Mulders 
|
Iesūtīts:
2008.01.09 11:39:27
Tēma pārsvarā kristiešiem, jo interesē teoloģiskā un kristīgā teorija/prakse kā tiek organizēta misija. Cik saprotu tas ir vesels atsevišķs kurss teoloģijā par misionārismu. Tā kā es neizglītots un nav man preikšā nākuši teoloģiski traktāti par teoriju, tad varbūt mūsu šejienes mācītie vīri varētu konspektīvi uzrakstīt šo teoriju. Kā jāorganizē misijas darbs, kāds tas bij viduslaikos un kāds tas ir tagad. Jo cik saprotu, šodien pārsvarā ir re-misionēšanas darbs un tas atšķirās no vēsts nešanas nezinātājiem?
Kādi ir mūsdienu izaicinājumi? Kādi ir šķēršļi un panākumi. Kur vēl vajadzīga izpēte, kas pietrūxt, kas ir labi!
p.s. lūgusm ateistiem šoreiz respektēt, ka šai tēmā kristieši gribētu dzirdēt pašu kristiešu viedokli!
paldies! |
|
cilvēks [83.136.136.81] |
# Iesūtīts: 2016.04.12 17:11:00
Tas atkarīgs no tā, vai mēs skatāmies uz Jēzus un apustuļu darbību kā kaut ko, kas izriet no kultūrvēsturiskās vides un mentalitātes vai no Tēva dotas Atklāsmes. Starp citu tieši gan jūdiem, gan romiešiem, gan grieķiem Jēzus un apustuļu metodes bija ļoti neraksturīgas, neierastas un pat nepieņemamas. |
Raimonds  |
# Iesūtīts: 2016.04.12 21:28:38
cilvēks [83.136.136.81]
Piedod, bet pēdējā atbilde uzprasās uz jautājumu, vai Tēva dotai Atklāsmei, Jēzum un apustuļiem nav nekas kopīgs ar reāliem cilvēkiem? |
cilvēks [83.136.136.81] |
# Iesūtīts: 2016.04.13 08:38:19
Domājams, ka Dievs mūs (cilvēkus) pazīst labāk nekā mēs paši. Viņš zina daudz labāk par mums pašiem, kas mums ir vislabākais. Vai tev nešķiet, ka ir pārāk vieglprātīgi Jēzus un apustuļu pieeju evaņģelizācijai norakstīt kā tā laikmeta, sociālās un kultūras vides un to cilvēku mentalitātes specifikai atbilstošu, nevis uzskatīt to, kā paša Dieva dotu universālu Dieva Valstības principu? Konkrētāk, runa ir par to, ka lasot Jauno Derību nevar nepamanīt, ka, sākot jau ar paša Jēzus piemēru, Dieva Valstība pastāv un funkcionē caur attiecībām. Draudze tiek celta caur attiecībām. |
Raimonds |
# Iesūtīts: 2016.04.13 16:20:57
cilvēks [83.136.136.81]
Neko no Ev-ja nevajag norakstīt! Bet ignorēt konkrēto laikmetu arī nav pareizi. Protams, mēs te runājām teorētiski. Man šķiet, tas jau ir vērtīgais un interesantais, ka Jēzus uzrunāja ļoti konkrētus cilvēkus. Nu kaut vai tos pašus apustuļu. Tāpat Viņš arī mūs meklē un uzrunā. Jā, šie plikie, sterilie principi der kur? Nu... labi ar tiem var citus denuncēt...var imitēt dedzīgu garīgumu... bieži ar šiem principiem problēma, ka ar tiem var karot ar visiem pēc kārtas. |
Raimonds |
# Iesūtīts: 2016.04.14 10:15:24
cilvēks [83.136.136.81]
Piemēram, daži principi: "Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības" (1.Jņ.2:15,16); "Tādēļ precētie, lai ir kā neprecētie "; (1.Kor.7:29b) "Jo es zinu, ka , tas ir, manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs."(Rom.7:17). Principi, ja tos cenšas izpildīt ļoti burtiski un ar to pārliecību, ka Gars jau runā uz jauno -atdzimušo cilvēku, un Viņš nevar kļūdīties, bet diemžēl šos lielos principus pārprotot kristieši ir tik daudz sāpēs sev un citiem nodarījuši un turpina nodarīt. Tālu nav jāmeklē, atliek šad tad vienu otru Kristīgā Radio programmu paklausīties. |
cilvēks [83.136.136.81] |
# Iesūtīts: 2016.04.14 11:01:30
Protams, ka dažādiem laikmetiem, vietām un mentalitātēm ir sava specifika, taču tā nav tik liela problēma, kā to mēdz uzpūst. Vēl vairāk – tā vispār nav mūsu darīšana, bet gan Dieva atbildība un kompetence. Ja mēs pazīstam Dievu un uzticamies Viņam, mums “nav jārūpējas par to, ko sacīt, jo Svētais Gars liks pareizos vārdus mūsu mutēs”. |
cilvēks [83.136.136.81] |
# Iesūtīts: 2016.04.14 11:01:55
Runājot par steriliem principiem un reālu saskarsmi ar reāliem cilvēkiem – attiecības ir tā platforma, kur notiek reālas lietas, bet “misijas programma” patiešām ir tikai sterils, kails un realitātei neadekvāts princips. Es pats kādreiz mēdzu mocīties vainas apziņā par to, ka man ir neērti dalīt bukletus, aicināt uz “dievkalpojumu”, “uzrunāt uz ielas neticīgos” – man taču kā kristietim vajadzētu priecīgi gribēt to darīt, bet droši vien tā ir miesa, kas pretojās. Nenoliedzami, ka daļa pretestības bija tīri miesīgas izcelsmes, bet tomēr, kaut kas ar to visu “misijas štelli” man šķita nepareizs tīri no garīgas perspektīvas. Proti – tā (misija) taču ir galīgi atrauta no realitātes. Tas ir līdz riebumam tik…mākslīgi, tik sterili, nedzīvi un neīsti. |
cilvēks [83.136.136.81] |
# Iesūtīts: 2016.04.14 11:02:06
Citiem vārdiem – ja tev reāli rūp konkrēti cilvēki, tad tu reāli iesaisties attiecībās ar viņiem un viņi kļūst par tavu ģimeni – reāli, praktiski, “down to earth”. Kam tad visa tā pompozā Potjomkina pilsēta vajadzīga? Tiem, kuri vēlas imitēt dedzīgu garīgumu – sajusties un izskatīties garīgi, bez tā riska, kas ir reālās attiecībās. |
Raimonds |
# Iesūtīts: 2016.04.18 10:53:46
cilvēks [83.136.136.81]
Ko Tu domā teikdams "misijas programma", draudzes rīkoti t.sauc. evaņģelizācijas pasākumi? Iziešamna ielās, bukletu dalīšana utt.? |
Aivars  |
# Iesūtīts: 2016.04.19 10:21:56
cilvēks [83.136.136.81]
Ja kādreiz gadās, iemet acis viena dzīvesgudra misionāra pārdomās - Lesslie Newbigin "The Open Secret", kas tieši runā par to, ka misija ir nevis klonēšana, bet satikšanās, pulcēšanās ap Kristu.
Es kaut kādā ziņā saprotu tavu kreņķi un piekrītu Tev. Bet tā Baznīca jau nav kaut kas nodalīts no mums. Reiz, kāda baznīcas amatpersona gana godīgi man norādīja, ka Baznīcai jau nav vajadzīga ne mana sieva, ne bērni. Bet redzi, arī es esmu daļa no Baznīcas, un man ir vajadzīgi tie, ko Dievs ļauj man mīlēt, un kas Kristum ir bijuši gana vajadzīgi, lai viņu dēļ dzīvību atdotu.
Atceries, kā Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā Pēteris vaicā Augšāmceltajam, par to, kā būšot tur ar to un to mācekli, un Jēzus skaidri norāda, ka Pētera kompetencē ir viņa paša kalpošana, nevis visa pārējā Baznīca. Lai Jēzus tiek galā ar tiem citiem, kas misionē viņu veidā, bet tādēļ jau mums nav jāaizmirst par dalīšanos savā ticības priekā ar tiem, ko mums ļauts satikt tajā ceļā, ko Kristus mums novēlējis. |
dafne  |
# Labojis dafne: 2016.04.20 08:33:39
Nez vai mums ir nepieciešami kādi speciāli Evaņģelizācijas pasākumi,jo mums ir atvērtas baznīcas,notiek dievkalpojumi,sv.skolas,jauniešu vakari un c.pasākumi,kuros izskan Dieva Vārds.Var kādu paaicināt sev līdz vai vienkārši sniegt informāciju par savas draudzes aktivitātēm.Man šķiet,ka lielākā problēma sākas tad,kad cilvēks sāk apmeklēt draudzi un ierauga tur kaut kādas nepatīkamas lietas un pievīlies atmet baznīcai ar roku.Var jau teikt,ka esam tikai grēcinieki un draudzi veido grēcīgi cilvēki..tā jau tas arī ir,bet ja tur nebūs elementāra
viesmīlība,laipnība,uzmanība pret jaunpienācēju,nez vaii kas sanāks no evaņgelizācijas.Un te nu sākas katra draudzes locekļa atbildība un iesaistīšanās vai neiesaistīšanās misijā. |
cilvēks [83.136.136.81] |
# Iesūtīts: 2016.04.20 16:28:58
dafne
Par to es arī runāju, ka, ja cilvēkam no malas veidojas dabiskas, neuzspiestas attiecības ar vienu vai vairākiem kristiešiem vietējā draudzē, tam būs daudz spēcīgāks un paliekošāks iespaids, pat ar visām nepatīkamajām lietām, ko viņš agrāk vai vēlāk ieraudzīs. Attiecības - tas ir personīgi, bet "evaņģelizācijas pasākums" ir kaut kas bezpersonisks un mākslīgs, kas parasti neko neizsaka. |
:: Pievienot komentāru
|
