atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par ticību sveiki, vēlējos ielikt interesantu un dziļu sprediķi
Gnostiķis
Iesūtīts: 2011.07.19 13:33:49
iespējams, ka kādam patiks izlasīt
. 1 . 2 . >>
AutorsZiņas teksts
Gnostiķis
# Labojis Aivars: 2011.07.19 13:34:28




Māc. Dr. theol. Ralfs Kokins, sprediķis

Doc. Dr. theol. Ralfs Kokins, ,
LkEv 13,1-5

Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas Jēzum stāstīja par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. 2 Un viņš tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilejieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilejieši, tāpēc ka tie to cietuši? 3 Es jums saku: nebūt ne, bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. 4 Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? 5 Es jums saku: nebūt ne, bet ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu”.

Šis ir viens no visinteresantākajiem stāstiem Jaunajā Derībā. Lai arī sinoptiskajos evaņģēlijos[1]
(MtEv, MkEv un LkEv) to savstarpējās literārās saistības dēļ pārsvarā atrodami vieni un tie paši materiāli, šo ezotēriskā rakstura, noslēpumainās gaisotnes stāstu atstāsta vienīgi evaņģēlists Lūka. Bez paralēlajām vietām ne tikai pie Mateja un Marka, bet arī citās JD grāmatās un tradīcijās. Ideju līmenī tiek atklāta teoloģiskās domas summa no dažādām Vecās Derības daļām un grāmatām.
Lielie liktens, ciešanu un ar tiem saistītie jēgas jautājumi (tieši par Dieva taisnīgumu ciešanās, par “gadījuma” raksturu un morāli nelaimēs, utt.) šādā tiešumā risināti tikai 2. gadsimta nekanoniskajā literatūrā – ezotēriskajos atklāsmes evaņģēlijos, dažādu apustuļu noslēpumainajās vēstulēs, apokalipsēs. Formas ziņā šāda noslēpumaina gaisotne valda vēl tikai Jāņa evaņģēlija Jēzus “Atvadu runās” (13.-17. nod.), sinoptisko evaņģēliju “Mazajās apokalipsēs” (Mk 13, Mt 24-25, Lk 21), “Apskaidrošanas stāstā” (Mt 16,24-17,9 + paralēlteksti Mk 9 un Lk 9), Marka evaņģēlijā atrodamajā Jēzus pavēlē cilvēkiem un garīgās pasaules būtnēm (dēmoniem) par dzirdēto vai redzēto neko nestāstīt (kas konsekventi netiek ievērots; piem., Mk 1,25; 3,12; 5,43), kā arī vēl pāris vietās (atskaitot Jāņa apokalipsi). Uz kopējā JD materiāla fona šādu tekstu īpatsvars ir ļoti niecīgs.
Stāstu sagatavojošais konteksts ir 12. nodaļas Jēzus līdzības par savu parūsiju (nākšanu un klātbūtni), par dzīves izvērtējumu Dieva priekšā pēdējā tiesā, par sodu un atmaksu, par attiecībām ar “pasauli”, tās taisnīgumu, par spēju kritiski izvērtēt esamību un laikmetu, kurā dzīvojam. Izskan šokējoši asi Jēzus vārdi: “Uguni esmu nācis mest uz zemi...” (12,49a), “Vai jums šķiet, ka esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne, bet gan šķelšanos!...” (12,51), “...Kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu...?” (12,56b), “...Kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība!?” (12,57). Tas uzrunā, briest iekšēja nemiera pilni jautājumi. Mana dzīve taču ir vienīgā man zināmā īstenība. Tās patiesā pieredze – akli liktens triecieni, nelaimes, katastrofas, zaudējumi – pie kādiem gan pozitīviem slēdzieniem varam nonākt, paskatoties uz mūsu dzīves reālajām pieredzēm!? Arī pēc šī stāsta 13. nodaļā tiek turpināta Jēzus nākšanas tēma, uzrunājot katram dāvāto, tik īso žēlastības laiku. Izrādās, ka “augļu nešana” ietekmē mums vēl atvēlētā dzīves laika garumu. Neparasti, vai ne?
Un “tanī pašā laikā atnāca” (13,1a; oriģināltekstā tas nozīmē klātbūtni, tātad ir dzirdēts iepriekš sacītais) ļaudis un uzrunāja Jēzu. Ne tieši, bet par kādu notikumu, kas it kā lieliski ilustrē liktens aklumu un jebkādas mums zināmas, mums saprotamas morāles trūkumu notiekošajā. Aiz šīs uzrunas slēpjas ikvienu cilvēku interesējoši jautājumi (ko mēs jautātu, ja mums būtu tāda iespēja – “tieši” izjautāt Kristu? Droši vien par “pirms” un “pēc”. Mēs laikam jautātu “kāpēc” par šo dzīvi, arī par dziļāku jēgu mūsu likteņtriecienos). Varbūt Jēzus tomēr atklās to mums neizprotamo dziļāko jēgu, kas dziļi, dziļi kaut kur apslēpta zem notiekošā šķietamās bezjēdzības.
Mēs vairs nevaram noskaidrot, par kādu notikumu cilvēki Jēzu uzrunā. Noteikti par kādu spilgtu, atmiņās labi palikušu notikumu. Miera Palestīnā nav bijis un nebūs, arī Jēzus laikā mēs zinām par daudzām nacionāli politiskām, reliģiskām, pat mesiāniskām kustībām. Visas tās pieteica sevi uz vēstures skatuves caur grautiņiem, nemieriem, romiešu varas brutāli apspiestām, asiņainām atbrīvošanās cīņām. Varbūt arī tam ir savs vēstījums – jautājums nav tikai par konkrētām, tajā laikā notikušām nelaimēm, bet gan par to, kas notiek ikviena cilvēka dzīvē, ikvienas tautas likteņceļos.
Vēstures grāmatās tas būtu tikai viens teikums – romiešu okupācijas pārvaldes karaspēks kādu nemieru laikā Tempļa teritorijā bija nokāvuši svētceļniekus, kas bija ieradušies upurēt. Nāves izkapts kādu ķēra, kādu ne, bez kādas loģikas un morāles. Palika sērojoši tuvinieki, sāpes un bezspēcīgas dusmas par liktens un pasaules aklumu un netaisnību. Un palika neatbildami jautājumi, kurus labāk ir neuzdot vispār. Jo tie var sašūpot pat stabilo, ar tabu sargāto mūsu dzīvēs.
Ir izdevība, dzīve un nāve ir nopietnas lietas, ikviens notikums liecina par dzīvības trauslumu un nostāda neatbildamu jautājumu priekšā. Cilvēki nolemj Jēzum To pajautāt: “Jēzu, ko Tu saki par to?”
Uzmanīgi ļaujot izskanēt grieķu oriģināltekstam, ir sajūta, ka jautātāji ir mācekļi. Bet tomēr ne! Kāpēc Lūkas uzsvērti min “ļaudis” (grieķiski “tines” drīzāk gan būtu tulkojams kā: “kādi”, “atsevišķi” vai “daži” – tādu, kas domā, meklē, arī mūsdienās nav daudz), nevis tieši mācekļus? Tai pat laikā šī ezotēriskā saruna ir tik tipiska, kā Jēzus sarunājās ar saviem mācekļiem. Iespējams, ka tas ir nevis specifisks Jēzus mācekļu jautājums, bet gan ikvienam cilvēkam aktuāls jautājums un ikvienam raksturīga tā uzstādīšanas specifika. Cilvēki drīzāk gaida apstiprinājumu kaut kam, nevis atbildi. Viņi jautā, it kā baidīdamies no tā, kas izskan jautājumā, arī no tā, ko varētu saņemt atbildē, it kā viņiem mulsumā un kādās dīvainās skumjās, sāpēs balss aizlūztu. Varbūt tās ir bailes no pilnas patiesības, no apslēpto lietu baisās puses, jo vieglāk ir dzīvot, mazāk zinot un saprotot. Domāju, ka šajā jautājumā ieskanas kaut kas no katra cilvēka vientulības, dīvainajām skumjām un bezvārda, bezformas bailēm. Varbūt pat no sāpīga, dziļi izdzīvota pārmetuma dzīvei kā tādai, ko paši neizvēlamies, bet par kuru tiek prasīta tik dārga un neticami nopietna atmaksa. Kāpēc gan ir tik nepielūdzami skarbi, lai gan kļūdīšanās iespējas ir visur un visā, lai arī cik labi un sirdsskaidri mēs nebūtu!
Mācekļi gaida apstiprinājumu it kā pašsaprotamajam: Kāds darbs, tāda alga. No malas šķiet, ka cieš nevainīgi cilvēki, bet īstenība mēs nezinām, ko kurš “grēkagabals” savā dzīvē ir nodarījis. Katrs cilvēks jau nes sevī kādu visai baigu noslēpumu, kādu ēnas pusi, kas uz ārpusi ir apslēpta. Dievs, kas veido likteņus, visu redz un zina.
Ko tad mēs vispārīgi zinām? Grēks principā noved pie nelaimes, pie bojāejas. Vai drīkstam domāt tālāk? Vai pastāv atgriezeniska cēloņsakarību saite? Ja redzam nelaimi, katastrofu – vai tas ir grēka dēļ? Arī tā ir taisnība. Un grēks ielaužas arī redzētā uztverē –redzot katastrofas un nelaimes, pirmā dabīgā reakcija ir prieks par to, ka cietējs neesmu es vai kāds man tuvs cilvēks.
Pāvils saka: “...arī mēs esam piegriezušies ticībā Jēzum Kristum, lai taptu taisni Kristus ticībā – un ne jau pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisns” (Gal 2,16b). Runa ir par taisnīgumu Dieva priekšā – par taisnīgumu visās šīs dzīves pieredzēs.
To varētu ilustrēt ar kādu cilvēku, kurš nopircis sev neizturīgus, sliktiem ceļiem nepiemērotus apavus. Viņš tos nemitīgi lāpa un labo, bet tie plīst arvien vairāk un kļūst arvien sliktāki. Šī cilvēka pūles var uzskatīt arī par neatlaidību, tikumu, čaklumu (jo visi taču tā dzīvo), taču īstenībā tā ir patiesības ignorēšana un stūrgalvība. Jo izdevīgāk un labāk ir neskaitāmo remontu un pūļu vietā iegādāties citus, izturīgākus un sliktiem ceļiem piemērotākus apavus.
Un tas ir kā simbols visai mūsu dzīves cīņai, cilvēka centieniem iegūt taisnīgumu Dieva priekšā. Lai arī bez Dieva šī dzīve ir tikai druskas, tikai fragmenti, arī ticīga cilvēka dzīvē ir tik daudz bezjēdzīga, tik daudz aklu sagadīšanās rakstura lietu, tik daudz nejaušību. Ikviens cilvēks šajā dzīvē cīnās ar dabas spēkiem, dzīves grūtībām, likteni. Un šī cīņa ir bezjēdzīga, ar jau iesākumā paredzamu rezultātu.
Ko tas nozīmē? To, ka īstenībā jau mēs taisnīgumu šajā dzīvē (“Dieva priekšā”, jo Bībele šo dzīvi saskata kā Dieva klātbūtnes laikmetu) nevaram atrast. Slimības, nelaimes un katastrofas, ciešanas, zaudējumus, bojāeju – to visu mēs nespējam novērst pat ar savu centību un čaklumu, labestību, krietnumu un pareizību (Pāvila leksikā - ar saviem “labajiem darbiem”). Pat nemitīgi ievērojot dzīvē visus iespējamos māņticības priekšstatus un rituālus, kuri ir jāievēro un jāpilda, lai notiktu (vai nenotiktu) tas vai cits (ar kuru kāju no gultas kāpt, cik ziedus dāvināt, utt.), mēs nespējam novērst negribēto. Ne ar kādu bauslību, ne ar kādu rīcību mēs nespējam nosargāt pat mīļo un dārgo šai dzīvē, mēs nespējam dzīvot mūžīgi. Bija kāda kinofilma par ruksīti, kas aizbēg no mājām. Mežā to noķer briesmīgs vilks un velk uz savu midzeni, lai apēstu. Un vilka zobos, līdz kaulam trīcēdams šausmās, ruksītis mocās sirdsapziņas pārmetumos un lielajos dzīves un teodicejas (Dieva taisnīguma) jautājumos, mēģinādams rast kādu izskaidrojumu notikušajam. Viņš domā, ka tā viņam izgājis viņa slinkuma dēļ, tāpēc, ka viņš nebija labs, meloja, rītos ilgi gulēja, loderēja, bija netīrīgs. Bet vilks tikai atbild, ka viņam jau dziļi vienalga, vai ruksītis labs vai slikts, vai nožēlo, vai nē, tāpat viņš ruksīti apēdīšot. Tā iet arī mūsu dzīvēs.
Šodienas Rietumu civilizācijā ir pārliecība, ka negribēto varēs novērst ar tehnikas, informātikas un dzīves līmeņa attīstību, bet arī tā ir tikai ilūzija, orientēšanās uz saviem darbiem, uz saviem nopelniem, nevis uz Kristus glābjošo darbu mūsu labā[2]
. Arī to mazo ruksīti neglāba tas, ka viņš bija mīļš, rozā, smuks un labs. Viņu izglāba draugi, kas atnāca pie viņa. Tāpat arī Kristus nāk pie mums mūsu dzīves visdziļākajās pieredzēs. Mums pašiem atrast izeju ir kā fatāla cīņa ar vējdzirnavām, pēc kuras filosofiski būsim spiesti atzīt, ka “tāda jau tā dzīve diemžēl ir”.
Cīnīties ar dabas spēkiem, turēties pretī aklajam, nesakarīgu nejaušību, nežēlastību pārpilnam liktenim ir tieši pats, kas bezgalīgi lāpīt ceļiem nepiemērotus apavus. Taisnīgumu šajā dzīvē nevaram ne panākt, ne nopelnīt, ne mantot, ne izkarot. Taisnīgums ir dāvana. To mums dāvina Dievs savā Dēlā. Un vienīgi ar to viss ir citādāk, vienīgi ar to nelaimēm un nāves bēdām nav tā “nāvējošā dzeloņa” mūsu dzīvēs (izmantojot JD leksiku).

Bet kā ar pašām nelaimēm, katastrofām grēka dēļ? Godīgi sakot, katra nelaime, katra katastrofa, katras sāpes un zaudējums ir grēka dēļ. Bet tas nebūt vēl neļauj izdarīt secinājumus par cietušās personas “grēkiem”. Jo “grēks” nav nodarījums, bet gan stāvoklis Dieva priekšā, kad visa mūsu dzīve ir “garām mērķim”, ka tajā kaut kā nav, kaut kā pietrūkst. Dieva tālums ir visas mūsu dzīves (lai arī kāds nebūtu informāciju un tehnoloģiju līmenis) pamatu pamatos. Ikdienas nelaimes un katastrofas nebūtu jāuztver kā sods par cietušo aplamību un grēkiem. Tas pieder pie grēka sakropļotās pasaules.

To varētu skaidrot arī ar šādu piemēru: Mums visiem ir nepieciešami naftas produkti. No tiem ražo gumijas apavus, auto riepas, medikamentus un daudz ko citu, bez kā nebūtu domājama mūsu dzīve. Bet naftas produktu iegūšana, transportēšana, ražošana ir saistīta arī ar nepatīkamām lietām – ar tankkuģu avārijām, dabas piesārņošanu, šaurām interesēm pakļautu dabas un cilvēku resursu izmantošanu, ar netaisnīgu varas un kapitāla koncentrēšanos, plaisas padziļināšanos starp bagātajiem un nabagajiem, pat ar kariem. Šo aspektu klātbūtne pat mums labajās un pareizajās lietās liecina par grēka realitāti. Šīs nelaimes ir grēka dēļ, bet atsevišķā nelaimē meklēt atsevišķas cietušās personas grēku ir pārāk spekulatīvi.

Domāju, ka šis bibliskās izpratnes fons ir ļoti svarīgs mūsu perikopes analīzē. Cilvēki uzdod Jēzum jautājumu, kurā izskan jau atbilde, nostāja: Grēks taču ir tas, kas noved pie nelaimes un katastrofas! Nelaimju, katastrofu gadījumā noteikti ir jābūt iemesliem cilvēku nepareizajās dzīvēs – un no malas tas ir lieliski redzams, jo viņi taču nedzīvoja, nedomāja, neticēja un nemīlēja kā es!

Tas ir gluži kā ar vainīgā meklēšanu. Ja nav konkrēta vainīgā, tad parasti vainīgs ir Dievs. Atceros 2001. gada 11. septembra pasaulē vēl neredzēto terora aktu sakarā Rietumu teologu (!) korī uzdoto jautājumu: “Kur bija Dievs 11. septembrī!?”[3]
Tas bija populārs jautājums! Jā, kur Tu biji, Dievs, ka nenovērsi tādu nelaimi!? Masu mēdijos šis jautājums izskan pēc ikvienas lielākas katastrofas. Domāju, ka tā ir amatieriska neizpratne un kategoriju jaukšana. Ne jau Dievs bija vainīgs, bet mūsu attiecības, nepilnības, intereses, netaisnības, ļaunums, varas un naudas kāre.

Līdzīgu loģiku esmu ievērojis arī ne pārāk reliģioza vidusmēra latvieša domāšanā. Reiz bija gadījums, kad pēc bagātīgas alkohola un narkotiku lietošanas daži jaunieši nolēma pavizināties ar automobīli. Likumsakarīgi notika smaga avārija, kurā gāja bojā visi tās pasažieri. Neaptverama traģēdija, un no piederīgo mutes, gan mācītājam paziņojot, gan bēru dienā, gan arī pēc tam lauzās ārā vienīgi bezspēcīga niknuma un sāpju pilns apsūdzību kliedziens Dievam: “Kāds gan Dievs ir briesmonis, kā Viņš (Baznīca vēl runājot par Dieva mīlestību!) kaut ko tādu varēja pieļaut!?”. It kā Dievs mācītu lietot alkoholu, narkotikas. Arī tāda mēdz būt situācija, kad vajadzīgas ir Dieva rūpes un pasargājums, bet ne pats Dievs. Situācija cita, bet tieši tas pats notiek, meklējot dziedināšanu pie kādas pūšļotājas. Kamēr Dievs kalpo manām interesēm, ir labi, bet Viņu pašu man nevajag! Un nelaimēs vainīgs ir Viņš. Arī “krusta karos”, izrādās, vainīgs bija Dievs, nevis tā laika kristiešu stulbības un nelietības! Tieši tāda ir cietēja, viņa draugu un radinieku loģika jebkādā dzīves nelaimē.

No malas raugoties, vaicāts tiek par cilvēka vainu. No malas jau it kā skaidri redzams, par ko tad cilvēkam kādas ciešanas un bēdas. Otra cilvēka dzīve parasti šķiet skaidrāk redzama nekā savējā.

Ļoti interesanta ir Jēzus atbilde – viņš vispār nepiedalās un neatbalsta šīs cilvēku spekulācijas par ikviena darba un tā algas, par nodarījuma un liktens, par grēka un nelaimes saistību. Ļoti neparasti!

Jēzus atbilde pat nav psiholoģiski taktiska un labilai dvēselei saudzējoša (kas būtu, ja teologs pēc šādas metodes runātu ar cilvēku tik jūtīgos jautājumos?): Jēzus norāda uz vēl kādu nežēlīgu katastrofu – pēkšņi pilsētā sagāžas tornis un nosit 18 cilvēkus. Kāpēc tieši 18, kāpēc tieši šos 18, kāpēc tieši tagad?

Visus šos it kā likteņa jautājumus – “kāpēc”, “kāpēc tieši šos” vai “kāpēc mani”, “kā Dievs varēja to pieļaut”, utt. – šos un vēl visus iespējamos jautājumus Jēzus atbild ar īsu, konkrētu, pat ļoti skopu konstatējumu: Bojā gājušie nebija vairāk vainīgi, nāvi nebija vairāk pelnījuši kā pārējie cilvēki. Nu nepavisam neizskatās pēc mums tik ierastās domāšanas šajos jautājumos!

“Nebut ne”, saka Jēzus, “Bet ja jūs neatgriezīsities no saviem grēkiem (grieķu oriģinālā ir “mē metanoēte” – nepagriezīsities, nemainīsities, neatjaunosities savā sirdī, dzīves virzienā), jūs ņemsit tādu pašu galu, tāpat aiziesit bojā” (3. un 5. pants). Ātrāk vai vēlāk, kad, kur un kā, viens pats, vai kopā ar kādiem – tas būs tikai laika, nejaušības, neizprotama “liktens” jautājums, gluži kā loterijā. Ja nenotiek pārmaiņas mūsu dzīvē, jautājums nav “vai”, bet gan “kad”. Savu stundu neviens nezin. Un memento mori.

Ko īsti grib pateikt Jēzus?

Pirmkārt, ka ir aplami par notiekošo (it sevišķi jau citu cilvēku dzīvēs) spekulēt kādās “likteņa” vai neizbēgamas, zvaigznēs ierakstītas nolemtības kategorijās. Horoskopiem, kā arī Nostradamusa, Finksa un citu zinātāju pareģojumiem ir robežas. Un par “likteni” mūsu populārajā izpratnē arī mēs nevaram runāt – Bibliskā skatījumā tāda vispār nav! Visu izšķir mūsu nokārtotās vai nenokārtotās attiecības ar Dievu.

Ikviena nelaime, ikviena katastrofa ir grēka dēļ, bet bīstami ir atsevišķus gadījumus izprast kā sodu par cietušā “grēkiem”. Pat nežēlīga katastrofa var būt līdzeklis, kā nobeigt kādas personas gaitas šajā pasaulē. No Jaunās Derības kopīgās liecības izriet, ka sods un atmaksa vispirms ir citā līmenī. Augšāmcelto, klātesošo Kristu piedzīvot vai nepiedzīvot – te ir atalgojums vai sods mūsu dzīves virzienam, kas izšķir mūsu “būt” vai “nebūt”.

Otrkārt, mums ikvienam (un ne tikai cilvēkam bez reliģiskām vērtībām) arvien no jauna jāpārbauda un jārūpējas par dzīvām (ne nominālām) attiecībām ar To, kas ir vienīgais Dievs, kam vienīgajam pieder viss spēks un vara, arī pār ikvienu dzīvi un likteņiem kopumā. Nevaram vainot Dievu, ja esam no Viņa novērsušies un no Viņa dāvātā (ieskaitot svētību un pasargājumu) līdz ar to atteikušies.

Treškārt, “atgriešanās no grēkiem” ir nepieciešama, jo pār mums visiem ir Dieva nāves spriedums mūsu grēka dēļ. Mums ikvienam reiz būs ne tikai jāmirst (mēs nezinām, kur, kad, kādā veidā), bet arī jānostājas un jāatbild vienas, augstākas patiesības priekšā, jāsaņem izvērtējums par visu savu dzīvi. Ar ko tad mēs nāksim taisnā Dieva priekšā – vai ar savu taisnību, kas vienmēr ir grēka izkropļota?

Kāda ir Jēzus atbildes loģika, ja zinām viņa pasludinājumu un arī Jaunās Derības centrālos uzsvarus? Visapkārt, dienu no dienas mēs redzam lielākas un mazākas nelaimes, katastrofas un ciešanas. Ir tik daudz nežēlīgu, traģisku, netaisnīgu nelaimju arī mūsu dzīvēs.

Bet nāks diena vēl kam šausmīgākam – nāks diena, kad pat mirušie tiks augšāmcelti, kad notiks Dieva tiesa. Daudziem (tāpēc zīmīgi, ka Jēzus uzrunā ļaudis, ne tikai savus mācekļus vien) tā būs nesalīdzināmi lielāka un briesmīgāka katastrofa par jebko, ko varam piedzīvot zemes dzīves laikā. Neko vairs nevarēs labot un mainīt! Cilvēks būs tas, kas viņš ir īstenībā – viņš pats, un nevis pašizdomāts mīts vai pārliecība par viņu. Vai nu mums būs Kristus taisnība, vai tās vienkārši nebūs.

Ceturtkārt, tas nozīmē, ka svarīgākais nav pareizā izdzīvošana, pasargāšanās no visiem iespējamajiem nelaimes gadījumiem un maksimāli garš mūžs. Izglābšanās vai neizglābšanās, nāve jaunībā vai sirmā vecumā vēl neļauj izdarīt slēdzienus par Dieva svētību vai sodu, jo mēs visi šeit esam tikai pagaidām. Katram ir savs laiks. Sods vai atalgojums var būt gan nāve, gan ilga dzīve. Centrālais jautājums ir, vai mēs atrodam mieru un dzīvas attiecības ar Dievu. Jo tikai tad mēs varam dzīvot nebaidoties un brīvi, katru dienu kā pirmo un pēdējo, ar pateicību un prieku.

Neapšaubāmi, vairāk šajā tekstā ir noslēpumainā un neizprotamā. Bet vai tad visa mūsu dzīve (mēs, mūsu laiks, sastapšanās, pieredze) nav tāda? Arī par dievkalpojumu cilvēki spriež no tā, vai viņiem mācītāja sprediķis ir paticis, vai nē. Bet sprediķis, kurā lietas tiek racionāli izskaidrotas, ir tikai niecīga daļa no visa tā, kas dievkalpojumā notiek. Jo vairāk tur ir noslēpumainā, racionāli neizskaidrojamā. Un vai tad Dieva Trīsvienība nav lielākais pasaules noslēpums? Vai arī mīlestība nav noslēpums? Arī tas mūs skubina uz dzīvu pieredzi.

Visbeidzot, šim stāstam tieši sekojošajā līdzībā par neauglīgo vīģes koku (13,6-9) Jēzus runā par “pēdējo gadu”, kas tiek vēl dāvināts. Pēc daudziem sausiem, bezjēdzīgiem, “neauglīgiem” gadiem tomēr tiek dāvināts laiks, vēl viena iespēja. Mēs nedrīkstam būt vieglprātīgi, varbūt tas patiešām var izrādīties mūsu “pēdējais gads”!

Tāpat arī Dievs vēl dāvina mums laiku, ko Bībele dēvē par vislabvēlīgāko, par pestīšanas, par žēlastības laiku (piem., 2Kor 6,2; Lk 4,19). Mūsu laiks ir ļoti īss, tas ir “pēdējais” laiks, tomēr pilnīgi pietiekams, lai spertu soli pretī Viņam – Tam, kas Ir. Ar ko gan mēs varam aizbildināties – ar darbu, laika trūkumu, ikdienas grūtībām?

Un, ja arī ir kas pelēks un melns, kas ielaužas mūsu dzīvē, ja dzīve mūs sit un smagi ievaino un dienas vidū Saule tumst – vēl ir šis laiks, šī Dieva dāvātā iespēja izlabot un izglābt visu.

Tāpēc nespekulēsim par nelaimju iemesliem, bet, sirdis atverot, skatīsimies uz Jēzu Kristu, kurš vienīgais dod jēgu bezjēgā un glābj no vislielākās un nevienam neizbēgamās katastrofas!

Āmen.
--------------------------------------------------------------------------------
[1]
Sākot ar apmēram 18. gadsimtu zinātniskā pētniecība MtEv, MkEv un LkEv sāka dēvēt par “Sinoptiskajiem evaņģēlijiem” (šis grieķu izcelsmes vārds nozīmē “kopskatu”), jo tie literārā ziņā ir saistīti - bez kopējiem avotiem tie izmanto viens otra materiālus, Jēzus notikumu ataino noteiktā secībā, nereti pat līdz gramatiskai precizitātei 3 versijās atstāsta vienus un tos pašus stāstus.
[2]
Tas ir viens no Reformācijas pamatprincipiem, ko Martin Luther 1518. gada aprīlī 28 tēžu veidā izvirza “Heidelbergas disputācijā” (pie tā noved slavenās 95 tēzes): Cilvēki ir pārāk orientēti uz saviem darbiem, saviem svētuma nopelniem (“godības teoloģija”, kas ir tik populāra), nevis uz Kristus darbu, Viņa krusta nopelnu mūsu labā (neērtā “Krusta teoloģija”, kas vienīgā sauc lietas īstajos vārdos). Taisnīgums ir Dieva žēlastības dāvana ticībā, nevis mūsu darba alga.
[3]
Tas izskanēja gan neskaitāmos sprediķos, gan arī akadēmiskos šī fenomena pētījumos, piem., H.Hirschler: “Wo war Gott am 11. September” (“Zeitzeichen”, 11/2001.), kurā tiek runāts par Dieva nāvējošajiem, tumšajiem un problemātiskajiem aspektiem mūsu reālajās pieredzēs (14.17. lpp.).

teksts no šejienes - http://www.gratis.lv/?id=41&lang=&top=5&sa=46
S.R...
# Iesūtīts: 2011.07.19 13:37:18
šitādus palagus parasti neviens nelasa.
Gnostiķis
# Iesūtīts: 2011.07.19 13:52:54
;D Nu jā, nav jau spiesta lieta lasīt... var ari nelasīt vienkārši , šķiet, ka šis paskaidro daudzas lietas pasaulē, kurā mēs bieži jautājam - kur ir Dievs, kad, piemēram, tiek uzspridzināti dvīņu torņi!
Gnostiķis
# Iesūtīts: 2011.07.19 14:26:47
runa ir par Dievizpratni pasaules nelaimēs! :P
παλαιό ανόητος
# Labojis παλαιό ανόητος: 2011.07.19 14:48:52
Līdzīgi arī ebreju teologi ir bijuši apmulsuši - kā gan Dievs varēja pieļaut holokaustu?
Lai arī "Viņš neaizmirst Savu derību nemūžam, to vārdu, ko Viņš tūkstošiem dzimumiem devis" (Ps.105:8)

Protams, varētu teikt - vai tad viņi paši savus Psalmus nav lasījuši, specifiski - 89? Tur ir labi aprakstīts kā tiek piečakarēts Dāvids - vispirms daudz solījumu, pēc tam - klusums.
Cik saprotu, ebreji nonāca pie līdzīga slēdziena kā Pāvils romiešu vēstules 9.nod - Dievs ko grib, to dara. Lieki jautāt, vai uz šādu būtni var paļauties. Ebreji nodibināja savu valsti un tagad paļaujas tikai uz sevi.
Gnidro [213.102.144.22]
# Iesūtīts: 2011.07.19 15:44:20
Ctulhu
Te labi aprakstīts šitas TEH MYSATARY! kulta fenomens.

First, the explanation acts as a curiosity-stopper rather than an anticipation-controller.

Second, the hypothesis has no moving parts - the model is not a specific complex mechanism, but a blankly solid substance or force. The mysterious substance or mysterious force may be said to be here or there, to cause this or that; but the reason why the mysterious force behaves thus is wrapped in a blank unity.

Third, those who proffer the explanation cherish their ignorance; they speak proudly of how the phenomenon defeats ordinary science or is unlike merely mundane phenomena.

Fourth, even after the answer is given, the phenomenon is still a mystery and possesses the same quality of wonderful inexplicability that it had at the start.

armilo
# Iesūtīts: 2011.07.19 15:56:32
παλαιό ανόητος
"Ebreji nodibināja savu valsti un tagad paļaujas tikai uz sevi."

cik daudz aplamību vienā teikumā
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.19 16:09:28
παλαιό ανόητος
"Cik saprotu, viņi nonāca pie līdzīga slēdziena - Dievs ko grib, to dara."

Teicams slēdziens! Tikai atliek noskaidrot - KO GRIB Dievs?!
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.19 16:31:52
Ctulhu

laikam pareizāk būtu teikt par viena līguma divām daļām, kur VD kalpo par pestīšanas derības ievadu, un JD par iztirzājumu
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.19 16:34:43
a_masiks

zeme, kur piens un medus tek, ir gan teritorija uz zemes, gan līdzība par debesu valstību. šeit uz zemes, grēka dēļ, ne par ko nevari būt drošs, bet debesu valstības apsolījums ir nemainīgs
Mārtiņš
# Labojis Mārtiņš: 2011.07.20 18:06:56
παλαιό ανόητος
Man liekas, ja mēs pārnestu šo principu nemeklēt vainu uz laicīgo pasauli, tas novestu pie jucekļa. Nu teiksim, nogrimst tankkuģis, un tā vietā, lai meklētu cēloni, kāpēc tas notika un mēģinātu to izlabot, lai traģēdija vairs neatkārtotos, mēs nopūšamies - "tāda ir šī grēcīgā pasaule", neko tur nepadarīsi.

Tā ir tikai tava spelulācija par šo sprediķi, jo nekas tamlīdzīgs, kas tiešām varētu vedināt uz šādu līdzību tur nav minēts. Te runa ir par cilvēka "kopējo, summāro" grēcīgumu nevis atsevišķām kļūdām vai vainu, kas noved pie konkrēta negadījuma.
παλαιό ανόητος
# Labojis παλαιό ανόητος: 2011.07.20 21:11:35
Mārtiņš
Nu, kristieši it kā ir atbrīvoti no `kopējā grēcīguma`, taču diemžēl arī ar viņiem mēdz notikt negadījumi. Tātad šī atbrīvošana nestrādā un labākais, ko var darīt, ir analizēt katra negadījuma cēloņus un mēģināt tos novērst. Manuprāt. Piemēram, sprediķī pieminēto traģēdiju ar Ziloa torni, kas bija sabrucis un nez cik cilvēku gājuši bojā, novērsusi būtu pareiza būvniecības tehnoloģija un kvalitātes kontrole.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.07.20 21:16:13
παλαιό ανόητος
Klau, nu neizliecies! Tu taču esi gana inteliģents lai saprastu, ka Jēzus te runā par dažādas pakāpes riskiem un traģēdijām!
παλαιό ανόητος
# Iesūtīts: 2011.07.21 09:12:40
Aivars
Nu, Jēzus teica "...ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu." Tomēr taisnības labad jāpiezīmē, ka visi viņa klausītāji arī ņēma tādu pašu galu: viņi visi ir miruši.
Aivars
# Iesūtīts: 2011.07.21 09:43:06
παλαιό ανόητος
Cik noprotams, viņi tomēr nav gājuši bojā
dafne
# Iesūtīts: 2011.07.21 09:52:58
παλαιό ανόητος
man patika sita rindina
"sods vai atalgojums var but gan naave,gan ilga dziive"(cit.)
galigi nelogiski vai ne?
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.21 12:32:09
παλαιό ανόητος
"Nu, Jēzus teica "...ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu." Tomēr taisnības labad jāpiezīmē, ka visi viņa klausītāji arī ņēma tādu pašu galu: viņi visi ir miruši."

es vēl gribētu piebilst ka visi nav ņēmuši tik nejēdzīgu galu, kā tiekot sašķaidītiem un nosmokot zem torņa gruvešiem. Ortodoksajiem svētajiem ir izteiciens: pavadi pēc iespējas vairāk laika uz ceļiem, lai nepiedzīvotu briesmīgu nāvi (citēju pēc atmiņas).
Aivars
# Iesūtīts: 2011.07.21 12:37:40
armilo
hm, nu gan samuldējies.
Cik atceros no vēstures, tad dažu mācekli nosita ar akmeņiem, dažam ādu nodīrāja, dažu svilināja... nu, par pašu Kungu un Pestītāju nemaz nerunājot... Tā nav briesmīga nāve?

Cita lieta, ka Jēzus runā laikam ne tik daudz par briesmīgu nāvi, cik par pazušanu (ἀπολεῖσθε), kas te tulkots kā `gals, beigas`
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.21 12:42:51
Aivars
"hm, nu gan samuldējies.
Cik atceros no vēstures, tad dažu mācekli nosita ar akmeņiem, dažam ādu nodīrāja, dažu svilināja... nu, par pašu Kungu un Pestītāju nemaz nerunājot... Tā nav briesmīga nāve?"

briesmīga nāve - ir bezjēdzīga nāve. Jēzus un viņa sekotāji, martīri, mira pagodinot Dievu. Tā ir visjēdzīgākā nāve kāda vien ir iespējama.

Par otro akcentu piekrītu. Rakstuvieta runā par nāvi plašākā nozīmē.
armilo
# Iesūtīts: 2011.07.21 13:10:50
παλαιό ανόητος

ir liela atšķirība vai Tu mirsti un stājies Dieva tiesas priekšā ar nožēlotiem grēkiem vai nē

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 59 , pavisam kopa bijuši: 7456