Dundagas dievnams svin 260 gadu jubileju

Dundagā 22. augustā svinēja nozīmīgu gadskārtu - Dundagas draudzes dievnamam apritēja 260 gadi. Svētku dievkalpojums pulcēja draudzes locekļus, garīdzniekus un novadniekus, lai kopīgi pateiktos par gadu desmitiem ilgo dievnama pastāvēšanu un draudzes dzīvi tajā.

Dievkalpojumā kalpoja arhibīskaps Rinalds Grants, Liepājas diecēzes bīskaps Hanss Martins Jensons, Piltenes iecirkņa prāvests Kārlis Irbe un Dundagas draudzes mācītājs Ivo Ķirsis. Svētku noskaņu ar dziesmām kuplināja Dundagas Kultūras pils jauktais koris diriģentes Daces Šmites vadībā. Pēc dievkalpojuma viesi tika aicināti uz sadraudzību, mielastu un sarunām Dundagas pilī.

Pilnā bilžu galerija spiežot šeit

Svētku dievkalpojuma laikā ar uzticības vairogu tika godināta Alanda Pūliņa, kuras saikne ar Dundagas draudzi aizsākusies pirms teju 30 gadiem. Arī viņas vecvecāki bijuši šīs draudzes locekļi. Aktīvāka kalpošana iesākusies ap 2003. gadu, kad toreizējais mācītājs Zeiferts aicināja draudzes locekļus novērtēt savas Gara dāvanas un pārdomāt, kā katrs varētu draudzei kalpot.

Strādājot pašvaldībā sākotnēji ar projektiem, vēlāk ar tūrismu, Alanda gadu gaitā piesaistījusi finansējumu dažādiem dievnama un tā apkārtnes infrastruktūras atjaunošanas darbiem. Projektu atbalstam izmantoti tādi avoti kā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Valsts kultūrkapitāla fonds, LEADER programma, kā arī dažādas ziedojumu vākšanas kampaņas un privātie ziedotāji. Draudze ilgstoši saņēmusi atbalstu arī no vācu - latviešu draugu biedrības Minsterē.

"Tas ir pagodinājums, bet reizē es sapratu, ka tas ir arī visas draudzes nopelns - es jau viena bez draudzes tur nekā nevarētu izdarīt," par apbalvojuma saņemšanas brīdi stāsta Alanda. "Kad es tur priekšā stāvēju, man bija pilnīgi skaidrs, ka vieglāk ir rakstīt un īstenot projektus, nekā saņemt šo apbalvojumu."

Runājot par savu kalpošanu, viņa uzsver, ka visredzamākais darbs nebūt nav pats svarīgākais: "Mana kalpošana ir ļoti uzskatāmi redzama, kad ir kaut kas izdarīts. Bet es vairāk apbrīnoju tos, kas klusībā, nemanāmi kalpo. Ja mēs nedarām bez mīlestības to darbiņu, tad tas nav nekādā vērtē. Man vienkārši ir tāda sajūta, ka es nevaru to nedarīt."

Par gadu gaitā piedzīvoto viņa atceras arī brīžus, kad projektu finansējums šķitis neiespējams, taču atrisinājies negaidītā veidā: "Kad nav ne jausmas, kur mēs dabūsim atlikušo daļu, bet turpinām meklēt, un finansējums parādās no pilnīgi negaidītām pusēm. Tādi mazi brīnumiņi."

Novēlot dievnamam un draudzei nākamos gadus, Alanda saka: "Turēties pie dzīvā Dieva Vārda sludināt mūsu Pestītāju, un pastāvēt kā patiesai Kristus draudzei."

Par pašu draudzi viņa runā ar siltumu: "Draudze ir kaut kas unikāls - kolektīvs, cilvēku kopība, kur satiekas neiedomājami dažādi cilvēki - profesijas, sociālā stāvokļa, interešu, politiskās pārliecības un daudzējādā citādā ziņā. Un tomēr visi runā vienā valodā - Svētā Gara valodā. Šī kopība ir nozīmīgāka pat par laicīgo ģimeni, jo tā ir radniecība, par kuru samaksāts ar Kristus asinīm."

Mācītājs Ivo Ķirsis stāsta, ka draudze lepojas ar savu dievnamu un iegulda darbu, lai to atjaunotu un uzturētu. "Domāju, ka baznīcas gadskaitlim nav tik būtiska nozīme, dodos kalpot vietā, kur esmu aicināts un nosūtīts," viņš saka, piebilstot, ka tomēr ir īpaši svinēt dievkalpojumus baznīcā ar tik bagātu vēsturi.

Uzsākot kalpot Dundagas draudzē, mācītājs ir piedzīvojis vairāku restaurācijas projektu veiksmīgu īstenošanu. Tika pabeigts viens no baznīcas apkārtnes labiekārtošanas posmiem, kā arī dievnama āra apgaismojuma projekts. Draudze vāc līdzekļus baznīcas sienu remontam un ērģeļu reģistru restaurācijai. Nākotnē plānots atjaunot baznīcas torni, padarot to pieejamu apmeklētājiem, iecerēts izveidot nelielu ekspozīciju. "Šeit vēl daudz kas darāms," viņš atzīst.

Par to, kāpēc svētkos piedalījās gan arhibīskaps, gan Liepājas diecēzes bīskaps, mācītājs stāsta, ka šo datumu sākuši plānot laikus, apzinoties gadadienas nozīmīgumu. "Bieži jau nav tā, ka divi bīskapi ar savu klātbūtni pagodina draudzi svētku dievkalpojumā," viņš piebilst, minot, ka ar arhibīskapu viņus vieno kopīgs kalpošanas ceļš un laba personiskā saikne.

Runājot par atmiņā palikušiem mirkļiem, mācītājs īpaši izceļ dievkalpojuma sākumu, kad bīskapi un prāvests ar draudzes pērminderiem procesijā devās pie altāra. Viņš ar gandarījumu un lepnumu stāstīja par bagātīgi ziediem izrotāto baznīcu, un ir pateicīgs draudzes locekļiem par rūpēm un darbu vairāku dienu garumā svētku sagatavošanā. Īpašu saviļņojumu klātesošie piedzīvoja, draudzes ilggadīgai māsai Alandai Pūliņai saņemot LELB augstāko apbalvojumu "Uzticības vairogs". Dundagas pils jauktā kora koncerts pēc dievkalpojuma mācītājam bijis kā atelpas brīdis pēc atbildīgās kalpošanas.

Svētku dienā bija spēkā laika apstākļu brīdinājums, taču tas neietekmējis lēmumu par dievkalpojuma norisi. Neskatoties uz spēcīgām vēja brāzmām un lietu, dievnamā jutāmies drošībā un pasargāti, un tajā valdīja mierpilna un svinīga noskaņa.

Par draudzes nākotnes izaicinājumiem mācītājs min vairākus, gan garīgus, gan praktiskus. Kā liecināt par Kristu? Kā uzrunāt, ieaicināt un iedrošināt līdzcilvēkus, īpaši jauniešus, pievienoties draudzei? Kā attīstīt un pilnveidot namturības prasmes, gudri esošos resursus pavairot, un ar tiem uzturēt baznīcu un pārvaldīt draudzes īpašumus?

Novēlējumu nākamajiem gadiem mācītājs formulē vienkārši: "Uzticēties Kristum, necensties mainīt citus, bet mainīties pašiem. Sāc ar sevi!"

Fotogrāfs - Uldis Muzikants