Turpinām domās un lūgšanās būt kopā ar Nepālas katastrofā pazudušajiem un viņu tuviniekiem
Turpinām domās un lūgšanās būt kopā ar Nepālas katastrofā pazudušajiem un viņu tuviniekiem - atskats uz 7. septembra aizlūguma vakaru, kas norisinājās Rīgas Domā.
Arhibīskapa Rinalda Granta uzruna:
Mīļie brāļi un māsas Kristū, mīļie Latvijas ļaudis!
“Pat tumsa Tev (Dievs) nav tumša, un nakts Tev spīd kā diena.” Tā lasām 139. psalmā.
Šovakar šos vārdus nav viegli izrunāt. Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas kopš postošās katastrofas Himalajos. Tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā, vēl daudz vairāk tiek meklēti. Un diemžēl starp bezvēsts pazudušajiem joprojām ir trīsdesmit trīs Latvijas cilvēki.
Mēs nezinām, kur viņi ir. Varbūt tieši šie divi vārdi - “mēs nezinām” - visprecīzāk raksturo šo vakaru.
Daudzi pēdējās dienās atkal un atkal ir skatījušies telefonā, atvēruši ziņas, cerot ieraudzīt vienu teikumu: viņi ir atrasti, jeb ir saņemta kāda ziņa. Un tomēr ziņas, kuras tik ļoti gaidām, nepienāk.
Ziņa par nāvi var būt ļoti skarba, bet tā sniedz noteiktību. Te tās nav. Nevar pateikt: viņš ir miris un nevar pateikt arī: viņš ir dzīvs un atgriezīsies. Šis ir laiks starp cerību un sērām. No rīta tu iespējams mosties ar cerību: varbūt šodien būs ziņa. Pēc dažām stundām tu raudi, jo prāts saka priekšā to, ko sirds vēl nespēj pieņemt.
Vienas dienas laikā vairākkārt var uzmākties gan jautājums, vai es viņu nododu, ja sāku sērot, gan vai es mānu pats sevi, ja vēl ceru? Šeit šovakar ir vieta gan cerībai, gan sērām. Arī klusumam, kurā vairs nezinām, ko lūgt.
Mēs nezinām, kā beigsies šis stāsts, bet ticība ved mūs citā virzienā. Ir robeža, līdz kurai sniedzas mūsu skatiens, bet tā nav robeža, līdz kurai sniedzas Dieva skatiens.
Psalmists saka: “Ja es teiktu: kaut tumsa mani apklātu un gaisma ap mani pārvērstos naktī - pat tumsa Tev (Dievs) nav tumša, un nakts Tev spīd kā diena.” Mums šobrīd ir tumsa, jo mēs neredzam. Dieva apsolījums nenozīmē, ka Viņš mums tūlīt dos redzēt visu. Apsolījums ir dziļāks: tur, kur mēs neredzam, Viņš redz.
Mēs nezinām, kur šobrīd ir mūsu cilvēki, bet nav tādas vietas pasaulē, par kuru Dievs varētu sacīt: tur Es vairs neredzu. Nav tādas kalnu aizas. Nav tādu akmeņu un dubļu. Nav tādas nakts. Un nav pat tādas nāves, kur cilvēks izkristu no Dieva skatiena.
Tas nenozīmē, ka mēs šovakar sev apsolām šī stāsta laimīgu iznākumu. Kristīgā cerība nav pārliecība, ka noteikti notiks tas, ko mēs visvairāk vēlamies. Mēs ļoti vēlamies, lai pazudušie tiktu atrasti dzīvi un mēs par to lūdzam. Taču kristīgā cerība sniedzas tālāk. Tā saka: arī tad, kad es nezinu - Dievs zina. Arī tad, kad es neredzu - Dievs redz.
Tāpēc mēs šovakar drīkstam reizē cerēt un sērot. Mēs lūdzam par tiem, kuri vēl varbūt gaida palīdzību. Mēs lūdzam par glābējiem, kuri turpina meklēt. Mēs pieminam tos, par kuru nāvi jau ir drošas ziņas. Un mēs uzticam Dievam tos, par kuriem mums vēl nav ziņu.
Īpaši mēs šovakar lūdzam un esam kopā ar cilvēkiem, kuri gaida Latvijā. Par vecākiem, kuri gaida bērnus. Par bērniem, kuri gaida vecākus. Par vīriem un sievām. Par brāļiem un māsām. Par draugiem.
Mēs nevaram viņiem kliedēt neziņu. Mēs nevaram pateikt vārdus, pēc kuriem tā vairs nesāpēs. Un varbūt mums tas arī nav jāmēģina. Apustulis Pāvils saka: “Nesiet cits cita nastas.” Nevis - izskaidrojiet cits cita nastas. Nevis - atrisiniet cits cita sāpes. Nesiet. Tas nozīmē - palikt blakus. Tāpēc mēs šovakar esam kopā. Mēs nevaram nest otra cilvēka sāpi viņa vietā, bet mēs varam palīdzēt, lai viņam tā nav jānes vienam.
Šodien Nepālā ir valsts sēru diena. Sēras un mokoša neziņa valda arī otrpus robežai - Tibetā un Ķīnas teritorijā. Tāpēc mūsu lūgšana šovakar neapstājas tikai pie Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr īpaši mēs Dieva priekšā nesam mūsu 33 Latvijas cilvēkus.
Mēs nezinām, kur viņi ir, bet mēs ticam, ka nav tādas vietas, kur Dieva nebūtu. Psalmā ir vēl pārsteidzošāki vārdi: “Ja es kāptu debesīs - Tu tur esi; ja es nokāptu mirušo valstībā - redzi, arī tur Tu esi.” Tas ir mūsu cerības pamats, jo neviena cilvēka stāsts nebeidzas vietā, kur Dievs viņu vairs neredz.
Tāpēc mums šovakar nav jāizvēlas starp cerību un sērām. Dievs pieņem abas. Cerību, ka vēl var pienākt laba ziņa. Asaras par to, ka tā vēl nav pienākusi. Bailes no tā, kāda var izrādīties patiesība. Un ticību, ka lai kāda tā būtu, neviens no šiem cilvēkiem Dievam nav pazudis.
Jo “Pat tumsa Tev (Dievs) nav tumša, un nakts Tev spīd kā diena.” Paliksim šajā apsolījumā. Āmen.
Arhibīskapa Rinalda Granta uzruna:
Mīļie brāļi un māsas Kristū, mīļie Latvijas ļaudis!
“Pat tumsa Tev (Dievs) nav tumša, un nakts Tev spīd kā diena.” Tā lasām 139. psalmā.
Šovakar šos vārdus nav viegli izrunāt. Ir pagājušas gandrīz divas nedēļas kopš postošās katastrofas Himalajos. Tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā, vēl daudz vairāk tiek meklēti. Un diemžēl starp bezvēsts pazudušajiem joprojām ir trīsdesmit trīs Latvijas cilvēki.
Mēs nezinām, kur viņi ir. Varbūt tieši šie divi vārdi - “mēs nezinām” - visprecīzāk raksturo šo vakaru.
Daudzi pēdējās dienās atkal un atkal ir skatījušies telefonā, atvēruši ziņas, cerot ieraudzīt vienu teikumu: viņi ir atrasti, jeb ir saņemta kāda ziņa. Un tomēr ziņas, kuras tik ļoti gaidām, nepienāk.
Ziņa par nāvi var būt ļoti skarba, bet tā sniedz noteiktību. Te tās nav. Nevar pateikt: viņš ir miris un nevar pateikt arī: viņš ir dzīvs un atgriezīsies. Šis ir laiks starp cerību un sērām. No rīta tu iespējams mosties ar cerību: varbūt šodien būs ziņa. Pēc dažām stundām tu raudi, jo prāts saka priekšā to, ko sirds vēl nespēj pieņemt.
Vienas dienas laikā vairākkārt var uzmākties gan jautājums, vai es viņu nododu, ja sāku sērot, gan vai es mānu pats sevi, ja vēl ceru? Šeit šovakar ir vieta gan cerībai, gan sērām. Arī klusumam, kurā vairs nezinām, ko lūgt.
Mēs nezinām, kā beigsies šis stāsts, bet ticība ved mūs citā virzienā. Ir robeža, līdz kurai sniedzas mūsu skatiens, bet tā nav robeža, līdz kurai sniedzas Dieva skatiens.
Psalmists saka: “Ja es teiktu: kaut tumsa mani apklātu un gaisma ap mani pārvērstos naktī - pat tumsa Tev (Dievs) nav tumša, un nakts Tev spīd kā diena.” Mums šobrīd ir tumsa, jo mēs neredzam. Dieva apsolījums nenozīmē, ka Viņš mums tūlīt dos redzēt visu. Apsolījums ir dziļāks: tur, kur mēs neredzam, Viņš redz.
Mēs nezinām, kur šobrīd ir mūsu cilvēki, bet nav tādas vietas pasaulē, par kuru Dievs varētu sacīt: tur Es vairs neredzu. Nav tādas kalnu aizas. Nav tādu akmeņu un dubļu. Nav tādas nakts. Un nav pat tādas nāves, kur cilvēks izkristu no Dieva skatiena.
Tas nenozīmē, ka mēs šovakar sev apsolām šī stāsta laimīgu iznākumu. Kristīgā cerība nav pārliecība, ka noteikti notiks tas, ko mēs visvairāk vēlamies. Mēs ļoti vēlamies, lai pazudušie tiktu atrasti dzīvi un mēs par to lūdzam. Taču kristīgā cerība sniedzas tālāk. Tā saka: arī tad, kad es nezinu - Dievs zina. Arī tad, kad es neredzu - Dievs redz.
Tāpēc mēs šovakar drīkstam reizē cerēt un sērot. Mēs lūdzam par tiem, kuri vēl varbūt gaida palīdzību. Mēs lūdzam par glābējiem, kuri turpina meklēt. Mēs pieminam tos, par kuru nāvi jau ir drošas ziņas. Un mēs uzticam Dievam tos, par kuriem mums vēl nav ziņu.
Īpaši mēs šovakar lūdzam un esam kopā ar cilvēkiem, kuri gaida Latvijā. Par vecākiem, kuri gaida bērnus. Par bērniem, kuri gaida vecākus. Par vīriem un sievām. Par brāļiem un māsām. Par draugiem.
Mēs nevaram viņiem kliedēt neziņu. Mēs nevaram pateikt vārdus, pēc kuriem tā vairs nesāpēs. Un varbūt mums tas arī nav jāmēģina. Apustulis Pāvils saka: “Nesiet cits cita nastas.” Nevis - izskaidrojiet cits cita nastas. Nevis - atrisiniet cits cita sāpes. Nesiet. Tas nozīmē - palikt blakus. Tāpēc mēs šovakar esam kopā. Mēs nevaram nest otra cilvēka sāpi viņa vietā, bet mēs varam palīdzēt, lai viņam tā nav jānes vienam.
Šodien Nepālā ir valsts sēru diena. Sēras un mokoša neziņa valda arī otrpus robežai - Tibetā un Ķīnas teritorijā. Tāpēc mūsu lūgšana šovakar neapstājas tikai pie Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr īpaši mēs Dieva priekšā nesam mūsu 33 Latvijas cilvēkus.
Mēs nezinām, kur viņi ir, bet mēs ticam, ka nav tādas vietas, kur Dieva nebūtu. Psalmā ir vēl pārsteidzošāki vārdi: “Ja es kāptu debesīs - Tu tur esi; ja es nokāptu mirušo valstībā - redzi, arī tur Tu esi.” Tas ir mūsu cerības pamats, jo neviena cilvēka stāsts nebeidzas vietā, kur Dievs viņu vairs neredz.
Tāpēc mums šovakar nav jāizvēlas starp cerību un sērām. Dievs pieņem abas. Cerību, ka vēl var pienākt laba ziņa. Asaras par to, ka tā vēl nav pienākusi. Bailes no tā, kāda var izrādīties patiesība. Un ticību, ka lai kāda tā būtu, neviens no šiem cilvēkiem Dievam nav pazudis.
Jo “Pat tumsa Tev (Dievs) nav tumša, un nakts Tev spīd kā diena.” Paliksim šajā apsolījumā. Āmen.
Dienas lasījums
Meklējiet labu, ne ļaunu, ka jūs paliekat dzīvi.Am 5:14a
Pielūkojiet, lai kāds ļaunu neatdara ar ļaunu, bet vienmēr dzenieties pēc labā attiecībās cits pret citu un pret visiem pārējiem!1Tes 5:15
Papildu rakstvietasEst 6:1–14
Apd 19:1–10
Lk 4:1–13
Apd 19:1–10
Lk 4:1–13
Mēneša lasījums
BRĪVĪBAI KRISTUS MŪS IR ATSVABINĀJIS, TAD NU PASTĀVIET TAJĀ UN NEUZŅEMIETIES ATKAL BAUSLĪBAS JŪGU.Gal 5:1