Šodien netīšām uzskrēju virsū kādai atziņai, kas lika aizdomāties: "Skaistums ir vislielākais kārdinātājs." (P. Koelju). Nu i vot,- gribētos parunāt par skaistuma iekšējo pretrunīgumu. No vienas puses, kas gan ir mīlestība, ja ne skaistuma alkas? "Mīlestība ir vēlēšanās baudīt skaistumu. Skaistums ir kā mirdzums, kas pievelk cilvēka dvēseli." (Fičīno, 15. gs., itāļu filozofs, Florences neoplatoniķu skolas pārstāvis). No otras,- kā jau augstāk tika atzīmēts: ne vienmēr labs ir tas, kas ir skaists. ... . Protams, kristietis bez bībeles padusē ir tas pats, kas govs uz ledus, tomēr varbūt kādam šeit ir kas puslīdz jēdzīgs sakāms par īsti kristīgu skaistuma izpratni? Tātad,- skaistums un kristietība: par un pret!