Vakar KN inicēja, es padomāju un šodien iemetīšu šādu tēmu par ko pareflektēt!

Kamdēļ cilvēki pieņem axiomas un premisas.

Pārsvarā mēs (izglitotie) zinām, ka loģikas spēku var izmantot tikai tad, kad axiomas un premisas jau ir savā vietā, tad izmantojot loģikas aparātu no axiomām un premisām mēs varam nonākt pie secinājumiem!

Te tad jautājums. Bet kāpēc mēs pieņemam axiomas un premisas? Kas mūs pārliecina par šo axiomu un premisu patiesumu? Vai mēs tās pieņemam "uz bui dui" vai "intuitīvi" vai existē kāds meta-aparāts, kas by-pāso mūsu kritisko domāšanu un tā teikt pārliecina pats par sevi, ka šī axioma un premisa ir patiesa pati sevī?
Vai mūsu pieredze, bet tā var būt kļūdīga, šaura, specifiska un citādi neuzticama, ja mūsu pieredze kļūst par mūsu pašu paradigmu axiomātisko pamatojumu, tad mūsu paradigmas ir mūsu subjektīvās pieredzes inerpretējuma rezultāts - diez vai par tādu galvu liktu ķīlā?