Cilvēku, kas ir vēlējušies aplaimot cilvēci, nav īpaši trūcis. Jēzus tos vēlējās aplaimot caur savu nāvi. Cits to ir vēlējies izdarīt ar savu dzīvi. Zemāk šajā sakarā tiek citēts Diogens. Tas pats, kas uz Maķedonijas Aleksandra jautājumu, ko viņš visvarāk vēloties, atbildējis, lai Aleksandrs viņam nestāvot saulei priekšā. Tas pats par kuru Maķedonijas Aleksandrs teica, ka gadījumā, ja viņš nebūtu tas, kas viņš ir, viņš vēlētos dzīvot kā Diogens. ... "Es uzskatu par svarīgu nest labumu visai cilvēku dzimtai vairāk nekā visi citi cilvēki, ne tikai ar to, kas man pieder, bet arī ar savu paša personību. Kurš ienaidnieks gan sāks karot pret tik pieticīgu un trūcīgu cilvēku kā es? Pret kādu valdnieku vai tautu gan sāktu karot ļaudis, kuri samierinās ar apmetni un tarbu? Tādu ļaužu dvēsele ir bez grēka, tāla no godkāres un pārmērīgām kaislībām un tai pat laikā patiesa un naidīga pret jebkādiem meliem. Ja tevi tas nepārliecina, turpini nodoties baudām un smejies par mani kā vājprātīgo." /Diogens - Platonam/ Iespējams, ka galvenajā, ka nevis nāve un augšāmcelšanās, bet gan ikdienas dzīve ir tā, kas ko svarīgu pierāda, Diogenam ir taisnība.