Teofans 
|
Iesūtīts:
2008.02.18 13:33:03
Pēdējie notikumi kārtējo reizi liek aizdomāties, kā tas nākas, ka ticīgie novirzās no patiesā kursa, it īpaši, ja tas notiek ar mācītājiem. Kas ir galvenais iemesls? Vai sākotnēji ticība nav bijusi "pa īstam", vai tālākajā virzībā pietrūcis pazemības ļauties gudrai un pieredzējušai garīgai vadībai (un vai tādu viegli atrast?) un ar savu "visgudrību" un pašpietiekamību iebraukts auzās, vai pietrūcis garīgas disciplinētības un personīgās ticības dzīves kopšanas?... |
|
Balss  |
# Labojis Balss: 2008.02.18 13:43:41
Mācītāji, kā zināms, ir visapdraudētāka kristiešu daļa, vissvarīgākais velna mērķis.
Tāpēc vai nu bikts, vai vienkārši cieša kopība, regulāra tikšanās ar kādu citu mācītāju (vēlams kopā ar sievām, jo arī viņām vajadzīgs atbalsts un izrunāšanās), kur pilnīgā atklātībā un drošībā var pārrunāt visu, kas nospiež, vai vienkārši pabūt kopā sadraudzībā. Šāds ieteikums nāk no mūsu draugu Baznīcas pieredzes. |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2008.02.18 14:15:42
Teofans, atkarīgs no paša rūdījuma... domājams, ka gan jau ir cilvji, kas var vienatnē ar Dieva Vārdu daudzus gadus pavadīt... Taču ne apr velti Dievs iestādījis draudzi... jo kopīgu zaru kūlīti nevar salauzt! |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.18 14:20:21
Teofans
Šī sadraudzība ir papildus balsts visam tam, ko tu minēji iepriekš.
Mācītāji, vientuļie vilki, kas iztur, tie iztur. Kam paslīd kāja bez brāļa palīdzības, tas aiziet pa pieskari. Neviens jau, protams, nevarēja Korāli spiest iet uz grēksūdzi. Lai gan tad viņš varbūt vēl būtu atgriezies. (Viņš, manuprāt,melo, ka ir gājis uz grēksūdzi.) Jeb, ja ir, tad tajā nav bijis patiess. |
vilks  |
# Iesūtīts: 2008.02.18 14:22:08
Teofans
droši vien, ka visi minētie iemesli kopā un katram individuālās devās.
+vēl man šķiet, ka traucējošs varētu būt zinams rūgtums pret neizprotamu garīgo vadītāju rīcību un lēmumiem. Man ir radies iespaids, ka mums ir izveidota ārēja episkopāla struktūra bez garīgās hierarhijas. Tipa, demokrātija ir minimāla un visu nosaka (nu jau) bīskapi, bet mācītāji nereti tiek atstāti vieni paši tā, it kā mums vēl joprojām būtu demokrātiska sinodāla struktūra. Nevar cilvēkam uzlikt lielu atbildību (mācītājs viens pats atbildīgs par draudzi un visu notiekošo), nedodot pietiekoši daudz tiesību pieņemt lēmumus (viena vai dažu mācītāju iespējas ko ietekmēt pielīdzināmas nullei) un nesniedzot pietiekošu atbalstu (kā Baznīcas prioritāte definētā mācītāju garīgā aprūpe jau 3. vai kuro gadu reāli pastāv atsevišķās akcijās un lielos plānos.. bet plāni nekādu atbalstu cilvēkam nesniedz). Es saprotu, ka šīs ir pārejas laika grūtības un ka pēc gadiem 10 struktūra varētu būt sakārtota, bet nu pašlaik pieņemu, ka māčitājiem un draudžu locekļiem pastiprināti jārūpējas citam par citu, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs. |
Mulders |
# Iesūtīts: 2008.02.18 14:26:13
... vismaz nav jāsludina katakombās  |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.18 14:32:26
vilks
Tāpēc jau Teofans šo jautājumu rosina. Domāju, ka tu velti apvaino Baznīcu, ka tā nerūpējas par mācītājiem. Kādas līdz šim ir bijušas iespējas? Vai tu nezini, cik noslogoti ir prāvesti, kas vienlaikus paši ir mācītāji? Cik mums ir pieredzējuši mācītāji, kas būtu spējīgi garīgi aprūpēt citus mācītājus?
Saki, kādai, tavuprāt, būtu jābūt šai garīgajai aprūpei?
Ir izveidota un darbojas Mācītāju garīgās aprūpes komisija. Ka tu par tās darbu neko nezini, tikai nozīmē, ka neesi mācītājs un ka tu neesi saņēmis šo aprūpi. Notiek rekolekcijas gan lajiem, gan mācītājiem. Notiek mācītāju apmeklējumi (ne oficiālās vizitācijas). Vai tas nav nekas? |
Zaurs  |
# Labojis Zaurs: 2008.02.18 14:38:10
Katakombās, lai cik paradoksāli tas arī būtu, atkrist ir daudz gŗūtāk nekā plurālisma laikmetā.
Un arī pie bikts regulāri ejot, atkrist var, un ne pa jokam.
Bet zauram nez kāpēc pēdējos gados arvien vairāk šķiet, ka atkrišana nenotiek vienas dienas, pat ne nedēļas laikā - uz to cilvēks vai nu iet sistemātiski pats vai tiek dažādos veidos piespiests piemēri - ja nav adekvātās garīgās barības, pietiekami daudz pieskatīšanas (cilvēkam - jebkuŗam, really, draudzes darbiniekam, ne mācītājam vien, nepieciešams atjaunot spēkus, smelt no avotiem, ne tikai dot un ziedoties kāda neredzama mērķa labā) cilvēks sāk meklēt iespēju atjaunoties jebkur un saēdas garīgos atkritumus, saindējas un izbeidzas; vai ja viņš/a saņem aicinājumu kaut ko draudzē darīt, kas būtu citādāks nekā ierastā kārtība, bet viņu pat neuzklausa, kur nu lai vēl atbalstītu. Un tā varētu turpināt diezgan ilgi.
Zaurs piekrīt Vilkam par formālu hierarhiju bez garīgās struktūras. |
vilks |
# Labojis vilks: 2008.02.18 14:44:50
Balss
ok. Ja mācītāju aprūpes komisija ir veiksmīgi uzsākusi darbu, tad ļoti atvainojos visiem ,kas tajā strādā. Bet es neapvainoju Baznīcu, es konstatēju faktu, ka pašreizējā situācijā (vai vismaz tādā, kāda bija pirms gada) lietas ir tā, kā viņas ir. Es jau neteicu, ka nav nekas, bet ka daudz kas pastāv lielos plānos - vismaz arī arhibīskaps savā intervijā par šo komisiju vairāk minēja plānus nekā reālo darbu. Atļauj indīgi pavaicāt - viņš taču nevarētu būt dezinformēts?
Tik, cik es par aprūpi esmu mācījusies, man liek domāt, ka tās ļoti labās lietas, kas tiek darītas, vienkārši ir drusku par maz. Un es to nesaku tāpēc, ka gribētu kādu vainot. Visu cieņu prāvestiem un visiem citiem, kuri dara ļoti vērtīgu darbu. Bet es gribētu norādīt, ka draudžu locekļiem nevajag iegrimt tādā laimīgā transā, ka viss jau notiek un ir labi, un ka tas, kas notika ar Valteru, nevar notikt ar viņu mācītāju. Mēs neviens neesam pasargāti ne no velna uzbrukumiem, ne izdegšanas, ne kļūdām. Un tāpēc šī garīgā cīņa mums jāizcīna nepārtraukti, un attieksme - Valters pats pie visa vainīgs ar savu ļaunprātīgo un samaitāto rīcību - ne pie kā laba mūs nevar novest un ne uz ko labu mūs nevar pamudināt.
Atvainojos, ja manis sacītajā tomēr ir dzirdams kāds rūgtums. Drusku cenšos to izravēt, jo zinu, ka tas arī nenes labus augļus, tieši otrādi. Tomēr par izdegšanu varu runāt no dziļi personiskas pieredzes, un, jādomā, vēl gadus 2-3 ar tās sekām man nāksies saskarties ļoti tieši. Un savā draudzē esmu vērojusi ne vienu vien piemēru. |
Balss |
# Labojis Mods-1: 2008.02.18 14:55:40
Zaurs
VAI TU ESI GATAVS BŪT PAR GARĪGO TĒVU?
Balss, nekliedz. Tāpat dzirdams. Mod.
vilks
Šī komisija reāli sāka darboties nesen - tie, kas tajā ir, paši ir mācītāji. Tātad tā ir papildus noslodze pie viņu tiešajiem pienākumiem. Pie kam, viņi visi ir ģimenes tēvi ar maziem bērniem...
Nekādus kalnus viņi īsā laikā nevar gāzt.
Tad vēlreiz - ko TU iesaki? KĀ aprūpēt? Viena lieta gan (kas attiecas arī arī uz Korāļa gadījumu) - draudzei jāņem nopietni, ka ir jāaizlūdz pastāvīgi un regulāri par savu mācītāju. Pat ja ārēji nekāda vajadzība nav redzama: kad būs redzama, tad infekcija var būt jau krietni ielaista. |
Kundali  |
# Iesūtīts: 2008.02.18 14:56:27
Citāts: "Mācītāji, kā zināms, ir visapdraudētāka kristiešu daļa, vissvarīgākais velna mērķis.
Tāpēc vai nu bikts, vai vienkārši cieša kopība, regulāra tikšanās ar kādu citu mācītāju (vēlams kopā ar sievām, jo arī viņām vajadzīgs atbalsts un izrunāšanās), kur pilnīgā atklātībā un drošībā var pārrunāt visu, kas nospiež, vai vienkārši pabūt kopā sadraudzībā. Šāds ieteikums nāk no mūsu draugu Baznīcas pieredzes."
Viens pievilts draudzes loceklis ir tikai 1 gb. Bet pievilts mācītājs = pazudusi visa draudze (uz ko arī sātans jeb kolektīvai ļaunuma princips strādā) Tur arī kalkulē ekomisko efektivitāti un pašizmaksu konkrēto mērķu sasniegšanai  |
vilks |
# Labojis vilks: 2008.02.18 15:12:58
Balss
es personīgi iesaku draudzes locekļiem aktīvāk aizlūgt par saviem mācītājiem, jo pašlaik situācija ir tāda, kāda tā ir - Tu jau arī saki, ka nekādus kalnus komisija uzreiz nenogāžis. Un garīgajās un dvēseles lietās jau nekas nenotiek vienā mirklī, izņemot varbūt vienīgi atgriešanos pie Dieva reizēm.
(Nu, nevarētu teikt, ka vajadzība Valtera gadījumā nebūtu bijusi redzama - ja jau tiek apgalvots, ka gadiem visi visu ir zinājuši, tad sen jau vajadzēja ķertie pie lietas. Es gan neko nezināju(izņemot viņa atšķirīgos uzskatus īpašumu apsaimniekošanā), bet, diemžēl, tieši par Valteru arī aizlūdzu reti )
ko darīt Baznīcas vadībai? Nezinu,vai tas no manis neizskatīsies kā iedomība. Bet ja nu Tu jautā - piedomāt pie tā, kā aktīvi un praktiski izveidot garīgo struktūru. Tas ir grūti, un prasa lielu laiku. Bet (1)prāvestam vai bīskapam (viņi to varbūt var kaut kā sadalīt), manuprāt, vismaz reizi mēnesī vai divos vajadzētu atrast laiku draudzīgai sarunai ar katru mācītāju un patstāvīgi kalpojošo evaņģēlistu (tas varētu parādīt arī mācītājiem labu piemēru, kā aprūpēt savus draudzes locekļus - dažās draudzēs tas notiek lieliski, bet dažās atkal vēl ne). (2) vairāk uzticēties citiem, neordinētiem, speciālistiem un viņos ieklausīties, kaut vai no Diakonijas centra, kur ir labi profesionāļi tieši garīgos un dvēseles jautājumos. (3) lasīt un publicēt literatūru, kur par šiem jautājumiem rakstīts, - man konkrēti sāp par to, ka viens labs materiāls draudzēm un mācītājiem netika publicēts pirms vairākiem gadiem, bet par to es konkrēti uzrakstīšu tiem, kas varbūt šodien varētu domāt savādāk.
un jā, ja drīkstu ko piebilst par Zauru - cik esmu viņu novērojusi viņa draudzē, tad cilvēki tiek gan pieskatīti.. es priecātos, ja arī manā draudzē būtu kāds, kas tā rūpētos par citiem. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.18 15:50:54
vilks
ja jau tiek apgalvots, ka gadiem visi visu ir zinājuši, tad sen jau vajadzēja ķertie pie lietas.
Nezinu, kas to apgalvo, ka par Valteru visi visu ir zinājuši. Cik lasām, viņš ir vairākkārt sarunājies ar arhibīskapu, solījis laboties, bet nekā. Domāju, ka tas ir primāri katras draudzes uzdevums - aizlūgt par savu mācītāju.
Tavi labie ierosinājumi jau pa daļai notiek. Tomēr tavs priekšstats par bīskapu laika iedalījumu liekas ļoti rožains - viņi ir bezgala aizņemti Baznīcas kopējo uzdevumu un komisiju darbā, tāpēc reizi vienā vai divos mēnešos tikties ar katru kalpojošo - tas ir sapnis vasaras naktī...
Arī Tavi priekšlikumi ir tikai plāna uzmetuma maza daļiņa... Publicēt var un vajag, bet kā tu piedabūsi pie lasīšanas tos, kam to visvairāk vajag?...
Zauru personīgi nepazīstu, bet es te jautāju par viņa gatavību būt par savu brāļu mācītāju aprūpētāju!!! |
Zaurs |
# Iesūtīts: 2008.02.18 16:16:25
Balss
Zaurs patreizējā struktūrā redz divas interesantas lietas.
1. Paaudžu maiņa. No Pēckaŗa paaudzes, kas savu mūžu vadījusi zināmā mērā `katakombās`, slepenībā un pienākuma apziņā (paradigma [`svarīgs nav cilvēks, svarīgs ir pienākums` ; `the show must go on`; ka tik baznīcu neslēdz`]) uz paaudzi, kas formējusies pārmaiņu laikā (paradigma: [`svarīgs ir cilvēks, ne pienākums`; `kam lai tic?`; `baznīca ir tikai viens veids, kā pavadīt brīvo laiku`]) un varbūt pat paaudzi, kas augusi jaunās brivvalsts laikā (cik man ar viņiem nākas saskarties, nekādas paradigmas nespēju formulēt, izņemot visu aptveŗošu sevis-centrā-likšanu un uz sajūtām balstītu dzīves uztveri)
2. Balstīšanos uz pēckaŗa laika struktūru draudzes darba strukturēšanai. Resp. a) attiecības draudzē tiek strukturētas vertikāli (draudzes dalībnieks – mācītājs), vienlaikus neveicinot b) horizontālas attiecības (draudzes dalībnieks – draudzes dalībnieks) vai c) piramidālas attiecības (mācītājs – laju vadītāji draudzē – draudzes dalībnieki).
A gadījumā mācītājs noskrienas beigts, mēģinādams aprūpēt visus draudzes ļaudis. B gadījumā nav iespējams izkontrolēt mācības pareizību vai lojalitāti.
Variants C, Zauraprāt, ir bibliskākais (jo Jēzus tā strādāja ar saviem mācekļiem, tā Baznīca var gan palikt vienota mācībā, gan arī pieaugt) un patērē vismazāk enerģijas uzturēšanai. Tomēr tas prasa lielu enerģijas ieguldīšanu veidošanas procesā, daudz lūgšanu un milzīgu uzticēšanos, kā arī nepieciešamību sākt visu no gala, ja kas sabrūk.
Jā, Balss, Zaurs, cik tas iespējams, cenšas rūpēties, lai viņa draudzē ļaudis tiktu pieskatīti dažādos veidos. Tomēr atbilde uz jautājumu neslēpjas vēl viena pienākuma uzlikšanai jau tāpat pārsogotajiem mācītājiem, bet gan atbalsta struktūru veidošanā draudzē.
Vilks
Paldies. Tas bija ļoti mīļi. |
Ingars  |
# Iesūtīts: 2008.02.18 16:25:48
Kristus teica - 20 Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos.
Pat Jēzus Kristus DIeva Dēls piedzīvoja, ka daži no viņa sekotājiem aiziet pa maldu ceļiem, bet citi paliek, tad nu mēs jau neesam lielāki par Viņu |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.18 16:35:08
Zaurs
Tu gudri izanalizēji situāciju draudzē un draudzes locekļu aprūpi. Vajadzētu šīs konkrētās idejas (ja tev ir izstrādāti veidi, struktūras, paņēmieni, kā to veikt), dot tālāk saviem brāļiem.
Bet mēs te ar vilku , mācītājas nebūdamas, spriedām par mācītāju aprūpi.
Vai Tu būtu gatavs daboties arī kā savu brāļu garīgais balsts? Jeb vai tu domā, ka par mācītāju garīgo aprūpi būtu jāgādā draudzei? |
Teofans |
# Iesūtīts: 2008.02.18 17:24:26
"Dzenieties man pakaļ kā es Kristum" 1.Kor.11:1 Tā ap.Pāvils par garīgo priekšzīmi.
Domāju, ka mūsdienās grūti vai pat neiespējami iztikt bez garīgās vadības, jo tāpat kā Baznīca aug no Kristus kā zars no koka, tā draudze tveras pie sava lokālā gana. Un tieši tāpat, domājams, vajadzētu notikt starpposmā - draudzes ganu vidē, kur katram mācītājam ir kāds, kura paspārnē viņš aug - gan biktēdamies, gan garīgo padomu meklējot. Pieņemu, ka mūsu Baznīcā, kuras dzīve nav ritējusi nepārtrauktā un netraucētā vienmērīgā plūdumā, nav viegli atrast tos, kas ne tikai paši gadiem (gadu desmitiem) stingri stāv, bet vēl var citus pabalstit un veldzi dot. Un neredzu citu veidu, kā lai tādi cilvēki izaugtu, kā studēt un savā ticības dzīvē centīgi mēģināt aprobēt to pieredzi, ko Baznīca šai jomā jau uzkrājusi. Bez svētas dzīves nekā nebūs, ar prātuļošanu un teoritizēšanu par to nekas nesanāks, tas ir jāsāk praktizēt.
P.S. Tikai viens uzskatāms un nesens piemērs, pie kā noved nopietnas garīgas prakses iztrūkums, - Gavēņa pirmajā svētdienā Doma katedrālē Māra Ķirsona sprediķī nebija NEVIENA vārda par gavēni. Ja, uzsākot gavēni, mācītājs par to draudzei nepasaka nevienu vārdu, vai var ticēt, ka viņš šo laiku tver nopietni un pats gavē? Un kāds piemērs tiek rādīts draudzei? Un tad brīnāmies, ka notiek kā notiek. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.18 17:54:24
Teofans
Lūk, lūk, es tieši par to pašu - ka mācītājiem, lai augtu un nekluptu, ir vajadzīgi stabili, ticībā stipri stāvoši un pieredzējuši brāļi. Bet - arī pašiem šiem pieredzējušajiem brāļiem pašiem ir vajadzīgs atbalsts, un tas ir tas modelis, kas man palicis prātā no mūsu draugu Baznīcas pieredzes. Kā tu pats saki - tas viss jāsāk praktizēt. Tad nu ierosini to nākamajā konventā vai mācītāju konferencē. Pastāsti savu pieredzi, aicini citus. Nevar arhibīskaps visu viens pats un vienlaikus.
Māris Ķirsons ir viesis, LELBāL, ne mūsu Doma mācītājs. Laikam jau viņš savu sprediķi neparādīja Doma dekānam... Toties draudze likās sagatavojusies gavēnim - vismaz ārēji.
|
Teofans |
# Labojis Teofans: 2008.02.18 18:14:38
"Toties draudze likās sagatavojusies gavēnim - vismaz ārēji." Jā, iespējams, ka viņi visi bija apmeklējuši Pelnu trešdienas dievkalpojumu  , ja nopietni - vai draudzes gatavību gavēnim arī liturģijā apliecina fakts, ka lielajā draudzes lūgšanā uz ceļiem bija tikai daži cilvēki? Vai tad par gavēni Baznīcā liecina tikai violetā krāsa un dažu liturģijas elementu izņemšana, bet cilvēkus un viņu miesas tas nekādi savādāk neskar? Kā stāvēja pirms gavēņa laika, tā tagad. Vienkārši esmu par to, ka lietas jādara reāli - ja gavēnis, tad tam jābūt taustāmam visās jomās un izpausmēs. Bet, ja gribam par to tikai papļāpāt, tad tā arī jāsaka - ir sākusies 40 dienu apcere par gavēni.
Atgriežoties pie tēmas - ļoti ceru, ka LA jaunos mācītājus sagatavo tā, lai viņiem būtu skaidras garīgās dzīves praktiskās lietas, lai nav tā, kā agrāk ar Teol.fak., kas mācīja tādu teoloģiju, kas nedisciplinē miesu un garu. Protams, mūsdienās, ja tik ir vēlēšanās, var atrast labu labās lietas un vietas, kur praksē pārbaudītu gudrību smelties, kaut vai pie kolēģiem paciemoties, kuru kalpošana labus augļus nesusi. Un pavaicāt, kā tas izdodas.
Nesen saskāros ar interesantu domu - ja kāds gudrs un uzcītīgs smelties Baznīcas uzkrātajā pieredzē, tad mūsdienās labāk lūkoties uz pirmajiem 3 gadsimtiem, ne pēdējiem, jo pirmie līdzīgāki mūsdienām kā pēdējie. Ar to, ka arī tagad kristietība ir mazākumā un būtībā visos veidos tiek vajāta un apspiesta (palasiet kaut vai "Dienu" ). Bet par to Baznīcas pieredzi saku tālab, ka visos laikos apgalvots, ka vairs nav daudz garīgo tēvu, pie kuriem tverties, tad nu vienmēr ieteikts vienkārši lasīt jau uzkrātās pamācības un pieredzi un tam sekot. |
Balss |
# Iesūtīts: 2008.02.18 19:22:12
Teofans
Atzīstos, ka lūgšanas laikā es neskatos, ko dara citi - stāv, sēž vai ceļos krīt. Tev kā profesionālim tas varbūt citādi. Jātzīst, ka es šai ziņā liberāla. Ja cilvēks neizjūt (nav iemācīts) iekšēju vajadzību mesties ceļos, tad ārišķīgi to darot, būs vairāk ļaunuma (liekuļošanas) nekā labuma. Svētdien sagatavotība gavēnim ārēji vēl manifestējās cilvēku apģērbā - nebija spilgtu, izaicinošu krāsu un drēbju.
Vēl par mešanos ceļos draudzes lūgšanas laikā: esmu piedzīvojusi garrunājošu mācītāju, kurš nespēj, neprot vai negrib lūgt bez liekvārdības, konkrēti, saturīgi. Tad nostāvēt uz ceļiem uz cietas dēļu grīdas 8 - 10 minūtes kļūst par mocību, kad ļaudis domās apgrēcinās, nespēdami sagaidīt, kad nu viņš vienreiz beigs, un tā nu lūgšanas vietā iznāk čiks.
Tu neatbildēji uz manu jautājumu - vai esi gatavs dalīties savā pieredzē arī praktiski jeb tikai teoretizēsi šeit? (Piedod par uzbraucienu!) Viss, ko tu šeit raksti, ir vērtīgs un tālāk nododams. Darīsi to? |
Teofans |
# Labojis Teofans: 2008.02.18 19:40:59
Balss
Protams, norādījums par apkārt skatīšanos vietā
Par gavēņlaika lūgšanu Domā - esot svešā draudzē, skatos, kā tajā kas pieņemts, lai tomēr vairāk vai mazāk ievērotu vietējās draudzes kārtību un nevajadzīgi neizceltos. Šai gadījumā gan darīju tā, kā ir piederīgi gavēņa laikam, ne konkrētai draudzei. Un to, ka citi acīmredzot konkrētajā dievkalpojumā tā arī palika stāvot, konstatēju, pēc lūgšanas samērā ātri pieceļoties (man līdz pilnīgi sirmai galvai vēl laiks un ar veselību vēl arī daudz maz kārtībā) un atdarot acis. Un tad ir tāda mazliet muļķīga sajūta - dari normālas lietas, bet ar to sanāk izlekt, kas nekādā ziņā nav bijis pašmērķis.
Garās lūgšanas uz ceļiem - jā, daudzkārt nācies piedzīvot, ka dievkalpojumos un visbiežāk tajos, kur kalpo divi mācītāji, nereti nesprediķotājs lielo draudzes lūgšanu cenšas pārvērst par savu sprediķi. Tā negudri, neiederīgi un grūti panesami - kā fiziski, tā garīgi. Tāpēc esmu par to skaisto tradīciju, ka lielā draudzes lūgšana ir ļoti strukturēta (t.i., ir zināma pakāpenība, par ko lūdz - Baznīca, virsgans, bīskapi, prāvests, draudze, valsts, lūgšanas slimībās, lūgšanas par katehūmeniem, pateicības utmldz.) un to visu izdzied - un tad nu gan daudz nepasprediķosi! Un uz katru loģisko lūgšanu grupu draudze atbild vai atdzied, piem., Kungs, apžēlojies! vai tmldz.
Un par to publisko dalīšanos - paldies, protams, par aicinājumu, tiešām, bet esmu tikai niecība. Tas nopietni.
|
:: Pievienot komentāru
|
