atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Grēksūdze
Grēciniece
Iesūtīts: 2007.01.31 18:47:47
Drīz Lielais gavēnis, tāpēc vēlējos aizsākt tēmu, kurā pārrunāt ar grēksūdzi saistītos jautājumus.
Pagājušajā gadā LELB aktīvāk kā jebkad ticīgajiem atgādināja par privātās bikts esamību un nozīmi. Vai tā ieņem noteiktu vietu jūsu garīgajā dzīvē? Atzīstat, praktizējat? Kāpēc jā vai nē?
Varbūt maldos, bet vai kopējā grēksūdze ne reti praktiski (ne ideālā variantā, kā tas, iespējams, pie kādiem arī realizējas) nav stipri formāla? Vai mācītāji, kas pēc šādas vispārējās grēksūdzes cilvēkiem, kuru ticības dzīvi nepazīst pat lielos vilcienos (megadraudzēs), uzliekot rokas pie absolūcijas, neuzņemas pārāk lielu (un varbūt nevajadzīgu?) atbildību?
1Tim 5:22 "Rokas nesteidzies nevienam uzlikt un neuzņemies atbildību par svešiem grēkiem, sevi pašu glabā šķīstu."
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
AutorsZiņas teksts
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.01.31 18:49:15
Zinu, ko par šo raksta Luters katehismos, vēlējos parunāt par praksi šodien un mūsu Baznīcā. Pateicos par viedokļiem!
Oskars
# Iesūtīts: 2007.01.31 19:38:27
Es esmu bijis uz privāto grēksūdzi. Manuprāt, tā vairāk liek pārdomāt savu dzīvi un vairāk liek nožēlot grēkus. Kopējā grēksūdzē, manuprāt, tā nožēla ir, bet nav tik liela. Un tāpēc ir labi aiziet kaut reizi gadā uz privāto bikti, it sevišķi gavēņa laikā.Ts ir liels stiprinājums ticībā.
Lasītājs [87.110.148.7]
# Iesūtīts: 2007.02.01 00:34:13
Oskars
Kur Jūs atradāt luterāņu biktstēvu?... Jeb tas (tā) bija no citas konfesijas? Luterāņiem trūkst tās it kā anonimitātes, ko, man šķiet, sniedz katoļu biktskrēsls. Man tā kā būtu bail un ļoti grūti saņemties uz personīgo bikti pie pazīstama cilvēka.
interese [193.41.33.65]
# Iesūtīts: 2007.02.01 10:24:38
Grēciniec tas jau ir paša cilvēka ziņā, mācītājs ir iecelts Dieva Vārda kalps un Dievs ir tas, Kurš piedod caur mācītāju, ne pats mācītājs.
Kopējās grēksdzes ir tādas pašas pēc nozīmes piedošanas ziņā kā pesonīgi iet pie mācītāja un izsūdzēt(izrunātpar) grēkus, kuri neliek mieru sirdsapziņai un ir vajadzīgs praktisks padoms vai stiprinājums.
+Jānis
# Labojis +Jānis: 2007.02.01 12:36:51
Lasītāj ,
Tici man, uzklausīt grēksūdzi no pazīstama cilvēka mēdz būt smagāk nekā pašam grēkus sūdzēt. Bet par to sirsnīgi iesaku palasīt nodaļu par grēksūdzi Dītriha Bonhēfera grāmatā "Dzīve kopībā". Viņš raksta, ka grēksūdzē nevajag meklēt komfortu bet pazemojumu. Izsūdzēt grēkus brālim ir kā mirt pazemojumā - tieši tā, kā mira Kristus. Un meklēt Kristu nozīmē doties turp, kur viņš ir atrodams - apkaunots pie krusta.
Oskars
# Iesūtīts: 2007.02.01 14:37:33
Es pie grēksūdzes biju pie luterāņu mācītāja.Nezinu kādas anonimitātes tur trūkst. Manuprāt, viss ir labi. Atkal, kad cilvēks sēž noslēpies aiz biktskrēsla pietrūkst personiskuma. Tad jau labāk lai pietrūkst anonimitātes nekā personiskuma.
Tīšām, es labāk paciešu to kaunu, bet bpiedzīvoju burvīgu grēksūdzi.Protams ir ļoti grūti uz to grēksūdzi sagatavoties. Pirmajai grēlsūdzei es gatavojos pat vairākus mēnešus, bet tomēr aizgāju, saņēmos un sajūta pēc bikts bija fantastiska.
Lasītāja [195.13.216.10]
# Iesūtīts: 2007.02.01 14:52:50
Lasīšu Bonhēferu, paldies!
Zinu, kas rakstīts JD par savstarpēju grēku izsūdzēšanu, zinu, ka privātā bikts daudziem ir palīdzējusi augt ticībā. Bet zinu arī, ka Dievs man manus agrākos grēkus ir piedevis bez privātās bikts. Ja nu tā tomēr var nākt par svētību garīgai izaugsmei, tad rodas jautājums:
kur atrast šo biktstēvu? Jo arī mācītājs ir tikai cilvēks ar savām vājībām... Mūsu Baznīcā, liekas, formāli pat nepastāv mācītāja solījums glabāt bikts noslēpumu?...
+Jānis
# Labojis +Jānis: 2007.02.01 16:37:09
Lasītāja ,
Mūsu baznīcā mācītājam ir stingri aizliegts izpaust bikts noslēpumu, tas katram mācītājam ir pašam skaidrs un arī līgumā ar valsti ir noteikts, ka mācītāju neviens par to nedrīkst izjautāt. Biktstēvs var būt mācītājs, kam Tu uzticies un kurš prot dot padomu, bet viņa personīgie trūkumi un pat grēki nekā neiespaido absolūcijas sakramenta derīgumu un svētības. Labāk, ja tas ir draudzes mācītājs, jo, lai dotu padomu, ir mācītājam ir "jāpazīst tā dvēsele", kam padoms jādod.
Reiz jautāju kardinālam Pujatam, kur viņš var sūdzēt grēkus un viņš, nedaudz izbrīnīts, teica - pie jebkura priestera
Lasītāja [87.110.148.7]
# Iesūtīts: 2007.02.01 21:44:07
+Jānis,
Vai biktstēvs var būt tikai ordinēts mācītājs vai arī kāds cits nopietns kristietis? Tāds patiess draugs, kas mani pazīst un ko pazīstu es? Un kura priekšā būtu vieglāk atvērt to dziļo jūru, kurā Dievs ir apsolījis nogremdēt mums piedotos grēkus? Vai šāda atkārtota rakņāšanās un ārā vilkšana vispār saskan ar Dieva norādījumiem mums? (Es domāju veco grēku vilkšanu ārā no šīs Dieva jūras, ne aktuālos grēkus.)
+Jānis
# Labojis +Jānis: 2007.02.01 23:05:00
Lasītāja,
Par vecajiem grēkiem es teiktu tā - ja tie nospiež sirdsapziņu, tad ir vērts tos izsūdzēt pie bikts un saņemt "privātu" absolūciju. Pēc tam, kad tas izdarīts, gan jāiemācās sev atgādināt, ka šie grēki ir piedoti un aizmirsti. Tad rakņāšanos vecajos grēkos varētu saukt par ticības trūkumu Kristus apsolījumam: "Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti" (Jņ.20:23).
Padomu un mierinājumu var dot katrs patiess draugs. Taču grēksūdze būtu jāatšķir no dvēseli kopjošas sarunas. Arī grēksūdzes laikā padoms un mierinājums nav nevietā, taču īstais un būtiskais saturs tajā ir absolūcija jeb atraisīšana no grēkiem, kas pamatota minētajā Kristus apsolījumā.
Kam Kristus deva pilnvaru piedot grēkus? Zinu, ka luterāņu saimē domas par to dalās. Vieni saka, ka tā ir dota katram kristietim, citi saka, ka tikai mācītājiem. Es pats domāju, ka ekstrēmās situācijās ir iespējams grēkus izsūdzēt arī neordinētam brālim vai māsai, jo Dievs ir suverēns darīt izņēmumus, taču normālā gadījumā tas būtu jādara pie ordinēta mācītāja. Grēksūdze/absolūcija ir sakraments un kalpot ar sakramentiem baznīcā ir aicināti un iecelti mācītāji. Tam ir arī biblisks pamats. Kristus, dodot Svētā Gara dāvanu piedot grēkus, pūta uz apustuļiem, kas vēlāk ar roku uzlikšanu (ordināciju) to līdz ar garīgo amatu nodeva tālāk bīskapiem un prezbiteriem (mācītājiem).
Lasītāja [87.110.148.7]
# Iesūtīts: 2007.02.01 23:43:48
+Jānis,
Ja mani grēki ir man piedoti, nevis ordinētam mācītājam pasludinot absolūciju, bet gan tieši - "privātā biktī" pie Dieva? Vai tad šī mana apziņa, ka mani grēki ir piedoti, ir maldinoša un nav spēkā?
+Jānis
# Labojis +Jānis: 2007.02.02 00:08:54
Mūsu apziņai jābalstās Svēto Rakstu liecībās par Dieva apsolījumiem. Raksti liecina, ka grēki cilvēkam netiek piedoti tādēļ vien, ka cilvēks tos nožēlo un Dievs ir labs. Kristus izpirka pasaules grēkus ar savu dzīvību, tādēļ viņam ir vara tos piedot. Veidu, kā viņš to ir gribējis darīt, mēs atrodam Rakstos - viņš nodibināja baznīcu un garīgo amatu un piešķīra tam atslēgu varu siet un atraisīt. Ja vēlamies kaut ko saņemt no Kristus, mums tas jādara Viņa noliktajā veidā, nevis tā, kā dzied Frenks Sinatra: "I did it my way..."
Uldis
# Iesūtīts: 2007.02.02 00:35:19
>+Jānis
"Mūsu baznīcā mācītājam ir stingri aizliegts izpaust bikts noslēpumu.." - labi vārdi, bet...
Lasītāja [87.110.148.7]
# Iesūtīts: 2007.02.02 01:00:23
+Jānis,
vai Jūsu atbilde nozīmē to, ka mana apziņa, ka Dievs man Kristus dēļ manus grēkus ir piedevis, ir maldīga un ir "My way...", ja to privātā biktī nav apstiprinājis ordinēts mācītājs? Ja es absolūciju saņemu dievkalpojumā kopā ar draudzi?
Lasītāja [87.110.148.7]
# Iesūtīts: 2007.02.02 02:53:56
+Jānis,
Ar patiesu un dziļu cieņu uzklausu Jūsu domas un esmu pateicīga, ka veltāt savu laiku maniem jautājumiem.
Es negribu izlocīties vai veidot savu privāto reliģiju, bet tiešām saprast - vai mana sajūta, ka mani grēki ir piedoti, nav pareiza un īsta, ja neesmu saņēmusi privāto absolūciju? Jeb vai par tādu var uzskatīt (citas konfesijas) ordinēta garīdznieka lūgšanu kopā ar mani manas atgriešanās brīdī?
+Jānis
# Labojis +Jānis: 2007.02.02 08:35:22
Laslītāja,
kad savus grēkus atzīstam un sūdzam, tad arī draudzes kopīgajā grēksūdzē pasludinātā un saņemtā absolūcija ir "derīga" un īsta. Cilvēks pat nespēj ne pamanīt, ne atcerēties visus grēkus, tādēļ kopīgā grēksūdze, kad izsūdzam arī neapzinātos grēkus ir vajadzīga. Tomēr, ja pēc tam sirdsapziņa par kaut ko vēl ir nemierīga, tās lietas vajadzētu nolikt privātā grēksūdzē. Par "my way" es drīzāk domāju situāciju, kad cilvēks vispār nesaņem absolūciju, bet domā savus grēkus izstāstīt taisni Dievam. I nemaz nevajag - Dievs tos visus tāpat zina, bet atraisīšanas kārtību un pilnvaru ir nolicis citādu. Citādi var iznākt, ka cilvēks vienkārši piedod pats sev.
Cik varu spriest no apraksta, tas citas konfesijas garīdznieks ir bijis no kādas brīvbaznīcas, kas netic amatam uzticētajai atslēgu varai atraisīt no grēkiem un to nav lietojis. Aizlūgšana ir laba lieta, bet absolūcija ir Dieva iecelta un pavēlēta.
juzis
# Labojis juzis: 2007.02.02 15:08:26
Lasītāja!
No sirds iesaku izrunāties ar savu draudzes mācītāju, jo izklausās, ka tāds jums ir. Tādēļ, ka šādas saklausītas atbildes ir vispārīgas un mēs tās sniedzot nevaram sadzirdēt jūsu reakciju, tas iespējams tikai tiešā kontaktā, tādēļ jau arī tā privātā saruna ir nepieciešama. Bieži iznāk tā, ka tas jautājums, kuru cilvēks uzdod, ir visai tālu no tā, kas patiesībā sāp.
Līdzīgi kā ar grēku piedošanu - jūs jautājat, kas tad var pasludināt piedošanu, bet dažreiz lielākā grūtība ir pieņemt to piedošanu, saprast, ka Kristus upuris attiecas arī uz mani, šajā brīdī.

Nezinu kādas ir šī portāla iespējas, bet būtu nepieciešams, lai cilvēks varētu arī privāti pajautāt, piemēram, ceļu pie mācītāja, kurš var jūs uzklausīt.
Lasītāja [87.110.148.7]
# Iesūtīts: 2007.02.02 21:34:45
Paldies par atbildēm un padomiem!+Jānim unjuzim. Patiesībā mana sirds ir mierīga. Pēc savas pirmās grēku nožēlas lūgšanas es biju laimīga un pacilāta. Liecināju par Dieva žēlastību un savu ticību visiem saviem draugiem un paziņām (vēl padomju laikā). Kā jau tas notiek, pirmās mīlestības karstums ir pārvērties par stabilām attiecībām ar manu mīļo Debesu Tēvu un ar manu Glābēju. Būtu labi, gribētos, lai tās kļūtu ciešākas. Lasu Bonhēferu (šodien nopirku). Tomēr netieku skaidrībā, vai šī privātā bikts būtu vajadzīga, lai vēlreiz izvilktu ārā un aplūkotu visus riebīgos grēkus, ko Dievs ir nogremdējis Savā aizmirstības jūrā?... (Šis īstenībā ir teorētisks jautājums, kas nav tieši saistīts ar manu personu, tāpēc uzdodu to Jums, ne savam mācītājam.)
dzerveite [159.148.142.6]
# Iesūtīts: 2007.02.02 23:51:45
es savu biktstevu gaidiju 12 gadus, un tad Dievs iedeva, diemzel, pedejos gados privata greksudze iespejama vien reizi gada. vai pusotra.
noteikti iesaku, ta ir ipasa svetiba.
Grēciniece
# Iesūtīts: 2007.02.03 09:43:57
+Jāni!
Paldies par laiku, ko mums veltāt! Var tikai pateikties Dievam, ka ir tik vienkārša iespēja ko būtisku pavaicāt Baznīcas garīgajai virsvadībai nepastarpinātā un nesarežģītā veidā.
Vai drīkstu vaicāt Jūsu (vai Baznīcas oficiālo, ja tāda definēta) nostāju jautājumā par roku uzlikšanas pie absolūcijas - vai mācītājs neuzņemas nekādu atbildību, uzliekot rokas cilvēkiem, kurus pat nepazīst, kur nu vēl ir lietas kursā par viņu garīgo dzīvi? Pēc privātās bikts tas ir pašsaprotami, bet kā pie vispārējās? Paldies.
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 46 , pavisam kopa bijuši: 4674