atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Kas ir luteriskā reformācija?
Konfesionāls luterānis
Iesūtīts: 2010.10.29 16:20:48
Uz jautājumu, kas ir luteriskā reformācija, brīnišķīgu atbildi dod Hermaņa Zasses grāmata Kas ir luterisms?.

"Pareiza luteriskās baznīcas izpratne un pareiza luteriskās reformācijas izpratne nosaka viena otru. Šodien .. reformācijas pareizā izpratne zudusi tādēļ, ka tā vairs nav aptverama, pamatojoties baznīcā, tādēļ, ka, lai vispār spētu saprast lielo un mīklaino reformācijas notikumu, mēģina tverties pie vēsturiskām un filozofiskām teorijām, kurās balstoties šo notikumu nekad nevarēs izprast. Par Reformācijas būtību: http://www.ebaznica.lv/?p=5405
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 ... 21 . 22 . >>
AutorsZiņas teksts
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 16:22:19
1. Reformācijas heroiskais izskaidrojums

Pirmais no šiem pārpratumiem ir reformācijas heroiskais izskaidrojums. Tas saskata reformācijā vienu no lielākajiem notikumiem pasaules vēsturē.. Tādējādi Luteru viņi uzlūko kā varoni, kā diženu vīru, ierindojot viņu lielo, ģeniālo, vēsturi veidojušo cilvēku lokā.. Šādā skatījumā luteriskās reformācijas izpratne pilnīgi atkārīga no Lutera personības izpratnes. .. Tā izveidojas parastais, populārais skatījums: reformācija kā reformatora dzīve un darbība. Šādos uzskatos par reformāciju rod apmierinājumu visas prasības pēc varoņa godināšanas, visas alkas pēc svēto kulta..

Nevar būt nekādu šaubu, ka Luters pats neatzītu šo reformācijas attēlojumu, proti, vispirms jau tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēka tēlu, kas likts tā pamatā un visu šo koncepciju - ka vēsturi rada izcili cilvēki - viņš uzskatītu par šausmīgiem maldiem..

Jo vairāk Lutera mācība izzūd no baznīcas apziņas, jo neprātīgāk tiek piekopts viņa personas kults."
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 16:23:52
2. Reformācijas kultūrvēsturiskais izskaidrojums

Kā otru pārpratumu, kuram tikusi pakļauta luteriskā reformācija, varam minēt reformācijas kultūrvēsturisko izskaidrojumu. Tas ir kopš apgaismības laikmeta izplatītais uzskats, saskaņā ar kuru reformācija savā dziļākajā būtībā izprotama kā notikums vispārējā kultūras vēsturē, proti, kā pavērsiena punkts Eiropas kultūras vēsturē, kā jauna kultūras laikmeta rītausma.
..
Šeit reformācija ir izprasta kā atbrīvošanās akts. Tā atbrīvojusi cilvēkus no „garīgās aprobežotības valgiem”, kuros bija nonākusi kristietība un līdz ar to – visa kultūra. Tā bijusi.. „baznīckundzības vainas dēļ izkropļotās mācības šķīstīšana”, lai tā atkal kļūtu par „mīlestības mācību”, kas arī ir kristietības būtība. Taču Luters ir tikai aizsācis šo šķīstīšanu.
..
Proti, pieņemdami skaidro Kristus mācību – mācību par mīlestību, iegūstam pilnīgi jaunu cilvēka un pasaules izpratni. Mēs jūtamies atbilstoši savai Dieva dāvātajai dabai, kā cilvēki juzdamies lieli un brīvi, mums atkal ir drosme stingri nostāties uz Dieva zemes,.. mēs esam atguvuši pozitīvu attieksmi pret pasauli..
..
Vai reformācija savā būtībā ir Eiropas cilvēku atbrīvošana no „garīgas aprobežotības valgiem, pilngadību sasniegušas cilvēces emancipācija no hierarhijas kundzības, kādas baznīcas vadībai nepakļautas kultūras iesākums? Atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša. Arī tad, ja reformācija nestu sev līdzi visas šīs lietas, tās tomēr paliktu ne vairāk kā blakusietekmes.
..
Kādai būtu jābūt reformācijai,.. lai tā būtu patīkama Gētem un līdz ar viņu – modernajam cilvēkam? Tam vajadzētu būt diženam atbrīvošanas darbam.. Reformatoram vajadzētu būt Erasmam, nevis Luteram.
..
Lietojot Bībeles un arī reformācijas valodas vārdu „taisnība”, Gētes izpratnē par Evaņģēliju varētu sacīt: „Tajā atklājas cilvēka dabiskā taisnība.” .. Arī šeit Erasms nostājas Gētes pusē.
..
Gētes izpratnē reformācija ir atbrīvošana no tā, kas Luteram bija patiesība par cilvēku [proti, cilvēka dziļā samaitātība caur iedzimto grēku].
..
Kas atmet patieso mācību pat iedzimto grēku, tas izposta ticības locekli par taisnošanu, „augstāko, svarīgāko punktu visā kristīgajā mācībā”.. Jautājums par dvēseles mūžīgo dzīvošanu tas [reformācijai] bija svarīgāks nekā jautājums par cilvēces kultūras nākotni, kurai reformācija nekad nav ticējusi, nedz arī nopietni interesējusies par to, saskatīdama tikai vienu patiesu cilvēces nākotnes jautājumu, kas reizē ir arī patiesas dzīvības jautājums – jautājumu par mūžīgo dzīvošanu un mūžīgo nāvi.
..
Tādēļ luteriskās baznīcas mācība par cilvēka grēku un viņa pestīšanu, mācība par grēcinieka taisnošanu vienīgi ticībā Romas katoļu baznīcai kļūst par smagāko uzbrukumu, kādu tā jebkad piedzīvojusi. Neviens cits no tās pretiniekiem – ne Voltērs, ne Ruso, ne Kants vai Nīče, ne Markss, ne Ļeņins – nav bijuši Romas katoļu baznīcai tik bīstami kā Luters. Tādēļ arī 16.gs. tā bija spiesta tik enerģiski vērsties pret reformāciju. .. evaņģēliskā mācība par grēku un grēcinieka taisnošanu tai šķita nepanesama. Vēsi skeptiķi, cilvēki, kas sliecās uz jebkādas ticības noliegšanu, un puspagāni – tie visi tika ne vien paciesti kā baznīcas locekļi, bet pat ieņēma austākos baznīcas amatus. Turpretī Luters un viņa piekritēji tika ekskomunicēti.. ..
[Reformācija] nav uzskatāma ne par viduslaiku pēdējo kulminācijas punktu, nedz arī – par modernās pasaules iesākumu. Ar savu patieso prasību, ko tā nesa kā vēsti cilvēcei, reformācija nostājas nesamierināmā pretstatā abiem lielajiem kultūras laikmetiem.
..
Viduslaiku katoļu baznīca atmetusi šo mācību ne tādēļ, ka tā būtu jau kļuvusi par modernās pasaules daļu, tāpat modernā pasaule ienīst luterisko mācību ne tādēļ, ka tā būtu piederīga viduslaikiem. Taču tā sastopas ar pretestību visos laikmetos – tikpat nenovēršami, kā Jēzus Kristus Evaņģēlijs, kas nepakļaujas laikam, izsauc pretrunas visos laikos.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 16:24:57
3. Reformācijas nacionālais izskaidrojums

Trešais pārpratums .. ir luteriskās reformācijas nacionālais izskaidrojums. Tas ir uzskats, ka reformācija, kuras iesākums meklējams Vitenbergā, savā dziļākajā būtībā izprotama, kā notikums vācu tautas nacionālajā vēsturē; toreiz šī notikuma jēga esot bijusi vācu jeb Ziemeļu cilvēka protests pret Romas katolicisma dievbijību un baznīcas sistēmu, un tolaik nesasniegtais, bet šodien jau sasniedzamais reformācijas mērķis – vācu nacionālās baznīcas izveidošana, kura varētu kļūt par vācu tautas reliģisko dzimteni.
..
Viens no reformācijas mērķiem bija panākt, lai Vācijas baznīca savā valodā un dzīvesveidā kļūtu par vācu baznīcu. Šo patiesību mēs neapstrīdam. Turpretī pavisam noteikti apstrīdam apgalvojumu, ka šie fakti varētu dot jebkādu ieguldījumu reformācijas patiesās būtības izpratnē. Luterisko reformāciju pārprot tie, kas to uzlūko kā baznīcas vāciskošanu un kristietības „pārtulkošanu” no romiešu kristietības vācu kristietībā.
..
Varam pamatoti norādīt: bija laiks, kad 7/10 vācu tautas piederēja evaņģēliskajai baznīcai un šķita – drīz pienāks diena, kad visa vācu tauta vienosies evaņģēliskajā ticības apliecībā. Šī diena nepienāca kontrreformācijas vainas dēļ.
..
[Luters] nekad nebūtu atzinis, ka baznīcas vienotībai būtu kāds sakars ar nācijas vienotību vai arī, ka šie jēdzieni būtu identiski, kā uzskata nacionālās baznīcas idejas piekritēji.. Luters zināja, ka tas ir ne vien nesasniedzams ideāls, bet arī maldīga doma, kas ir tiešā pretrunā ar Dieva vārdu. Reliģiskajai mācībai, kurai piebalso visa tauta, turklāt piebalso ar sajūsmu, nav nekāda sakara ar Dieva vārdu.
..
Taču vienotība nedrīkst tikt iegūta ar meliem un nesaskaņas nedrīkst novērst, atmetot Evaņģēlija patiesību.
..
Viss, kas šajā pamatapliecībā [ATA] tiek nosodīts, tiek izslēgts no skaidrā Evaņģēlija baznīcas, un līdz ar to ir izteikta baznīcas sadraudzības neiespējamība ar viņiem. Jau pirmais Augsburgas ticības apliecības artikuls, kas apliecina veco, ortodokso mācību par Trīsvienību, noliedz veselu rindu herēžu.. vēlāk tika apstrīdēta arī sadraudzība ar ģermāņu tautu vecākajām baznīcām, kuras .. bija apliecinājušas „ariāņu” kristoloģiju.. tas nozīmē, ka tiek notiesāta gandrīz visa modernā garīgā dzīve, kas norisinās ārpus baznīcas ortodoksijas. Šim spriedumam tiek pakļautas ne vien kādas virspusējas apgaismības izpausmes, bet gan tieši vācu garīgās dzīves virsotnes mūsu filozofijas un dzejas klasiskajā laikmetā. Otrajā ATA artikulā līdz ar pelagiānismu gandrīz visa Vācijas filozofiskā ētika tiek atzīta par nepieņemamu evaņģēliskās baznīcas mācībai. Piektajā artikulā no baznīcas tiek izslēgta mistika, visu laikmetu lielā vācu mistika, līdz ar filozofiskajiem secinājumiem, kas izauguši no tās.
..
Tiek atmesta vācu tautas dižāko cilvēku ticība. Ekharts un Nikolajs no Kuzas, Sebastians Franks un Jakobs Bēme, Lesings un Herders, Kants un Fihte, Gēte un Šillers, Hēgelis un Šleiermahers .. – visi šie vācu garīgās dzīves varoņi nonāk zem kategoriskā sprieduma: „Tas viss ir vecais velns un vecā čūska, kas arī Ādamu un Ievu darīja par entuziastiem.”
..
Luteriskā reformācija neprasa pēc vācu kristietības, bet gan pēc Evaņģēlija patiesības, nevis pēc vācu baznīcas, kas atšķirtos no Romas baznīcas, bet gan pēc patiesas, vienas Kristus baznīcas, kurai pieder visi kristītie – kā Romā, tā Vācijā. Nekad un nekādā veidā reformācija necenšas meklēt to, kas būtu tieši vācisks; tai vajadzīga atpestījošā Dieva patiesība visiem cilvēkiem, tādēļ ka tā nepieciešama arī vāciešiem.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 16:26:55
4. Reformācija kā notikums baznīcas vēsturē

Ja luteriskā reformācija savā dziļākajā būtībā nav izprotama, pamatojoties reformatora personā, ja tā nav izskaidrojama kā pavērsiena punkts Rietumu kultūras vēsturē, nedz arī kā jaunu laikmetu veidojošs notikums vācu nacionālajā vēsturē, kā gan to aptvert? .. Reformācija bija baznīcas vēstures notikums šī vārda tiešākajā nozīmē, notikums, kuru savā vēsturē piedzīvoja Kristus baznīca. Jo Kristus baznīca – viena, svēta, katoliska un apustuliska baznīca – ir realitāte.
..
Nav nevienas tādas kristietības izpausmes, tādas atsevišķas baznīcas, kuras dzīvi nebūtu būtiski ietekmējis 16. gs. reformācijas notikums. Tas attiecināms arī uz „katoliskajām” baznīcām, kuras šajā notikumā saskata nevis reformāciju, bet gan tikai Rietumu baznīcas šķelšanās sākumu. Kas bija Luters – reformators vai revolucionārs? Īsts baznīcas skolotājs vai herētiķis? Vai reformācijai bija taisnība, pretendējot uz Evaņģēlija jaunatklājējas lomu? Tie ir jautājumi, uz kuriem tā vai citādi nākas atbildēt katrai baznīcai..
..
Vairāk nekā 2 gs. iepriekš jēdziens par baznīcas „reformāciju” tika lietots attiecībā uz tās tikumiski reliģisko un vienlaikus arī tiesiski organizatorisko „atjaunošanu”.. Kopīga bija arī pārliecība, ka pastāv kādas galēji autoritatīvas normas, pēc kurām baznīcai vajadzētu orientēties, atgriežoties uz pareizā ceļa no savas nomaldīšanās, ka ir likumi, kuri tai atkal paklausībā jāpieņem un ka šī paklausība, augstākās autoritātes uzklausīšana un tās prasībām atbilstoša rīcība nozīmē reformāciju, baznīcas atjaunošanu. .. Strīdīgs ir tikai jautājums par to, kurai autoritātei nepieciešams paklausīt, lai baznīca tiktu restaurēta: vai tāda autoritāte ir baznīcas vai Raksti, pāvests vai koncils..? Reformēto baznīcas izpratnē reformācija ir baznīcas atjaunošana, atgriežoties pie Svētajiem Rakstiem. .. Šādā nozīmē reformācija ir ilgstošs process – ne vien tai nozīmē, ka ..[tam] jānotiek arvien no jauna, bet arī tādējādi, ka tā notiek nepārtraukti. Šai atjaunošanai kalpo katrs īsts sprediķis.. Jo baznīca burtiski dzīvo no Dieva vārda.. [Taču] Ir iespējams atzīt Svētos Rakstus kā vienīgo, absolūto autoritāti un Tā Kunga diženumu, kas runā caur Rakstiem, un tomēr nebūt evaņģēliskam kristietim. Arī baznīca var atzīt Rakstus kā vienīgo, absolūto autoritāti, piešķirt šai autoritātei vissvarīgāko nozīmi savā satversmē, teoloģijā, savu ticīgo dzīvēs un tomēr tā var būt viss cits, tikai ne evaņģēliska baznīca.
..
Reformācijas būtība drīzāk meklējama šīs atgriešanās [pie Rakstiem] veidā. .. Cik bieži baznīca reformēta „pēc Dieva vārda”! Cik bieži no Svētajiem Rakstiem tikuši ņemti likumi, pēc kuriem Dievs organizē un vada savu baznīcu..! Cik atšķirīgi bija šie likumi. Episkopālas, prezbiterāniskas vai kongregacionālistiksas satversmes bija it kā Dieva dotas un Jaunajā Derībā izlasītas.. Ar visiem šiem mēģinājumiem luteriskajai reformācijai nav nekāda sakara. Jo tās būtība nav nekas cits kā Evaņģēlija atkalatklāšana. Tas ir šis lielais notikums Kristus baznīcas vēsturē – toreiz tika saprasts, atzīts kas tāds, kas kopš Jaunās Derības dienām ne reizi vēl nebija saprasts. .. reformācija baznīcai tika dāvāta jauna ticības atziņa. Pēc tam, kad Rietumu kristietība kopš Augustīna laikiem veselu gs. bija cīnījusies, meklēdama atbildi uz jautājumu, kā izprast vecās ticības apliecības vārdus par mūžīgo Dieva Dēlu („kas priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad no debesīm nācis”), Luters deva atbildi uz šo jautājumu, proti, uz jautājumu, kas ir pestīšana, kas ir Evaņģēlijs kā pestīšanas vēsts.

Šī atbilde ir mācība par attaisnošanu, kā viņš to pasludinājis, mācība, par kuru luteriskā baznīca apgalvo, ka tā pareizi izklāsta to, ko Svētie Raksti saka par pestīšanas dāvanu cilvēkam. .. Tajā atkal celta gaismā tā patiesība, no kuras baznīca dzīvo – tā nedzīvo no morāles, nedz arī no gudrības vai dievišķo likumu pildīšanas. Tā nedzīvo arī no reliģijas, augstiem dievišķās klātbūtnes pārdzīvojumiem vai Dieva noslēpumu zināšanas. Tā dzīvo tikai un vienīgi no grēku piedošanas. Tādēļ reformācija nav vis .. tikumiski reliģiska „baznīcas uzlabošana”, tā nav baznīcas tikumiska celšana un reliģiska padziļināšana, bet gan – savā patiesajā būtībā – Evaņģēlija pasludinājuma par grēku piedošanu Kristus dēļ atjaunošana.

Pats par sevi saprotams, ka šai baznīcas pasludinājuma atjaunošanai jānes sev līdzi tās locekļu dzīves atjaunošana un baznīcas organizācijas ārējo formu atjaunošana. Taču tās ir tikai sekas. .. Šim Evaņģēlija jaunatklājumam visupirms seko jauna Rakstu izpratne. .. luteriskā reformācija izsaka pārliecību, ka .. patiesa atgriešanās pie Rakstiem kļūst iespējama tikai caur jaunu Evaņģēlija izpratni. Šai nozīmē ATA Apoloģija par artikulu .. („Kā topam bijīgi un attaisnoti Dieva priekšā”) runā kā par „augstāko, svarīgāko punktu visā kristīgajā mācībā, jo tas ir ļoti būtisks un kalpo pareizai visu Svēto Rakstu izpratnei; tas arī ir vienīgais ceļa rādītājs uz patiesas Kristus atziņas neizsakāmo dārgumu, kas atver durvis uz visu Bībeli. Bez šī punkta arī nabaga sirdsapziņa nevar gūt īstu, pastāvīgu, drošu mierinājumu un atzīt Kristus žēlastības bagātību.” Vienīgi šis uzskats pasargā no maldīgas „tiesiskas” Rakstu uztveres, kas uzlūko Bībeli kā likumu grāmatu, kurā būtu atrodami arī priekšraksti Dieva dotai un tālab vienīgi pareizai baznīcas satversmei; tas pasargā arī no kļūdainā sinerģiskā uzskata – ka mēs varētu reformēt baznīcu „pēc Dieva vārda”. No šiem maldiem nav spējušas izsargāties daudzas protestantiskās baznīcas kopības. .. reformācija bija baznīcas atjaunošana caur skaidras Evaņģēlija mācības par grēku piedošanu atkalatklāšanu un atjaunotu pasludināšanu.
..
Lielais baznīcvēsturiskais notikums – reformācija – sākās ļoti lietišķi – tik lietišķi, kā tas noticis tikai reizi baznīcas vēsturē – ar teoloģisku, eksegētisku atklājumu, proti, ar izpratni par to, ko Pāvils izsaka Vēstulē romiešiem, 1. nodaļas 17. pantā ar vārdiem „Dieva taisnība”. .. Ar dedzīgu sirdi viņš uzdeva savu jautājumu kā patiesu dzīvības jautājumu, kurā viņš pats bija līdzdalīgs ar visu savu eksistenci, zinādams, ka mēs, cilvēki, visi reiz stāsimies taisnā Dieva soģa krēsla priekšā. Atbildi, kuru Luters saņēma, viņš izjuta kā žēlastības dāvanu. .. „Man bija tā, it kā es būtu piedzimis gluži no jauna un caur atvērtām durvīm iegājis paradīzē.” .. Luters nekad nav uzskatījis sevi par jaunu patiesību vai atklāsmju pasludinātāju, .. bet gan arvien domājis, ka ir tikai „atkal cēlis gaismā svēto Evaņģēliju”. .. Taču mūsu reformatoru varam saprast vislabāk, ja uzlūkojam viņu kā baznīcas skolotāju. .. Neviens no pārmērīgi augstajiem vārdiem, ar kuriem laikabiedru sajūsma rotājusi reformatoru, nav saglabājis savu dzīvīgumu, turpretī doktors Mārtiņš Luters – šis vārds dzīvo vācu tautas mutē un sirdī. .. [Luters zināja, ka aicinājums] dara velnam lielas sāpes. Viņš arī nekad nav ar citiem reformācijas laika vīriem tik raksturīgo bezrūpību nelūgts un neaicināts iejaucies citu zemju un baznīcu iekšējās lietās. Luters nav sūtījis savas mācības vēstnešus uz svešām zemēm, kā vien tad, kad saņēmis šādu lūgumu. .. Šķiet, ka vēlākie baznīcas vēstures gadi vēl vairāk nekā paša reformatora personīgā atzīšanās kļūst par liecību viņa taisnprātībai, ar kādu viņš runājis par savu Svēto Rakstu skolotāja amatu un aicinājumu, kas licis viņam kļūt par reformatoru: „Bet es, doktors Mārtiņš Luters, esmu aicināts ar pavēli un piespiests kļūt par doktoru – ne pēc mana prāta, bet vienīgi paklausības dēļ, jo man bija jāpieņem doktora amats un maniem visumīļajiem Svētajiem Rakstiem jāzvēr un svēti jāapsola, ka patiesi un skaidri tos sludināšu un mācīšu; bet šai manai mācīšanai pāvestība stājas ceļā un grib to apstādināt, tādēļ arī tai klājas tā, kā šodien redzam, un, kaut arī klātos vēl ļaunāk, es gribu Dieva vārdā samīt pūķi un lauvu zem savām kājām.” .. [Luters] bija baznīcas skolotājs: vienas svētas katoliskas un apustuliskas baznīcas skolotājs.
..
Mācība ir atklāsmes satura vēstījums. Tā notiek un var notikt vienīgi „Svētajā Garā”. Tā Jēzus pats ir „mācītājs”, un Viņa mācekļi, Viņa „skolnieki” ir Viņa sūtīti, lai mācītu visas tautas. Kā neviens nedomāja, ka šī mācīšana „Svētajā Garā”, kas notika pirmbaznīcā, varēja būt kaut kas sekundārs, dzīvās reliģijas sastingums, intelektualizācija, tā neviens nevarētu pārmest arī Luteram un reformācijai, ka tā pārāk daudz runā par mācīšanu un skaidru mācību”. Tā sauktā „dzīvā reliģija”, kuru modernā pasaule liek dogmatiskās kristietības vietā, ir sātana izgudrojums, jo jaunu reliģiju veidošana, kā zināms, ir viens no velna mīļākajiem nodarbošanās veidiem. .. Vai mūsdienu cilvēks vairs spēj aptvert, kādas gaviles tolaik skanēja tūkstošiem cilvēku sirdīs, kad Lutera dziesma „Gavilē, draudze kristīgā” gāja no mutes mutē un kad .. mācība par grēcinieka taisnošanu, ko teoloģijas teorētiķi dēvēja par domu mudžekli, laida saknes mūsu tautas vienkāršo ļaužu sirdīs? Šie ļaudis tikai tagad patiesi uzzināja, kas ir Evaņģēlijs. Vecie liturģijas vārdi, Bībeles teicieni, baznīcas lūgšanas un himnas ieguva gluži jaunu dzīvību. Tikai tagad pirmoreiz varēja saprast, kas ir grēku piedošana..
..
Taču arī kā Vācijas skolotājs viņš bija un palika visas baznīcas skolotājs. Un kā baznīcas skolotājs Luters nesekoja savai paša mācībai. Jo īsts baznīcas skolotājs kā apustulis un pravietis pierāda savu sūtību, kļūdams par tās mācības vidutāju, kura nepieder viņam pašam.
..
Tāda ir atšķirība starp reformatoru un sektas dibinātāju. Sektantam vajadzīgi sekotāji, kuri bez kritikas pieņem meistara vārdu. .. Kas ir skaidra mācība, to sektā izšķir meistars kā galējā autoritāte. .. Luters nav tas skolotājs, kuram seko bez ierunām, bet gan „galvenais tās baznīcas skolotājs, kura apliecina Augsburgas ticības apliecību.”.. luteriskā mācība nav identificējama ar Lutera mācību. .. reformācijai nav ne mazākas intereses par Lutera mācību kā tādu, bet gan visa tās interese ir par Evaņģēlija mācību. Lutera mācība tika uzņemta ne tādēļ, ka tā nāca no Lutera, bet gan tādēļ, ka tā bija saskaņā ar Evaņģēliju.
..
Šī kopsakarība, savstarpējās attieksmes, kādas pastāv starp Lutera mācību, luteriskās baznīcas mācību un Svētajiem Rakstiem, nekad nav tikusi izteikta skaidrāk un skaistāk kā Konkordijas formulas vārdos: „Tā kā šajos pēdējos laikos žēlīgais Dievs savā žēlastībā atkal cēlis gaismā sava vārda patiesību no pāvestības briesmīgās tumsības caur Dieva vīra Lutera uzticīgo kalpošanu, un šī mācība no Dieva vārda un saskaņā ar to pret pāvestības un arī citu sektu viltojumiem apkopota ATA artikulos un pamatdaļā, tā arī mēs apliecinām šo pirmo neizmainīto Augsburgas ticības apliecību, ne tādēļ, ka tā no mūsu teoloģijas, bet gan tādēļ, ka tā ņemta no Dieva vārda, stingri un droši pamatojas tajā.
Jošs Mulders
# Iesūtīts: 2010.10.29 16:27:14
Kaads ir jautaajums?
Jošs Mulders
# Iesūtīts: 2010.10.29 16:27:25
Psihs!
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 16:36:30
Još Mulder Jautājums ir vienkāršs - kas ir luteriskā reformācija. Populārākās maldīgās atbildes (1.-3.) katrs var izvēlēties pēc savas vēstures nezināšanas pakāpes. Beigās (4.) - pareizā atbilde. Nu tam gadījumam, lai būtu ko teikt, ja svētdien kāds tomēr atminas to pajautāt.
indriķis (labs)
# Iesūtīts: 2010.10.29 17:06:13
Tiešām, Pēk , beidz blamēt luterāņus. Zases grāmatu cilvēki var izlasīt bez tavām anotācijām.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 17:17:14
indriķi (labs)
Tas, ka neviens šajā forumā lāgā nevēlējās atzīt tavu pāvestības taisnošanas mācību - "svētdarīšana ir neizslēdzams posms taisnošanā" - par maldu mācību, liecina, ka cilvēki grāmatas vai nu nelasa, vai neņem tās nopietni. Varbūt, ka galveno domu izcelšana palīdzēs. Ja ne ņemt nopietni, tad vismaz paturēt atmiņā.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 17:49:26
indriķi (labs)
Nu labi, ka tu beidzot atklāti atzīsti, ka Romas katoļu mācība par attaisnošanu nav maldi. Laiks tev kārtējo reizi mainīt baznīcu.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.29 18:55:49
Katoļu enciklopēdija (http://www.newadvent.org/cathen/12700b.htm) par Mārtiņu Luteru:

Lielās reliģiskās sacelšanās vadītājs 16. gs. Vācijā.
..
Viņa paša kļūdainie uzskati un daļas viņa sekotāju ietekme ļoti drīz noveda Luteru pie sacelšanās pret baznīcas autoritāti kā tādu un ggalu galā ieveda viņu atkrišanā un šķeltniecībā.
..
Viņa mācība par Bībeli kā vienīgo ticības likumu, noraidot visu baznīcas autoritāti, iedibināja subjektīvismu ticības lietās.

devonas reksis
# Iesūtīts: 2010.10.29 21:36:30
Palasīju to katoļu enciklopēdiju, vispār ļoti interesanti. Paldies ex-Pēkam par linku. Tur vēl ir pieminēts, ka Lutera taisnošanas doktorīna rada fundamentālu plaisu starp morāli un reliģiju, ticību un likumu.
Aivars
# Iesūtīts: 2010.10.29 21:39:14
devonas reksis
Kristus Žēlastības Evaņģēlijs tiešām ir skandāls un dzīvība vienlaikus
*Duksis
# Iesūtīts: 2010.10.29 21:45:35
"Lielās reliģiskās sacelšanās vadītājs 16. gs. Vācijā" laikam jau nu bija Tomass Mincers. ... . Vispār saka, ka luterisms radās pateicoties katoļu naudai, proti, Francija nebija ieinteresēta, lai tās ziemeļos rastos spēcīga un stipra valsts, kas perspektīvā varētu nopietni apdraudēt Francijas drošību. Kardināls Rīšeljē vērpa intrigu pēc intrigas, kas varētu šķelt un plosīt vācu sabiedrību, to novājināt savstarpējos karos, Francijas intereses viņam prevalēja pār katolicisma interesēm.
Aivars
# Iesūtīts: 2010.10.29 22:26:54
*Duksis
Tā stāsta, ka dažiem pāvestiem bija interese spāņu karali pie vietas nolikt... ij ar muhamedāņiem, ij ar sprančiem līgumus slēdza... ij Dievam netraucēja Baznīcu reformēt
Aivars Lapšāns
# Iesūtīts: 2010.10.30 02:45:05
Konfesionāls luterānis

,,, Reformācijas būtība drīzāk meklējama šīs atgriešanās [pie Rakstiem] veidā. ,,
Reizēm šajā forumā ,,uzpeld,, ļoti skaidra prāta vīri. Patiesības vīri. Taisnības vīri. ...
Paturpinot Tevis rakstīto, manu iekopējumu, gribu papaust , ka evaņģēliju nav iespējams ierāmēt, jo evaņģēlijs pieder Jēzum un Svētais Gars ar tiem pašiem vārdiem uz katru runā pēc Sava ieskata, jo nevar paņemt to , kas nepienākas. Netaisns, nepatiess vīrs redz tikai Bībeles tekstu , bet Svētais Gars viņam neko never vaļā. Tad , nu sākas visādi teoloģiski izgudrojumi kā noformulēt savu nevaru par varu.
Ko tad Luters nodarīja pāvestam ? To Luters viņam nepateica, bet vēlāk pāvests , tomēr iedziļinādamies Lutera tēzēs aptvēra , ka viņš nav leģitīms un tad uzcēla mūrus visam , kas bija palicis pāri viņa pārvaldījumā.
Jebkāda paaukstināšanās , da jebkādā konfesijā, nes sev līdz sektantisku uzurpāciju. To saka evaņģēlijs. Skaties apkārt un redzi = viss notiek atkal, jo evaņģēlijs ziņo par laiku beigām = ,, vai es atradīšu mīlestību ...kad nākšu...,,, ? Ja nav mīlestības ...nav arī pareizas izpratnes par evaņģēliju.
Paldies .....ļoti iedvesmojoši klājieni. Lai Dievs Tevi svētī un mīl....
Aivars Lapšāns
# Iesūtīts: 2010.10.30 02:48:20
Konfesionāls luterānis

Tikai viens pārmetums gan = nu, kāpēc nevar ticīgs cilvēks rakstīt vārdu un uzvārdu?! Labi uzvārdi ir pienesums labiem darbiem....
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 09:01:13
Aivar Lapšān kāpēc nevar ticīgs cilvēks rakstīt vārdu un uzvārdu Lai Evaņģēlijam neticīgajiem, neizpratējiem vai klajiem ienaidniekiem nevajadzētu pārmēru pievērsties personai, kas to sludina.
Konfesionāls luterānis
# Iesūtīts: 2010.10.30 09:28:45
devonas reksi - Hermanis Zasse, Kas ir luterisms? 67.lpp.:

Tad [18.gs.] nāca laiks, kad līdz ar baznīcas mācības satura izpratni tika pazaudēta arī izpratne par Evaņģēlija mācības būtību; tad arī sāka veidoties maldīgie reformācijas izskaidrojumi, kurus aplūkojām iepriekš. Ar šo izskaidrojumu palīdzību modernais cilvēks pūlējās izprast reformācijas pasaulvēsturisko nozīmi, jo viņš visādā ziņā vairs nespēja aptvert, ka jautājums par skaidro Evaņģēlija mācību spējis tik ļoti saviļņot veselu laikmetu, kā tas notika 16. gs. Arī mūsdienu reliģiozais cilvēks vairs īsti nespēj to apjēgt, jo gājis cauri aplamai audzināšanai, kas noslēgusi viņam ceļu uz izpratni par to, kas ir Evaņģēlija mācība. Viņš uzaudzis pilnīgi sagrozītā, Bībeles un baznīcas vēsti neskarošā šķirošanā starp dzīvi un mācību, starp dzīvu reliģiju un baznīcas dogmu; šī šķirošana kopš piētisma laikiem un Šleiermahera „Runām par reliģiju” tiešā veidā valda pār ticīgajiem un noslēdz viņiem ceļu uz Evaņģēlija izpratni.
devonas reksis
# Labojis devonas reksis: 2010.10.30 10:24:36
Konfesionāls luterānis
Nu, pēc tās katoļu encenes šī "šķirošana starp dzīvi un mācību" jeb "labajiem darbiem un ticību" tieši ar Reformāciju aizsākās.
. 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . 8 . 9 . 10 ... 21 . 22 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 53 , pavisam kopa bijuši: 274