie vietējiem ļaudīm, vairāk kā divus gadus diendienā zviedru misijas centrā mācījās šo valodu un tikai pēc tam gāja pie cilvēkiem. Man šī pozīcija ir ļoti vāja, jo pa šo laiku ir izdevies apgūt pašas nepieciešamās frāzes, kas manis izrunātas vietējos ļaudīs vienlaicīgi izraisa gan pārsteiguma smieklus, gan tuvināšanos.
Līdzīgi kā mūsu bērniem, tā arī indiešiem ir nepieciešama uzmanība. Zēnu patversmē vidēji uzturas 16 puikas, bet maksimālais skaits ir 25. Šie zēni ir evaņģēlista Pētera un viņa sievas Žozefīnas aprūpē, tomēr viņi ar grūtībām spēj tikt galā ar visiem ikdienas pienākumiem – barošana, palīdzēšana mājasdarbu gatavošanā skolai, praktiskie darbi teritorijā un izguldināšana. Viņiem tiešām neatliek laiks citām nodarbēm ar zēniem. Tajā laikā, kad 3-4 mēnešus gadā misijas centrā ir Violeta vai kāds “no malas”, tad cenšamies zēnus iesaistīt arī citās nodarbēs, kas veicinātu viņu vispārējo attīstību. Regulāri ejam uz blakus skolas sporta laukumu spēlēt futbolu un apgūt basketbola elementus. Tas nesanāk gluži katru vakaru, bet process jau izveidojies kā nepieciešamība, jo spēlē iesaistām arī vietējā ciema zēnus, kuri mūs katru vakaru jau gaida. Puikas ar aizrautību man ir mācījuši spēlēt kriketu, bet vismaz pagaidām šim sporta veidam esmu bijis slikts skolnieks. Tāpat tiek spēlēts arī badmintons. Prāta asināšanai dažādas galda spēles, lego kluči un konstruktori, bet tur vienmēr kādam ir jābūt klāt, jo zēniem patīk palaidņoties. Ir bijuši gadījumi, kad, darbojoties ar šķērēm, puikas cits citu ar tām sadursta vai pat nopietni satraumē. Šībrīža kārtība ir tāda, ja nav neviena pieaugušā, kurš varētu būt kopā ar puikām šajās griešanas nodarbībās, zēnu pašu drošības dēļ, šķēres tiek noliktas, līdz ir cilvēks, kurš ir gatavs darboties kopā ar viņiem. Savukārt caur kopīgajiem ikrīta un ikvakara svētbrīžiem, kā arī ikdienā, evaņģēlists Pēteris cenšas nodrošināt bērniem garīgo aprūpi.
Tā kā šī patversme var darboties tikai tad, ja ir visi nepieciešamie saskaņojumi ar valsti, evaņģēlists Pēteris izveidojis par katru diva veida kartotēkas. Tajās ir viņu dzimšanas dati, ziņas par vecākiem, ģimenes stāvokli, no kura ciemata viņš ir utt. Blakus skoliņā, kurā mācās jaunāko klašu bērni, var dzirdēt dziedam apsveikuma dziesmu dzimšanas dienā, bet šeit, patversmē, tās netiek svinētas, jo puišiem nav līdzekļu ne citu apsveikšanai, ne pacienāšanai. Tās tiek svinētas ģimenēs.
Nenoliedzami, šeit arī ir ļoti lieli kontrasti. Piemēram, viena nakts Pondačerī pilsētas (pēc būtības līdzīga mūsu Jūrmalas pilsētai) viesnīcā izmaksā ap 5000.00 rūpiju, kas ir tikpat cik, piem., evaņģēlista Pētera aptuvenā 61.00 euro mēneša alga.
Pēc rietumnieku mērauklām, šeit ir liela nabadzība. Tomēr šie ļaudis dalās tajā, kas viņiem ir, jo zina, ka citreiz arī viņus kāds atbalstīs. Dalīšanās ir pašsaprotama, un tā ir bagātība, kurā viņi pārtikušo Rietumu iedzīvotāju vēlmi dalīties ar citiem sit pušu “vienos vārtos”. Indieši priecājas un novērtē to, kas viņiem ir, un nedomā par to, kā nav. Sadzīve – kā jau Indijā – citāda attieksme pret dzīvniekiem, darbu, ceļiem un, protams, ar nekur citur līdz šim neizjustu braukšanas stilu. Tā ir šo ļaužu dzīve un nav pat jēgas to salīdzināt ar citiem apstākļiem, kultūru vai tradīcijām.
Līdzīgi mums šeit, Indijā, tiešām ir bijuši diezgan grūti, varētu teikt pat smagi brīži. Esam sevī izsāpējuši „labvēļu” jeb savējo ASV un Latvijā apzināti radīto intrigu sāpi, tomēr kopā ejam caur šiem pārbaudījumiem. Annas Irbes Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ļaudis Indijā noskaņoti paļāvībā uz Dieva žēlastību un Viņa vadību kopīgi turpināt šo misijas kalpošanu katrs savā aicinājumā un ar piešķirtajām dāvanām citiem par svētību.
Cerot uz Jūsu atbalstu un dažāda veida palīdzību kopējā kalpošanā Kristus Baznīcā, sirsnībā mācītājs Gints Polis, indilatvianmission@gmail.comVairāk informācijas: http://www.indilatvianmission.lv/
|
|
| |||
|
|
| |||
|
|
| |||
|
|
| |||
  |
