Teofans 
|
Iesūtīts:
2008.02.18 13:33:03
Pēdējie notikumi kārtējo reizi liek aizdomāties, kā tas nākas, ka ticīgie novirzās no patiesā kursa, it īpaši, ja tas notiek ar mācītājiem. Kas ir galvenais iemesls? Vai sākotnēji ticība nav bijusi "pa īstam", vai tālākajā virzībā pietrūcis pazemības ļauties gudrai un pieredzējušai garīgai vadībai (un vai tādu viegli atrast?) un ar savu "visgudrību" un pašpietiekamību iebraukts auzās, vai pietrūcis garīgas disciplinētības un personīgās ticības dzīves kopšanas?... |
|
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.02.21 15:45:40
a_masiks
Neredzu lielu atspaidu mācītāja darbā no šādām ciemos braukšanām. Tas bez šaubām ir patīkami un relaksējoši... bet nekas vairāk.
Nu man vienreiz čista pa latviski jāsaka tev, ka tu tik tiešām nezini, ko tu runā. Bars, arodbiedrība nav garīgā patvēruma, personīgu attiecību, totālas savstarpējas uzticibas vieta.
vilks
Kamēr mūsu Baznīcā būs mācītāju un darbinieku trūkums, kamēr draudzes nebūs spējīgas atslogot un atbalstīt savus mācītājus, tikmēr izdegšanas sindroms nebeigsies. Protams, mācītājus ir jāmāca gādāt par savu garīgo veselību, pazīt tuvojošamies izdegšanas simptomus un meklāt palīdzību - šī regulārā savstarpējā tikšanās bija viens no ieteikumiem pret šo kaiti.
Saulespuķe
Vai tevis minētais u.c. šādi gadījumi ir zināmi prāvestam? Jeb tikai tuvākajiem cilvēkiem draudzē un apkārtnē? Reaģēt ir iespējams tikai uz to, kas ir zināms.
|
Saulespuķe  |
# Iesūtīts: 2008.02.21 15:54:57
Balss
Jā, konkrētais mācītājs vairākkārt ticies ar virsganu, kur savu rīcību pamatoja ar to, ka galvenais ir mīlestība, bet laulībā tā no viņa puses ir beigusies, taču nu uzplaukusi citur - apmēram tā, jo šo domu viņš atkārtoja arī sievai. Sieva ļoti pārdzīvoja šo viņa rīcību un tiešām viņu mīlēja līdz pēdējam- viņas pašas vārdi. Ar krāpto sievu gan neviens nerunāja  , kaut viņa kā iesaistītā puse būtu to vēlējusies. Tagad viņš jau vairākus gadus dzīvo ar savu mīļāko, kas tuvāk esošiem cilvēkiem nav nekāds noslēpums, bet precējies tā arī nav, ja vien kas nav mainījies pēdējā laikā. Un tas netraucē amatus ieņemt iestādē, kas cilvēkiem par Dievu māca. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.21 16:04:25
Saulespuķe
Kurš, izņemot tuvākos cilvēkus, zin par šādu viņa dzīves veidu? Ja mācītājs izšķiras, tad viņš var palikt viens, cik saprotu. Ja neviens nezina, kāds ir viņa dzīves veids turpmāk, tad taču arī nav iespējams reaģēt, vai ne? |
Saulespuķe |
# Iesūtīts: 2008.02.21 18:10:53
Balss
Kurš zina?- piemēram, visa viņa darbavieta, to skaitā kolēģi, LELB mācītāji! |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.21 21:40:12
a_masiks
Vai tad tu nelasīji, ko aprakstīju?
Sadraudzība divu cilvēku vai pāru starpā ar kopīgu mērķi - būt par plecu, brāli un atbalstu viens otram, par draugu, kam var uzticēt savas bažas, kļūdas, nezināšanu, neskaidrības, kas viens otru var stiprināt un balstīt... Taču tā dod iespēju arī savstarpējai grēksūdzei un garīgai attīrīšanai.
Vai esi izlasījis grāmatu?... |
Kristofers  |
# Iesūtīts: 2008.02.21 22:37:25
Valters Korālis ir bijis mans draugs kopš LU TF pirmā kursa, kopā studējām vienā kursā, arī pēc tam esam daudz runājušies.
Tāpēc man liekas briesmīgs pats šīs tēmas pieteikums - atkrišana, un Valters kā tipisks piemērs. Pazīstu Valteru kā pārliecinātu kristieti, un tādu liecību par viņu varētu nodot visi viņa kursa biedri.
Runāju ar Valteru pēc viņa atstādināšanas. Nav viņš zaudējis ticību Dievam, kādu sviestu jūs te runājat. Fakts, ka viņš ir kritis galējā Baznīcas vadības nežēlastībā nebūtu jātraktē kā Valtera atkrišana no Dieva žēlastības.
Valters stāvēja kā Raiņa priede ar savu pārliecību un mugurkaulu, un tāpēc viņu nolauza. Kas iztapīgi un glumi klanās kā smilga, tam problēmu nav nekādu, kaut viņa grēki būtu vēl smagāki par Valtera grēkiem.
Valters ir kritis, bet vienmēr atgriezies un cēlies. Bet citi amatbrāļi atļaujas gadiem neatgriezušies dzīvot grēkā, tas ir zināms gan amatbrāļiem, gan vadībai (skat. piem. Saulespuķes liecību). |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.21 23:52:11
Kristofers
Tu, brāl, laikam akls un kurls uz vienu aci un ausi. Tas, ko grēcinieks, kas negrib atgriezties, stāsta par sevi, lai nomazgātos balts, ir tavuprāt, ņemams par baltu patiesību? Varbūt painformējies arī citur? Jeb tev - nav svarīgi fakti, ka tik sliktāk tiem, ko es nevaru ciest? (Man personīgi pret VK nekas nav, jo viņu pat nepazīstu, taču liecības ir pabaigas....) |
Semoška [81.198.190.2] |
# Iesūtīts: 2008.02.22 19:51:47
I.Ziedonim ir dzejolis par mīlestību, liktenīgo sievieti un saules puķes sēklām - jauks. Tā ir klasika! Es mīlu sauli un puķes un nedaudz humora, citādi par vienu otru komentāru gribas raudāt!  |
Saulespuķe |
# Labojis Saulespuķe: 2008.02.23 14:54:32
Par atkrišanu.
Regulāri un ilgstoši grēki ir ārēji ļaunie darbi.
Varbūt tos provocē labo ticības darbu iztrūkums ?
Ticībā nav vakuuma, vieta tukša nepaliek. Varbūt ir stipri par maz runāt, domāt un meditēt par ticību, tā nav tikai intelektuāla dvēseles un gara padarīšana, arī miesai nepieciešama aktīva līdzdaļa. Ja miesu nenodarbina ar atturību, lūgšanu, žēlastības un citiem labajiem darbiem (kas prasa piepūli), tad tā pieprasa to, ar ko nodarboties tai ir dabiski kopš grēkā krišanas - skat. mācību par galvenajām grēcīgajām kaislēm un to atvasinājumiem.
Protams, lasot svēto dzīvesstāstus, visādi piemēri rodami - pat lieliem ticības milžiem uzbruka viņu dzīvesveidam visneatbilstošākās kaisles, taču vidusmēra ticīgais, kas tomēr nav radis sevu garu un miesu pārāk (vai vispār) disciplinēt, ir vēl tai viszemākajā līmenī un visbiežāk ne tikai nezina, ko iesākt ar kārdinājumu, bet to pat neatpazīst.
Ja neviens nav pat burtus mācījis, kā var gribēt, lai cilvēks lasītu? |
Ingars  |
# Iesūtīts: 2008.07.04 08:41:27
Ctulhu
Redz kristietībā ir tomēr arī viena loģiska likumsakarība tāpat kā dabā - nebarosies, nomirsi. Nebarosi savu garu ar Dieva vārdu un sakramentiem, tad ticība mirst |
:: Pievienot komentāru
|
