Merlins 
|
Iesūtīts:
2008.10.26 19:33:54
Polemika Ziemeļkalifornijas latviešu izdevumā "Zelta vārtu vēstis", par tēmu, kas tikusi pārrunāta arī šeit. Varbūt būs interesanti palasīt. |
|
Merlins |
# Iesūtīts: 2008.10.26 19:37:40
Garīga pieticība vai materiālisma veidots racionālisms?
(Biruta Magone, Sanfrancisko, 8. septembrī.)
Bija interesanti lasīt ZK (Ziemeļkalifornijas) Zelta Vārtu Vēstis jūlija/augusta izdevumu, bet viens raksts piesaistīja sevišķu uzmanību. LELB ZIŅAS pielikumā, 9.lpp. var lasīt „redaktora sleja“ – autors Juris Pūliņš.
„Pāvests tur rokās vienkāršu, droši vien sudraba zizli, kuŗa galā ir pelēks krucifikss. Mūsu Pestītājs pie krusta – ģērbts tikai sviedrautā – ne zelta brokātā, ne kādiem dārgakmeņiem rotātā. Kas par pretstatu! Un tad atmiņā aust nesenā bilde LELB izdevumā „Svētdienas Rīts“ ar gandrīz tikpat koši dekorētiem LELB bīskapiem. Un ja arī ne zeltā, LELBāL purpura krāsā rotātais tērpst arī nav smādējams.
Kontrasts ir nepārspējams: Jēzus sviedrautā un Viņa Baznīcas vadītāji zeltā un purpurā. Kad baznīcā tas viss pārmainījies? Neesmu redzējis ne Jēzu, ne Viņa mācekļus, ne kādu no Svētajiem, ne māti Terēzu, ne Mārtiņu Luteru, ne arī agrākos latviešu luterāņu bīskapus rādītus tik karaliskā tērpā. Varbūt to vajadzēja viduslaikos, lai pāvesti un bīskapi līdzinātos karaļiem un tā iespadotu vienkāršo tautu. Bet vai šodien? Vai Baznīcā, kas saka kalpojam Dievam un cilvēkiem? Vai Rietumu kultūrā, kur tagad gandrīz vai visi laicīgie valdnieki valkā „normālas“ drēbes?
Līdzīgi ir ar LELB centieniem atveidot liturģiju pēc 16.g.s. modeļa, kam piekrīt arī daļa LELBĀL garīdznieku. Vai tas vairs uzrunā mūsu laika cilvēkus? Īpaši jaunatni? Tādēļ arī šis jautājums: „Vai cilvēki aiziet no Baznīcas, vai Baznīca attālinās no cilvēkiem?“
Sniedzu šeit gandrīz pilnu citātu, jo kā kristietei, to lsasīt bija šokējoši – vai tiešām tik liela neizpratne par kristīgo baznīcu un tās vēsturi varētu būt iespējama „Redaktora slejā“?
Autora pārmetums baznīcas kalpiem – katoļu priesterībai vai Luteriskās baznīcas mācītājiem par 2 tūkstošgadu baznīcas vēstures tradīcijās pieņemto ornātu un liturģisko krāsu valkāšanu, to pielīdzinot gandrīz vai bezdievībai vai Kristus krusta nāves noliegšanai, varētu likties pat komisks, ja tas nebūtu publicēts kristīgā izdevumā. Nevēlos komentēt šo „Redaktora sleju“ vulgārā veidā, bet tomēr – vai autors, salīdzinot pāvesta ornātu un LELB bīskapu liturģisko tērpu ar Jēzu sviedrautā pie krusta, varbūt iztēlojas, ka pāvestam un arī bīskapam vajadzētu nostāties baznīcas vai tautas priekšā, tērptam gurnu autā kā Indijas varonim Gandi, kuŗš valkāja dhoti – gurnu autu, jeb gurnu apsēju? Ja arī slavējama ir Gandi askētiskā pieticība, tomēr jāņem vērā Indijas klimatiskie apstākļi, tāpat arī kultūrvēsture.
J.Pūliņš ir šokēts par Jēzus sviedrauta kontrastu un Kristus baznīcas vadītāju tērpiem zeltā un purpurā. Šeit jāatgādina, ka Kristus sviedrautā bijis savas nāves brīdī, kam sekoja Augšāmcelšanās. Kristus nāve nebija Kristus beigas, bet Viņa sākums un mūsu visu – kristiešu iesākums. Mēs godinām Kristus nāvi, bet ar liturģiskām krāsām. Sviedrautiem šeit vairs nav lomas. Vai autors ir aizmirsis par kristīgās baznīcas liturģiskām krāsām un to simbolisko nozīmi, par ko būtu vērts meditēt?* Vai liturģiskās krāsas baznīcas kalpu tērpos tika cienītas, lai „iespaidotu vienkāršo tautu“? Jā, tā enerģiski rakstīja marksisti un citi dažāda kalibra ateisti. Taču visas šīs krāsas atspoguļo mūsu lūgšanu Baznīcas liturģiskajā gadā, Jēzum Kristum esot tā centrā, un katram posmam ar savu simbolisko un mistisko nozīmi. Izpratne par šo krāsu nozīmi meditācijā var ievest tikai dziļāk Kristus dievišķajā noslēpumā nevis attālinot no Kristus, bet tuvinot, no dabiskā uz pārdabisko, no redzamā uz neredzamo.
Protams, blakus liturģiskajiem tērpiem – dalmatikai, albai, kapai un čimērei, tiek valkāti kasuki un pavisam atturīgi melni akadēmiskie apģērbi, bet visam ir sava vieta un laiks. Iespējams, ka Juris Pūliņš izsaka slēptu sajūsmu tieši par šiem akadēmiskajiem tērpiem, kādā attēlots Mārtiņš Luters Lūkasa Kranacha portretā, jo, protamas, šis protestantu baznīcas tēvs nesēdēja, pozējot portretam liturģiskajā apģērbā, kas piemērots dievkalpojumiem (bet būtu to varējis darīt, pēc mākslinieka lūguma un ieceres). Nav šaubu, ka Sv.Pēteris savā laikā valkāja to apģērbu, kā jau dažkārt Galilejas jūras/ezera zvejnieks, taču Sv.Pēteris tolaik arī bija tikai zvejnieks, viens starp simtiem viņam līdzīgu. Un arī viņam, sekojot Kristus pēdās, tas bija tikai iesākums. Viņš nezināja to, kur tiks nolikts Svētā Pētera sēdeklis, bet mēs to zinām.
Ja tam Kungam, mūsu Dievam, pieder viss pasaules zelts un sudrabs, kāpēc mēs, esot Dieva bērni, nevaram izrotāt to, kas mums šķiet zelta un sudraba, ametista un rubīnu cienīgs? Vai ar skaistumu un dārgām šīs zemes dāvanām, kas pieder Dievam, būtu vairāk cienīgi rotāties pasaules karaļi, karalienes un valdnieki, nevis mūsu Baznīca un Kristus kalpi, godinot Kristu? Protams, te var atkal sākt iebildumus par kalpošanu, nabadzību, atturību un garīgiem dārgumiem, - bet viens otru neizslēdz, ja paliek harmonija un izpratne. Māte Terēze izvēlējas baltu, ar zilu krāsu rotātu ietērpu, piemērotu Indijas klimatam un savai kalpošanas misijai. Taču tas nenozīmē, ka viņai būtu nepieņemami skūpstīt zeltā veidotu Kristus krucifiksu ar rotājumiem rubīnā. Šeit nāk prātā Evaņģēlija stāsts, kur Marija Magdalēna nopirkusi dārgas, smaržīgas eļļas alabastra traukā, lai svaidītu ar tām Kristus kājas. To redzējuši, mācekļi kurn par tādu izšķērdību: labāk būtu bijis šo izdoto naudu izdalīt nabagiem un trūkumcietējiem. Var iztēloties Kristus maigo smaidu, uz to atbildot, ka nabagi ar jums būs vienmēr, bet Viņš, Dieva dēls, tikai īsu mirkli. Marija ar šīm dārgajām eļļām ir tikai parādījusi savu mīlestību un godināšanu. Šāda veida neizpratne vai liekulīga pazemība, kuŗai trūkst dziļākas garīgas mīlestības, ir bieži sastopama, un lasot šo Eveņģēlija īso stāstu, var saprast, cik dziļas izpratnes pilna bija un ir Kristus sirds.
J.Pūliņš izska arī šaubu pilnu jautājumu: „Vai baznīcā, kas saka kalpojam Dievam un cilvēkiem?“ Gribas jautāt J.Pūliņam – vai Baznīca tikai saka? Vai tā nekalpo? Vai viņam ir iemesls par to šaubīties Baznīcas kalpu liturģisko apģērbu dēļ, it kā tie nekad netiktu novilkti, mācītājiem apmeklējot slimos un vecos, braucot simtiem jūdžu, klausoties bēdās un nedienās, dodot padomu un mierinot, tāpat tajās ikdienas rūpēs, kas saistītas ar draudzēm? Bet, slavējot Kristu kopā ar draudzī, dalot Eucharistiju no zelta kausa, tad gribas teikt – jā, tas ir patiesi un taisnīgi, ka mēs redzam baltu, sarkanu, zaļu, purpuru un zeltu – mūsu Debesu Ķēniņa krāsas.
Tad nāk tas jautājums, ko autors uzdod, vai tādi Baznīcas tēvu tērpi var uzrunāt jaunatni? Šeit nu gan man ir droša pārliecība, ka tas ir Kristus, kas uzrunā jaunatni, aizvedot un ievedot tos baznīcā, nevis tērps. Ja Baznīca būtu sekojusi katra gadsimta jauniešu modei, tad gan mūsu vidū valdītu liels apjukums, kuram nevar paredzēt galu. Ja „Redakcijas slejas“ autora ierosinājums ir, ka cilvēki aiziet no Baznīcas tās vēsturiskās liecības dēļ, tāds iemesls būtu pārārk sekls, lai tam varētu noticēt. Kaut gan, protams, šodien, kur kristīgai baznīcai ir tik daudz atzarojumu, katrs var sev izvēlēties savām garīgām un aistētiskām prasībām piemērotu vietu, lai nebūtu jānostājas pret vērtībām, kas izturējušas gadu tūkstošu ilgu pārbaudi. Tomēr šķiet, ka visi autora minētie iebildumi ir bāzēti tieši uz redzamo un satveramo, nevis neredzamo un garīgo. Tas ir materiālisms, kas pats sevi neapjauš, un racionālisms, kurš vēlas sasniegt ar roku taustāmus panākumus. Man prātā nāk pāvesta Benedikta XVI teiktais, ka mums, kristiešiem vajag ilgoties pēc kvalitātes nevis kvantitātes. Var piepildīt celtnes ar rokmūziku un lielu ļaužu daudzumu, var mācītājs uzkāpt uz skatuves tērpies džīnās, un var to visu nosaukt par baznīcu, bet vai tur ir Kristus klātbūtne, tas arī var palikt tikai kā jautājums. Kristus un mūžība, un tas īsais laiciņš, kas mums šeit tiek dāvināts.
* Balts – gaisma, bezvainība, šķīstība, prieks, uzvara, dievišķā slava. Sarkans – ciešanas, uguns, Dieva mīlestība, mocekļu asinis. Zaļš – Svētais Gars, mūžīgā dzīvība, cerība. Purpurs – grēku nožēla, pazemība, skumjas. Melns – sēras, nožēla. Roze – prieks. Zelts - prieks
|
incognito  |
# Labojis incognito: 2008.10.26 23:17:29
Jāatzīst, man arī kādreiz sanāk smiekls, redzot baznīckungus kā tādu papagaiļu bariņu rotājušos ar dažādu krāsu tērpiem, apkārušos ar zelta krustiem, zižļiem, dažādu formu un krāsu cepurēm un nez ko vēl.
Bet, ja tādā veidā viņi godina To Kungu - kāpēc ne? Kā parasti, daudz kas ir atkarīgs no motivācijas. |
Trianguls [213.226.141.7] |
# Iesūtīts: 2008.10.26 23:57:38
Pilnīgi piekrītu J.Pūliņa viedoklim šajā cietētajā materiālā. Merlina pretargumenti ir azartiski, toties gaužām trūcīgi pamatojami JD. Par pamatu šai ideoloģijai tiek ņemts Augšāmceltā Kristus stāvoklis ir tikai mūsu nākotnes stāvoklis. Iespējams, ļoti tuvas nākotnes. Bet kam jāiet bojā, tas vispirms paaugstinās un te nu šos pāvus neviens neatturēs. Arī Luteru te varētu citēt, bet lai nu paliek šoreizīti. Teologi zinās, par ko te filozofs vēlētos atgādināt Lutera u.c. teologu darbos. |
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.10.27 00:05:49
Trianguls [213.226.141.7]
1. Raksta autore: (Biruta Magone, Sanfrancisko, 8. septembrī.)
2. Bet kam jāiet bojā, tas vispirms paaugstinās un te nu šos pāvus neviens neatturēs. - taisnība - paaugstinās tas, kurš apsaukājas, nevis argumentē... |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2008.10.27 09:51:44
Merlins, raksts un tavs koments parāda šo rungu ar tiem diviem galiem!
1) Tu runā pareizi un es būtībā piekrītu gan taviem pamatojumiem gan tavām iebildēm
BET
2) Ja jau LELB redaktora slejā var parādīties raksts no kāda cilvēka, kas acīmredzot nav 1o dienu ar pīpi uz jumta... es nezinu vai autors ir mācītājs vai kāds darbonis, piedodiet... tātad tas nozīmē, ka ir šāds viedoklis baznīcā...
#2 nozīmē, ka tie, kas izprot tevi, Merlin, un #1 argumentāciju kaut ko nav paskaidrojuši, kaut ko nav iemācījuši, jeb varbūt tiešām ir grēkojuši tādējādi parādot, ka skaisti svārki ir tikai apsegs grēkam...
Jeb Citiem vārdiem tā vietā lai Augstbaznīcnieki skaidrotu Parastbaznīcniekiem šo liturģijas valodu, kura, manuprāt, arī ir ļoti daiļrunīga un skaidra, ja to prot lasīt, tā vietā vieni ar otriem regulāri kasās un atrod šajā savstarpējajā neizpratnē iemeslus kašķiem un ecēšām!
Tad varbūt vajadzētu atbildes rakstu kristīgā sliekas lēnprātībā, kas paskaidro šo viedokli bez uzbrukumiem... JO manuprāt tiešām autors nav kaut ko sapratis... ne ka viņš būtu ļaunprātīgs!
Protams ir vēl viens "spārns" baznīcā, bet no Raksta nevar pateikt, vai raksta autors ir to pārstāvis... Tas ir Baznīcu iejūgt pasaulīgajā PR mašinērijā, kas nodarbojas nevis ar cilvēku glābšanu, bet ar auditorijas palielināšanu, lai palielinātu tur apmeklētību, apgrozījumu bla bla bla... tādējādi... "pareizais message" būtu labi!
JO... arī pareizi PR paņēmieni, smuki vārdi, jaunatnei patīkamas runas, progresīvi sprediķi ARĪ var būt tieši tāda pati krāšņā ārišķība, rezultātā tie, kas pārmet krāšņus tērpus iekāpj precīzi tajā pašā substancē ko pārmet citiem! |
Kundali  |
# Iesūtīts: 2008.10.27 10:23:04
Es piektdienas pēcpusdienā laikā redzēju pie "Rīdzenes" pareizticīgo "galvu" un man bailes palika no tik dusmīga un cienījama izskata vīrieša kopā ar veselu popu baru, resnu un arī dusmīgu. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.10.27 11:11:56
Mulders
Domāju, ka noticis neliels tehnisks pārpratums - tas izdevums ir (Ziemeļkalifornijas) Zelta Vārtu Vēstis jūlija/augusta izdevumu, bet viens raksts piesaistīja sevišķu uzmanību. LELB ZIŅAS pielikumā, 9.lpp. var lasīt „redaktora sleja“ – autors Juris Pūliņš.
Un LELB ZIŅAS tajā ir šī izdevuma redaktora Jura Pūliņa (no LELBāL) satādītās ziņas par notikumiem LELB. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.10.27 14:09:07
vilks, pietam tas izskaidrojums ir tak plakans kā pankūka...
Izskaidrot to... viena sprediķa garums, vienas bībeles stundas garums... viens labi noformulēts raksts avīzē... Kas nu kuram labāk šķiet!
Vai tiešām to nevar!
Bet vispirms jau šī izglītošana jāizveic pašu mācītāju vidū!
Protams... moš es pārāk optimistisks, jo varbūt tās iebildes ir krietni dziļākas...
Jo ja aceramies LTA, tad tur ir koncepcija - nedziedāt tādas dziesmas, lai nedomā, ka mēs esam vienā laktā ar pretiniekiem! Bet tur šķiet runa iet par vajāšanu laikiem!
|
Merlins |
# Iesūtīts: 2008.10.27 19:40:37
Balss, Tev taisnība, polemika rakstā ir starp diviem trimdas latviešiem J.Pūliņu un B.Magoni. Es tikai iekopēju rakstu, kas likās interesants.
incognito Nu par to jau B.Magone raksta, ka cilvēks, kas nezin un nesaprot, reaģē ar smieklu vai citu miesīgu izpausmi. Viens mans radinieks, izdzirdot radio klasisko mūziku arī vienmēr nosprauslājas - atkal tā simfonija! - un griež uz LR-2. Tu baznīcas tūkstošgadīgu tradīciju nosauc par papagaiļu baru. Labi, Tu izpaudi savu attieksmi, bet arī devi liecību par sevi, ka diez vai ir vērts par Tevi par šo tēmu tālāk runāt. R.Feldmanis tādu attieksmi sauca par ganuzēna bravūru.
Trianguls, 1) Kā J.Pūliņa argumenti ir pamatojami JD? 2)Dieva valstība ir tverama arī prolēptiski, proti, ka ar Kristus iemiesošanos tā laikam pa priekšu ir atnākusi pie mums un ir klātesoša jau tagad. Mēs jau tagad varam "priekšizgaršot" Jēra Kāzu mielastu sakramentos - un arī liturģijā ar visu krāšņumu kā piedien Kristum sagatavotajai līgavai. 3) Ja jau pieminēji Luteru, tad nocitē gan, citādi paliek neskaidrs, ko īsti tu domāji. 4) Ar ko pāvs ir sliktāks par kraukli? Abi Dieva radības vien ir.
Mulders Ir jau diezgan daudz runāts un rakstīts. Bet taisnība, ka jāturpina vēl. Baznīcā lietas vispār prasa daudz laika.
|
incognito |
# Iesūtīts: 2008.10.27 20:38:07
Merlins
Saskaroties ar košām baznīcas tradīcijām, grezniem tērpiem un milzīgām katedrālēm, es vienmēr cenšos atcerēties, kā tas viss aizsākās. Galdnieks Jēzus, bariņš vienkāršu zvejnieku un nodokļu savācējs Matejs. Svarīgākās mācības notika vai nu klajā laukā kā Kalna sprediķis, vai vienkāršās istabās kā Vakarēdiens.
Lielās celtnes, greznie tērpi un zelta krusti ir vēlāku laiku uzslāņojums, piemineklis cilvēka paša svarīguma sajūtai, sava ego lološana. |
Mārtiņš  |
# Labojis Mārtiņš: 2008.10.28 00:06:19
Es sākotnējo izskaidrojumu ieguvu no burtiski teikumu gariem paskaidrojumiem, ko mācītājs iekļāva sprediķī, lielajā lūgšanā vai citā momentā.
Piem., "kā mūsu ciešanu laika krāsa", "jūs pamanījāt, ka sākot ar šo svētdienu baznīcā ienākusi nākamā liturģiskā krāsa, kas nozīmē, ka sācies Adventa laiks"u.tml.
Šķiet, ja cilvēks aiz nezināšanas reaģē ar smieklu vai tml., tad izskaidrošana diez vai ir galvenais, kas viņam pietrūkst  |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.10.28 07:46:56
Marka 16:15 Un Viņš tiem sacīja: "Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai.
Labā vēsts ir kā lieliska dāvana, kas mums jāpiegādā saņēmējiem.
Kā to iesaiņot, kā pasniegt?
Var to ietīt drāniņā, var avīžpapīrā, var to iesaiņot greznā kastē ar krāsainām lentēm un mirdzošiem rotājumiem, piegādāt to ar livrejās tērptiem sulaiņiem.
Svarīgi, lai dāvana tiktu piegādāta, lai saņēmējs to izsaiņotu un pieņemtu. Kāds var uzskatīt parastā papīrā iesaiņotu dāvanu par mazvērtīgu. Vai arī - šo iesaiņojumu uzskatīt par dāvanas necienīgu un aizvainojošu.
Citu var nobiedēt greznais mirdzums un sulaiņu neparastās kustības un žesti, kurpretī kāds cits domās, ka tā ir pienācīga, lieliskajai dāvanai atbilstoša pasniegšanas maniere.
Galvenais taču ir - VAI dāvana saniedz saņēmēju.
Vienkāršam cilvēkam, kurš nobītos no ķēniņa sulaiņu greznuma, varbūt ticamāks un izsaiņojamāks ir pelēkā papīra iesaiņojums.
Izsmalcinātam cilvēkam no galma liksies, ka ķēniņa dāvanai pienācīgs pasniegšanas veids ir zelts un fanfaras.
Būtiskākais tātad ir - vai iesaiņojums palīdz vai nepalīdz cilvēkam saņemt viņam pasniegto Dieva dāvanu. Kā ir dažādi cilvēki, tāpat var būt nepieciešami dažādi iesaiņojumi. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.10.28 09:21:54
Balss, bet te jau ir vēl cita nianse. Liturģija ir vēl viena valoda kā tiek sludināts Dieva Vārds... vienkārši nezinot Valodu tiešām var šķist smieklīgi tādi mazi melni ķeburiņi uz balta papīra... un nezkamdēļ tie jocīgie no tiem ķeburiņiem sēc extāzē! |
Merlins |
# Iesūtīts: 2008.10.28 10:53:13
incognito, man liktos riskanti apgalvot, ka, piemēram, Bazīlijs, Jānis Hrizostoms vai Gregors Lielais, veidojot baznīcai krāšņās, sarežģītās liturģijas, ir tikai lolojuši savu ego, bet katedrāļu celtnieki būvēja pieminekļus sava svarīguma apziņai. Izlikties saprotam cita cilvēka rīcības motīvus, neveicot attiecīgus pētījumus, vispār ir nedrošs pasākums. Cik esmu dzirdējis, gan liturģiju gan baznīcu arhitektūras, mūzikas un mākslas mērķis ir paust attieksmi pret Dievu un Viņa valstību. Piemēram, gotiskā arhitektūra uzsver garo, šauro ceļu uz debesīm, krāšņais baroks un bizantijas arhitektūra - Dieva valstības klātbūtni šeit un tagad, pat līdz eņģeļa ģipša kājai, kas karājas laukā no griestu gleznojuma, lielākam klātbūtnes efektam. Man šķiet, ka centrā tomēr ir Kristus un Valstība, lai gan piekrītu, ka konkrētajiem tērpu valkātājiem varētu būt arī kārdinājums ar tiem izcelt savu personu. Tieši tāpat kā talāra un sudraba krusta valkātājam.
Bet incognito teiktais arī ierosina tēmu - vai apustuļu laika un agrīnā baznīca ir etalons visam? Vai baznīcai vajadzētu tiekties atpakaļ pie ceļojošiem sludinātājiem pakalnos vai vienkāršās augšistabās? Vai tas, ko baznīca/cilvēki izveidojuši gadu simtos, lasot Rakstus, Dievu lūdzot un dzīvojot savu ikdienas kristietību, ved prom no kāda sākotnējā ideāla? |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.10.28 11:16:24
Merlins, bet kad pastudē arī to pašu VD un JD tad var redzēt, ka šis "ceļojošais sludinātājs" pat toreiz ir tikai tā teikt... pirmās sēklas sēšanai!
Kad šis darbs ir darīts, tad sludināšana notiek vietējā Misijas centrā... kas sākotnēji bij parasti nami, un tas ir tikai loģiski, ka ar laiku veidojas specializēti Misijas Centri - Baznīcas ar tam speciāli nodalītām ēkām, kuras PAŠAS ar savu arhitektūru un ārējo paskatu jau kaut ko liecina un stāsta un sludina!
Viens ir "No iesākuma pasludinātais Vārds" pavisam kas cits ir šī vārda pasniegšanas forma... un liturģija! |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.10.28 20:44:35
Mulders
Jā, piekrītu par Baznīcas formu kā vienu liecības veidu. Ir gadījies būt padomju laikā celtās Krievijas pilsētās. Kopiespaids ir tik neaprakstāmi bezcerīgs... it kā jau ir tur kādi ķinīši, krogi, kāds kultūras nams, bet... pietrūkst kaut kā ļoti būtiska, centra, pilsētas sirds... kas ir baznīca ar savu torni vai kupolu, kurš par kaut ko stāsta pat bez vārdiem.
Man bija ļoti žēl cilvēku, kam jādzīvo šādās pilsētās. Protams, arī tādās Dieva aicina un atrod savus cilvēkus, kas sanāk, pulcējas, tic, lūdz un modina citus. |
lēnprātīgais  |
# Iesūtīts: 2008.10.31 01:14:51
Trianguls [213.226.141.7] Arī Luteru te varētu citēt, bet lai nu paliek šoreizīti. Teologi zinās, par ko te filozofs vēlētos atgādināt Lutera u.c. teologu darbos.
Ļoti gribētos kādu Lutera citātu lasīt! Pasaki, lūdzu, ko tad viņš saka, lai arī tie, kas nav teologi, kļūtu gudrāki! |
:: Pievienot komentāru
|
