Olita 
|
Iesūtīts:
2008.12.18 12:23:00
Lepnība ir Nāves grēks,Sātana ierocis, bet lepnums taču ir pozitīva iezīme, vai tad nē? Tomēr viņi dažreiz tik cieši saiet kopā, ka pašam vēl liekas, ka esi pareizajā pusē, bet no malas redzams, ka esi jau kritis lepnībā. Tad varbūt arī lepnums nav vajadzīgs, tad nedraudētu grēks? |
|
Noteikums [193.41.33.65] |
# Iesūtīts: 2008.12.18 12:26:50
Olita
Tu kadai konfesijai piederi? |
vilks  |
# Iesūtīts: 2008.12.18 14:22:51
Man šķiet, ka Bībele ar "jūs esat dārgi atpirkti [ar Kristus asinīm], netopiet par cilvēku vergiem" veicina gluži veselīgu lepnumu. Kas nav lepnība un faktiski izslēdz jebkādu lepnību. Jo mums pie tā nav nekādu nopelnu. |
vilks |
# Iesūtīts: 2008.12.18 14:34:44
nevis lepoties vajag, bet attiistiities.
Kristieši teiktu - augt ticībā un mīlestībā  |
Zive.  |
# Iesūtīts: 2008.12.18 15:23:05
Lepnība, manuprāt ir pārākuma apziņa, sevis salīdzināšanas ar citiem rezultātā.
Lepnums varētu būt prieks par kādu labu lietu, šīs lietas novērtējums. |
Zive. |
# Iesūtīts: 2008.12.18 16:53:56
Olita Koda vārdi bija pārākuma apziņa  |
Solveiga  |
# Iesūtīts: 2008.12.18 18:51:22
"Citi netikumi dažreiz var savest cilvēkus kopā: jūs varat sastapt labu draudzību, jokus un biedrošanos dzērāju starpā vai draudzību netiklu cilvēku vidū. Bet Lepnums arvien nozīmē ienaidu - tas ir ienaids. Un nozīmē ne vien ienaidu starp vienu cilvēku un otru, bet arī ienaidu pret Dievu.
Dievā jūs nonākat vaigu vaigā ar ko tādu, kas visādā ziņā ir neizmērojami augstāks par jums. Ja vien jūs neatzīstat Dievu kā tādu - neatzīstat sevi par niecību salīdzinājumā ar Viņu - tad jūs Viņu nepazīstat. Tik ilgi, kamēr jūs būsit lepns, jūs nevarēsit pazīt Dievu. Lepns cilvēks no augšas noraugās uz visām parādībām un cilvēkiem: un, protams, kamēr jūs raugāties no augšas uz leju, jūs nevarat saskatīt ko tādu, kas ir augstāks par jums.
Lepnumu var bieži izmantot, lai pārvarētu vienkāršus netikumus. Skolotāji faktiski bieži vēršas pie zēna Lepnuma, vai kā viņi to dēvē, - pie zēna pašcieņas, - lai piespiestu viņu piedienīgi uzvesties: daudzi cilvēki ir pārvarējuši gļēvumu, iekāri vai savu nejauko raksturu, iemācījušies uzskatīt šādu uzvedību zem sava goda - tas ir, sasniedzot to ar Lepnuma starpniecību. Velns smejas. Viņš ir pilnīgi apmierināts, redzēdams jūs paliekam tiklus, varonīgus un pašsavaldīgus, pa to laiku nostiprinādams jūsos Lepnuma diktatūru - tieši tāpat kā viņš būtu pilnīgi apmierināts, redzēdams, ka viņam atļauj ieviest jūsos vēzi pēc tam, kad jūs esat izārstējis apsaluma čūlas. Jo Lepnums ir garīguma vēzis: tas iznīcina iespējamību mīlēt, iznīcina dzīves apmierinājumu vai pat veselo saprātu.
Pirms es pametu šo tēmu, man būtu jāaizsargājas pret iespējamiem pārpratumiem:
1) Alkas pēc uzslavas nav Lepnums. Bērns, kuram uzsit pa plecu par to, ka viņš ir labi sagatavojis stundas, sieviete, kuras daiļumu slavē viņas mīļotais, izglābta dvēsele, kurai Kristus saka «Labi veikts», ir apmierināti un viņiem tādiem ir jābūt. Jo patika neslēpjas tai apstāklī, kāds jūs pats esat, bet gan faktā, ka jūs esat darījis patiku kādam, kuru jūs esat vēlējies (un taisnīgi gribējis) iepriecināt. Nelaime sākas tad, kad jūs no domas, «Es esmu viņu darījis priecīgu, viss ir kārtībā», pārejat uz domu, «Tad nu gan man jābūt īsti jaukam cilvēkam, ka esmu to darījis.» Jo vairāk jūs priecājaties par sevi pašu un mazāk par uzslavu, jo ļaunāks jūs topat. Kad jūs visā pilnībā priecājaties tikai par sevi un vispār neliecieties ne zinis par uzslavu, tad jūs esat nogrimis pašā dibenā. Lūk, kāpēc iedomība, būdama sava veida Lepnums, lielākoties parādās virspusē, tomēr patiesībā ir vismazākais ļaunums un vispiedodamākais no šāda veida netikumiem. Iedomīga persona alkst pēc uzslavas, aplausiem, tiecoties pēc apbrīnas pārāk lielos apmēros no citiem. Tas ir trūkums, bet tas ir bērnišķīgs un pat (dīvainā veidā) pazemīgs trūkums. Tas rāda, ka jūs vēl neesat pilnībā apmierināts ar sevis paša apbrīnošanu. Cilvēkus jūs vērtējat pietiekami augstu, tāpēc gribat, lai viņi jūs ievērotu. Faktiski, jūs joprojām esat cilvēcīgs. Īstenais, melnais, dēmoniskais Lepnums parādās, kad jūs uz citiem skatāties no augšas tik lielā mērā, ka jums nerūp, ko viņi par jums domā. Protams, ka mums ir pilnīgas tiesības un bieži vien tas ir mūsu pašu cieņas apliecinājums, nerūpēties par to, ko par mums domā cilvēki, ja mēs tā rīkojamies, vadoties no pareiziem ieganstiem; proti, tāpēc, ka mums nesalīdzināmi vairāk rūp tas, ko par mums domā Dievs. Bet Lepnam cilvēkam ir atšķirīgi iemesli nelikties ne zinis. Viņš paziņo «Kādēļ man būtu jāvēlas šā pūļa aplausi, it kā viņa domas būtu kaut kā vērtas? Un pat, ja viņa domām būtu kaut kāda vērtība, vai tad es esmu tāds cilvēks, kas nosarks no prieka par katru komplimentu kā jauna meitene, pirmo reizi uzlūgta uz deju? Nē, es esmu pieaudzis cilvēks un harmoniska personība. Viss, ko es esmu izdarījis, ir darīts, lai apmierinātu manus ideālus - vai manu mākslinieka sirdsapziņu - vai manas ģimenes tradīcijas - ar vārdu sakot, tāpēc ka es esmu Tāda Veida Cilvēks. Ja pūlim tas patīk, lai tas slavē. Manās acīs pūlis nav nekas.» Šādā veidā patiesi radikāls Lepnums var iedarboties, mazinot iedomību un seklību, jo, kā es pirms brīža teicu, velnam patīk «ārstēt» mazu vainu, iedodot tās vietā prāvāku. Mums jācenšas netapt iedomīgiem, bet mums nekad nevajag piesaukt mūsu Lepnumu palīgos, lai izārstētu iedomību, - labāk no vilka nemukt, lai uz lāci nekristu.
2) Angliski mēs sakām, ka vīrs ir «lepns» par savu dēlu vai par savu tēvu, vai par savu skolu, vai pulku, un varētu pajautāt, vai šai nozīmē «lepnums» ir grēks. Es domāju, ka tas atkarājas no tā, ko mēs īsti domājam, sacīdami «lepns par». Ļoti bieži šādos izteikumos frāze «lepns par» nozīmē «sirsnīgu apbrīnu». Šāda apbrīnošana, protams, stāv ļoti tālu no grēka. Bet varētu arī nozīmēt varbūt to, ka persona, par kuru ir runa, dižojas un kļūst augstprātīga sakarā ar sava tēva izcilo sabiedrisko stāvokli, vai arī ar savu piederību kādam slavenam karapulkam. Tas ir pavisam skaidri redzams trūkums, bet pat tā ir labāk, nekā būt lepnam vienīgi par savu personu. Mīlēt un apbrīnot kaut ko ārpus sevis nozīmē spert vienu soli projām no pilnīga garīgā sabrukuma; lai gan mēs nejutīsimies labi tikmēr, kamēr mēs mīlēsim un apbrīnosim kaut ko citu lielākā mērā nekā mīlam un apbrīnojam Dievu.
3) Mums nav jāiedomājas, ka Lepnums ir kas tāds, ko Dievs aizliedz, tāpēc ka Viņu tas apvainotu, vai ka Pazemība būtu kas tāds, ko Viņš pieprasītu kā nodevu, kas pienākas Viņa godībai - it kā Pats Dievs būtu lepns. Viņš ne mazākā mērā nav norūpējies par Savu godību. Būtība ir tāda, ka Viņš grib, lai jūs Viņu pazītu: Viņš grib jums Sevi atdot. Viņš un jūs esat tāda veida divas substances, - ja jūs no tiesas esat nonākuši kaut kādās attiecībās ar Viņu, jūs, faktiski, gribēsiet kļūt pazemīgs - jūsmīgi pazemīgs, juzdamies bezgala atvieglots, ka reiz esat atbrīvojies no visām tām nejēdzīgām blēņām par jūsu pašu godību, kas visu jūsu dzīvi padarīja nemierīgu un nelaimīgu. Viņš cenšas padarīt jūs pazemīgu, lai šādu pazīšanās brīdi darītu iespējamu: mēģinot noņemt lielu daudzumu šo muļķīgo, neglīto masku balles tērpu, kurā visi mēs esam uzposušies un lepni staigājam kā mazi *****i, - kas mēs arī esam. Es vēlos, kaut arī es pats būtu ticis mazliet dziļāk pazemības jūtās: ja es būtu to izdarījis, varbūt jums varētu pastāstīt vairāk par atvieglojumu, mierinājumu, novelkot masku balles tērpus - atbrīvojoties no savas neīstās sejas, no visiem šādiem izteikumiem kā «Paskaties uz mani» un «Vai es neesmu lāga zēns?» un no visas šīs izlikšanās un samākslotības. Nokļūšana pat nelielā tuvumā šim pazemības stāvoklim, kaut uz īsu brīdi, būtu kā aukstas ūdens glāzes pasniegšana cilvēkam tuksnesī.
4) Neiedomājieties, ka sastapuši patiesi pazemīgu cilvēku, viņš būs tāds, par kādu lielākā cilvēku daļa dēvē «pazemīgu» cilvēku mūsdienās: viņš nebūs tāda veida pieglaimīga un lišķīga persona, kas jums allaž iegalvos, ka viņš, saprotams, esot niecība. Visdrīzāk jūs laikam nodomāsit par viņu neko citu, kā vien to, ka viņš šķitis jautrs, saprātīgs puisis, kas patiešām interesējies par to, ko jūs viņam stāstījāt. Ja jums viņš patiesi nepatīk, tas varētu būt tādēļ, ka jūs ar nelielu skaudību noskatāties uz jebkuru, kas ar tādu vieglumu priecājas par dzīvi. Viņš nedomās par pazemību: viņš vispār nedomās par sevi."
C.S.Lewis
|
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 18:49:32
Dona Eriksone
Bet kā tad ir ar tiem mūsdienu estrādes u.c. pavieglo jomu spīdekļiem? Kā reizi pievelkas, bariem |
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 18:54:00
Man liekas, ka diezgan daudzi mazohistiski ciestu arī kopdzīvi, lai tik apkārtējiem varētu klārēt, ka, rau, viš mitinās vienā kubatūrā ar pašu... |
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 19:02:21
Dona Eriksone
Nu, varbūt tā arī ir lepnība - po, ka sūdīgi, toties citi apskauž |
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 19:17:57
O, es laikam esmu Tiesnesis |
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 19:23:21
Dona Eriksone
Nu kā Tev nav neērti... |
baltais tehws [87.110.34.109] |
# Iesūtīts: 2008.12.19 19:25:22
foruma "stahrs" brihnums warehtu buhti lahga zehna paweids!!!!!! |
baltais tehws [87.110.34.109] |
# Iesūtīts: 2008.12.19 19:27:57
Dona Eriksone nuja, dalja lipeklja jau arih ira pamanahma!!!!! |
Solveiga |
# Labojis Solveiga: 2008.12.19 19:27:58
Dona Eriksone
Nu re, tad mūsu domas teju vai sakrīt (es gan vairāk padomāju par Čīkstuli, ne Lipekli). Savukārt bt domā pavisam savādāk. Tātad esmu veiklāka sieviešu, ne vīriešu domu lasīšanā
Nu re kā, kamēr rakstīju, tikmēr izrādījās, ka atkal kļūdos Laikam šodien nepareizā mēness fāze vai kas tāds |
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 19:30:53
Tā, beidzot es vairs nevaru labot savu iepriekšējo komentu, un pareizi vien ir.
Šodien uz mani var attiecināt teicienu: "Nav mūžīgo dzinēju, toties ir mūžīgās bremzes!" |
vilks |
# Iesūtīts: 2008.12.19 22:23:53
Paldies Solveigai un K.S. Luisam par jauko analīzi un aprakstu |
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 22:25:32
vilks
Tulkojums gan stipri kreiss, turklāt links arī kaut kur paputējis, pat to nevarēju ielikt. Cerams, ka kareivīgās māsas Autortiesības neskries man spiegdamas virsū  |
vilks |
# Iesūtīts: 2008.12.19 22:28:38
Solveiga
No kuras grāmatas tas ir? |
Solveiga |
# Iesūtīts: 2008.12.19 22:32:07
vilks
"Vienkārši kristietība", tikai tulkots pirms Ģ. Grietiņa un sastopams vien interneta ārēs, ne glīti ievākotā veidā |
Tas Pats  |
# Iesūtīts: 2008.12.20 22:15:56
Romieshiem 14.
22 Tu paturi savu ticību, kas tev ir, Dieva priekšā. Svētīgs tas, kas sevi netiesā tajā, ko atzīst par labu.
23 Bet tas, kas šaubīdamies ēd (dara), ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks. |
:: Pievienot komentāru
|
