VIŅI MIELOJAS PIE TAVA NAMA LABUMIEM

Augsburgas ticības apliecība par baznīcu māca,

“ka visos laikos pastāv viena svēta baznīca. Bet baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus. Un patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā. Nav arī nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas. [..] baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo draudze. ”

Kad cilvēki dzird, ka baznīca ir viena, tad parasti rodas jautājums: kura tad ir īstā baznīca? Uz šo jautājumu mēdz atbildēt dažādi.

Romas katoļu oficiālā atbilde ir: viena svēta baznīca ir Romas katoļu baznīca, jo tai ir pāvests, īstie bīskapi un garīdznieki. Par vienīgo īsto baznīcu sevi atzīst arī austrumu pareizticīgo baznīca, jau tās nosaukums skaidri izsaka šo pretenziju. Šādu uzskatu pauž arī vairākas radikālas sektas, kas māca, ka tikai tajās ir pestīšana.

Visu laiku ekumenisti redz šo vienu svēto baznīcu kā nākotnes vīziju, kura jāīsteno, apvienojot visas konfesijas; un kuras prototips ir kāda iedomāta baznīcas institucionāla vienība senatnē.

Tie, kuriem Svēto Rakstu patiesība ir samērā vienaldzīga un kuri grib būt labi visiem, sludina, ka vienu svētu baznīcu veido visas konfesijas un novirzieni, katrs ar savu atšķirīgo mācību un ticību.

Mūsu baznīca atbild šādi: vienmēr ir bijusi, ir un būs viena svēta baznīca, kurai pieder visi dažādo konfesiju ļaudis, kas tic uz Jēzu un Viņa dāvāto pestīšanu. Šī baznīca ir atrodama tur, kur tiek sludināts Kristus Evaņģēlijs un ļaudīm tiek doti Kristus sakramenti jeb, paša Kristus vārdiem runājot, tur, kur ļaudis tiek kristīti un mācīti turēt to, ko Kristus ir pavēlējis Savai draudzei virs zemes. Šādā draudzē Kristus ir apsolījis Savu pastāvīgu klātbūtni: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:19-20)

Konfesionālās dogmatikas jeb luteriskajai mācībai uzticīgas dogmatikas apkopotājs Dž.T. Millers par to raksta:

“Termina Baznīca definīcija ir nozīmīga, ņemot vērā tos daudzos maldus, kādi saistās ar šo jautājumu. Saskaņā ar Rakstiem cilvēku par Baznīcas locekli padara vienīgi ticība (fiducia cordis) Kristum, kas ir miris par pasaules grēkiem, un ne piederība kādai vietējai baznīcai, ne žēlastības līdzekļu ārēja lietošana, ne kādu amatu pildīšana redzamajās baznīcās, ne mēģinājumi imitēt Kristus piemēru, ārēji sekojot Viņam (Ap.d. 5:14). Tādēļ tādi mūsu dogmatiķu izteikumi kā Solafides in Christum membra ecclesiae constituit; Christiani sunt ecclesia ir patiesi bibliski, jo Kristus svētās Baznīcas loceklis ir vienīgi tas, kurš patiesi tic Viņam(Ap.d. 16:31).”

Šie vārdi labi paskaidro, ka mūs ticības tēvi, savā ticības apliecībā sacīdami, ka “baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo draudze”, neierobežo baznīcu ar savu draudzi vai savu piekritēju pulciņu - luterāņiem. Visur, kur Kristus Evaņģēlijs tiek sludināts un Viņa iedibinātie sakramenti tiek lietoti - pat, ja tas notiek ierobežoti un nepilnīgi -, tur ir Kristus baznīca jeb Viņa svētie. Mēs gan nevaram zināt droši, kuri tie ir, un viegli varam šajā ziņā kļūdīties, kādus cilvēkus atzīdami par īsteni ticīgiem, bet citus - par neticīgiem, taču viena lieta ir skaidra: ticīgie ir atrodami tikai baznīcā jeb vietā, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Kristus vārdā un kur Kristus ir klātesošs (Mt. 18:20). Citiem vārdiem sakot - ārpus cilvēkiem redzamās baznīcas (kas top redzama vārda sludināšanā un sakramentu izdalīšanā) nav patiesās jeb Dievam redzamās baznīcas, nav izglābšanas no mūžīgās sodības un nav ticīgo.