Tirzas baznīca nosvinējusi 200 gadu jubileju

Tirzas Evaņģēliski luteriskā baznīca 31. jūlijā svinēja savu 200 gadu jubileju. Svētku dievkalpojumu vadīja LELB Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe un piedalījās Tirzas draudzes mācītājs Valdis Strazdiņš, Gulbenes iecirkņa prāvests Vilnis Slinķis, Gulbenes draudzes mācītājs Matīss Ilgvars un LELBP arhibīskaps Kārlis Žols.

Dievkalpojumā ar muzikāliem priekšnesumiem piedalījās Gulbenes kultūras centra pūtēju orķestra mazais sastāvs (vadītājs Egons Kliesmets), Emīla Dārziņa mūzikas skolas absolvente Anna Tīna Avišāne (arfa) kopā ar draugiem, kā arī Tirzas kultūras nama kora grupa un LELB Tirzas baznīcas draudze.

Draudze, kas nekad nav klusējusi

Tirzas draudzes mācītājs Valdis Strazdiņš stāsta, ka dievkalpojumus regulāri apmeklē ap 18 cilvēku, taču draudzes kopība ir īpaša: "Draudzes kopība ir ļoti brīnišķīga, jo viņi visi ir ļoti kalpojoši, ļoti garīgi pieauguši," saka mācītājs, piebilstot, ka daudzi draudzes locekļi paši, bez viņa iesaistes, liecina par savu ticību - gan dievkalpojumos, gan ikdienā, tostarp skolā, jo vairāki no viņiem strādā par skolotājiem.

Par svētku spilgtāko mirkli mācītājs min Svētā Gara klātbūtni un to, ka svinībās iesaistījās cilvēki ne tikai no Tirzas, bet arī no apkārtējiem ciemiem, kā arī LELB Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe.

Vēsturiski nozīmīgs fakts: pēc mācītāja teiktā, Tirzas baznīca, iespējams, ir vienīgā Latvijā, kur dievkalpojumos joprojām lieto biķeri un patēnu (dievgalda traukus) no 1775. gada. Tāpat draudzē uzsver, ka Tirzā dievkalpojumi nav pārtraukti pat visgrūtākajos laikos, ieskaitot padomju gadus.

Baznīcas grīda un nesalauztā kopiena

Draudzes priekšniece Svetlana Ziepniece stāsta, ka svētku sagatavošanās sakrita ar steidzamu praktisku problēmu - baznīcas grīda bija sapuvusi un jāmaina, bet trūka naudas. "Kad nelaimē atrodas baznīca, tad cilvēki apvienojas," viņa saka, atzīstot, ka tieši grīdas atjaunošana šobrīd ir draudzes viena no lielākajām rūpēm.

Grīdas remonts daļēji jau paveikts ar Eiropas finansējuma un pašvaldības atbalsta palīdzību, taču darbs vēl nav pabeigts - jāturpina slīpēšana, krāsošana un ventilācijas ierīkošana, kad būs pieejami līdzekļi. Ziepniece stāsta, ka draudze plāno rīkot labdarības koncertu un citas akcijas, lai piesaistītu papildu ziedojumus, un aicina cilvēkus, kas vēlas atbalstīt, ziedojumā norādīt mērķi "remontdarbiem", lai naudu varētu novirzīt tur, kur tobrīd visvairāk vajadzīgs.

Svētkos, pēc viņas teiktā, aktīvi iesaistījās gan pašvaldība, gan vietējie iedzīvotāji. Par draudzes nākotni Ziepniece saka: "Es domāju, ka pirmkārt jāturpina darboties kopā ar kopienu un nenorobežoties." Kā novēlējumu nākamajiem 200 gadiem viņa min atvērtas sirdis pret ikviena cilvēka vajadzībām - ne tikai draudzes locekļu.

Trīs baznīcas un simtiem gadu vēstures

Vēsturnieks Nils Treija, kurš pirms svētku dievkalpojuma lasīja lekciju par Tirzas draudzes un baznīcas vēsturi, stāsta, ka tagadējā baznīcas ēka ir jau trešā šajā vietā. Pirmā baznīca celta ap 1589. gadu, taču nodegusi Lielā Ziemeļu kara laikā, ap 1702. gadu - tolaik gājušas bojā arī baznīcas grāmatas, un reģionu smagi skārusi arī mēra epidēmija. Nākamā baznīca uzcelta 1730. gadā, taču ar laiku kļuvusi par mazu augošajai draudzei. Jau 1792. gadā baznīcas konvents nolēmis ieviest ziedojumu sistēmu jaunas baznīcas celtniecībai - no katras zemnieku saimniecības ik gadu bija jāziedo viens dālderis, no muižas zemes - divi. Tagadējā, trešā baznīca uzcelta 1826. gadā.

Treija stāsta arī par vairākiem no Tirzas puses nākušiem latviešu kultūras un izglītības darbiniekiem, tostarp bibliotekāru Jāni Misiņu, rakstniekiem Andrievu Niedru, Jāni Poruku un Apsīšu Jēkabu - pēc vēsturnieka teiktā, tas saistīts ar mācītāju ilggadējo ieguldījumu izglītībā, kas Tirzā vienmēr bijusi cieši saistīta ar draudzes darbu.  Padomju laika represiju kontekstā Treija piemin mācītāju Paulu Birzuli, kurš bijis saistīts ar nacionālo partizānu kustību, pēc atgriešanās no izsūtījuma 20. gadsimta 50. gados turpinājis kalpot vairākās draudzēs, tostarp Tirzā, līdz pat 60. gadu sākumam.

Par baznīcas nozīmīgāko ieguldījumu vietējās kopienas vēsturē Treija nešaubās: "Tas ir viennozīmīgi - gan garīgā, gan laicīgā izglītība." Kā vēsturiskus liecinieku priekšmetus viņš min arī 18. gadsimtā draudzes locekļu dāvinātus dievgalda traukus un svečturus, kas joprojām tiek izmantoti dievkalpojumos.

Runājot par nākotni, Treija atgādina, ka baznīcai šobrīd aktuāls arī jumta remonts - puse no darbiem jau paveikti ar Eiropas finansējuma atbalstu, otrai pusei nauda vēl jāsavāc. Viņa novēlējums draudzei: "Galvenais, lai tur joprojām skan Dieva vārds, lai tur notiek dievkalpojumi."