Kāpēc braukt uz Gaujienu un apmeklēt "Mācītājmāju"?

Ceļā uz Zvārtavu, tūlīt aiz Gaujas tilta, ceļa malā stāv sens koka nams ar uzrakstu "Mācītājmāja". No ārpuses - vienkārši vēsturiska ēka, celta 1761. gadā. Bet tie, kas šeit ir bijuši, stāsta ko citu - tā ir vieta, kur atrast mieru "Tas, ko es esmu šeit ieguvusi, ir miers - ļoti liels miers. Un bezgalīga, stipra ticība," saka draudzes priekšniece Klinta Bernarte. Viņasprāt, tieši tas ir iemesls, kāpēc cilvēki brauc uz šejieni – ne tikai vietējie, bet arī viesi no citiem novadiem - iespēja apstāties, padomāt, palūgt.

No tukšas mājas līdz dzīvai kopienai, mācītājs Vilnis Sliņķis atceras savu pirmo laiku Gaujienā, kad "Mācītājmāja" bija gandrīz tukša un slēgta. Viņš stāsta par kādu nakti, ko pavadījis mājā vienatnē: "Es pamodos, vienkārši brīnišķīgi izgulējies. Un atnāca tāda atziņa, ka ir viss kārtībā, kad mācītājmāja ir un mācītājs ir mācītājmājā, tas ir tas, kam jābūt." Viņš piebilst, ka tajā brīdī, ko varētu gaidīt kā pamestības sajūtu, viņā tā vietā ienācis prieks.

Viņš stāsta arī par izaicinošu periodu, kad kādu rītu dzēris kafiju un no griestiem nokritis apmetums uz galda, taču neesot bijuši resursi vai idejas kā lai ar to tiek galā - līdz negaidīti atradies draugs, kurš vēlējies palīdzēt tieši ar remontu. Drīz pēc tam radušies arī nelieli finanšu līdzekļi, un pēc Lieldienām draudze, atgriežoties, pamanījusi - māja ir pārvērtusies.

Draudze, kas aug kopā, šodien "Mācītājmāju" regulāri apmeklē vairāk nekā 40 draudzes locekļu – no maziem bērniem līdz senioriem. Klinta to skaidro vienkārši: "Katrs no mums, kas nāca šajā ceļā, ir pilns ar Dieva liecību un vadību uz tieši šo vietu. Lai atjaunotu baznīcu, vispirms vajag draudzi – ja nav draudzes, nebūs arī baznīcas."

Kaut kas, ko var tikai izjust, ne izstāstīt
Uz jautājumu, kāpēc gan cilvēkiem vajadzētu doties tieši uz šejieni, Klintas atbilde ir vienkārša: "Tas viņam ir jādara sevis dēļ. Jāatbrauc un jāsajūt. Mēs varam stāstīt visu ko – bet tad, kad tu pats atbrauc un ienāc, tu sajūti un saproti pats."

Arī Vilnis to formulē līdzīgi, atsaucoties uz Bībeles vārdiem – nāc un redzi, nāc un piedzīvo pats. Viņaprāt, šeit var ne tikai atrast klusumu un dabu, bet arī uz brīdi ieskatīties vienkāršā, mierīgā ikdienā – tādā, kādu dzīvo mācītāja ģimene un draudze.

Krēsls, kas nav tukšs, Klinta atceras kādu brīdi, kas viņai licis to just īpaši spēcīgi – ģimenes nometnes laikā Altāra zālē: "Es redzēju, ka tas krēsls pie loga – viņā kāds it kā apsēžas, jo viņš dzirdami pašļucās uz aizmuguri. Bet tur nevienas nebija. Un tas bija brīdis, kad es sapratu – mēs neesam vieni šeit."

Vieta ar stāstu, kas turpinās, jo nesen veiktā arhitektoniski mākslinieciskā izpēte atklājusi – iespējams, "Mācītājmāja" ir vecākā saglabājusies un joprojām savu funkciju pildošā koka ēka Latvijā. Bet ne jau vēsture vien padara šo vietu īpašu – tā ir dzīva: šeit joprojām notiek dievkalpojumi, svētdienas skoliņa, lūgšanu vakari, klusuma rekolekcijas un ģimeņu nometnes, kur ikviens ir gaidīts.

Kāpēc tieši tagad? "Mācītājmāja" ir dzīva, bet trausla – mājas pamata koka vaiņags sapuvis un ar katru gadu pasliktinās. Katrs apciemojums, katra saruna, katrs cilvēks, kurš uzzina par šo vietu, palīdz to saglabāt nākamajām paaudzēm.

Brauc un piedzīvo pats. "Mācītājmāja" gaida ikvienu – priecīgā vai grūtā brīdī, ar jautājumiem vai bez tiem.