"Es zinu šim darbam īsto cilvēku!" apliecinājums Trīsvienības svētkos

Lasījums no pravieša Jesajas grāmatas, 6. nodaļas:

“Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: "Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!" Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: "Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!" Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: "Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!" Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: "Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?" Tad es atbildēju: "Redzi, es esmu še, sūti mani!"” /Jes. 6:1-8/

"Es zinu šim darbam īsto cilvēku!" Kad Dievs skatījās uz Savas tautas garīgo dzīvi 8. gs. pirms Kristus un kad Viņš meklēja cilvēku, kas sludinātu Viņa pestīšanas vēsti, Viņš zināja, ka Jesaju jāizrauga par pravieti, un Dievam bija taisnība. "Un es dzirdēju Kungu sakām: “Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” Tad teicu: “Es te, sūti mani!”" (Jes. 6:8) Vai tā ir arī mūsu atbilde uz Dieva aicinājumu kalpot draudzē vai sabiedrībā, saskaņā ar mūsu dotumiem? Tāpēc šodien, skatoties uz pravieti Jesaju, mēs pamanīsim, kā Dievs viņu sagatavoja liecināt un sludināt Dieva Vārdu, un kā Dievs daudzējādā ziņā to pašu dara ar mums, lai arī mēs varētu Dievam atbildēt: “Es te, sūti mani!”

Kad Dievs raugās uz mums šodien un redz mūsu nepieciešamību pēc Dieva Labās vēsts, Viņš skatās uz mums un saka: "Es pazīstu šim darbam īstos cilvēkus!" Un Viņš dara mums to zināmu pavisam reālā darbībā. Viņš sagatavo mūs katru caur Kristību, kurā tiekam aicināti būt par Viņa bērniem un ar savu dzīvi liecināt par pestīšanu, kas nāk no Viņa Dēla. Viņš sagatavo mūs caur izglītību, kuru mums katram ir devis. Viņš mūs ir radījis mātes miesās ar prasmēm, talantiem un spējām, kuras ir devis, katram savas. Viņš mūs veido caur attiecībām, kas mums ir vienam ar otru, un caur pieredzi, kurai esam gājuši cauri. Viņš strādā pie mums caur Savu Vārdu Bībelē un Svēto Garu, kas mums Kristībā ir dots. Tādējādi Dievs sagatavo mūs tāpat kā pravieti Jesaju, lai caur mums Viņš varētu sasniegt arī citus cilvēkus mums blakus. Savā ikdienā mēs esam tieši šim darbam piemēroti cilvēki – sludināt un liecināt par Kristus evaņģēliju darbībā ar savu dzīves piemēru.

Tomēr, par spīti tam, ka Dievs sagatavoja pravieti Jesaju, viņam pietrūka vienas svarīgas lietas, un mēs to redzam tempļa redzējumā, kuru Jesaja apraksta. Viņš redzēja Kungu sēžam augstā un dižā tronī. (Jes. 6:1) Un Jāņa evaņģēlija 12. nodaļā Kungs Jēzus atklāj, ka Jesaja redz un dzird Svēto Trīsvienību! (Jņ. 12:41) Apustulis Pāvils Apustuļu darbos raksta, ka Svētais Gars ir pareizi sacījis caur pravieti Jesaju par Israēla tautu to, ko lasām Jesajas grāmatas 6. nodaļā. (Ap.d. 28:25) Lai padarītu skaidrāku, ko Jesaja redz un kura klātbūtnē viņš atrodas, serafi aizsedz savas sejas un kājas, un sauc: "Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs" – serafi dzied pa vienam “svēts” katrai Trīsvienības personai. No tā mēs redzam, ka Jesaja stāv Trīsvienīgā Dieva priekšā!

Un kāda ir viņa atbilde uz atrašanos Dieva klātbūtnē? Jesaja nesaka: “Cik forši! Tas ir pārsteidzošs! Ļaujiet man uztaisīt selfiju!" Nē, Jesaja saka: “Vai! man – pagalam es" (Jes. 6:5) vai citiem vārdiem sakot: "Es, nabaga grēcinieks, Tev sūdzu savus grēkus, ar ko esmu apgrēkojies domās, vārdos un darbos." Jesaja saka: “jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!" (Jes. 6:5) Pravietis baidās, ka tiks iznīcināts, jo neviens grēcinieks nevar redzēt Dievu un palikt dzīvs.

Dieva svētums liek cilvēkam apzināties savu grēku un Dieva klātbūtne šo grēku atklāj. Jesaja redz, ka pat mazākais grēks un apvainojums, kā, piemēram, nešķīstas lūpas, Dieva klātbūtnē neiztur. Dieva svētums nevar būt mierā ar cilvēka grēcīgumu. Vai esam sapratuši, kas Jesajam bija nepieciešams? Tā bija piedošana, un arī mums tā ir nepieciešama.

Dieva klātbūtne atklāj mūsu neveiksmes savu talantu, dāvanu un spēju lietošanā, Dievam tīkamā veidā, kas kalpo līdzcilvēku labumam. Dieva klātbūtne atklāj mums mūsu neveiksmes dzīvot perfektu, svētu dzīvi, un mūsu grūtības pieskaņot savas domas Dieva prātam. Pat tas, ko mēs uzskatām par nelielu aizvainojumu, piemēram, baltie meli un “vajadzīgās” tenkas, pat tas tiek pamanīts un tiek pacelts gaismā. Svētajam Dievam grēks nav norma, un, dažkārt, tā vien šķiet, ka mēs neesam pareizie cilvēki Dieva darbam.

Taču Dievs mums saka un darbībā apliecina kaut ko pilnīgi pretēju. Viņš pats šo situāciju labo: Dievs labprātīgi dāvā Viņa piedošanu. Mūsu šīs dienas Vecās Derības tekstā viens no serafiem ar knaiblēm paņem no altāra kvēlojošu ogli, pieskaras Jesaja mutei un saka: “Redzi, tā pieskaras tavām lūpām – noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!” (Jes. 6:7) Serafs paņēma ogli no kvēpināmā altāra, kuru lietoja vīraka kvēpināšanai. Tāpēc arī mēs kvēpinām vīraku svētku dievkalpojumos un vakara lūgšanās, lai atgādinātu sev redzamā un piedzīvojamā veidā par Trīsvienīgā Dieva klātbūtni. Trīsvienīgā Dieva klātbūtni mēs varam piedzīvot arī redzamā un piedzīvojamā veidā, kur Dievs Tēvs atklājas kvēpināmā trauka simbolā, Dievs Dēls – kvēlojošās ogles simbolā, un Dievs Svētais Gars – vīraka smaržā.

To pašu redz arī pravietis Jesaja debesu tempļa redzējumā: uguns kvēpināmā altārī ir Svētā Gara klātbūtne, bet kvēlojošā ogle ir Kungs Kristus, kurš pieskaras arī mūsu lūpām šodien un atņem mums mūsu grēkus. Ogle nav vienkārša koksne, bet koks, kas ir savienots ar uguni; tāpat arī Svētā Vakarēdiena maize nav vienkārša maize, bet gan maize, kas ir savienota ar Kristu, un ir Viņa patiesa miesa, kuru saņemam Dievgalda laikā. Tādējādi uzņemot Svēto Vakarēdienu no mācītāja rokām kā no serafa, Dievs noņem no mums vainu un apklāj mūsu grēkus, taču ne mēs sev, bet gan tā uguns no Dieva altāra to izdara, proti, Svētā Gara žēlastība to izdara. Noteikti ne vīraka tvaiki, ne ogle to nespēj darīt. Tāpēc Jesaja pravieto, ka visiem cilvēkiem būs iespēja piedzīvot šo šķīstīšanu ar Jēzus krusta ciešanām, kuras Viņš izcieta par mums – Viņš, miesas līdzībā kā kvēlojoša ogle, apklāj mūsu grēkus un dāvā piedošanu, kad saņemam Svēto Mielastu.

Tieši piedošana ir tā, kāpēc Jesaja vispār piekrita Dieva aicinājumam, jo pravietis piedzīvoja piedodošu un mīlošu Dievu, kurš piedod un mīl cilvēkus bez nosacījumiem. Un tādam Dievam kalpot, lai kādā kapacitātē, ir ne tikai milzīgs prieks, bet arī liels gods. Dieva piedošana pārveidoja Jesajas bailes no Dieva klātbūtnes uz spēju kalpot Dieva klātbūtnē. Jesaja spēja izpildīt savu kalpošanu tikai dēļ viņam piešķirtās piedošanas. Un tas, ka Dievs apklāja Jesajas grēkus, darīja pravieti par īsto cilvēku Dieva darbam!

To pašu Dievs dara ar mums šodien caur Viņa Dēlu Jēzu, jo Viņš, mūsu Glābējs, ņem Savu roku, pieskaras mūsu lūpām, mūsu sirdīm un saka: “Tev tavi grēki ir piedoti. Noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks! Es tiku caururbts jūsu pārkāpumu dēļ, sists jūsu vainu dēļ – jūs glāba pārmācība, kas nāca pār Mani, ar Manām brūcēm jūs esat dziedināti. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo Viņš jūs atpircis Manī, ko Dievs licis par izlīgumu Manās asinīs, ko saņemat ticībā, lai Dievs parādītu jums savu taisnību." (Jes. 6:7; 53:5; Rom. 3:24-25) Krusts ir vieta, kur Dievs pieņēma Sava Dēla asins upuri, lai ar to cilvēki tiktu samierināti ar Dievu, un tukšais kaps tam visam, par ko ir runa, ir pierādījums.

Arī mums Dievs patiešām piedod. Visas mūsu nepilnības un visas mūsu neveiksmes tiek apklātas ar Jēzus asinīm Vakarēdienā, lai Dieva piedošana darītu mūs par piemērotiem cilvēkiem kalpošanai Viņam. Kad paši piedzīvojam Viņa piedošanu, tikai tad uz Dieva aicinājumu apliecināt mūsu ticību dzīvē, un dalīties Viņa Vārdā ar citiem, mēs varam ticībā atbildēt ar pravieša Jesajas vārdiem: “Es te, sūti mani!” (Jes. 6:8) Tā ir atbilde, kuras pamatā ir Kristus žēlastība un piedošana, kā arī mūsu kā atpestīto Dieva bērnu identitāte. Īstenojot savās dzīvēs savu kalpošanu un Dieva aicinājumu, mēs varam būt pārliecināti, ka Viņš darbojas caur mums.

Dievs tik daudz mūsos ir ieguldījis! Viņš mūs sagatavo nedēļu pēc nedēļas, Viņš mums piedod un sūta pasaulē tāpat kā pravieti Jesaju. Kad Dievs raugās uz mūsu laika garīgo stāvokli un uz nepieciešamību pēc evaņģēlija vēsts, Viņš skatās uz mums un saka: “Es pazīstu šim darbam īstos cilvēkus!” Un es Viņam pilnīgi piekrītu.

Andrejs Irbe - Piņķu sv. Jāņa draudzes mācītājs