529 Autors: Aleksandrs Bite 26.12.2007 e-refleksijas

Kāpēc mums jāsvin Kristus dzimšanas diena Ziemassvētkos, ja mēs nezinām, kad tas īsti ir noticis; arī Lieldienas nebūtu jāpiemin tikai reizi gadā, jo apustulis Pāvils ir teicis: “Es mirstu ik dienas..”




“Daži ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretī visas dienas tur vienādas; ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro tam Kungam par godu..” (Rm. 14: 5­6a.)
“Pārbaudiet visu, ­ kas labs ­ to paturiet! Atraujieties no visa, kas liekas ļauns.” (1. Tes 5:21­22.)

Uzdotais jautājums vistiešākajā veidā saistīts ar Baznīcas tradīciju, kas nekādā ziņā nav ar tādu nozīmi, ka tās pieņemšana vai noraidīšana apdraudētu mūsu ticību un pestīšanu. Tomēr tas nenozīmē, ka šis jautājums nebūtu nopietnu pārdomu vērts, jo aiz minētajām svētku dienām ­ Ziemassvētkiem un Lieldienām ir divi mūsu pestīšanai pavisam noteikti nepieciešami notikumi: Dieva Dēla dzimšana un Viņa vietnieciskā nāve un augšāmcelšanās.

Tā kā pašreiz ir Ziemassvētku laiks, tad mazliet vairāk pieskaršos tieši šai dienai, tās svinēšanas vēsturei un nozīmei.

Sākotnēji Kristus dzimšanas un Atspīdēšanas dienas Baznīcā tika svinētas kopā, jo galvenā doma bija īpaši pieminēt Kristus parādīšanos uz zemes. Jāatceras, ka pirmie gadsimti bija sarežģīts laika posms Baznīcas vēsturē ­ veidojās Svēto Rakstu kanons, notika asi strīdi par Dieva būtību, par Kristus personu, Baznīca pamazām sāka aptvert tās pestīšanai nepieciešamās mācības, kuras bija Vecās Derības praviešu un Jaunās Derības apustuļu un evaņģēlistu rakstos. Turklāt dažādas maldu mācības apdraudēja skaidro mācību; gnostiķi, ariāņi un citi nāca ar savu pasludinājumu par Kristu, kas bija ļoti atšķirīgs no Svēto Rakstu pasludinājuma, jo noliedza vai nu Trīsvienīgo Dievu, vai ­ kas šā jautājuma sakarā ir īpaši svarīgi­ Kristus patiesu dievišķību vai patiesu cilvēcību.

Lielās doktrinālās uzvaras pār šīm maldu mācībām tika svinētas pirmajos kristīgajos koncilos, un šī patiesā kristīgā mācība tika īsos un skaidros vārdos formuēta ticības apliecībās (Nīkajas, Atanāsija). Taču arī baznīcas dievkalpojumu dzīvē radās nepieciešamība īpaši izcelt to dievišķo brīnumu, par kuru rakstīts: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.”

Jau 243. gadā svētā Kipriāna rakstu pielikumā ir sacīts, ka Kristus dzimis 28 martā. Tā uzskatīja Austrumu baznīca. Tajā pat laikā Rietumos turējās pie 25. decembra. Ap 378. gadu šo datumu pieņem arī dažviet Austrumos un līdz ar VI gadsimta beigām šis datums kļūst par vispārpieņemtu Kristus dzimšanas dienu. Šos svētkus kopš pašiem to pirmsākumiem sāka svinēt naktī pirms noteiktās dienas. Piemēram, Jeruzālemes bīskaps jau iepriekš kopā ar draudzi esot devies uz Betlēmi, lai noturētu pusnakts dievkalpojumu Kristus dzimšanas baznīcā. No rīta tika turēts dievkalpojums Jeruzālemē. Svinības bijušas ļoti krāšņas un turpinājušās astoņas dienas. Protams, ir izteikti dažādi minējumi par to, kāpēc tieši 25. decembrī tika svinēta Kristus dzimšanas diena. Viens no šiem minējumiem ir tāds, ka Baznīcas vadība, lai mazinātu pagānisko Ziemas saulgriežu svētku nozīmi, sāka to laikā svinēt Kristus dzimšanas svētkus. Lai kā arī tas būtu, šim datumam ir arī sava simboliska nozīme ­ vistumšakajā un visdrūmākajā gada laikā notiek pavērsiens uz gaismu. Tāpat šāds konkrēts datums simbolizē Kristus dzimšanas vēsturiskumu, jo Kristus neatnāca šajā pasaulē kādā mītiskā veidā ­ ārpus laika un telpas, bet konkrētā vēsturiskā laikā un konkrētā ģeogrāfiskā vietā.

Pat ja 25. decembris ir tikai hipotētiska Kristus dzimšanas diena, tad tas tomēr nemazina šo svētku nozīmi. Protams, kristīgais cilvēks ik dienas garīgi dzīvo un tiek uzturēts no tā, ka Kristus ir dzimis, cietis, miris un augšāmcēlies un ir viņa Kungs, taču tieši baznīcas gada ritums, kurā ietilpst gan trīs lielie baznīcas svētki (Ziemassvētki, Lieldienas, Vasarssvētki), gan arī sava tematika katram šā gada laikam, ļoti labi palīdz šiem lielajiem pestīšanas notikumiem cauraust gan Evaņģēlija pasludināšanu draudzē, gan katra kristieša dzīvi, sekojot Kristum šīs zemes gaitās. Ir taču labi un noderīgi, ka ir vismaz trīs (vai arī vairāk) dienas gadā, kad katrs zina, ka, ienākdams baznīcā, viņš dzirdes pasludinām šos lielos un svarīgos pestīšanas notikumus, kuri, protams, būtu atgādināmi un mācāmi draudzēs arī citās gada dienās.

Luteriskājā baznīcā attieksme pret tradīcijām ir vienmēr bijusi reālistiska. Mūsu baznīcas tēviem nekas nav bijis pretī tradīcijai kā tādai. Ja kāda tradīcija apgrūtina kristieša sirdapziņu vai aptumšo Evaņģēliju, tad tā, protams, ir jāatceļ, taču ja to bez grēka var paturēt, tad tā ir paturama. To ļoti skaidri izsaka Augsburgas ticības apliecības 15. artikuls: “Par baznīcas ritiem māca, ka paturami ir visi tie riti, ko bez grēka var paturēt, kas ir noderīgi mieram un labai kārtībai Baznīcā, kā, piemēram, noliktās svinamās dienas, svētki utt.

Tomēr par tādām lietām ļaudīm jāatgādina, lai viņi neapgrūtina sirdsapziņu, domādami, ka to ievērošana būtu nepieciešama pestīšanai.”

Tā rīkojās arī Kristus apustuļi. Viņi vēl ilgus gadus turpināja tās tradīcijas, kuras viņus pēc Kristus augšāmcelšanās vairs nesaistīja; viņi svinēja jūdu svētkus, pulcējās templī, un tikai tad, kad Evaņģēlijs tika aptumšots, tika atceltas jūdu reliģiskās darbības. Tā tas, piemēram, bija ar apgraizīšanas rituālu, kuru Galatijas kristieši uzskatīja par vienu no pestīšanas priekšnoteikumiem, tādējādi nostājoties pret Evaņģēliju, kas vienīgais dod pestīšanu. Tādiem apustulis Pāvils pavisam noteikti aizliedz šo jūdu tradīciju paturēt.

No tā visa mēs redzam, ka Ziemassvētki ­ mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki ir brīnišķīga svētku diena, kura Evaņģēliju ne tikai neaptumšo, bet dara to gaišu un skaidru, tādēļ tie ir pavisam noteikti līdz ar citiem mūsu baznīcā ierastajiem svētkiem jātur augstā cieņā un godā, jo tie brīnišķīgi liecina par tiem notikumiem, caur kuriem pie mums atnāk pestīšana, un tie aicina mūs aizvien vairāk paļauties uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.