kur ir robeža starp atteikšanos no ārstēšanās (vai kāda medicīnas pakalpojuma, kas var paildzināt dzīvi) un pašnāvību mūsdienās? kur ir tā robeža, līdz kurai ārstiem ir jāturpina noturēt cilvēku dzīvu un kad jāļauj aiziet? ja cilvēkam ir kāda smaga neārstējama slimība, kad ir tas moments, kad vairs nevajag mēģināt atraut atpakaļ no klīnikās nāves? vai jānosvērš spontānā aborta iespēja, ja tas sācies, jo "daba" uzskatījusi nedzimušo par dzīvot nespējīgu (smagi defekti utt)? manuprāt, mūsdienu medicīnā dzīvība tiek bezjēdzīgi uzturēta gandrīz tikpat bieži kā bezjēdzīgi izdzēsta.

http://en.wikipedia.org/wiki/Baby_K