egils 
|
Iesūtīts:
2009.02.01 21:43:36
Pirms nedeelas zaudeeju loti tuuvu cilveeku..,.,.nezinu ko tagad iesaakt |
|
Ave Sandra  |
# Iesūtīts: 2009.02.11 16:26:48
egils
izsaku līdzjūtību. neko īpašu jau šajā sakarā nevar iesākt, sēro, skumsti, raudi.
man palīdzēja kopā būšana ar citiem tuviem cilvēkiem. |
vilks  |
# Iesūtīts: 2009.02.11 16:39:54
Jā, citi tuvi cilvēki ļoti palīdz. Īpaši tie, kam mirušais arī bijis dārgs. |
Ave Sandra |
# Iesūtīts: 2009.02.11 16:47:26
es jau stāstiju, manas mammas bēru dienas rītā tika noturēta Sv. Mise par mammītes dvēseli, tas patiešām dod līdzsvara un mierinājuma sajūtu. |
Džonijs  |
# Iesūtīts: 2009.02.11 19:34:18
Galvenais nepalikt ar savu sāpi vienam |
Balss  |
# Iesūtīts: 2009.02.12 09:38:47
egils
Ļaujies sērām, bet nenoslīksti tajās... Apzinies, ka ir vajadzīgs laiks, lai zaudējuma brūce sadzītu. Arī miesas vainas nesadzīst vienā dienā. Tas ir dabīgi.
Varbūt tev palīdz laba, skaista, mierinoša mūzika? Varbūt tāda, kas patika tavam aizgājušajam tuvajam cilvēkam?
Atrodies Dieva priekšā, nes savu mīļo savās domās un lūgšanās Dieva priekšā. Runā ar Dievu par viņu. Atminies skaisto, jauko, labo, ko esi ar viņu piedzīvojos... |
Lemings  |
# Labojis Lemings: 2009.02.12 09:44:16
Līdzjūtības! vajag vienkārši dzīvot tālāk darīt to, kas ierasts. Dzīve ar to galu galā nebeidzas.
|
EzītisMiglā  |
# Iesūtīts: 2009.02.12 09:58:18
Laiks palīdz, tas tiesa. Man gan ir aizdomas, ka laiks vienkārši padara tevi par citu cilvēku, izmaina tā, ka tu esi cits - kaut vai tāpēc, ka paliec vecāks.
Vienkāršs piemērs - "bērnudārza labākais draugs", satiec tu viņu pēc kādiem 15 gadiem, un? Viss var būt pilnīgi izmainījies, un nebūs par ko pat parunāties.
Tā, viena metode būtu mainīties pašam, "palīdzēt laikam", mainīt savus paradumus, daļēji arī savu "es". Tāpēc - kā reiz vajag nedarīt to, kas ierasts, un ko kādreiz kopīgi darījāt, bet darīt to, ko agrāk nedarīji. Beigt gleznot, un sākt rakstīt dzejoļus. Tas ir līdzīgi, kā Olita saka par mantu noslēpšanu. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.02.12 13:52:49
EzītisMiglā
Tavs padoms ir labs - neieciklēties uz to, kas ir aizgājis un zudis kopā ar šo cilvēku, BET - brūces nedzīst strauji. Vajadzīgs laiks. Sākumā ir jāļauj sev sērot. Tas nav nekas nepareizs un ir tikai pareizi - izdzīvot šķiršanās skumjas.
Labi, ja cilvēks zina, ka šīs skumjas ir dziedināmas un ar laiku zaudē savu asumu. |
kristine [87.226.8.240] |
# Iesūtīts: 2010.01.23 19:15:14
šo saraksti lasīju 2009.gada vasarā, kad tikko nomira mans vīrs 29 gadu vecumā no smadzeņu audzēja. Diemžēl arī bērnus mums nebija lemts radīt.
Lasu to atkal tagad, jo izlec, ievadot internetā vārdu sēras. Sāpes un bezjēdzības kā arī neizpratnes sajūta par to - kāpēc - nerimst. Nezinu kā dzīvot. Varbūt kāds, kam ir šāda pieredze, var dalīties, kā atrast spēku dzīvot un vai vispār ir jēga šo spēku meklēt. |
armilo  |
# Iesūtīts: 2010.01.23 20:53:26
Kristine, „Varbūt kāds, kam ir šāda pieredze, var dalīties, kā atrast spēku dzīvot un vai vispār ir jēga šo spēku meklēt.”
Pēc manas pieredzes, Viņš (tas, ko Tu sauc par „spēku”) atrada mani pirmais. Viss būs labi!
|
kristine [87.226.8.240] |
# Iesūtīts: 2010.01.24 13:33:04
Paldies, liepa un armilo,
jā, pie psihoterapeita eju, bet nav jau no tā lielas jēgas. Jo ar smadzenēm jau viss ir kārtībā, nav kārtībā ar pašu dzīvi, un tur jau psihoterapeits nepalīdzēs.
Šodien pēc pusgada pārtraukuma biju arī baznīcā, bet ilgi nevarēju izturēt. Jo es biju ļoti pateicīga Viņam par visu, pirms vīram noteica diagnozi, un tad, kad tas notika, mēs ļoti lūdzāmies, un viņš tā baidījās nomirt, un ticējām, ka mūs dzird.
Laikam tā ir tāda sajūta man šobrid līdzīga, it kā es būtu nodota. Protams, saprotu, ka neko nespartotu un neizprotu lēmumus un nodomus, bet šī saprašana jau nemaina sajūtas, tukšumu un bezcerību. |
incognito  |
# Iesūtīts: 2010.01.24 13:56:52
Ir leģenda, ka pie Budas atnākusi sieviete, kurai tikko nomiris vienīgais dēls. Ar asarām acīs viņa lūgusi, lai svētais to atdzīvina.
Svētais atbildēja, ka viņš to izdarīs, bet lai sieviete aiziet uz tuvējo pilsētu un atnes šķipsniņu pelnu no tā nama pavarda, kurā neviens nav nomiris. Sieviete metās uz tuvējo pilsētu un apstaigāja visus namus. Visur pret viņu izturējās līdzjūtīgi un pelnus neliedza, bet, kad viņa vaicāja par mirušajiem, no katras ģimenes bija kāds aizgājis, senāk vai nesenāk.
Nākošajā rītā viņa atgriezās pie Budas un viņas sāpes bija rimušās.
Laiks ārstē daudzas vainas un ceru, ka arī Tavs tukšums un bezcerība reiz pārvērtīsies par vieglām skumjām. |
Rudens rozes balss |
# Iesūtīts: 2010.01.24 16:59:49
kristine [87.226.8.240]
Saprotu tavas izjūtas par tādu kā vilšanos Dievā - ka ticējāt un cerējāt uz dziedināšanu, kas tomēr nenotika. Arī mani šis jautājums ir nodarbinājis, kad mira kāda dziļi ticīga sieviete, kura kopā ar vīru lūdza dziedināšanu un ļoti ticēja tai, bet tomēr bija viņai jāaiziet.
Protams, tev tas nebūs nekāds mierinājums, ka ir arī (man un citiem) zināmi gadījumi, kad cilvēki tomēr ir tikuši dziedināti visbriesmīgāko diagnožu un prognožu gadījumā. Bet ne visi un ne vienmēr... Šis jautājums ir cilvēcīgi neatbildams - kāpēc. Jo aiz cilvēku likteņiem ir vēl daudzas citas kopsakarības, kuras mēs nezinām - piem., šādas aiziešanas ietekme uz citu cilvēku dzīvi.
Vienā gan es esmu droša - Dievs nekļūdās.
Cilvēki runā, ka Dievs ņemot cilvēku pie sevis viņam vislabākajā laikā, kad viņš esot visgatavākais... kad ir vislabākais brīdis priekš viņa sastapties ar Dievu. |
pich007  |
# Iesūtīts: 2010.01.24 18:34:36
Rudens rozes balss
Cilvēki runā, ka Dievs ņemot cilvēku pie sevis viņam vislabākajā laikā, kad viņš esot visgatavākais... kad ir vislabākais brīdis priekš viņa sastapties ar Dievu
tādā gadījumā kam ir nepieciešamas mēnešiem un gadiem ilgas mokas pirms nāves (smagu un neārstējamu slimību gadījumā)?
ja Dievs izlemj cilvēku ņemt pie sevis kaut kādā brīdī, tad lai nemoka gan viņu pašu, gan visus šī cilvēka tuviniekus |
Rudens rozes balss |
# Iesūtīts: 2010.01.24 18:51:34
pich007
Mums ar savu cilvēka loģiku liekas, ka mēs zinām vislabāko variantu... Bet mūsu pieredze un līdz ar to loģika ir ierobežota šajā telpā un šajā laikā.
Mēs, kas esam piedzīvojuši Dievu, ticam un paļaujamies uz Viņu, spējam akceptēt (lai arī caur neizbēgamām sāpēm) to, ka Dievs zina labāk, kāpēc tas mums (vai mūsu tuviekiem) ir vajadzīgs un nāk par labu.
Jo - un tā ir vislielākā atšķirība - Dievam ir redzama mūsu Mūžības perspektīva un tieši kas mums (un mūsu mīļajiem) nāk vai nenāk par labu.
Varbūt šāds sāpju periods nobriedina mūsos to, kas citādi neaug? Varbūt tas māca mūsu tuviniekiem pašaizliedzību, pacietību un arī ticību?... |
pich007 |
# Iesūtīts: 2010.01.24 18:55:58
Rudens rozes balss
Varbūt šāds sāpju periods nobriedina mūsos to, kas citādi neaug?
Vai šādi mēs varam runāt par žēlsirdīgu Dievu cilvēka izpratnē? |
Rudens rozes balss |
# Iesūtīts: 2010.01.24 18:58:14
pich007
Neapšaubāmi. Jo Dievs gādā par mūsu max labumu ne tikai šajā mirkroskopiskī īsajā laika sprīdī materiālajā pasualē, bet pirmkārt par mūsu likteni un labumu Mūžībā. |
Rudens rozes balss |
# Iesūtīts: 2010.01.24 19:07:24
liepa
Tas ir ateista viedoklis.
Mēs dzīvojam ticībā un paļāvībā, jo esam piedzīvojuši Dieva klātbūtni un Viņa palīdzību un vadību mūsu dzīvēs. Tāpēc ar ticību un cerību raugāmies pāri nāves slieksnim. |
Rudens rozes balss |
# Iesūtīts: 2010.01.24 19:22:57
liepa
Neko nevaru spriest par cita cilvēka ticību un bailēm.
Nāves slieksnis nav viegls nevienam. Ne velti ir tāda sena lūgšana, kurā lūdz par svētīgu nāvi.
Taču zinu, ka Dievs nes, arī cauri ciešanām un nāvei. |
betīna  |
# Iesūtīts: 2010.01.24 21:59:54
Tagad ari neko neiesāksi, visam savs laiks... "Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.", saka Salamans mācītājs Egil ari es pirms 3 gadiem zaudēju tuvu cilvēku, un liekas ka pamazām ari zaudēju otru...es tikai cenšos turēties tuvāk Dievam un ticēt ka reiz mēs visi tiksimies īstajās mājās... |
:: Pievienot komentāru
|
