atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Kas ir luteriskā reformācija?
Konfesionāls luterānis
Iesūtīts: 2010.10.29 16:20:48
Uz jautājumu, kas ir luteriskā reformācija, brīnišķīgu atbildi dod Hermaņa Zasses grāmata Kas ir luterisms?.

"Pareiza luteriskās baznīcas izpratne un pareiza luteriskās reformācijas izpratne nosaka viena otru. Šodien .. reformācijas pareizā izpratne zudusi tādēļ, ka tā vairs nav aptverama, pamatojoties baznīcā, tādēļ, ka, lai vispār spētu saprast lielo un mīklaino reformācijas notikumu, mēģina tverties pie vēsturiskām un filozofiskām teorijām, kurās balstoties šo notikumu nekad nevarēs izprast. Par Reformācijas būtību: http://www.ebaznica.lv/?p=5405
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 ... 21 . 22 . >>
AutorsZiņas teksts
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 10:55:05
devonas reksi
Lasi visu 4. punktu vēlreiz, vai labāk - visu grāmatu. Zasse bija ļoti izglītots vīrs, un laikam arī nopietni katoļi viņa padomu esot prasījuši.
Runa ir par to, ka šodien tiek uzsvērta "kristīga dzīve", nesaprotot, ka bez pareizas "mācības" tā nav iespējama. Bez ticības nevar Dievam patikt, un viss, kas nenāk no ticības ir grēks. Savukārt ticība rodas tur, kur tiek uzklausīts pareizi sludināts Evaņģēlijs un saskaņā ar Dieva vārdu tiek pārvaldīti sakramenti.
Memekija
# Iesūtīts: 2010.10.30 11:01:01
pareizi sludināts Evaņģēlijs
Šis te mani mulsina. Pārāk daudz versiju par to, kas ir pareizi.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 11:24:40
Memekija
Nekas cits neatliek, kā ņemt piemēru no Berojas jūdiem (Apustuļu darbos), kuri salīdzināja Pāvila sludināto ar Veco Derību. Proti, jāsalīdzina dažādu baznīcu ticības apliecības ar Bībeli. "Pareizi" pasludināts būs tas Evaņģēlijs, kas sakanēs ar Rakstiem. Ja kas runās Rakstiem pretim, tas būs "cits" Evaņģēlijs, un uz tā sludinātājiem attieksies Pāvila Vēstulē galatiešiem 1:8-9 teiktais.
Memekija
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:42:36
Konfesionāls luterānis
jāsalīdzina dažādu baznīcu ticības apliecības ar Bībeli.
cik baznīcu, tik vispareizāko Bībeles skaidrojumu. Un viss pēc Rakstiem.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:46:35
Memekija Slinkums pašam paņemt Rakstus rokā un salīdzināt ar dažādu baznīcu pasludinājumu nebūs derīgs attaisnojums neticībai Tiesas dienā.
Memekija
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:49:31
Konfesionāls luterānis
Tiesas dienā vērtēs pēc salīdzināto rakstu daudzuma?
Aivars Lapšāns
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:52:39
Konfesionāls luterānis

Māc. Dr. theol. Ralfs Kokins, Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs,
LU Teoloģijas fakultātes dekāns.

Luterāņu mācītāja pārdomas par situāciju mūsu Baznīcā.

Rīgā, 2010. gada 4. oktobrī.

Nav iespējams neredzēt LELB namturības un pārvaldes strupceļus, aiz kuriem atklājas
daudz dziļākas un nopietnākas problēmas. Mūsu Baznīca piedzīvo smagu identitātes
krīzi, ko izraisījusi ilglaicīga, mērķtiecīga un sistemātiska atkāpšanās no
protestantiskajiem pamatprincipiem. Tā ienesusi Baznīcā pretrunas, apjukumu un
sašķeltību, apgrūtinājusi tās sadraudzību un veiksmīgu darbību sabiedrībā.
Mani satrauc arī fakts, ka mūsu Baznīcai vairs praktiski nav sadraudzības ar lielāko daļu
evaņģēliski luteriskajām Baznīcām Eiropā un pasaulē, bet tajā pat laikā tā tiek veidota
tikai ar atsevišķiem ļoti šauriem novirzieniem (nemaz jau nerunājot par
nepārprotamajiem sadarbības meklējumiem Romas virzienā zem „ekumenisma”
izkārtnes). Tāpat arī Eiropas Baznīcu darbības virzieni un evaņģēliskā klātbūtne
sabiedrībai patiešām svarīgos jautājumos (sociālā taisnīguma, ētikas, misijas,
evaņģelizācijas, diakonijas un izglītības jomā) kaut kā stipri atšķiras no tām „kristīgajām
nostājām”, ar kurām arī mūsu Baznīca parādās sabiedriskajā telpā, populistiski risinot
pilnīgi marginālus jautājumus.
Jautājums nav par atsevišķām praksēm lokālajās draudzēs un Baznīcas dažādību.
Jautājums ir par visas Baznīcas struktūrām, darbības pamatprincipiem, pamatvērtībām.
Rodas sajūta, ka draudzes pastāv un darbojas tikai Baznīcas hierarhiskās, episkopālās,
izteikti klerikālās „vadības” dēļ. Ne tikai visi maksājumi, bet arī atskaites iet praktiski
tikai virzienā „no apakšas uz augšu” (un ne otrādi, kas ir protestantiskais princips).
Demokrātisku vēlēšanu vietā nez no kurienes ir parādījusies „iecelšana” amatos, kur
draudzēm (visiem ticīgajiem) vairs nav nekādas teikšanas.
Kā viens no pirmajiem posmiem mūsu Baznīcas atveseļošanā būtu atgriešanās pie 1928.
gada Satversmes, jo patreizējā nosaka evaņģēliski luteriskās Baznīcas pamatprincipiem
neatbilstošu un pat pilnīgi pretēju Baznīcas modeli (tas būvēts uz ļoti apšaubāmiem
teoloģiskajiem un eklesioloģiskiem pamatiem pēc viduslaiku Romas katoļu Baznīcas
parauga).
Saskaņā ar jauno satversmi, Baznīcas pārvalde ir veidota kā izteikti hierarhiska,
klerikāla autoritāras varas piramīda virs draudzēm, pār kuru draudzēm un mācītājiem
nav nekādas teikšanas. Pat Sinode vairs nespēj ietekmēt vai mainīt Virsvaldes darbu!
Tas ir protestantisma pasaulei svešs hierarhiski klerikāls diktāts pār lajiem, kuriem atliek
tikai viena izvēles iespēja – atbalstīt „no augšas” pasniegto...
Garīgās un laicīgās pārvaldes hierarhiskās piramīdas „spicē” atrodas arhibīskaps
(nominē un ieceļ Kapitulu, nosaka bīskapu pilnvaras, utt), kura autoritāte un varas
pilvaras neatbilst luteriskās eklesioloģijas pamatprincipiem. Tāpat arī arhibīskapa
ievēlēšana uz mūžu atklāj bīstamas un neveselīgas autoritārisma iezīmes.
Jaunajā satversmē draudzēm faktiski tiek atņemts tās statuss un noteikšana (ko Kungs
devis visiem ticīgajiem), visu uzsvaru pārceļot uz hierarhisku „baznīcu” katoliskā
izpratnē. Tikai draudzes var būt īsta Baznīca (jo visiem ticīgajiem taču ir „atslēgu vara”
un pārvaldes pilnvaras), tās veido reālu sadraudzību ap Evaņģēliju un sakramentiem.
Baznīca nav un nevar būt ne bīskapi, ne kādas pārvaldes struktūras. Baznīca ir ticīgo
sadraudze.

Tieši Romas katoļu (un ne protestantu) teoloģija satur eklesioloģisko paradigmu, ka
Baznīca ir baznīcas priesteriskās hierarhijas ar nemaldīgu pāvestu priekšgalā. Luteriskās
apliecības māca, ka Kristus klātbūtne un līdz ar to Baznīca nav tur, kur ir pāvests vai šīs
hierarhiskās pārvaldes struktūras, bet gan tur, kur ticīgie draudzēs veido sadraudzību ap
Dieva vārdu un sakramentiem.
Izteikti hierarhiska, klerikāla un uz priesterisko misu rituālām ārišķībām tendēta Baznīca
(kur visiem ticīgajiem, lajiem, pat Sinodei vairs nav praktiski nekādas teikšanas) ir
pilnīgā pretrunā ar evaņģēliskajiem principiem, sākot jau ar vispārējās priesterības
principu (hierarhiskās vietā).
Iespējams, ka pie vainas bijuši kādi mazvērtības kompleksi iepretī „mātei” Romas
katoļu Baznīcai un nedrošība par pestīšanas pilnību evaņģēliski luteriskajā Baznīcā, bet
tad tas ir godīgas izšķiršanās jautājums katram, kurai konfesijai tad vēlamies piederēt. Ir
jauka mūsu dažādība, bet, kad sastopu uz ielas luterāņu mācītāju pilnā katoļu tērpā, kurš
steidz uz kārtējo „pasvētīšanas” amatdarbu, vai dzirdu par luterāņiem, kas kopā ar katoļu
grupu devušies kārtējā svētceļojumā „palūgties” pie kādu tur „svēto” kapiem, vai redzu
televīzijas pārraidē, kā luterāņu mācītāji zeltā un sudrabā, piepalīdzot altārzēniem,
vīraka mījkrēslī teatrāli celebrē mirstīgajam nesaprotamu misi kā Viduslaiku mistēriju
izrādi, mani pārņem nelāgas izjūtas, jo tas liecina par dziļāku un traģiskāku paradigmu
maiņu un vērtību devalvāciju mūsu Baznīcā...
Man ir pārmesta nekristīgi naidīga nostāja pret ekumēnismu un pret Romas katoļu
Baznīcu. Ekumēnisms nav vienas Baznīcas konvertēšanās citā ticībā, bet gan saruna un
sadraudzība kā līdzvērtīgiem partneriem. Man nav ko iebilst ne pret Romas katoļu
Baznīcu, ne pret tās teoloģiju, bet nepieņemama šķiet tās stūrgalvīgi sistemātiskā
pārņemšana mūsu Baznīcas pamatos. Tas, ka mēs minām vārdus „Evaņģēlijs” un
„luterisks”, vēl nenozīmē, ka esam evaņģēliski luteriski.
Jebkura akadēmiska mācību grāmata par Kristietības novirzieniem (konfesijām) skaidri
aprāda to milzīgo atšķirību starp protestantisko un Romas katoļu ticību kaut vai vienā
elementārā punktā - baznīcas un priesterības izpratnē.
Protestanti viennozīmīgi uzskata, ka starp Dievu un cilvēku nav vajadzīgi starpnieki.
Romas katoļi, blakus Rakstiem balstīdamies vairāk uz tradīciju, uzskata, ka ir vajadzīgi
starpnieki –Baznīca, tās hierarhijas ar pāvestu „augšgalā”, priesteri. Līdz ar to arī misas
un misas upuris, visi greznie tērpi un ārišķības, rituāli, pāvests un priesteri,
svētceļošanas, svētvietu un relikviju apmeklēšana un lūgšanās pie tām, svēto kults,
Marijas un Jēzus radinieku pielūgšana, labie darbi un pat ciešanas kā upuris, utt.
Protestantu pamatnostāja ir balstīšanās uz Svētajiem Rakstiem jeb sola scriptura
princips. Un ja ko nezinām/nesaprotam, tad skatāmies, kā ir bijis apustuliskajā
senbaznīcā (vēl pirms 4. gadsimta, kad Baznīcā vēl nedominēja pagānu funkcionāri).
Vienīgais starpnieks (priesteris) ir un var būt tikai Jēzus Kristus pats. Priesteri un
jebkura cilvēciskā starpniecība ir pilnīgi lieka un nevajadzīga. Viņš visu mūsu labā ir
izdarījis, un viņa upuris ir pilnīgs un pietiekošs mūsu pestīšanai. Tas nav ne imitējams,
ne atkārtojams. Kristus upuris par mums, mūsu grēkiem stājas Jeruzālemes upura kulta,
neskaitāmo regulāro upuru vietā. Un mīļo Tēvu es varu lūgt, Viņam tuvoties bez bailēm
un bez kādiem starpniekiem (priesteriem), „svētajiem” un „līdzpestītājiem” tikai Kristus
nopelna dēļ, kā Viņa mīļais bērns.
Līdz ar to protestantismā visas ārišķīgās misas (ar tērpiem, procesijām, klanīšanos,
kvēpināšanu, zvanīšanu, dramatiskām krustu mešanām, krišanu un gulēšanu uz zemes,
„mea culpa, mea maxima culpa” skandināšanu un citām dīvainām izdarībām) ir tikai
tāds teatrāli samocīts, butaforisks un traģisks "tukšpadsmit" (ja tas tiek darīts
evaņģēliskajā Baznīcā!).

Luteriskais dievkalpojums ir apbrīnojams savā vienkāršībā, sirsnībā, aristokrātiskajā
cienībā. Tur nekā netrūkst, nav nekā lieka, viss ir par „lietu”.
Misa ar tās nevajadzīgajām ārišķībām un priesteriem, procesijām un izdarībām ir
pavisam kas cits. Tā dod evaņģēliskajiem principiem pilnīgi pretēju implicītu (pat
zemapziņā tveramu) zīmi/vēstījumu, kas tad ir Dievs, ko Viņš no mums sagaida, kā
Viņš ir mūsu vidū, kā es/Viņš viens otram tuvojamies, utt.
Evaņģēliski luteriskais dievkalpojums ir tad, kad cilvēki ir pulcējušies (vienā līmenī!)
Dieva priekšā, Dievs uz savu tautu/bērniem/draudzi runā caur Vārdu un sakramentu
(Dievs paradoksālā kārtā kalpo mums un nevis otrādi!), un mēs Viņam atbildam ar
savām dziesmām un lūgšanām.
Jau Pāvila vēstulēs mēs skaidri redzam, ka draudze nav hierarhiska institūcijas vai kāda
biedrība. Draudze ir kā reāla ģimene, kurā jāvalda savstarpējai cieņai, pazemībai,
mīlestībai. „Virs” draudzes nav ne mācītājs, ne bīskaps, ne pāvests, bet gan pats Kristus
kā īstenais draudzes galva. Draudzi raksturo koinonia – atgriezušos grēcinieku
sadraudzība, nevis kādas svētulīgas varas, saimnieciskās u.c. struktūras.
Draudzē nedrīkst izspēlēt šīs pasaulīgās varas spēlītes, tajās caur sadraudzību jāizskauž
farizejisms un ārēja svētulība. Draudzē obligāti jānotiek ļoti radikālai atteikšanās no
statusa, no varas principiem, jānotiek pozīciju maiņai. Kristū nav vairs ne jūda, ne
grieķa, ne verga, ne brīvā, ne sievietes, ne vīrieša. Draudzē un draudzei nav un nevar būt
priekšniecības. Mīlestība principā nevar īstenoties, kur starp cilvēkiem valda kādas
statusa, varas vai hierarhiskās barjeras.
Amati vienmēr ir kalpošanas, ne valdīšanas amati. Tie ir draudzes/baznīcas kārtības
labad, saistāmi gan ar aicinājumu (sākot jau no draudzes puses), gan izglītību, gan
uzticēto atbildību, atbilstoši Gara dāvanām.... bet nekādā ziņā nav un nedrīkst būt
draudzē/baznīcā hierarhiski varas amati pēc viduslaiku pāvestības principiem. Vecā,
labā 1928. gada Satversme un lutersikie principi neiebilst un pat paredz bīskapu/bīskapu
kolēģijas esamību, bet ne hierarhiskās priesterības izpratnē.
Viss šis apjukums un mocīšanās ar katoļu teoloģijas principu ienešanu mūsu Baznīcā ir
ļoti sapurgājis attiecības. Mācītājam, kalpojot draudzēs, nemitīgi rodas nesaprašanās un
pat konflikti, jo kā luterānim saskaņā ar savu sirdsapziņu, ordinācijas solījumu,
evaņģēlisko izglītību un luteriskās ticības apliecībām iznākt teikt un pasludināt vienu,
bet "jaunā" Baznīcas kārtība un darbības principi paredz pavisam ko citu. Domājoši
cilvēki sen jau visu šo ir pamanījuši un saprot, ka te kaut kas vairs „pašā saknē” kopā
neiet... Kaut vai katoļu terminoloģijas lietošana (diacēze, katerdrāles, prokatedrāles,
bīskapa „konsekrācija”, bīskapa krēsli, svētie, svētceļojums, šķīstītava, utt. – nav vairs
tālu līdz relikviju kultam!). Faktiski jau mūsu baznīcā tagad valda pretruna pretrunu
galā. Tas dara mūs visus iekšēji šizofrēniskus un neveselus, rada „iekšēju diskomfortu”.
1928. gada Satversme ir ļoti solīds ev. lut. Baznīcas pamatdokuments, kuru daudzējādā
ziņā varētu salīdzināt kaut vai ar Vācijas ev. lut. Baznīcas Satversmi vai pat Veimāras
republikas konstitūciju. Satversme nav tas dokuments, kuru drīkstējām augstprātīgi,
sekojot kaut kādām iegribām, tik vienkārši mainīt (pat neskatoties uz tik daudzajiem un
argumentētajiem iebildumiem).
Jebkurš jurists piekritīs, ka tad, kad mainās Satversme, mainās arī valsts iekārta.
Iekārta diemžēl ir mainījusies arī mūsu Baznīcā. Tās veidošanai ir tikuši izmantoti
pseidoevaņģēliski argumenti no pirmsreformācijas laika, un, cik mans prāts un
zināšanas to spēj saskatīt, kā paraugs šeit kalpojis tieši Romas katoļu teoloģijas
eklesioloģiskais modelis un teoloģijas pamatprincipi.
Tāpēc, godīgi un atklāti paužot savas domas, aicinu nemocīt sevi un citus, netērēt tik
dārgo Žēlastības laiku un atgriezties pie 1928. gada LELB Satversmes un evaņģēliski

luteriskas Baznīcas kārtības un prakses! Katram nabaga grēciniekam, kuram patiešām
rūp patiesības un pestīšanas jautājums, nebūs vienalga, kādā baznīcā atrasties!
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:53:07
Memekija Nu nepareizi izprasti Raksti pie kristīgas ticības nevienu neved. Jehovas liecinieki un mormoņi tam uzskatāms piemērs.
loki. [46.109.53.17]
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:54:43
Aivars Lapšāns tas raksts pa divi lāgi jau te tika apspriests
Memekija
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:55:16
Konfesionāls luterānis Jeh. liec un mormoņiem taču ir citādāki raksti.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:55:52
Aivar Lapšān Ko ar šo RK forumā plaši iztirzāto rakstu gribēji pateikt?
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 12:57:58
Memekija Vai tad tomēr vieni nesauc sevi par pēdējo dienu Jēzus Kristus svētajiem, un abi Bībeli interpretē pa savam?
Aivars Lapšāns
# Iesūtīts: 2010.10.30 13:05:16
Konfesionāls luterānis

to , ka es šajā forumā visu to esmu paudis jau sen. Gan par valsts apvērsumu utt....
brāļa Ralfa skatījumam uzdūros jauši . Te forumā gadiem ir dominējuši divi viedokļi = pāvestības un evaņģēlija . Apustuliskā prakse un ,,amats,,.
Brālis Ralfs pārstāv evaņģēliju. Tas mani priecē.
Bet.....sen jau vairs šajā forumā neiesaistos , nesen pavēru durvju spraugu .....netaktiski palūkoju kas notiek. - viss tas pats = visgudrākā balss policista lomā.....
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 13:18:43
Aivar Lapšān Man nav ko iebilst ne pret Romas katoļu
Baznīcu, ne pret tās teoloģiju
, saka RK. Luteriskajām ticības apliecībām gan ir daudz kas sakāms un daudz kas iebilstams. Tā ka LELB, ja tā vēlas būt luterska baznīca, tomēr būtu jāsāk ar to, ka tā censtos LTA noskaidrot, kas tad ir luteriskā identitāte. Tāpēc arī šīs sadaļas 1. lpp. ieliku tos Zasses grāmatas citātus.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.31 07:01:25
H. Zasse Kas ir luterisms? 72.-73. lpp.:

Pats smagākais no visiem pārmetumiem, kuri ir izteikti luteriskajai baznīcai, ir: tā ir izpostījusi baznīcas vienotību. Mums, evaņģēliskajiem kristiešiem, tiek pārmests, ka līdz ar reformāciju sācies Rietumu baznīcas šķelšanās smagais grēks. Šodien gan neviens domājošs katolis vairs nemeklēs vienīgo Rietumu baznīcas sašķelšanas vaininieku reformācijas pusē.
..
Katoļu puse labprāt citē izteikumu, kuru 1816.g. sacīji K.F. Hofbauers pret Pertesu: "Kopš man kā Pāvesta sūtnim Polijā bijusi iespēja salīdzināt katoļu reliģisko stāvokli Polijā ar protestantu stāvokli Vācijā, man kļuvis skaidrs, ka atkrišana no baznīcas notikusi tāpēc, ka vāciešiem bija un joprojām ir nepieciešamība pēc patiesas dievbijības. Ne caur ķeceriem un filozofiem, bet gan caur cilvēkiem, kuri patiesi ilgojās pēc reliģijas, kas skar sirdi, reformācija ir izplatījusies un pastāvējusi. To esmu sacījis pāvestam un kardināliem Romā, taču tie man nav ticējuši un palikuši pie uzskatiem, ka reformāciju radījis ienaids pret reliģiju."
Jošs Mulders
# Iesūtīts: 2010.10.31 08:16:21
vieni jukušie ar otriem jukušiem aprunā trešos jukušos...
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.31 08:21:42
Još Mulder Slikti gulēji?
devonas reksis
# Iesūtīts: 2010.10.31 15:19:44
Man vēl viens teoloģisks jautājums par RKB un luterāņu mācības atšķirībām. Kā mēs zinām no Rakstiem, ticība bez darbiem ir nedzīva. Vai tiek uzskatīts, ka arī nedzīva ticība ir spējīga pestīt?
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.31 17:25:15
devonas reksi Kas ir nedzīva ticība?
devonas reksis
# Iesūtīts: 2010.10.31 18:33:40
Konfesionāls luterānis
Sk. piemēram Jēk.2:26 - "Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem."
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 ... 21 . 22 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 47 , pavisam kopa bijuši: 367