2018. gada 19. janvāris
Vārda dienas: Andulis, Alnis

Vecpiebalgas draudze

Draudzes vēsture

Vēstures avotos ir niecīgas ziņas par Vecpiebalgas senatni. Draudze savu aizsākumu saista ar pirmajām ziņām par Piebalgas pili, kuru 1340. gadā uzceļ pēc Rīgas arhibīskapa pavēles. Pie šīs pils ir kapela, kurā pulcējas draudze. Jaunpiebalgas muiža (Jaunmuiža) no Vecpiebalgas atdalīta tikai 1677. gadā, līdz tam vēstures avoti runā par Piebalgu – Orisari.

Piebalgas novads pagātnē pārcietis smagus laikus. 1577. gada augusta beigās vai septembra sākumā Jāņa IV karapulki ielaužas Vidzemē un noposta arī Piebalgas pili. Vēlāk seko Poļu–zviedru karš 1600. gadā. 1613. gadā notikusi Livonijas katoļu draudžu vizitācija arī Piebalgā un kopā ar to savienotajās draudzēs Ērgļos un Skujenē. Draudzē kalpo priesteris Pēteris Kerdonijs (Petrus Cerdonius). Nākamā vizitācija Piebalgā notiek 1643. gada 20. martā. Pa šo laiku draudze jau ir pārgājusi luterticībā.

1643. gadā vizitācijā konstatē, ka baznīcas altāra daļa ir labā stāvoklī, taču pārējā baznīcas daļa ir jānojauc. 1671. gadā vizitācija konstatē, ka dievnams vēl joprojām ir nožēlojamā stāvoklī un dievkalpojumu apmeklēšana ir dzīvībai bīstama. 1687. gadā Vecpiebalga pieder Zviedrijas karalienei Hedvigai Eleonorai, kura liek piebūvēt baznīcai klāt vēl vienu lielu daļu. Baznīca tajā laikā sastāvēja no trim daļām – vismazākā bija ģērbkambaris, tad tā dēvētā iekšbaznīca, kurā atradās altāris, un jaunpiebūvētā baznīcas daļa, kura bija vislielākā un augstākā.

Lielu postu Vecpiebalgā nodara Ziemeļu karš. Liela daļa draudzes locekļu tiek nogalināti, vai mirst no sērgām, vai arī tiek aizvesti uz Krieviju gūstā, tai skaitā mācītājs Gerstenmeijers. Pēc atgriešanās mācītājs atrod Vecpiebalgu izpostītu. Mācītājmuiža un baznīca ir sagrautas.

Tomēr ticība, neskatoties uz kariem, Vecpiebalgā iet plašumā. Ap 1839. gadu draudzē ir apmēram 7000 dvēseļu, tādēļ vecais dievnams kļuvis daudz par mazu. 1830. gadā Vecpiebalgas muižas īpašnieks grāfs Šeremetjevs, ar karaspēku iedams caur Piebalgu, piedalās arī draudzes dievkalpojumā un redz, cik mazs ir dievnams. Pēc mācītāja Johanna Fr. Šilinga lūguma Šeremetjevs apsola draudzei dāvināt 5000 rubļu jauna dievnama celtniecībai. Milzīgā naudas līdzekļu vākšana ilgst vairāk nekā 10 gadus, taču neskatoties uz to 1839. gadā tiek likts pamatakmens jaunajai mūra baznīcai. Ļoti žēl, ka jauno baznīcu bija nolemts uzcelt vecās vietā, tādējādi nojaucot vairāk nekā 500 gadus veco ēku un izjaucot arī kapenes, kas bija zem baznīcas.

Jauno baznīcu iesvēta 1845. gada 22. jūlijā. Baznīcas celšanas projekts nav saglabājies, bet tā ir viena no pirmajām neogotikas būvēm Latvijā. Zināms tikai, ka mācītājs Šilings projektu atvedis no Tērbatas un, iespējams, ēku projektējis arhitekts Georgs Frīdrihs Geists (1782–1846), kura projektētā Marijas baznīca Tērbatā (1836. gadā) ir bijusi līdzīga Vecpiebalgas baznīcai arhitektonisko risinājumu ziņā. Būvdarbus veic Brandt un Kēze, noslēgumā pie atsevišķiem darbiem piedalās arī Mārcis Sārums. 1895. gadā baznīcu remontē būvuzņēmējs Jānis Brauns. Baznīcas tornis paceļas 260 metrus virs jūras līmeņa.

1938.gadā baznīca, līdzšinējās Teodora Gelhāza radītās altārgleznas ar Kristus krustā sišanas ainu vietā, iegūst vecpiebaldzēna Jūlija Jēgera (1900-1954) gleznoto gleznu "Jēzus svētī bērnus".

Diemžēl šī Vecpiebalgas baznīca pastāv tikai 100 gadus. 1944. gada 20. septembra rītā, vācu karaspēkam atkāpjoties, baznīcas tornis tiek uzspridzināts. Baznīca pārvēršas drupās līdz pat 1988. gadam, kad sākas sakopšanas un atjaunošanas darbi.

Dievkalpojumi padomju okupācijas gados iesākumā notiek Mācītājmuižā, bet pēc tās nacionalizācijas Jauno kapu kapličā. 1985. gadā draudze oficiāli beidz pastāvēt.

1988. gadā sākās baznīcas drupu sakopšana un attīrīšana.

Līdz ar valsts neatkarību atjaunojas arī draudze. 1997. gada 26. oktobrī arhibīskaps Jānis Vanags ievēta atjaunoto Vecpiebalgas baznīcu. Pateicoties draudzes locekļiem, izglābti ir vēsturiskie altārtrauki un altārglezna. Baznīca atjaunota pēc arhitektes Ausmas Skujiņas projekta. No pilnai atjaunošanai nepieciešamajām trim kārtām līdz šodienai ir veiktas tikai divas, jo baznīcas tornis ir palicis neuzbūvēts. 2007. gadā baznīcas 10 gadu atjaunošanas jubilejas dievkalpojumā baznīcā tiek iesvētītas jaunās, 1928. gadā Anglijā būvētās ērģeles.

Mūsu draudzes mācītāji (kopš reformācijas)

Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai! (Ebr 13:7)

1. Nikolais (1631–1647)

2. Friks (1648–1656)

3. Lujs Dāvids Hoefners (1657–1682)

4. Johanns Georgs Rode (1682–1701)

5. Kristofers Gerstenmeijers (1701–1722)

6. Johanns Fritkauss (1722–1741)

7. Frīdrihs Hāgens (1742–1770)

8. Johanns Gottlībs Linde (1771–1800)

9. Johanns Frīdrihs Šillings (1801–1834), apglabāts Vecajos (Lienas) kapos

10. Ferdinands Frīdrihs Šillings (1835–1872), apglabāts Vecajos (Lienas) kapos

11. Rudolfs Guleke (1873–1900), apglabāts Vidus (Skolas) kapos

12. Pauls Gailītis (1902–1912)

13. Augusts Trucs (1913–1933)

14. Voldemārs Lorbergs (1934–1955)

15. Edgars Jundzis (1956–1986)

16. dažādi mācītāji

17. Raivis Martinsons (1993–1999)

18. Uldis Jumejs (2000–2003)

19. Evaņģēlists Ivo Pavlovičs (2003–2006.jūnijam)

20. Andris Krauliņš (2006.augusts - 2008. gada 30.novembrim)

21.Artis Eglītis (2011-2012)

22. Intars Jonītis (2008.gada 30.novembris -

23.Palīgmācītājs Uldis Priede (2017.gada 15.augusts-








« atpakaļ
Vecpiebalgas vecākā baznīca 1340–1839
Vecpiebalgas baznīca 1839–1944
Vecpiebalgas baznīca 1944–1997
Mācītājs Ferdinands Frīdrihs Šillings (viņa vadībā celta baznīca un jauns skolas nams)
Mācītājs Rūdolfs Guleke, Cēsu iecirkņa prāvests
Mācītājs Pauls Gailītis
Mācītājs Raivis Martinsons
  

© 2012 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: MB Studija
Dizains: Graftik »