Pārdomātājs 
|
Iesūtīts:
2007.07.06 12:14:45
Šajā jautājumā dažādām konfesijām ir atšķirīgi viedokļi. Gribētu dzirdēt luterisko pamatojumu mazu bērnu kristībai. Bībelē rakstīts: "Kas TIC UN TOP KRISTĪTS, taps svēts..." "Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā."
Vai mūsu Baznīcas prakse nav lielā mērā balstīta no senajām Baznīcām pārmantotajā tradīcijā? Vai tiešām kristībai pašai par sevi ir mistisks, glābjošs spēks, neatkarīgi no cilvēka dzīves gaitas un uzskatiem? |
|
Andis Atvars [87.110.121.85] |
# Iesūtīts: 2007.07.09 00:39:32
Kristībā ikviens tiek Dieva adoptēts- kļūst par Debesu valstības mantiniekiem un tādēļ, uzskatu, ka liegties kristīt bērnus nozīmē tos apzagt... |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2007.07.09 09:19:04
Pārdomātājs, nu redzi... ja netic savai kristiibai, tad arii netiks izglaabts! Tas ir tas pats, kas neticeet Evanģēlijām, jo Kristībā mēs saņemam to pašu pestīšanu, ko mēs saņemam ar Vārdu un Altāra Sakramentu. Tā kā... ja Vārdu, Kristību vai Sakramentu noraida un uz to netic, tad tas nenieka nelīdz, ceļš ir uz elli!
Es jau tev teicu, bet tu jau neklausījies, ne jau kristības neesamība nolād, bet kristības noliegšana un nicīga attiexme pret to nolād! 1 Pētera 3:21 ir melns uz balta rakstīts " Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj ." Jautājums paliek vai tu tam tici!
Redzi tur ir salīdzinājums ar Noasa šķirstu. Vai Noasa Šķirsts glāba Noasu un viņa namu? Bet kas būtu, ja Noas vai viņa ģimenes locekļi neticētu Šķirsta glābjošajam spēkam un būtu uz savu galvu metušies ūdenī vai nemaz neieietu šajā Šķirstā? Tas taču viņus neglābtu. Taču ikviens kas bij šajā šķirstā tika glābts, neatkarīgi no tā cik pareizi, racionāli un teoloģiski korekti viņš spēja formulēt savu ticību un iemeslu, lai atrastos uz šā šķirsta. Ievēro, ka labvēlību Dieva acīs atrada vien Noa, bet izglābts tika "viss viņa nams", gan dēli, gan dēlu ģimenes.
Vai tas nelīdzinās tieši tam, ko saka Pēteris, Šķirsts bij Kristības pirmtēls, šodien Kristība ir tas glābšanas šķirsts, kurā tu un tavs nams var tikt paglābts... protams, nevar paglābt tos, kas pēc tam no šķirsta lec atpakaļ ūdenī... tamdēļ arī rakstīts "kas tic un top kristīts"! |
priest  |
# Labojis priest: 2007.07.09 09:37:19
atradu šādu materiālu, kas var noderēt:
"Kopš Jaunās Derības kristietības sākuma Vasarsvētkos [Ap.d.2:38-39] līdz mūsdienām vispārējā baznīca turpina kristīt bērnus.
Kristus divpadsmit apustuļi kristīja veselas saimes, gan jūdus, gan pagānus [1.Kor.1:16; Ap.d.11:14; 16:15; 16:33; 18:8], un šī tradīcija kopš tā laika turpinās katrā paaudzē.
Vēsturiski avoti liecina, ka ticīgie kristījuši savus bērnus. Pirmie kristieši izdzīvoja savu ticības dzīvi bez tradīcijas, kurai varētu sekot. Viņu ticību un dzīvi vadīja Kristus un apustuļu mācības. Bērnu kristīšana tradīcija bez īpašas pretošanās turpinājās ap 1000 gadu. Lai slavēts Dievs, ka Viņš licis evaņģēlija autoriem minēt tik skaidrus un nepārprotamus piemērus, kuros Jēzus apgalvo, ka bērniem ir vieta Dieva saimē.
PIRMSĀKUMI
Polikarps (69-155), apustuļa Jāņa māceklis, tika kristīts, būdams bērns. Tas viņam ļāva savas asinsliecības brīdī sacīt: “Astoņdesmit sešus gadus esmu kalpojis Kungam Kristum” [Mart. Polycarpi 9:3]. Justīns Martīrs (100-166) ap 150.gadu apgalvo: “Daudzi, gan vīrieši, gan sievietes, kas ir bijuši Kristus mācekļi kopš bērnības, ir neaptraipīti vēl savos sešdesmit un septiņdesmit gados” [Apaloģija 1:15]. Vēlākos laikos savā dialogā ar jūdu Trifonu, viņš apliecina, ka Kristība ir Jaunās Derības apgraizīšana. Irenejs (130-200) vēl pēc trīsdesmit pieciem gadiem, 185.g. pēc Kristus, raksta, ka Jēzus “nāca glābt visus – visus, es saku, kuri caur Viņu ir atdzimuši Dievam – bērnus, zēnus, jauniešus un vecus vīru” [Pret herēzēm, II, 22:4].
BAZNĪCU UN APOLOĢĒTU LIECĪBA
Līdzīgi izteikumi sastopami arī vēlāk, proti, Origens (185-254) un Kiprians (215-258) atspoguļo 254.gada Kartāgas koncila vienprātīgo attieksmi, kurā sešdesmit seši bīskapi vienojās, ka “mums nevajadzētu nevienu aizkavēt kristīties un saņemt Dieva žēlastību [..], īpaši bērnus [..], jaundzimušos.” Pirms šī koncila Origens rakstīja: “Jo arī tas bija baznīcas tradīcijā no apustuļiem – kristīt pat bērnus. Jo tie, kam dievišķie noslēpumi bija uzticēti, zināja, ka ikviens, kurš jāmazgā ar ūdeni un Garu, ir grēka samaitāts” [Piezīmes par Vēstuli romiešiem, V, 9]. Citur Origens raksta: “Bērni jākrista, lai tiem atlaistu grēkus” [Homīlija par Lūkas evaņģēliju 14]. Kiprians savā atbildē valsts bīskapam Fidam, kas viņam rakstīja par bērnu Kristību, izskaidro vēl uzskatāmāk: “Vai mums jāgaida līdz astotajai dienai, kā jūdi gaidīja apgraizīšanu? Nē, bērns jākrista pēc iespējas ātrāk, tikko tas dzimis” [Fidam 1:2].
Lai novērstu vietējo bīskapu, kuri, iespējams, nebija tik labi skoloti, pārpratumus, vai arī pamācītu tos bīskapus, kas tikko sākuši savu darbu, sešpadsmitais Kartāgas koncils 418.gadaā skaidri norāda: “Ja kāds saka, ka bērni nav kristāmi [..], tam jāpasludina anatēma.”
SV.AUGUSTĪNA VIEDOKLIS
Augustīns (354-430), rakstot par savu laiku, saka: “Mūsu mātes baznīcas tradīcija kristīt bērnus nav jāuzskata par nevajadzīgu, kā arī tā nav pretrunā ar apustuļu tradīciju” [De Genesi ad Literam, X:39].
Viņš raksta arī: “Ja gribi būt kristietis, netici, nesaki un nemāci, ka bērni, kas mirst pirms Kristības, var saņemt iedzimtā grēka atlaišanu” [III, De Anima]. Tāpat arī: “Tas, kurš apgalvo, ka zīdaiņi ir dzīvi Kristū, ja tie atstāj pasauli pirms piedalīšanās Viņa sakramentā (Kristībā), ir pretrunā ar apustulisko sludināšanu un nosoda visu baznīcu, kas steidz kristīt zīdaiņus, jo tā [baznīca] nešaubīgi tic, ka viņi nevar dzīvot Kristū” [27.vēstulē Hieronīmam].
Tolaik mācītājiem un diakoniem bīskapi deva sīkus bērnu kristību aprakstus. 517.gadā septiņi bīskapi satikās Geronā, Katelīnā, un noformulēja desmit kārtības noteikumus Spānijas baznīcai. Piektais no tiem skan tā: “[..] ja bērns ir slims [..], ja to grib kristīt tajā pašā dienā, kad tas dzimis [..],” tad tā arī jādara [Roberts Robinsons, Kristības vēsture, Londona: Tomass Knots, 1790.,269.lpp].
PRECEDENTS
Šāds modelis, kas tika lietots gan Austrumos, gan Rietumos, saglabājās kristietībā tumšo gadsimtu laikā un viduslaikos. Pārsvarā bērni tika kristīti pirmās dzīvības nedēļas laikā, taču slimības gadījumā kristīja jau dzimšanas dienā. Par to liecina kāds piemērs no 260.g. pēc Kristus Ziemeļāfrikā: “Arisus in pace natus ora sexta bixit supra scriptas VIIII” [Inscriptiones Latinae Christianae Veteres, II, 4429-A], kas norāda, ka bērns, kas nomiris deviņas stundas pēc dzimšanas, ir bijis kristīts. Šāda tradīcija kristīt pirmo dzīvības dienu laikā vai arī, ja nepieciešams, dzimšanas dienā saglabājās protestantu, Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo vidū līdz pat 19.gs. beigām.
KATAKOMBU PĀRSTEIDZOŠĀ LIECĪBA
Baznīctēvu, koncilu un apoloģētu darbu liecību par bērnu kristīšanu pirmajos kristietības gadsimtos apstiprina vērtīgā informācija no katakombām Vidējos Austrumos, Āfrikā un Dienvideiropā. Jūs varat aplūkot bērnu, kuri bijuši kristīti ap 200.gadu, epitāfijas, paturot prātā, ka pirms 200.gada kristietībā vēl epitāfiju nebija. Tiklīdz sākās kristīgo uzrakstu ēra, ir pieejamas arī liecības par bērnu kristībām.
Tobrīd parādās mazu bērnu kapakmeņu uzraksti un atribūti, kas ļauj domāt, ka tie ir bijuši kristīti bērni. Uz kāda kapakmeņa no 200.gada piektajā rindā mēs lasām latīņu valodā “Dieva kalps”, norādot, ka ticis kristīts vienu gadu, divus mēnešus un četras dienas vecs bērns.
Kapakmeņa metriskā uzrakstā fragments, kas piemin Kristību un šobrīd atrodams kādā Romas muzejā, ir no kāda agri miruša, ne vecāka par mēnesi, bērna kapa. To raksturo kā “dulcissime nate” [ILCV 1:1520], burtiski: “Vissvētāk mazgātais”.
Romā, Laternā muzejā, atrodams arī uzraksts grieķu valodā, kurš ietver informāciju par vecāku reliģisko stāvokli. Uz tā rakstīts: “Es, Zosima, ticīgais no ticīgajiem, šeit atdusos pēc 2 gadu, 1 mēneša, 25 dienu ilgas dzīves”.
No tā laika saglabājušies kapakmeņi arī bērniem, kas saņēmuši ārkārtas Kristību vecumā no vienpadsmit mēnešiem līdz divpadsmit gadiem. Tā kā patristikas darbi no trešā gadsimta un agrāk mums liek saprast, ka kristīgu vecāku bērni tikuši kristīti kā zīdaiņi, jāpieņem, ka šīs ārkārtas kristības attiecas uz nekristīgo bērniem. Paši uzraksti, cik var spriest, apstiprina šo versiju. Romiešu Prisillas katakombā atrodama atsauce uz privātām kristībām neatliekamā gadījumā, kas notikušas vienugadu un deviņus mēnešus vecajam Aproniānam, ļaujot viņam aiziet mūžībā kā ticīgajam. Pats fakts, ka uz kristībām mudinājusi viņa vecmāmiņa, visdrīzāk norāda, ka bērna tēvs Florencijs ir bijis neticīgais. Šo pieņēmumu apstiprina uzraksta pirmā rinda, kas izceļas ar savu pagānisko raksturu un nav atrodama citās kristiešu epitāfijās. Tādejādi, šis kapa uzraksts Aproniānam liecina, ka notikušas misijas kristības divdesmit vienu mēnesi vecam nekristiešu bērnam. Uzrakstā lasām:
“Veltīts aizgājējam. Florencijs izgatavoja šo uzrakstu savam cienīgajam dēlam Aproniānam, kas dzīvojis vienu gadu, deviņus mēnešus un piecas dienas. Tā kā viņa vecmāmiņa viņu ļoti mīlēja un zināja, ka nāve ir nenovēršama, viņa lūdza baznīcu, lai viņš varētu aiziet no šīs pasaules kā ticīgais.”
BĒRNU KRISTĪŠANAS VIENĪGAIS PRETINIEKS – HERĒTIĶIS
15 gadsimtu laikā no Kristus līdz pat protestantu reformācijai vienīgais patiesais pretinieks bērnu kristīšanai bija Tertuliāns (160-215), Katrāgas bīskaps no Āfrikas. Viņa virspusīgie iebildumi bija pret krustvecāku nepamatotu atbildību gadījumā, ja neticīgo bērni pievienotos baznīcai; tomēr patiesībā viņa opozīcija bija daudz nopietnāka. Viņš uzskatīja, ka grēcīgums sākas “dvēseles pubertātes” laikā, tas ir, ‘ap četrpadsmito dzīves gadu”, un ka “tas izdzen cilvēku no nevainības paradīzes” [De Anima 38:2]. Tas izslēdz iedzimtā grēka mācību.
Šis viedoklis līdz ar citiem neortodoksiem uzskatiem 207.gadā noveda Tertuliānu pie pāriešanas montanismā. (Montānisms noliedz pilnīgu cilvēka dabas samaitātību un grēcīgumu, tāpat kā citas svarīgas kristietības doktrīnas.)
Izņemot Tertulīana herētisko uzskatu, kas liecināja par viņa atšķelšanos no pamatkristietības, 15 gadsimtu laikā parādījās vēl viens iebildums pret bērnu kristīšanu, kas pastāvēja neilgu laiku 4.gs.vidū, kad ticīgie bijās grēku, kurš izdarīts pēc kristīšanas. Šis maldīgais uzskats, kas pat pieaugušajiem atļāva kristīties tikai pirms nāves, tādējādi patiesībā nenoliedza bērnu kristību kā tādu. Interesanti, ka tas iedrošināja kristīt bērnus, ja to nāve šķita neizbēgama, tāpat pieaugušos, ja viņiem bija jāmirst.
RODAS ANABAPTISMS: SĀKAS DEDZĪGA PRETOŠANĀS BĒRNU KRISTĪŠANAI
Līdz 16.gs.20.gadiem kristietība nebija piedzīvojusi īpašu pretošanos bērnu kristīšanai. Tā parādījās tādu radikālu reformatoru kā Tomass Mincers ietekmē, kas apšaubīja gan reliģisko, gan cilvēcisko autoritāti. Viņi noliedza iedzimto grēku un cilvēku vainu, jo uzskatīja, ka grēcīgie darbi sākas tikai no “apzinīga vecuma”. Lai gan Raksti par pēdējo neliecina, ievērojams daudzums šveiciešu, vāciešu un dāņu pieslējās anabaptismam (burtiski “pārkristītāji”). Taču tas bija tik liels uzbrukums tādiem ortodoksajiem kristiešiem kā Romas katoļiem, luterāņiem un reformātiem, ka tie visi kā viens brīdināja no šāda uzskata un mudināja no tā atteikties. Atteikšanās no bērnu kristīšanas bija pārdroša vēršanās pret Kristus pavēli [Mt.28:18-20] katrā namā kristīt visus, neatkarīgi no vecuma.
JAUNA DZĪVE KRISTĪBĀ – APSOLĪJUMS VISIEM
Kurš gan atvēlētu šo Dieva žēlastības un žēlsirdības izpausmi tikai jauniešiem un pieaugušajiem? Ja Jānis Kristītājs bija Svētā Gara pilns jau no mātes miesām [Lk.1:15] un, ja Jēzus varēja sacīt: “Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem [grieķu oriģinālā “zīdaiņiem”], kas tic uz mani, tam būtu daudz labāk, ka [...] to noslīcinātu jūras dziļumos” [Mt.18:6], un ja apustulis Pēteris varēja Vasarsvētkos teikt: “Jo šis ir dot jums un jūsu bērniem” [Ap.d.2:39], tad kā vienkāršs mirstīgais var uzskatīt šo žēlastību par nederīgu vai arī liegt to turpināt nākamajās paaudzēs?
Ja Jaunās Derības filipiešu cietumsarga, Lidijas, Kornēlija, Krispa no Korintas un Stefana saimes varēja iekļauties ticības kopībā, skaidrs, ka šī liecība ir nemainīga un nodibināta uz mūžu mūžiem.
Raksti neapgalvo, ka Kristus pestīšanas dāvana ir domāta tikai pieaugušajiem, bet gan dāvā to visiem grēciniekiem, pat bērniem; tādēļ mēs kristām jaundzimušos! Kristietības vēsturē šāda tradīcija turpinās no paaudzes paaudzē. Apzinīgi ticīgie neatliek, bet tieši otrādi – steidz kristīt savus bērnus, lai tie saņemtu atjaunotnes dāvanu, pateicīgi uzklausot apustuļa solījumu visu vecumu cilvēkiem: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū” [Gal.3:27]."
|
Akebono |
# Labojis Akebono: 2007.07.09 09:57:37
priest , no kurienes šis materiāls? Paldies, man noderēja. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.09 10:16:05
Piebildīšu, ka mums ir paša Kunga pavēle: Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam."
---
Ja kāds atsakās kristīt savu bērnu, tad pret viņu liecina šī pavēle.
---
Mums ir vēl kāda Kristus pavēle: Un Viņš tiem sacīja: "Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.
----
Tādējādi, ja kāds nepasludina evanģēliju savam zīdainim, kas arī ir ietverta "visā radībā", pret tādu liecinās šie Kristus Vārdi.
Tas ir velns, kas jums liek jautāt "Kā Zīdainim var pasludināt evanģēliju, vai Kā zīdainis var ticēt vai Kā Dieva Vārds var radīt ticību zīdainim"... tad atildiet velnam, ka Dieva Vārds radīja pasauli un Dieva Vārds var arī beigtu 4 dienas jau smirdošu mironi piecelt, tamdēļ tas var radīt arī tīcību zīdainī un tamdēļ zīdaiņi ir jākristī un jāizrauj no jebkādas Velna varas.
|
Pārdomātājs |
# Iesūtīts: 2007.07.09 11:30:02
priest Paldies par vērtīgajiem avotiem! Lūdzu, paskaidro tuvāk, vai šis citāts un uz to balstītā steidzamā bērnu kristīšanas prakse nozīmē, ka cilvēka glābšana ir IZŠĶIROŠI atkarīga no citu cilvēku izdarītas darbības - kristīšanas - jeb no Jēzus nopelna? “Tas, kurš apgalvo, ka zīdaiņi ir dzīvi Kristū, ja tie atstāj pasauli pirms piedalīšanās Viņa sakramentā (Kristībā), ir pretrunā ar apustulisko sludināšanu un nosoda visu baznīcu, kas steidz kristīt zīdaiņus, jo tā [baznīca] nešaubīgi tic, ka viņi nevar dzīvot Kristū ” [27.vēstulē Hieronīmam].
Saskaņā ar nākamo citātu izklausās, ka meitenes un sievietes nav jākristī. `Irenejs (130-200) vēl pēc trīsdesmit pieciem gadiem, 185.g. pēc Kristus, raksta, ka Jēzus “nāca glābt visus – visus, es saku, kuri caur Viņu ir atdzimuši Dievam – bērnus, zēnus, jauniešus un vecus vīru” [Pret herēzēm, II, 22:4]."
Mulders "Dieva Vārds radīja pasauli un Dieva Vārds var arī beigtu 4 dienas jau smirdošu mironi piecelt, tamdēļ tas var radīt arī tīcību zīdainī un tamdēļ zīdaiņi ir jākristī un jāizrauj no jebkādas Velna varas." Ja Dieva vārds AUTOMĀTISKI radītu cilvēkā ticību, tad taču vajadzētu kristīt cilvēkus kaut vai slepeni, kaut vai ar varu?
|
Uldis  |
# Iesūtīts: 2007.07.09 11:40:37
Manuprāt, jautājumos par bērnu kristību der ieskatīties Dr. M. Lutera Lielajā katehismā sadaļā Bērnu kristība. Luters ticības un Sv. Kristības sakarā uzskata, ka mūsu ticība, nevis "rada kristību, bet saņem to". tieši šajā jautājumā ir tā milzīgā atšķirība starp luterāņiem (arī RKB) un baptistiem (arī pārējiem pārkristītājiem). Šī atšķirība ir tik liela, ka gandrīz neiespējami uzskatīt, ka luterāņi un baptisti pielūdz vienu un to pašu Dievu. Tikai tas, ka viņi tomēr ir kristīti trīsvienīgā Dieva vārdā, nomierina mani, ka viņi tomēr ir brāļi Kristū. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.09 11:53:45
Pārdomātājs , to "automātiski" piedomāji tu!
Man vairāk interesē piegājiens no otras puses, ja tavuprāt Kristība neko nedod bērnam, tad kristīt bērnu ir aizliedzams! Tad tieši tāpat var teikt par Evanģēlija sludināšanu, to nedrīxt ne pie kādiem apstākļiem, neskatoties, ka Kristus to pavēlēja, jo Dieva Vārds automātiski nerada ticību! Tad nafig sludināt vispār?
Kamdēļ tu vispār sludini Dieva Vārdu? Tad arī Dieva Vārdu mēs varam sludināt tikai tiem, kas jau tic. Bet kā tu ticēsi bez Dieva Vārda? Dieva Vārds rada ticību... bet Kristība nav nekas cits, kā tas pats Evanģēlijs, tas pats Dieva Vārds, tas pats Dzīvības Vārds, kas tevī rada ticību, to arī var radīt kristītajā!
---
Es gan nekādīgi nesaprotu, kamdēļ tu netici Kristus Vārdiem un neklausi Kristus Pavēlēm.
----
Kas tavuprāt ir Kristība, ko tā DOD cilvēkam? Vai vari uz to atbildēt?
|
Pārdomātājs |
# Iesūtīts: 2007.07.09 12:06:22
Mulders Paga, paga, nepieraksti man savā dedzībā to, ko neesmu ne teicis, ne domājis! "ja tavuprāt Kristība neko nedod bērnam," "kamdēļ tu netici Kristus Vārdiem un neklausi Kristus Pavēlēm". Es ticu un es klausu. Savā ziņā varbūt paļaujos uz sensenu Baznīcas autoritāti par bērnu kristību. (Kristus vārdos to es tik skaidri nesadzirdu - tieši par bērnu kristību.) Bet gribu līdz galam to saprast un pieņemt, nevis noliegt, ko tu man pieraksti.
Tad VAI un KĀ KRISTĪBA rada cilvēkā ticību un dod viņam glābšanu? Ja tam neseko vecāku audzināšana un mācīšana, tad visbiežāk šādi cilvēki tā arī nodzīvo kā nominālie kristieši vai pat ateisti. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.09 12:19:36
"Tad VAI un KĀ KRISTĪBA rada cilvēkā ticību un dod viņam glābšanu? "
----
NEZINU! Tāpat kā es nezinu kā Dieva Vārds rada ticību! Vienkārši rada... Un mani vecāki nav mani mācījuši kristietībā. Viņi gan mani kristīja, bet nekad ģimenē mani nav mācījuši. Vai es esmu nominālkristietis, varbūt... bet tāds dedzīgs tad, paldies Dievam. Noliegt, ka mans šodienas stāvoklis nav nekādā sakarā ar manu bērnības kristību, būs tikai spekulācija, jo Kristībā mēs saņemam visu mūsu ticības dzīvei, to pašu apsolījumu, ko tu saņem Evanģēlijā. Būtībā, tieši Kristība, ir tā klints pie kuras mēs varam atgriezties, kad krītam... jo Kristībā Dievs personīgi man - Mulderam - dāvāja grēku piedošanu. Toreiz es pat to nesapratu un nezināju, bet man nav jāsaprot kā darbojas zāles, pietiek, ka mani vecāki to zināja un uzticēdamies Svētajam Garam, sniedza man šo dziedināšanu, kad pats es vēl nebiju spējīgs pēc tām nedz lūgt nedz prasīt.
Kas notiktos, ja Vecāki bērnus ārstētu tikai tad, kad pats bērns būtu gana gudrs, lai saprastu savu slimību... Kas būtu, ja ārsti tikai noņemtu mums sāpes, bet nedziedinātu pašu slimību kāmēr mēs paši nebūdami experti medicīnā, nepieprasītu zāles un paši sev neizrakstītu recepti.
Pats Dievs Kristū pavēlēja - dodiet šīs zāles visiem!
Protams, tie kas to negrib, kas to noraida un kuri no tām atsakās, tiem nav ar varu jādod... jo nav jēga dot zāles tam, kas netic, ka tās ārstē vai domā ka tā ir inde... viņi to tāpat izsspļaus!
|
Pārdomātājs |
# Iesūtīts: 2007.07.09 12:43:21
Mulders Pazīstu cilvēkus, kas nebūdami kristīti ir sajutuši Dieva aicinājumu un kļuvuši ticīgi un likušies kristīties. Un zinu vēl daudz vairāk cilvēkus kas būdami kristīti savu mūžu nodzīvo un pat aiziet mūžībā Dievam neticot. Tad kur parādās kristības izšķirošā nozīme cilvēka glābšanai? |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.09 12:53:17
Pārdomātājs, tamdēļ, ka ticība nāk caur Dieva Vārdu! Es pazīstu arī daudzus, kas ir dzirdējuši Dieva Vārdu un tomēr tam netic. Tā kā pēc tavas loģikas arī sludināt nav jēga, jo redz ir cilvēki kas noraida sludināto Dieva Vārdu.
Dievs ir iestādījis Žēlastības līdzekļus, kuri visi ir iedarbīgi jo visi sniedz Dieva Vārdu, kas ir spēcīgs un darbojas. Kristība ir viens no šiem līdzekļiem. Tas ka tu zini cilvēkus, kas to noraida nepadara Kristību par neiedarbīgu. Tāpat arī Dieva Vārdu daudzi neticīgie noraida, lai arī ir to dzirdējuši. Tu nezkamdēļ prasi no Kristības vairāk nekā no sludinātā Dieva Vārda... Bet tie ir viens un tas pats darbs viena un tā pati pestīšana sniegta dažādos veidos, kā Dievs iestādījis. Kā viens tā otrs veids var tikt noraidīts un atmests, un tu redzēsi kristītus neticīgos un nekristītus ticīgos, tāpat kā tu redzēsi kristītus ticīgos un nekristītus neticīgos!
Tāpat kā sludinātam Vārdam ir jātic, tāpat arī Kristībā dotais apsolījums ir jāpieņem ticībā! Ja tu noraidi vai aizliedz kristību, tad tas ir tas pats kas noraidīt vai aizliegt sludināšanu! Tie ir divi dažādi kanāli caur kuriem mēs saņemam Kristus pestīšanu un kas mums dod ticību!
Starp citu, kā tu zini kādā stāvoklī cilvēki aiziet mūžībā?
Bet daudz drošāk ir mirt, kad tev ir kristība, nekā kad tev tās nav. Daudz vieglāk ir ticēt Evanģēlijam, kas tev ir pasludināts personīgi, nekā tam, kuru esi dzirdējis vispārīgu!
----
Tad kur parādās kristības izšķirošā nozīme cilvēka glābšanai?
---
Kur parādījās šķirsta glābjošā nozīmē Noasa plūdu laikā?
Kur parādās ūdens glābjošā nozīme netīrumu mazgāšanā? Kur parādās Svētā Gara dāvanas saņemšanas nozīmē pestīšanā?
Kristībā tu saņem grēku piedošanu un Svētā Gara dāvanu... ja tas tavuprāt nav nozīmīgs pestīšanā, tad kas ir? |
Pārdomātājs |
# Iesūtīts: 2007.07.09 13:47:57
Mulders "ticība nāk caur Dieva Vārdu" Jā, 100%! "Kristībā tu saņem grēku piedošanu"- kā zīdainis, kas vēl nav spējīgs apjēgt grēku var saņemt grēku piedošanu? Kā ar cilvēkiem kas pat nezin vai viņi ir kristīti? Tad jau tomēr viņiem ir gandrīz vai automātiska glābšana jo kāds viņus tai šķirstā ir ienesis?
"Starp citu, kā tu zini kādā stāvoklī cilvēki aiziet mūžībā?" es protams lidz galam nezinu kādā stāvoklī cilvēks aiziet mūžībā un tāpec tā ir mana cerība par maniem draugiem. Es runāju par tik cik mēs varam no šiem cilvēkiem viņu pēdējos dzīves brīžos uzzināt un saprast. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.09 14:07:06
Pārdomātājs,
----
kā zīdainis, kas vēl nav spējīgs apjēgt grēku var saņemt grēku piedošanu?
----
Kā zīdainis, kas vēl nav spējīgs apjēgt antibiotiku darbību var saņemt penicilīnu? Vai Kristība ir cilvēka vai Dieva darbs? Vai tad Dieva darbs ir atkarīgs no tavas ticības? Kad Dievs radīja pasauli, ar to pašu Vārdu, kas tevi glābj kristībā, tur vispār nebij klāt neviena, kas varētu to apjēgt. Es nekādi nesaprotu kāds sakars tavā kontekstā ir apjēgšanai ar ticību! Tās ir divas dažādas lietas! Saprast, tas ir prāta darbības rezultāts. Ticēt, tas ir kas cits... kā 7ā maņa. Man pilnīgi nav jāsaprot kas notiek vakcīnā, lai es ticētu, ka tā darbojas un lai tā darbotos arī tad, kad es tai ne pārāk ticu!
----
Kā ar cilvēkiem kas pat nezin vai viņi ir kristīti? Kā ar komā gulošajiem, kas pat nesaprot, ka viņus ārstē. Kā ar beigtu Lācaru, kad Kristus viņam pavēlēja celties no miroņiem? Kāda bij Lācara loma šajā augšāmcelšanā?
----
Tad jau tomēr viņiem ir gandrīz vai automātiska glābšana jo kāds viņus tai šķirstā ir ienesis?
----
BINGO! Tamdēļ mēs arī ienesam savus bērnus šajā šķirstā. Viņiem, piedzimt kristīgā ģimenē, ir privilēģija. Tāpat kā Izraēlā peidzimt izraēla vidū bij privilēģija, jo tāds bērns automātiski tika pieskaitīts Dieva Tautai caur apgraizīšanas rituālu! Šodien kristīgie vecāki var un viņiem pat vairāk - ir pavēlēts - savus bērnus ienest šajā pašā šķirstā! Mani patiesi apbēdina baptistu mācība, kuri liek bērnam kūļāties ūdenī līdz viņi paši iemācās peldēt un izpeld uz šķirstu, vecāki tikai no šķirsta borta viņiem izkliedz pamācības, jeb liek turēties pie "glābšanas riņķa" bet ne tikai neglābj savus bērnus, bet AIZLIEDZ un tā māca it kā tā būtu Dieva griba, šiem bērniem nākt šķirstā! Manās acīs tas ir "Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu."
----
Es runāju par tik cik mēs varam no šiem cilvēkiem viņu pēdējos dzīves brīžos uzzināt un saprast.
----
Nu un cik tu vari uzzināt un saprast par to, kas notiek uz robežas?
|
Balss  |
# Labojis Balss: 2007.07.09 14:24:20
Lai dzīvotu mūžīgi, Ctulhu happy and forever! Nevis cepinātos pašpārmetumos un kautos ar daudz stiprākiem ļaunajiem tādā apvidū tālu prom no visa Labā... ko citiem vārdiem sauc par elli... P.S. Vai esi kristīts? Lūdzu, atbildi! |
Balss |
# Labojis Balss: 2007.07.09 15:09:58
Ctulhu Vai tu reiz neteici, ka tava vecmāmiņa bija ticīga? Mulders: ne jau kristības neesamība nolād, bet kristības noliegšana un nicīga attiexme pret to nolād! Tad zini, ka, ja nu kas... kristīties var arī pieaudzis... |
Mirga  |
# Iesūtīts: 2007.07.15 21:09:16
Viņš raksta arī: “Ja gribi būt kristietis, netici, nesaki un nemāci, ka bērni, kas mirst pirms Kristības, var saņemt iedzimtā grēka atlaišanu” [III, De Anima]. Tāpat arī: “Tas, kurš apgalvo, ka zīdaiņi ir dzīvi Kristū, ja tie atstāj pasauli pirms piedalīšanās Viņa sakramentā (Kristībā), ir pretrunā ar apustulisko sludināšanu un nosoda visu baznīcu, kas steidz kristīt zīdaiņus, jo tā [baznīca] nešaubīgi tic, ka viņi nevar dzīvot Kristū” [27.vēstulē Hieronīmam].
Kā mūsu baznīcā šodien vērtē šo Sv. Augustīna viedokli?
|
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.18 16:02:00
Tik tiešām, vai tad no cilvēku darbības vai nedarbības ir atkarīga cilvēka glābšana?
Pieņemsim situāciju, kad māte vientuļā vietā, tālā mežā, dzemdē bērnu un dzemdībās mirst. Un arī bērns viens pats ir lemts neizbēgamai nāvei. Vai tad tiešām tikai tāpēc, ka tuvumā nav bijis neviens cits cilvēks, kas būtu varējis šo bērnu nokristīt, viņš aiziet mūžīgā pazušanā?... |
Balss |
# Iesūtīts: 2007.07.21 20:48:07
Gadījās baznīcā redzēt situāciju, kas apm. 2 gadus vecs bērniņš visādi centās izvairīties no kristības. Kāda nozīme šādai kristībai, ja tā ir izdarīta drīzāk pret bērna gribu? Par viņa ticību te nu gan varētu diskutēt - vai un kāda tā bija, Mulder ... |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.07.23 10:51:56
Balss, man reiz naacaas noveerot pirmklasnieku, kas raudaaja, spaardiijaas un skreeja pie mammas un negribeeja seedeet skolaa. Kāda nozīme ir šāda bērna izglītībai, ja tā ir drīzāk pret bērna gribu?
Kas vēl vairāk, reiz redzēju bērnu, kas brēc unspārdās pie daktera, kad tas mēģināja tikai ļoti nesāpīgu poti uztaisīt. Kāda nozīme ir šāda bērna veselībai, ja tā ir veikta pret viņa gribu!
Ar kādām tiesībām VISPĀR tu jelkādu lēmumu atļaujies pieņemt bērna vietā?
Redzi, manis pēc visa pasaule mani var nolādēt par pēdējo mērgli, bet es darīšu visu, lai mans bērns iemantotu mūžīgo dzīvošanu. Un kā iesākums būs bērna kristības, kurās Dievs viņam dāvā grēku piedošanu un Svēto Garu.
Ja bērns izaudzis liels nez kādu iemeslu dēļ (un tā būs liela nelaime) izdomās šo Dieva apsolījumu noraidīt un tam neticēt, tad tā ir cita runa, bet līdz brīdim, kāmēr mans bērns spēs apzināti Dievu noraidīt, viņš tiks vests pie Kristus, jo viņa paša ģimene ir Kristū!
Manuprāt tas ir ārkārtīgi cietsirdīgi mazu, neaizsargātu zīdainīti izlikt ārpus Dieva Tempļa, kas mēs esam, arā salā, grēka litū, kur Sātans staigā un meklē kur kādu aprīt, un nelaist bērniņu šajā Dieva celtajā templī līdz viņš pats izmisis, satriekts, saplosīts un izbiedēts nāk un meklē siltumu!
Iedomājies to skatu... nu iedomājies... Peld Noasa šķirsts, apkārt plosās un bango jūra, lietus, zibens, pērkons... un uz šā Noasa Šķirsta ir paglābusies Dieva Tauta... un ko daži no viņiem dara... viņi jaunpiedzimušos bērnus pa taisno sviež šajā bangojošajā jūrā, jo nav pārliecināti vai bērniņi grib palikt šajā šķirstā. Bet ikkatru kas izmisis stiepjās pēc šī vienīgā glābēja šķirsta visā jūrā, tiem vēl atprasa visu hatehismu no galvas un pārbauda vai viņš pareizi apliecina ticību, pasarg Dievs, ja šīs pieaugušais ir mazliet garīgi atpalicis un nespēj jēdzīgi atbildēt, tāds ar kāju tiek atgrūsts atpakaļ jūrā... lai grimst!
Protams, atrodas *****i, kas paši izauguši lieli metās no Noasa šķirsta ūdenī, jo uzskata, ka Šķirsts peld nepareizā virzienā, bet viņi jau nu zin, kur sauzeme ir! |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
