Harry 
|
Iesūtīts:
2008.09.25 23:57:42
Vai kāds man lūdzu var apskaidrot, kas slēpjas zem šī vārdu salikuma? |
|
Noasveidīgais  |
# Iesūtīts: 2008.09.27 18:12:27
Artos ,
zini, ko es dažos no LA bijušajiem studentiem nesaprotu? Es nesaprotu, no kurienes radies paradums vienmēr par kaut ko cīnīties - vienalga, vai jēdzīgi, vai nejēdzīgi? Kāpēc obligāti vienmēr jābūt kaut kam opozīcijā, vienmēr kaut kas jāpierāda - pat tad, ja nav īsti, par ko strīdēties?
Tavs pēdējais komentārs par manu komentāru ir tam tipisks pierādījums. Ja Tu uzmanīgāk palasīsi manu pirmo komentāru šajā foruma sadaļā, tad redzēsi, ka es tieši ar to arī sāku - ka Luteram meditācija ir pārdomas par Rakstiem.
Un pēc tam, kad Tu novienādoji meditācijas jēdzienu ar lūgšanu, es atļāvos aizrādīt, ka tās ir tomēr divas dažādas, būtiskas garīgās prakses.
Tagad Tu man centies pierādīt to, ko es pirms brītiņa pats teicu, kombinācijā ar kaut kādu dīvainu sajūtu, ka kaut kas vispār ir jāpierāda.
Meditācija nav lūgšana un nekad nav tāda bijusi. Tikai mistiķi un ezotēriķi jauc meditāciju ar lūgšanu, iekšēju sarunāšanos vai klusēšanu.
Tai pašā pirmajā komentārā es sacīju, ka meditācija jāpraktizē pestīšanas apziņā, un pēc tam uzsvēru, ka tā nedrīkst tikt uzlūkota kā pestīšanas līdzeklis.
Tagad Tu man to centies pierādīt... Dīvaini.
Iesaku mazliet pameditēt par tēmu - kas ir tas, kas cilvēkam liek visur saskatīt problēmu un pret kaut ko iebilst. Pat tad, ja rezultātā iznāk pateikt tieši to pašu, ko tas, ar ko cīnāmies.
Interesants psiholoģisks fenomens, katrā ziņā. Būs jāpapēta. |
Varbūt Jony  |
# Iesūtīts: 2008.09.27 19:16:12
"Meditācija ir tad, kad Tu vispār neko nedari, kad prāts vispār nefunkcionē. Cilvēks vienkārši ir. Šajā "ir" ego izgaist, un kopā ar ego izgaist arī tā ēna - bailes."
Ošo
|
Varbūt Jony |
# Iesūtīts: 2008.09.27 19:21:40
Un vēl par meditāciju šeit http://shri-om.lv/meditacija
Bet var arī pajautāt Kundalini |
Varbūt Jony |
# Iesūtīts: 2008.09.27 20:37:52
Noasveidīgais Var jau būt ka tiem senajiem( latīņiem) vārds -meditācija- nozīmēja domāšanu, bet vārdu salikums-kristīgā meditācija-tiem gan bija svešs. Un vispār, vai latviešu valoda ir tik nabadzīga, lai procesu, kas saistīts ar Dieva vārdu pārdomāšanu, nosauktu latviski. Un arī vārds -kristīgs-arī tiek visur bāzts priekšā...kristīga meditācija, kristīga filozofija, kristīga partija, kristīga sabiedrība utt.. |
Noasveidīgais |
# Iesūtīts: 2008.09.27 21:43:59
Artos ,
vienojušies! 
Varbūt Jony ,
man šķiet, ka diezgan daudzi šodienas kristieši dzīvo ar tādu kā mazvērtības kompleksu - tā kā viņi nespēj līdz galam skaidri un pārliecinoši pamatot savu ticību ar racionāliem argumentiem, viņiem nākas no vienas puses noliegt savu un citu racionalitāti, bet no otras - pierādīt savu pareizumu, atsaucoties uz kādiem citiem kritērijiem. Piemēram, piesaucot savu garīgo pieredzi. Bet - te tas skumjākais - garīgā pieredze nav nemaz tik izplatīta lieta. Un sākas meklējumi - cilvēki skatās sev apkārt un "špiko" no citām reliģiskajām sistēmām tehnikas, kuras rada izmaiņas cilvēka psihē. Pēc tam šīs izmaiņas tiek pasludinātas par garīgu sasniegumu un sava veida "pierādījumu" kristīgās ticības nozīmīgumam.
Kristiešiem ir sava meditācijas forma - koncentrētas, mierīgas, objektīvas (ja tā var sacīt) pārdomas par Svētajiem Rakstiem. Meditācija kā teksta atkārtošana, līdz tas iegaumēts, kā ieiešana teksta valodas un simbolu sistēmā. Tas prasa rūpīgu centību un laiku, arī dažus norādījumus un palīglīdzekļus nevajag atraidīt. Kristietis komunicē ar Dievu kā persona ar personu. Viņš nemēģina Dievu izdomāt ar prāta palīdzību.
Man žēl, ka mēs nerunājam par to, cik šāda meditēšana ir svētīga - ikvienam kristīgam cilvēkam būtu apzināti jānošķir laiks (pie tam - daļa no sava možākā, labākā laika), lai nodotos meditācijai.
Citādi kristieši reducē garīgo dzīvi uz lūgšanu, ar to saprotot savu mentālo plūsmu izvirdumu (vārdos vai apziņas tēlos) "Dieva virzienā". Un tad parādās lūdzēji, kuri lūdz gadiem, bet nekas nemainās. Tāpēc, ka garīgā dzīve nesastāv tikai no mūsu uzrunas Dievam, bet arī no Dieva uzrunas mums. Un lielākās pārmaiņas sākas tieši tad, kad ļaujam Dievam sevi uzrunāt...
Es iesaku to tomēr saukt par meditāciju, lai pasvītrotu, ka tā ir konkrēta garīga prakse un vingrinājums (kurš jāpilda arī tad, ja subjektīvi neliekas liels progress), kā arī - lai uzsvērtu, ka, studējot Dieva vārdu (uzsveru: studējot, nevis garāmskrienot pašķirstot), tiek saņemts viss, kas cilvēka dvēselei vajadzīgs - un citi meditāciju veidi kļūst lieki.
Bet nu pat es pats sāku strīdēties par neko. |
+Jānis  |
# Labojis +Jānis: 2008.09.28 11:41:28
Noasveidīgais, Artos
Paldies, bija interesanti izlasīt jūsu diskusiju. Trāpīgs novērojums, ka mūsu starpā bieži jūt vajadzību katrā ziņā pret kaut ko cīnties. Sajūta patiešām mēdz būt dīvaina. Vienmēr kādam jāpierāda, ka neesi Gimalaju lācis. Cik daudz spēku tādēļ tiek izniekots mūsu baznīcā!
Maza piezīme par tēmu, ciktāl man par to kaut kas zināms. Artos, kad Luters runāja par meditāciju, viņš visticamāk ar to saprata nevis vienkārši pārdomas par Rakstiem, bet ļoti konkrētu Rakstu lasīšanas un apceres metodi, kāda viņa laikā bija pazīstama un izkopta. Meditācija atšķiras, piemēram, no Rakstu studēšanas. Studējot rakstus, cilvēks mēģina saprast, ko Raksti saka vispār, meditējot - ko tie saka personīgi viņam. Studējot, emocijas un afekti (tā saucamie akti jeb iekšējā cilvēka saviļņojums, atsaukšanās) var traucēt, meditējot akti ir "darbīgā viela", kas dziedina dvēseli un palīdz Svētajam Garam nest augli (Gal.5:22)
Meditāciju nevar un nevajag nošķirt no lūgšanas, jo lūgšana ir viens no meditācijas posmiem. Parasti meditācijā par kādu iepriekš izvēlētu tekstu izšķir četrus posmus: (1) sagatavošanās, (2) reprezentācija jeb iztēle, (3) apcere un (4) kolokvijs jeb saruna ar Dievu un lūgšana.
Jāpiekrīt Noasveidīgajam, ka meditācija ir ārkārtīgi svarīga garīga disciplīna - it īpaši mācītājiem. Ir sacīts pat tā: mācītājs ir tik labs, cik laba ir viņa meditācija. Mācītājs, kurš meditē, sludina un dod padomu no tā, ko ir piedzīvojis, nevis par ko ir dzirdējis, un ir mācījies ne tikai no grāmatām, bet arī no Svētā Gara.
Tēvs Lorenss Frīmens pārstāv citu meditācijas skolu, kas vairāk raksturīga Austrumu baznīcai. Par to zinu mazāk, bet iepriekš Kundali jau pieminēja tā saucamo Jēzus lūgšanu, jeb "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, esi man grēciniekam žēlīgs". Sv. Jānis Kasiāns ieteica atkārtot psalma vārdus: "Steidzies, ak Kungs, mani izglābt, steidzies, ak Kungs, man palīgā." L.Frīmens iesaka "maranata", jeb "nāc, Kungs". Šīs meditācijas formas mērķis ir, koncentrējoties uz īsu, pastāvīgi atkārtotu lūgšanu jeb piesaukšanu, noklusināt savu iekšējo trauksmi un rosību, lai klusumā ļautu Sv.Garam darboties un nākt palīgā ar "bezvārdu nopūtām". Šādi meditējot, mēģina pildīt Pāvila norādījumu: "Lūdziet bez mitēšanās Dievu." (1.Tes.5:17) un panākt, lai lūgšanas vārdi pastāvīgi būtu apziņā visu citu domu un darbu fonā. Šī meditācijas forma mums, rietumu kristiešiem, varbūt ir svešāka un var likties aizdomīgi līdzīga austrumu mantrām. Tomēr mums nevajadzētu to nosodīt, īsti nepazīstot. Tiesības par kaut ko publiski izteikties taču dod ieguldītās pūles šo jautājumu izzināt. Jānis Endzelīns esot teicis apmēram tā: "Man nav tās drosmes spriest par lietām, kuras nepazīstu."
Diez vai kristiešiem vajadzētu atturēties no vārda "meditācija" lietošanas. Pirmkārt, tas ir legāls termins ar konkrētu saturu. To atmetot, nāktos lietot garus aprakstus, līdzīgi kā gadījumā ar vārdu "katolisks". Otrkārt, meditācija ir augsti cienīts zīmols garīgo meklētāju vidū. Ko kristieši iegūtu, izliekoties, ka baznīcā meditācijas nav? Drīzāk piekrītu Noasveidīgajam, ka mums viņiem vajadzētu ar pašapziņu un lepnumu sacīt: "Nāc un redzi, baznīcā ir tāda tūkstošgadīga meditācijas pieredze, kādas nav nevienā citā sistēmā." Taču to vajadzētu ne tikai sacīt, bet arī prast parādīt un iemācīt. Un tur nu mums pašiem vēl daudz jāmācās par savu mantojumu.
|
vilks  |
# Iesūtīts: 2008.09.28 15:18:31
Artos
Mani ieintresēja minētie četri punkti: (1) sagatavošanās, (2) reprezentācija jeb iztēle, (3) apcere un (4) kolokvijs jeb saruna ar Dievu un lūgšana. Vai varētu lūdzu nedaudz vairāk paskaidrot katru no šiem posmiem.
kapēc LA par to tikpat kā neko nemāca?
Vai tas nav kaut kas, ko jau māca iesvētes mācībā? Vai vismaz visos materiālos, kur ir runa par Bībeles lasīšanu. Tiesa, iespējams, atšķirīgi tiek mācīts par 2) punktu, bet principā es šādas Bībeles lasīšanas pamatus (neatceros, kā) mācījos jau pirms iesvētībām, kad Svētdienas skolas laikā sāku lasīt Bībeli. |
kādsnekāds [87.110.241.198] |
# Iesūtīts: 2008.09.28 15:32:14
Uz +Jānis pieminēto lūgšanu " Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls ..", kāds no LA pasniedzējiem izteicās, ka to drīkst lūgt tikai īpaši garīgi cilvēki un tikai garīgaā tēva vadībā, vienkāršam lajam pat esot bīstami tādu skitīt. Artos varbūt nemāca tāpēc, ka LA nav tik garīgi studenti.
|
vilks |
# Labojis vilks: 2008.09.28 16:30:07
kādsnekāds [87.110.241.198]
to drīkst lūgt tikai īpaši garīgi cilvēki un tikai garīgaā tēva vadībā,
Lūgt drīkst ikviens, arī nekristietis, ja nu ir tāda vēlēšanās. Un tas nav jautājums par garīgumu vai negarīgumu, domāju, ka nebūsi pareizi sapratis šo pasniedzēju (nevajag aprunāt un atstāstīt lietas, kuras neatceries precīzi, LA pasniedzēji ir taču izglītoti un tik vienkāršoti neaprakstītu lietas).
Problēma ar visām lūgšanām, kuras tiek atkārtotas n skaitu reižu, vienlaicīgi ko pārdomājot, ir, ka no automātiskas neierobežotas atkaŗtošanas cilvēka psihe var nonākt dīvainos stāvokļos, no kuriem ārā pats cilvēks nevar izkļūt. Tāpēc vajadzīgs garīgais vadītājs, kurš var mācīt un pieskatīt.
Tāpēc arī, piemēram, lūgšanas "Esi sveicināta" atkārtošanai, kas ir pamatā Rožukroņa lūgšanai (katoļu praksei), ir izveidots Rožukronis, krelles, pamācības u.tml., kas ir stabila un droša psihei. Bet arī Rožukroni vēlams no kāda mācīties.
Ar garīgām lietām nevajag spēlēties un izturēties nenopietni, tas arī viss. |
kādsnekāds [87.110.241.114] |
# Iesūtīts: 2008.09.28 18:21:00
vilks Lai ar paliek, ka neesmu sapratis kadu pareizi. (kaut ar ne es viens tā domāju un saprotu).
|
vilks |
# Iesūtīts: 2008.09.28 18:46:50
kādsnekāds [87.110.241.114]
nu doma, ko Tu pateici, bija gandrīz ok, bet vienkārši nav labi dalīt cilvēkus garīgākos vai mazāk garīgos. Nav vairāk vai mazāk garīgu cilvēku, visi ir grēcinieki, pie dažiem to var manīt vairāk, pie dažiem mazāk. Ja kādā ir kas labs, tad Dievs viņam to ir devis savā žēlastībā. Līdz ar to visa šķirošana ir nekorekta. |
kādsnekāds [87.110.241.114] |
# Iesūtīts: 2008.09.28 19:16:05
vilks Es pilnīgi tev piekrītu. Es nešķiroju cilvēkus garīgajos un ne tik garīgajos. Tieši otrādi, man ir sajūta, ka tie kuri uzsvērti runā par garīgumu nereti pārējos nostāda mazāk garīgo lomā. |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2008.09.28 19:33:58
Kristiešiem labāk piedienētu lietot jēdzienu "kontemplācija" jēdziena "meditācijas" vietā. Tādējādi zināmā mērā tiktu turpināta kāda jau esoša tradīcija un netiktu radīts vismaz semantisks sajaukums ar meditācijas prakses pielietojumu dažās citās Austrumu reliģijās.
|
vilks |
# Labojis vilks: 2008.09.28 19:57:56
*Duksis Iesūtīts: 2008.09.28 19:33:58
Āmen. |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2008.09.28 20:07:58
Sakot, ka ebreju valodā "patiesība" un "ticība" esot viens vārds - "Amuna" jeb "Āmen." Tas tā,- cenšoties apjēgt, ko vilks tur īsti ir novervelējis. |
Magdalēna  |
# Iesūtīts: 2008.09.28 22:09:09
Artos
Problēma ar visām lūgšanām, kuras tiek atkārtotas n skaitu reižu, vienlaicīgi ko pārdomājot, ir, ka no automātiskas neierobežotas atkāŗtošanas cilvēka psihe var nonākt dīvainos stāvokļos,
Pilnībā piekrītu. Man arī bija tāda pieredze. Rezultātā sākās " it kā garīgi redzējumi", naktīs nespēju gulēt, atpūsties, jo šī lūgšana aizvien vēl turpinājās...
Pēc vairāku gadu pārtraukuma man šī lūgšana joprojām mīļa, tikai to lūdzu ar ATTIEKSMI.
|
vilks |
# Iesūtīts: 2008.09.28 22:55:17
Artos
Apcere ir ļoti labs vārds, un arī atbilst luteriskajai izpratnei par Rakstu pārdomāšanu. |
*Duksis |
# Iesūtīts: 2008.09.28 22:57:17
http://en.wikipedia.org/wiki/Contemplation |
Magdalēna |
# Iesūtīts: 2008.09.29 00:00:11
Artos
Apceri tiešām var attiecināt vairāk uz Svētajiem Rakstiem, bet attiecībā uz manu garīgo praksi laikam atbilstošāks būtu jēdziens - "Dieva klātbūtnes izjūta", ja vien to nepārspīlē. |
+Jānis |
# Labojis +Jānis: 2008.09.29 01:42:39
Artos
"Mani ieintresēja minētie četri punkti"
Iekopēju, ko esmu kaut kur īsumā raxtījis par meditāciju.
Meditācija
Meditācija ir ceļš prom no paviršības, ar kādu mūsdienu kultūra attiecas arī pret Dievu un garīgo dzīvi. Mārtiņš Luters par meditāciju sacīja, ka tā veido kristieti. Ķempenes Toma vārdiem, meditācijā mēs pieaugam, “tuvā draudzībā ar Jēzu.” Meditējot mēs veidojam sevī emocionālu un garīgu telpu, kurā Jēzus var celt iekšēju svētnīcu, kas tiek ienesta visā, kas mēs esam un ko darām. Jēzus vārdi: “Es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu“, atklāj, cik ļoti Kristus ilgojas ienākt un būt kopībā ar mums. Meditācija atver viņam durvis uz katru mūsu dzīves realitāti. Mēs meditējam, lai dzīvotu kā Jēzus draugi.
Meditācijā ir vairākas stadijas – sagatavošanās, lasīšana, iztēle, apcere, lūgšana un saruna. Bet vispirms jācenšas savā dzīvē līdzsvarot aktivitāti un mieru. Jāmācās ne tikai darboties, bet arī apstāties, atvilkt elpu, baudīt skaisto mums apkārt. Ja mūs visu laiku dzen drudžaina aktivitāte, tad nespēsim būt uzmanīgi arī iekšējam klusumam atvēlētajos brīžos. Meditācija sākas no ilgošanās dzirdēt Dieva balsi. (Ps.42) Kurš domā meditēt, neizlūdzoties no Dieva palīdzību un vēlēšanos to darīt, drīz vien padosies.
Meditācijai iesaka veltīt vismaz stundu dienā, bet ne mazāk par ceturtdaļstundu. Vislabāk tai atvēlēt noteiktu laiku agri no rīta, pirms sākušies ikdienas pienākumi, un censties to nemainīt. Ja vari meditēt arī vakarā, jo labāk. Jāatrod klusa, ne pārāk spilgti apgaismota vieta, kur nav telefona un kur nekas netraucē. Meditācijai palīdzēs krucifikss vai ikona. Pozai jābūt ērtai, kas neapgrūtina, bet arī ne tik relaksētai, ka uzdzen miegu vai ir pretrunā meditācijas svētbijīgajam raksturam. Parasti iesaka sēdēt ar taisnu muguru, ar pēdām uz grīdas. Rokas var nolikt uz ceļiem ar plaukstām uz augšu tādā kā saņemšanas žestā.
Vispirms jāsagatavo meditācijas materiāls. Parasti tā būs kāda Svēto Rakstu vieta vai fragments no garīgas grāmatas. Var izmantot meditāciju grāmatas ar jau sagatavotiem apceres punktiem un secinājumiem, pie kā jānonāk. Piemēram, meditējot par Kristus ciešanu stāstu, tāda grāmata varētu ieteikt apcerēt: kas ir tas, kurš cieš? – debesu un zemes Kungs; kādēļ viņš cieš?– par mani, ļauno un nepateicīgo radījumu; kādā nolūkā? – lai atbrīvotu mani no pazudināšanas. Tomēr daudzi gribēs paši izvēlēties tekstu, sadalīt to punktos un sameklēt papildmateriālus, ja tādi vajadzīgi.
Tam ļoti palīdz prakse, ko sauc par garīgo lasīšanu. Mums bieži jālasa evaņģēliji vai labi Jēzus dzīves apraksti. Lai dzīvotu kā Jēzus draugi, mums viņš ir labi jāpazīst – viņa dzīve, paradumi, uzskati, gaume. Tas nekas, ka evaņģēlija stāsti mums nav sveši. Garīgās lasīšanas mērķis ir ne tik daudz uzzināt jauno, kā zināmo uzturēt aktuālu – tā, lai tas būtu motīvs mūsu lēmumiem un rīcībai. Būtiski ir lasīt regulāri. Desmit minūtes dienā būs labāk nekā trīs stundas reizi nedēļā. Garīgajā lasīšanā vissvarīgākais ir vēlēšnanās dzirdēt Dievu. Mums jābūt gataviem ar godīgu sirdsapziņu, bez apzināta nodoma kaut ko no Dieva slēpt dzirdēt Dieva balsi runājam nevis to, ko mēs varētu pateikt kādam citam, bet to, ko ir svarīgi dzirdēt tieši mums.
Lasīšana jāiesāk ar īsu, patiesu lūgšanu. Piemēram, „Runā, Kungs, tavs kalps klausās“. Ja lasīšana izraisa svarīgu, auglīgu domu pavedienu, nesteidzies lasīt tālāk. Vari pat nolikt grāmatu un iet pastaigāties, ja tas palīdz izdomāt domu līdz galam. Tā ir neformālā apcere, kuras paradumu vajag attīstīt. Tā viegli var pāraugt neformālā lūgšanā, kad pārrunājam lietas ar Dievu, tā vietā, lai pārrunātu tās ar sevi. Tā var būt ļoti vienkārša, neformāla saruna. Dievkalpojumā mēs Dievam pienesam godbijību un pielūgsmi, bet šādā brīdī viņš vēlas, lai mēs attiektos pret viņu kā pret Tēvu un draugu. Tam, kas regulāri kopj garīgo lasīšanu, nebūs grūti izvēlēties tekstu meditācijai un formulēt punktus par ko runāt ar Dievu. Pārlasi meditācijas tekstu iepriekšējā vakarā un, no rīta pamodies, tūlīt atsauc to atmiņā.
Uzsākot meditāciju, jānomierina prāts, jāizslēdz pasaulīgas domas un rūpes. Varam aizvērt acis un iztēloties kā noliekam to kas mūs šai brīdī satrauc, apgrūtina un nomāc. Varam to pastiprināt ar ķermeņa valodu, izelpojot un pagriežot plaukstas uz leju kā kaut ko nolikdami. Tad pavēršam plaukstas uz augšu saņemošā žestā, izlūdzoties un ieelpojot Dieva gaismu un mieru. Varam šai laikā sevi domās apzīmēt ar krusta zīmi. Kad esam noskaņojušies meditācijai, varam pazemībā lūgt grēksūdzes lūgšanu, jo grēks ir nopietns šķērslis sarunā ar Dievu, piesaukt Svētā Gara palīdzību un iztēloties, ka tūlīt nostāsimies Dieva klātbūtnē.
Pirmajam instinktam šai brīdī vajadzētu būt pielūgsmei un godināšanai. To vajadzētu izteikt vienkāršos vārdos, kas tiešām ir mūsu vārdi. Nekādas daiļrunības, nekādas retorikas vai tiekšanās pēc efektiem. Var sacīt, piemēŗam: „Tu esi mans Dievs un es pielūdzu Tevi.“ Ja mēs to domājam, tad ar to var būt diezgan, jo sarunā ar Dievu jāvalda īstumam un vienkāršībai. Ja gribam sacīt vēl kaut ko – lai notiek, ja tiešām domājam to, ko sakām. Mēs varam teikt Dievam, ka viņu mīlam, vai ka skumstam par to, ka esam viņu apvainojuši. Kamēr vien tas nāk no sirds, nav svarīgi, vai sakām dažādus vārdus vai atkārtojam vienus un tos pašus. Darīsim to sirsnīgi, vienkārši, pa īstam un lēni. Neskaitīsim vārdus vai aktus. Nesteigsimies un neļausimies lielām cerībām. Kamēr vien varam par šīm jūtām kaut ko pateikt un tas tiešām „nāk“, nav vajadzības pārtraukt un doties tālāk.
Diemžēl agrāk vai vēlāk šī lūgšana beidzas. Var gadīties, ka tā vispār nesākas. Tad jāķeras pie sagatavotā teksta lasīšanas un apceres, kas palīdzēs lūgt. Varbūt kāds spēj piedzīvot Dieva klātbūtni tīras prāta apceres ceļā, bet vairumam, lasot meditācijas tekstu, būs jāsauc talkā iztēle. Iztēlsimies acu priekšā izvēlētā noslēpuma norises vietu, tajā darbojošās personas un viņu darbības. Piemēram, ja meditējam par Kristus ciešanām, iztēlojamies, ka lūkojamies uz Golgātu, uz Kristu krustā, mūsu Kunga māti un Sv.Jāni stāvam tā pakājē, pūli apkārt, saules svelmi sev uz skausta. Iztēlošanās posmā nav jākavējas ilgi – tikai kamēr jūtamies iekšēji sakustināti uz mīlestību, pateicību, bēdām, grēknožēlu, utt. Tad pārejam uz punktu apceri.
Meditācijas spēks slēpjas nevis intelektā, bet pārdzīvojumā. Meditācijas centrā ir „akti“ – sirds kustība, atsaukšanās Dievam. Tas ir šīs disciplīnas mērķis. Jo tas ir brīdis kad mēs patiešām gribam lūgt. Viss pārējais ir veids, kā to sasniegt. Tas ir viens no grūtākajiem garīgās dzīves uzdevumiem, bet tam ļoti palīdz regulārā ikdienas lasīšana un neformālā apcere. Ja lasām bieži, tad arī akti formējas viegli. Kad tie „nāk“, apceri var pārtraukt un turpināt tad, kad tā ir atkal vajadzīga, lai atsāktu sarunu ar Dievu. Ja pie kāda no punktiem tu jūti, ka Gars tevi ļoti saviļņo, nesteidzies doties tālāk, bet kavējies pie pie punkta, pie kura esi sajutis garīgo „garšu“. Ja beidzas laiks, ko vari atvēlēt meditācijai, nākamajā reizē vari turpināt apceri no tās vietas, kur tā bija jāpārtrauc. Nevajag censties ar varu panākt milzīgus un sarežģītus piedzīvojumus. Tas noved pie neveiksmes. Aktam parasti vajadzētu būtu pietikami vieglam, lai to varētu turpināt cik vien ilgi iespējams, nepārpūlot ķermeni. Taču ja Dievs dažreiz sūta ļoti intensīvu pārdzīvojumu, tā ka plūst asaras, varam to pieņemt no viņa pazemībā un turpināt, kamēr Dievs dod šo žēlastību. Tam nebūtu jānotiek bieži. Pēc tā nekādā ziņā nav jādzenas ar paša gribu. Taču šāds pārdzīvojums ir auglīgs pie grēksūdzes, smagos kārdinājumos, pēc garīga sausuma un depresijas laika vai pirms lieliem pasākumiem Dievam par godu.
Nekritīsim nomāktībā vai nedrošībā arī brīžos, kad meditācijai nav nekādas garšas. Varbūt esam metušies tajā nesagatavojušies. Atzīstot un labojot savu kļūdu, miers atgriezīsies. Varbūt Dievs ar to māca, ka dvēseles pārdzīvojums nav no mums pašiem bet ir Viņa dāvana. Varbūt viņš pārbauda, vai meditācijā meklējam viņu, vai vienkārši kādu pārdzīvojumu un apmierinājumu sev. Meditāciju nevajag pārtraukt, ja kādi apstākļi liek nervozēt vai ja prāts klejo. Tad jācenšas atkal sakopot domas domas un pretoties ienaidniekam ikreiz, kad vien viņš uzmācas. Tādos cīņu brīžos dažreiz ir labi no apceres pāriet pie sarunas, atzītot savu kūtrumu un nespēku, kā dēļ tev vajadzīga dievišķa palīdzība.
Nākošā meditācijas fāze ir saruna. Tā mēdz tik ļoti saplūst ar apceri, ka nav viegli un nav vajadzīgs tās nošķirt vienu no otras. Par spīti visām metodēm, iekšējais darbs vienmēr ir Dieva darbs, tādēļ sarunas sākumā vajag īsi uzaicināt Kungu ienākt mūsu dvēselē. Ja meditācijas priekšmets ir kāds Viņa dzīves notikums, tad iztēlē stāvēsim viņam tajā blakus un runāsim ar viņu par to un par sevi. Meditējot evaņģēlija vietu, kur Jēzus raud par Jeruzalemi (Lk.19:41), klusu vaicāsim: „Vai arī es esmu viens no tiem, par ko Tu raudi? Vai es esmu aizmirsis, kas man priekš miera vajadzīgs? Vai mana kāre pēc panākumiem, goda, labklājības, sāpina Tavu sirdi? Vai es esmu viens no tiem, kas atsakās pulcēties zem Taviem spārniem? Vai es esmu tikpat pilns ar sevi kā visi tie?“ Vaicāsim viņam to, kas uz sirds, taču vienmēr par savām attiecībām ar Dievu. Meditācija ir tevis paša garīgās dzīves avots.
Saruna nav iespējama, ja visu laiku runā tikai viens, tādēļ ir jāapstājas, lai ieklausītos. Kungs runās uz mums, ja mēs runāsim ar viņu un ja gribam klausīties. Sevišķi, ja gribam ievērot arī viņa maigos pārmetumus. Tad nebūs grūti atskārst, kādi augļi jāiegūst no šīs meditācijas. Secinājumi tad veidojas gandrīz paši no sevis.
Velns bieži cenšas sagraut mūsu apņēmību, pārspīlējot to, kas mums jādara. Ja meditācija noved pie secinājumiem, kas ir īpaši nepatīkami vai prasa no mums milzīgu drosmi, nepārsteigsimies ar to piepildīšanu, iekāms esam to pārrunājuši ar kādu pieredzējušu, garīgi gudru cilvēku. Varbūt mēs esam pārpratuši vai pārspīlējuši to, ko Dievs no mums prasa. Tas samaitā tuvo draudzību ar Viņu.
Tomēr mums ir jābūt gataviem klausīties uz Dievu arī tad, ja viņš ko kaut ko no mums prasa. Te ir cēlonis, kādēļ meditācija mēdz būt neveiksmīga: mēs negribam, ka no mums prasa zināmas lietas, tādēļ neklausāmies un steidzamies tālāk. Tad Dievs nolemj atturēties mums piedāvāt ko tādu, kā atraidīšana tikai padziļinās plaisu starp Viņu un mums. Tad meditācija izsīkst un iestājas neveikls klusums, ko mēs varbūt cenšamies aizpildīt ar drudžainu darbošanos. Ja kaut kur mūsu sirdsapziņas perifērijā ir nodoms palikt uz kāda maldu ceļa, par ko zinām, ka tas ir pretējs Dieva gribai, tad mūsu meditācija un lūgšana būs ierobežota. Mēs centīsimies domām neļaut ieiet bīstamajā zonā. Uzsākot sarunu ar Kungu, mēs uzmanīgi stūrēsim apkārt bīstamajiem jautājumiem. Citiem vārdiem sakot, mēs nebūsim patiesi. Mēs baidīsimies lūkoties Dievam acīs. Šī iemesla dēļ lūgšanā un meditācijā ir tik daudz grūtību. Mums ir grūti runāt ar Dievu, jo baidāmies, ka viņš varētu mūs aicināt darīt to, ko esam apņēmušies nedarīt. Galējā izpausmē tas nozīmē pilnīgi atmest sarunu ar viņu.
Nodomu kaut ko slēpt no Dieva tomēr nevajag sajaukt ar smagumu vai nepatiku, ko mēs varam sajust pret lietām, ko Viņš varbūt no mums prasīs. Dievu neaizvainos tas, ka mums ir grūti viņam atsaukties un paklausīt. Viņš tikai vēlas, lai mēs tādā brīdī Viņu lūgtu dot mums žēlastību būt „devīgiem“ un pārvarēt šīs grūtības. Šajā un visās lietās viņš ir mūsu Glābējs.
----------------
Protams, šis ir tikai nelies ievads meditācijas disciplīnā. Līdz šim auglīgākā, bet arī komplicētākā meditāciju prakse manā pieredzē ir bijusi rekolekcijas pēc Sv. Ignācija sistēmas. Mēģināšu tādas tuvākajā laikā organizēt Rīgas arhidiecēzē. |
:: Pievienot komentāru
|
