Sandis 
|
Iesūtīts:
2008.11.05 19:15:42
Šis darbs izskaidro veidu, kādā Mozus tika galā ar Faraonu. Uzdevumi un nelaimes, kas tika uzsūtīta Ēģiptei ir izskaidrotas saistībā ar katru no Ēģiptes dieviem, kurus Dievs noraidīja. Šīs nelaimes var apskatīt to oriģinālajā teoloģiskajā kontekstā. Mozus dzīve ir izskaidrota vispārēju sadaļu veidā, kas saistās ar pestīšanas plānu, kurš norāda aptuveno laikmetu ietvarus. Iziešana tiek salīdzināta ar Mirušo Grāmatas struktūru, un tiek iegūta labāka terminoloģijas izpratne. Šis darbs ir svarīgs patiesai Iziešanas (Exodus) izpratnei. |
|
Sandis |
# Iesūtīts: 2008.11.05 19:16:48
Kristigas Dieva Baznicas (Christian Churches of God)
Australija: P.O.Box 369, WODEN ACT 2606, AUSTRALIEN
E-mail: secretary@ccg.org
Latvija e-pasts: kdbaz@mail.lv
(Copyright (c) 1994, 1995, 1999 Wade Cox)
Autortiesības: Šo darbu drīkst brīvi kopēt un izplatīt ar noteikumu, ja tas tiek kopēts pilnībā, bez izmaiņām un izsvītrojumiem. Kopijā jābūt norādītam izdevēja nosaukumam un adresei, kā arī paziņojumam sakarā ar autortiesībām. Naudas inkasēšana par izplatītajām kopijām nav pieļaujama. Īsu citātu iekļaušana kritiskos rakstos un pārskatos nav uzskatāma par autortiesību pārkāpumu.
Šo darbu jūs varat izlasit World Wide Web lappusc:
http://www.logon.org and http://www.ccg.org
...............................................................................
Stāsts par Mozu nav tikai stāsts par vergu grupas atbrīvošanu no Ēģiptes otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus. Tas ir pasaules pestīšanas plāna projekts.
Mozus bija Kristus prototips:
17 Tad Tas Kungs man sacīja: ir labi, ko tie runājuši. 18 Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu. (5.Mozus. 18:17-18,).
Salīdzinošie teksti tam ir:
Jāņa 6:14 Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: "Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē."
Ap. Darbi 3:22-23, 22 Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums Pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Tam klausait visās lietās, ko Tas uz jums runās. 23 Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. -
Ap. Darbi 7:37-38 37 Šis ir tas Mozus, kas Israēla bērniem sacījis: Dievs jums no jūsu brāļu vidus cels Pravieti, tāpat kā mani. - 38 Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums.
Taču tēvi negribēja paklausīt Mozum tāpat kā vēlāk viņi noraidīs Kristu.
Ap. Darbi 7: 39 Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atstūma un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,
Viņi izveidoja teļu un upurēja tam.
Ap. Darbi 7: 42 Bet Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus?
Ievērojiet, ka šī pielūgšana ir debesu pulku pielūgšana (stratia tou ouranou).
Mēs zinām, ka termins debesu zvaigznes attiecas uz pakļautajiem elohimiem, Kristu ieskaitot un zvaigznes ir simbolika. (4.Mozus 24:17, Dan. 8:10, Amosa 5:8,26, Mateja 2:2, Ap. Darbi 7:43, 1Kor. 15:41, 2.Pēt. 1:9, Atkl. 1:20; 2:1; 3:1; 8:11; 9:1; 22:16). Tas ir Dievs, kas rada septiņas zvaigznes (ebr. kumah plejādes) un Orionu, kuru meklē un pielūdz (Amosā 5:8). Septiņu zvaigžņu simbolisms attiecas uz septiņiem Dieva gariem. Septiņas zvaigznes ir septiņu Draudžu eņģēļi, kuras ir saistītas kā plejādes.
Eņģelis tuksnesī, kurš parādījās Mozum Sinaja kalnā (Ap. Darbi 7:30), eņģelis, kurš tēviem iedeva bauslību, kuru viņi neievēroja, bija Kristus, taisnais, kurš tika nodots un noslepkavots (Ap. Darbi 7:53).
Šim Pravietim, kuram bija jātiek uzceltam, no 5.Mozus 18:8, bija jābūt arī priesterim no Psalma 110:4, un arī ķēnišķīgajam priesterim no Cakarijas 6:13. Nav šaubu, ka šeit ir runa par Mesiju, kuram būs autoritāte par pakļautiem troņiem jeb ķēniņvalstīm templī (Cak. 6:14). Tas atspoguļo ķerubu struktūru Ecēchiēla 1:1 ut; 10 un tālāk; Atklāsmes 4:7.
Mozus dzīve kā plāns
Pestīšanas plāns ir attēlots caur Mozus dzimšanas apstākļiem un viņa dzīves periodiem. Mozus dzīve tika sadalīta trijos 40 gadu posmos. Viņš nodzīvoja 120 gadus (5.Mozus 34:7).
Pirmie četrdesmit gadi tika pavadīti Ēģiptē. Otrie četrdesmit tika pavadīti Midiānā kalpojot kā ganam (Ap. Darbi 7:29) un pēdējie četrdesmit gadi tika pavadīti tuksnesī.
Trīs četrdesmit gadu periodu secību var izprast tikai caur Jubileju sistēmu un Svēto Kalendāru.
No pestīšanas plāna, kur ieskicē nedēļa un Sabats, mēs iegūstam koncepciju par sešiem tūkstošiem gadu, kuriem seko tūkstoš gadu Jēzus Kristus valdīšanas laiks, kā tas atspoguļots Atklāsmes 20:2-6. Pēteris saprata šo vienas dienas salīdzināšanau ar tūkstoš gadiem 2.Pētera 3:8.
Vēl svarīgāk ir tas, ka no Mozus dzīves mēs saprotam šo sešu tūkstošu gadu secības sadalīšanu trijos periodos, kuros ir aptuveni četrdesmit Jubilejas katrā. Tas ir 40 x 50 = 2000 gadi. Pirmajai fāzei bija jābūt no Ādama radīšanas līdz Ābrahama ceļojumam, lai radītu Izraēla nāciju. Šīs pirmās fāzes svarīgums netiek pietiekoši izprasts. Planētas radīšana jaunā sistēmā, kas rodas no Ādama netiek pietiekoši izprasta dēļ tā, ka no racionalizācijas Augustīna darbā Dieva Pilsēta tiek nepareizi pieņemts, ka pēc Bībeles uzskatiem Ādams ir pirmais humanoīds, kas tā nav, un arī, ka Dieva dēli, kas pieminēti 1.Mozus 6:4 nebija eņģeliskas būtnes. Nav šaubu, ka ebreji Dieva dēlus 1. Mozus 6:4 uztvēra kā eņģeliskas būtnes (sk. Vermes Dead Sea Scrolls In English). Jūdas 6 saka, ka ēņģeļi bija līdzīgi Sodomai un Gomorai, pārkāpjot laulību un meklējot citas miesas (sarkos eteras).
Cilvēka antropoloģijas izpratne ir cits jautājumus un tiks apskatīts vēlākā sprediķī. Nozīme ir tā, ka Mozus ielikšana meldros ir atspoguļojums cilvēces pestīšanai ar Noasa šķirsta palīdzību. Šis stāsts ir atrodams arī citās vidējo austrumu leģendās. Tās varēja rasties no stāsta par Mozu, tomēr ticamāk, ka pamats tām ir vispārēja izpratne par pagājušiem plūdiem. Tā bija planētas attīrīšanas būtiska fāze. Vēl vairāk, tas atspoguļo kritušo eņģeļu vēlēšanos iznīcināt tos, kas spēlē savu lomu bauslības atjaunošanā un šīs planētas pestīšanā. Mēģinājums iznīcināt Mozu bērnībā bija atspoguļojums mēģinājumam iznicināt Kristu viņa bērnībā, kad Hērods to pavēlēja Mateja 2:13-14.
Kristus bija simbols visa izraēla un pēc tam planētas izpirkšanai. Kristum bija jātiek izsauktam no Ēģiptes (Hoz. 11:1 citēts Mateja 2:15), kas tika izmantota kā simbols pasaules sistēmai kritušo eņģeļu pārvaldībā.
Ābrahams bija devis Izraēlu. Īzāks un Jēkabs ieguva pirmdzimtā tiesības visai neordināros apstākļos. No Ābrahama ir radušās arī citas cilšu grupas, tādas kā Ismaelīti (1.Mozus 25:12), ēdomīti no Ēzava (1.Mozus 25:25), un Keturas dēli, kas pieminēti 1.Mozus 25:1, no kuriem viens bija Midiāns. Pirmdzimtā tiesības tika nodotas Īzākam (1.Mozus 25:5) un tad nodotas Jēkabam (no 1.Mozus 27:6-30). Bet tas Kungs bija nolēmis sūtīt viņus uz Ēģipti, lai viņus vairotu bēdās. Šis ir piemērs izredzētajiem, ka nelaimēs (Atkl. 1:9) vai bēdās mēs ieietu Dieva Valstībā (Ap. Darbi 14:22).
Izraelīti savā skaitā kļuva vairāk par ēģiptiešiem (2. Mozus 1:9). Viņiem lika smagi strādāt (2.Mozus 1:11) un vecmātes (Šifarai, kas nozīmē gaisma jeb rotājums un Puhai, kas nozīmē spo?ums jeb krāšnums) bija pavēlēts nogalīnāt visus vīriešu kārtas jaundzimušos (2.Mozus 1:15-16). Vecmātes, bīdamās Dieva, nevēlējās nogalināt bērnus. Tā kā vecmātes vairāk paklausīja Dievam nekā faraonam, Dievs viņām deva mājokļus bērnu novietošanai (2.Mozus 1:21). Šis stāsts attiecas uz priestera funkciju gaišumu garīgajā Izraēlā un tā attīstību zem vajāšanām. Tie, kuri paklausa Dievam vairāk kā valdošajai varai, tiek aizstāvēti, un viņiem tiek dots mantojums.
Faraons pavēlēja, lai dēli tiktu iemesti upē, tas ir - Nīlā (2.Mozus 1:22), lai tādā veidā varētu kontrolēt Izraēlu.
Mozus bija dzimis Levi ciltī (2.Mozus 2:1-3). Viņš tika slēpts trīs mēnešus un tad iemests upē. Šis stāsts ir labi zināms. Miriama sargāja šūpuli līdz to atrada faraona meita, kura uzaudzināja viņu kā savu pašas dēlu (2.Mozus 2:5-10). Šī darbība aizvieto stāstu par Horusu, kuru izglāba Buto no applūstošas salas Čemisas. Buto bija Pe - Tepas dievs, tātad viena no desmit svētajām Ēģiptes dievībām. (sk. Pielikumu).
Pamatojoties uz Jāzepu (A no J, Bk. II, Ch. X), Mozus kļuvapar Ēģiptiešu Armijas ģenerāli galvenajā karā pret Etiopiešiem. Viņi bija iebrukuši līdz pat Memfisai. Ēģiptiešu autoritātes bija teikuši, ka Mozum viņi jāatbrīvo un Faraons pavēlēja savai meitai viņu atlaist, lai viņš vadītu armiju. Irenejs to citē savā fragmentā (ap. ed. Grab p. 472 Whistona citāts). Apustuļu Darbi 7:22 iespējams runā par šo gadījumu. Viņš apprecēja Etiopiešu ķēniņa meitu, kura viņam pieķērās, un galvaspilsēta viņam tika atbrīvota. Tā viņš tika izglītots attiecībā uz Ēģiptes militāro sistēmu, lai tādā veidā sagatavotos izveidot militāru izraēlu un vadītu viņus tuksnesī. Tā Dievs ar pasaules sistēmas līdzekļiem sagatavoja cilvēku, lai cilvēkus tieši no šīs sistēmas atbrīvotu.
Otri četrdesmit gadi
Mozus paglābās tuksnesī pēc tam, kad viņš bija nogalinājis ēģiptiešu uzraugu. Viņš aizbēga pēc tam, kad viņu bija noraidījuši viņa tautas brāļi.
Ap. Darbi 7:27-30 27 Bet tas, kas savam tuvākam darīja pāri, viņu atgrūda, sacīdams: kas tevi iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi? 28 Vai tu mani arī gribi nonāvēt, tāpat kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti?- 29 Šo vārdu dēļ Mozus bēga un piemita Midiāna zemē, tur viņš dzemdināja divi dēlus. 30 Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā.
Tā laika nozīme, kuru viņš pavadīja pieskatot aitas, ir norāde uz to, ka Izraēlam būs jāgaida četrdesmit Jubilejas no Ābrahama līdz Mesijam attīstot savu vēsturi un bībeliskās tradīcijas, citiem vārdiem, uzkrājot gudrību. Pirmais Mozus dēls, saukts par Geršomu (kas nozīmē svešinieks svešā zemē), bija Izraēla un Jūdas tautas pārstāvis.
Tre?ais četrdesmit gadu periods
Planētas kā Lielā Izraēla izpirkšanai bija jāsākas ar Mesiju, kā tas attiecībā uz fizisko Izraēlu sākās ar Mozu.
Dievs Mozu aicināja caur eņģeli (2.Mozus 3:2), kuru viņš nosauca par Jahvi (2.Mozus 4:10, ko Soferims (Sopherim) nomainīja uz Adonai). Eņģelis nesa vārdu kā autoritātes simbolu no Debesu pulku Jahves. Dievs runāja caur viņu (piem. 2.Mozus 3:4).
Doktrīna par augšāmcelšanos, kas ietverta Mateja 22:31, 32 ir balstīta uz vārdiem, kuru Kristus Mozus Dieva vārdā izrunāja šeit 2. Mozus.
Vēl vairāk, viņš teica, Es Esmu tavu Tēvu Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.
Dievs atklāja sevi Mozum un tātad izraēlam, caur Kristu, kā Viņš to vēlāk izdarīs daudz pilnīgāk visai pasaulei caur Mesiju kā personu. Saskaņā ar Bullingeru, Dievs atklāja Mozum savu fārdu noteiktā formā (sk. Companion Bible piezīmes par 2.Mozus 3:14):
`ehyeh `asher `ehyeh
Es esmu, kas es būšu (jeb kļūšu).
Mums zināmā forma un struktūra ir YHVH, kas tiek izrunāta kā Jah(o)vah jeb Jahve. YHVH tiek uzskatīta par pirmās personas formu, taču Annotated Oxford versija YHVH uzskata principā par rešo personu, kas nozīmē Viņš like būt. Šīs atklāsmes nozīme ir tā, ka Dievs sevi atklāja kā attīstošos struktūru, kura, kā mēs to saprotam tagad, kļūst viss un iekš visa (1. Kor. 15:28; Efez 4:6). YHVH kļuva par trešo personu saistībā ar atklāsmi. Tā Viņš liek būt ir norāde uz katru pakļauto elohimu, ko sauc YHVH.
Ir redzams, ka izraelīti tika vadīti un Mozus tika sūtīts, lai viņus atbrīvotu no Ēģiptes un lai viņi saņemtu mantojumu no tiem, kas bija zaudējuši savas mantojuma tiesības pretošanās dēļ. Zemes dzīves gadījumā tie bija Kānaāna dēli Noasa lāsta dēļ (1.Mozus 9:25-26), taču precīzāk, kritušo eņģeļu dēļ.
Dievs pavēlēja Mozum kopā ar izraēla vecajiem doties pie faraona un lūgt atļauju trīs dienas iziet tuksnesī, lai upurētu Dievam (2.Mozus 3:18) (Saistās ar Jonas zīmi).
Mozus negribīgi uzņēmās savus pienākumus. Dievs iecēla Āronu būt par Mozus runas vīru, un Mozu Dievs iecēla par elohimu Āronam (2.Mozus 4:16).
16 Lai viņš runā tavā vietā uz tautu; viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva [elohim] vietā.
Tā Kristus kā Dieva vārda pakļautās attiecības pret Dievu, tika atspoguļotas Mozus un Ārona attiecībās.
Dievs Mozum teica, ka viņš Mozu padarīs faraonam par elohimu 2.Mozus 7:1.
Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu, bet Ārons, tavs brālis, būs tavs pravietis.
Tā šī iecelšana tika attiecināta uz pasaules sistēmu, kur Kristus caur izredzētajiem, un šeit Mozus kā viens no elohimiem, pārņem autoritāti pār tautām.
Mozus asocicēšana ar elohimu iespējams ir atspoguļota pārveidojumā Marka 9:4. Šī vadības sistēm tiks attīstīta vēlāk. Tātad, tautu vadītāji ir elohimi, tāpat kā Mozus un Elija zem Kristus ar Dāvidu bija Izraēla elohimi, pamatojoties uz Cakarijas 12:8, kur Tanī dienā Tas Kungs pasargās Jeruzālemes iedzīvotājus, ka visnespēcīgākais viņu starpā būs tai dienā kā Dāvids un Dāvida nams būs kā Dievs, kā Tā Kunga eņģelis viņu priekšā.
No 2.Mozus 7:2 Dievs Mozum saka (Caur YHVH Eņģeli):
Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu, bet Ārons, tavs brālis, būs tavs pravietis. 2 Tu runā visu, ko Es tev pavēlēšu, bet tavs brālis Ārons lai runā ar faraonu, lai tas atlaiž Israēla bērnus no savas zemes. 3 Bet Es gribu faraona sirdi darīt cietu, un Es vairošu Savas zīmes un Savus brīnumus Ēģiptes zemē, 4 un faraons jums neklausīs. Tad Es likšu Savu roku uz Ēģiptes zemi un izvedīšu Savus pulkus, Savu Israēla tautu, no Ēģiptes zemes ar lielām tiesām. 5 Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es izstiepju Savu roku pār Ēģipti un ka Es izvedu Israēla bērnus no viņu vidus."
Būtu nozīmīgi atcerēties vārda "Izraēls" nozīmi. Izraēls ir vārdu El (SHD 8280 jeb Dievs) un sarah (SHD 8280 iegūt varu kā princim, lai valdītu) tātad: Viņš valdīs kā Dievs. Tāda ir Izraēla nosaukuma nozīme. Garīgajam Izraēlam ir jāvalda kā elohimam.
Simbolisms attiecībā pret Ēģipti ir tāds, ka Ēģipti pārvaldīja kritušie eņģeļi un to panteons, kurš reprezentēja Dieva padomi, taču sastāvēja no kritušajiem eņģeļiem. Tauta faraonu pašu uzskatīja par cilvēku - dievu. Taču sevišķi Dievs gribēja parādīt Savu pārākumu pār visu padomi, kas bija iedibināta uz zemes, kā Viņš to beigās izdarīs pēdējās dienās ar līdzīgām sērgām un katastrofām.
Ēģiptē Dievs pievērsās katra ēģiptiešu dieva izcelsmei. Atklāsmes grāmata ir beigu fāzes projekts, kur Dievs tiks galā ar visiem šīs pasaules dieviem, kurus pielūdz vēl 20. Gadsimta beigās. Ēģiptē Viņš pievērsās šo dievu simbolismam.
Pielikumā mēs varam redzē vispārējo Dieva Padomes izpratni, un šo dievu pakļautās attiecības pret Radī`tāju, kurš ir Tēvs.
Ēģiptiešu sistēma sastāvēja no vismaz deasmit dieviem no Mirušo Grāmatas (sk. Pielikumu) un liekas, ka pamatā bija iesaistīti divpadsmit dievi padomē - kuru prezidēja galvenā ēģiptiešu dievība, kuru simbolizēja Anums jeb Amuns - Ra. Ebreju koncepcija, kas pastāvēja vēl pirmajā gadsimtā pēc Kristus, bija tāda, ka pastāv divpadsmit gaismas un divpadsmit tumsas dēli. Tā bija norāde, ka puse no padomes ir kritusi kopā ar Sātanu.
Mirušo Grāmatu ēģiptiešu valodā sauca
REU NU PERT EM HRU jeb Nodaļas, kas notiks Dienās
Tādēļ termins Eksodus ir tiešs ēģiptiešu ticības sistēmas atspoguļojums un noraidījums. Sērgas, kuras pieminētas Eksodus grāmatā ir tiešs uzbrukums iesaistīto dievību pienākumiem jeb manifestācijām.
Dievs deva Mozum trīs zīmes, kurām ēģiptieši varētu noticēt. Pamatojoties uz 2.Mozus 4:2 un tālāk, tās bija:
1. Nūja, kas kļuva par čūsku.
2. Spēja saslimt ar lepru un izārstēties pēc savas gribas.
3. Spēja pārvērst Nīlas ūdeņus par asinīm.
Šo zīmju nozīme bija tā, ka viņam bija dota vara pār Sātana dēmoniem, pār cilvēka miesu un pār dzīvajiem ūdeņiem tā simbolizējot gara spēku.
Pēdējais brīdinājums bija draudi nogalināt viņa dēlu (2.Mozus 4:23). Tā nozīme ir izskaidrota ar 2.Mozus 4:24 kontekstu, kur tas Kungs meklē viņu nogalināt. Iemesls bija tas, ka viņš nebija apgraizījis savu dēlu pēc pavēles, kādu Dievs bija devis Ābrahāmam. Tad Cipora ņēma asu akmeni un nogrieza sava dēla priekšādu (2.Mozus 4:24-26). Tā Mozus tika izpirkts ar asinīm. Apgraizīšana ar akmeni apzīmēja to, ka Dievs ir akmens, ar kuru visai miesai jātop apgraizītai savās sirdīs un ar kuru tiek dota pestīšana.
Tas Kungs Mozum sūtīja arī Āronu, tā vairāk vai mazāk liecinot par Eksodus paralēli pēdējās dienās Atklāsmes 11:3.
Kad faraonam tika lūgta atļauja izraēlam iziet un tuksnesī pielūgt Dievu, faraons atbildēja, ka viņš nepazīst Jahvi un neļauj izraēlam iziet, un sodīja viņus atņemot viņiem viņu salmu devu. Paziņojums, ka faraons nepazīst Jahvi, bija patiess. Dievs nebija sevi atklājis Ēģiptiešiem, un ēģiptieši kopš plūdu laikiem pielūdza tos, zem kuriem tie bija nolikti. 5.Mozus 32:8 has Masorētiskajā tekstā ir pārmainīts un ir lasāms Viņš noteica robežas cilvēkiem saskaņā ar izraēla dēlu daudzumu. Bet Septuagintā ir lasāms:
Kad Visaugstākais sadalīja tautas, kad viņš atdalīja Ādama dēlus, Viņš noteica robežas saskaņā ar Dieva eņģeļu skaitu.
To apliecina arī Nāves Jūras tīstokļi, kuros lasāms bene eliym. Jeb Dieva Dēli (sk Elect as Elohim (Izredzētie kā Elohims). Tā tautas tika nodotas debemsu pulkiem, un Ēģipte bija pakļauta kritušajiem eņģeļiem. Ēģiptiešu vidū bija apmēram septiņdesmit dievi, kas bija paralēli citām tautām.
Pēc pirmā lūguma tauta vērsās pie mozus, jo viņu gars bija salauzts un jūgs ļoti smags (2.Mozus 6:9), un Mozus šaubījās par šo uzdevumu, uzskatot, ka viņam ir grūta valoda (2.Mozus 6:12,30). Bet tas Kungs teica: "Tagad tu redzēsi, ko Es darīšu faraonam, jo ar stipru roku viņš tos atlaidīs, un ar stipru roku viņš tos izdzīs no savas paša zemes... (2.Mozus. 6:1). Tā ir paralēle vēlākajam Eksodus pēc Mesijas atgriešanās Jesajas 66:20, kur izraēla bērni tiks izvesti no visām tautām kā upuris tam Kungam, priesteriem un Levītiem. Tā ēģiptiešu cietsirdībai bija jādemonstrē Jahves pārākums pār kritušajiem eņģeļiem fiziskā plāksnē.
Mozus bija astoņdesmit gadus vecs, kad viņš tika padarīts par elohimu (2.Mozus 7:1) un sūtīts pie faraona (2.Mozus 7:7). Tā sākās trešā fāze.
Brīnumi
1. Čūskas
Čūska/nūja apēda ēģiptiešu čūskas (2.Mozus 7:10-13) nodemonstrējot Jahves pārākumu. Kobra bija ēģiptiešu suverenitātes simbols.
2. Asinis
Nīla un visi Ēģiptes ūdeņi tika pārvērsti asinīs un zivis nomira (2.Mozus 7:17-19 ). Ēģiptiešu maģijas meistari izdarīja to pašu, un ēģiptieši raka pēc dzeramā ūdens (2.Mozus 7:24) visapkārt Nīlai, filtrējot ūdeni caur smiltīm. Tā faraonam bija pa pusei zinātnisks izskaidrojums šim fenomenam, un viņš šaubījās vai tas ir Dieva darbs, gluži tāpat kā zinātnieki pēdējās dienās izskaidros, kas notiek ar planētu tauru skaņu laikā un Dieva dusmu izvirduma laikā. Šis ir arī uzbrukums Buto un Nīlas deltas dievībām.
3. Vardes
Pēc septiņām dienām Mozus atkal tika sūtīts pie faraona, lai tas ļauj izraēlam iet, jeb nākošā nelaime būs vardes, un arī tas ir saistībā ar Nīlu (2.Mozus 7:25 to 8:2). Nīla bija galvenais dzīvības uzturēšanas avots Ēģiptē, un ēģiptieši tam uztticējās vairāk nekā Dievam. Tādēļ izraelītiem netika dota Ēģipte (vai Asīrija) bet Izraēla, jo lietus attiecīgā sezonā tad varētu tieši atspoguļot attiecības ar Dievu.
Vardes atspoguļoja ne tikai ēģiptes garus. Šī nelaime ir arī norāde uz nešķīstiem gariem pēdējās dienās, kas ir līdzīgi krupjiem un vardēm, kas nāk no pūķa, zvēra un viltus pravieša mutes (Atkl. 16:13).
Maģijas speciālisti izdarīja to pašu, liekot vardēm parādīties uz zemes (2.Mozus 8:7). Faraons pavēlēja Mozum izskaust vardes atstājot tās tikai Nīlā (2.Mozus 8:9). Mozus to izdarīja, taču tā kā faraonam bija izskaidrojums, viņš izraēlam neļāva iet. Tas tā notiks atkal.
4. Kukaiņi
2.Mozus 8:20 un tālāk tas Kungs sūtīja Mozu, lai tas uzsūtītu kukaiņus pār Ēģipti. Bet Gošenas zemē, kur dzīvoja izraelīti, kukaiņu nebija. Šajā sergā varēja būt dažādi kuakiņu veidi un moskīti. Kukaiņu veids nav paskaidrots.
Šai zīmei bija jānodala Izraēls no ēģiptiešiem. Nodoms bija ar redzamām zīmēm padarīt Izraēlu nošķirtu un Svētu Tautu. Kukaiņi bija arī kānaanītu tautas vidū, kas bija radniecīgi ēģiptiešiem, un tas bija arī Baālcebuba, Ekronas dieva simbols.
Kukaiņi bija patstāvīgi viesi upurēšanu laikā, un liekas, ka tie tika izmantoti, lai simbolizētu faktu, ka dievs upurēšanā piedalās šādā veidā. Tā tas, kas tika uzskatīts par labvēlīgu, tika padarīts par uzbrucēju. Šie simboli tika ielikti ēģiptiešu mutēs.
Tad faraons teica, ka ēģiptieši var upurēt Ēģiptes robežās (2.Mozus 8:25), taču Mozus to noraidīja, jo ēģiptiešiem bija stingri tabu attiecībā uz svešām reliģskajām praksēm, un tas bija labs iemesls. Tad faraons teica, ka viņš atļauj iziet nelielu gabalu ārpus Ēģiptes (2.Mozus 8:28). Mozus lika kukaiņiem pazusts, taču faraons atkal neļāva iet.
5. Liellopu slimības
Nākošā nelaime varēja rasties no antraksa vai citām slimībām, ko izplatīja kukaiņi, taču tas ir moderns zinātnisks apgalvojums, lai samazinātu Dieva iejaukšanās brīnumaino dabu. Tomēr Izraēla lieloopi (ieskaitot zirgus, ēzeļus, kamieļus un arī aitas) netika aizskarti. Nav šaubu, ka tas tika konstrurēts tāpat, kā gadījumā ar kukaiņiem, kas arī nebija Izraēla vidū. Faraonam tika dots divdesmit četru stundu ilgs pārdomu laiks, tomēr liellopi nomira. Svētums tika attiecināts arī uz liellopiem saskaņā ar prasībām uz upuriem, un tas bija simbolisms par Mesiju. Bullis tika uzskatīts par svētu arī Ēģiptē, un dievs Apis tika identificēts ar buļļa zīmi. Tā liellopu nogalināšana bija tiešs uzbrukums Apis manifestācijai.
6. Augoņi
Faraons vēl arvien nevēlējās atlaist Izraēlu, un ēģiptiešiem tika uzsūtīti augoņi (2.Mozus 9:8-12). Inficēti tika arī maģijas speciālisti, lai norādītu uz viņu nespēju šo problēmu kontrolēt. Šī sērga bija tiešs uzbrukums šamanismam un mistiskajiem procesiem Ēģiptē. John J Davis, grāmatā Moses and The Gods Of Egypt, lpp. 82, norāda uz atšķirības trūkumu starp maģiju un medicīnu tā laika Ēģiptē.
Sērga ietekmēja gan cilvēkus, gan lopus, atainojot to nešķīsto stāvokli, taču faraons vēl arvien neļāva iet. Šis stāvoklis atjaunosies pēdējās dienā, kad cilvēki atkal tika inficēti ar briesmīgiem augoņiem, kas radīsies no zvēra zīmes (Atkl 16:11).
Pēc augoņu sērgas,kad faraons vēl arvien neatlaidi izraēlu, Ēģiptei tika paziņots, ka Dievs būtu varējis viņus iznīcināt, taču viņi netika iznīcināti tādēļ, lai tā Kunga spēks varētu manifestēties uz zemes (2.Mozus 9:16).
7. Krusa
Ēģiptiešiem tika dotas divdesmit četras stundas laika, lai iedzītu savus ganāmpulkus patvērumā, jo savādāk gan cilvēki gan lopi nomirs uz lauka. Šis paziņojums tika dots kā brīdinājums un izsmiekls, jo Ēģiptes burvji bija arī lauksaimnieciskie šamaņi, kuri kontrolēja laiku. Šī nelaime atkal tiks imantota pēdējās dienās (Atkl. 11:19; 16:21). Tie, kuri bijās Dieva, devās uz patvērumiem, taču tie, kuri nebijās Dieva, nomira uz lauka (2.Mozus 9:21). Pērkons, krusa un uguns nāca pār zemi, satriecot katru cilvēku, lopu vai koku, izņemot Gošenu (2.Mozus 9:26). Faraons kļuva pielaidīgāks, taču Mozus teica, ka viņš zina, ka faraons un viņa kalpi vēl nebīstas Dieva tā Kunga (2.Mozus 9:30).
8. Siseņi
Tas Kungs šo nelaimi sūtīja, lai faraona un Ēģiptes krišana tiktu nodota tālāk citām paaudzēm (2.Mozus 10:2). Siseņi tika izmantoti, lai pabeigtu lauku iznīcināšanu, kuru bija iesākusi krusa (2.Mozus 10:3-6).
Faraons gribēja ļaut iet tikai vīriešiem un paturēt sievietes un bērnus gūstā, lai vīrieši atgrieztos (2.Mozus 10:8-11).
Nelaime tika sūtīta, lai iznīcinātu laukus, tātad, lauksaimniecības dievu un šamaņu spēku. Pēc faraona lūguma, Mozus piesauca Dievu un stiprs rietumu vējš iepūta siseņus Sarkanajā Jūrā (2.Mozus 10:19).
9. Tumsa
Šis bija tiešs uzbrukums Ēģiptes galvenajai dievībai, saules dievam Amun-Ra. Dziļa tumsa pār Ēģipti bija trīs dienas, taču tur, kur dzīvoja Izraēla tauta, bija gaisma (2.Mozus 10:21-23).
Tad faraons deva atļauju izraelītiwem aiziet, taču tiem bija jāatstāj viņu ganāmpulki. Mozus to noraidīja pamatojoties uz upurēšanu (2.Mozus 10:25).
Faraons noskaitās un teica, ka, ja ieraudzīs Mozu vēlreiz, viņš mirs. Mozus teica, ka faraons veirs neredzēs Mozu (2.Mozus 10:29). Faraons pats sev noteica sodu.
Dievs paziņoja, ka vēl pēc vienas nelaimes, faraons pilnībā atlaidīs izraēlu (2.Mozus 11:1).
10. Pirmdzimto nogalināšana
Dievs nolēma nogalināt Ēģiptes pirmdzimtos (2.Mozus 11:4). Taču aizsargāt Izrēlu tā, lai pat suns netiktu nogalināts, lai tādā veidā būtu redzama atšķirība starp šīm divām tautām. Pirmdzimtie tam Kungam bija svēti un nācijas auglības simbols. Ēģiptieši bija sagrozījuši kalendāru tā, ka nakts sekoja dienai, un tas bija solārais kalendārs. Tots, Mēness dievs bija dievu rakstvedis, ēģiptiešu ekvivalents Hermejam. Viņš bija dievu runasvīrs. Viņa sieva tika saukta arī par Grāmatu Nama Saimnieci, Arhitektu Nama saimnieci un Tempļu pamatlicēja. Tā šis pāris bija pieņēmis titulus, kas bībeliski attiecināmi uz Mesiju un viņa Draudzi.
Simbolisms nogalinot pirmdzimtos pilnā mēnesī un Izraēla izvešana no Ēģiptes šajā dienā un naktī norādīja uz autoritāti pār šīm dievībām un arī pār terminu: Nākt pirms dienas jeb iespējams dienā, kā dažas autoritātes interpretē ēģiptiešu vārdus, kuri deva pamatu antīkajām Nodaļām, kas nāk pirms dienas jeb tam, kas ir pazīstams kā Mirušo Grāmata (Budge, Arkana, NY 1985 Introduction, pp. xciii-xciv): iesākot nodaļu I, the PERT EM HRU,
Simbolizē plaši izplatīto uzskatu senajā Ēģiptē, ka ceļojums uz Otru pasauli mirušajam visu viņa nāves dienu un nakti, un mirušais neiekļūst svētīto valstībā atrāk kā nākošajā rītā pēc saules lēkta.
Tā kā mirusī persona tika guldīta kapenēs, priesteris mirušajam paziņoja, ka viņš ir Tots [dievu raksvedis] un Lielais Dievs, un ka viņam ir vara izdarīt mirušā labā to, ko Horus izdarīja Ozīrisam...(turpat).
Dievs izveda izraelītus no Ēģiptes Pasā naktī un nākošajā dienā un naktī, lai demonstrēta šo ēģiptiešu zaimošanas aspektu pēc tam, kad Viņš pusnaktī bija nogalinājis visus ēģiptiešu pirmdzimtos. Tā mirušo ceļojums tika parādīts kā nepilnīgs un norādīts uz to, ka Dievam ir kontrole pār dzīviem un mirušiem.
Tad tika iedibināts Pasā ceremonijas rituāls, kas notiek Nisana mēnesī, un no šīs ceremonijas sākas svētais kalendārais gads. Desmitajā mēneša dienā bija jānošķir jērs pēc katra nama. Pasā jērs bija Mesija, un viņš tika nogalināts saskaņā ar šīs ceremonijas prasībām kā simbols grēku izpirkšanai un salīdzināšanai. Jēram bija jātiek nokautam mēneša četrpadsmitajā dienā vakarā. Pirmā mēneša četrpadsmitajā dienā mums pavēlēts arī ēst neraudzētu maizi un darīt to līdz mēneša divdesmit pirmās dienas vakaram (2.Mozus 12:18). Tie ir Neraudzētās Maizes svētki.
Pēc Pasā jēra nogalināšanas, asinis tika uzsmērētas uz durvju ailēm, un izraēls palika savos namos. Pasā nozīme ir tā, ka naktī Nāves eņģelis nodeva izraēlam upurjēru, kura galējais upuris ir Mesija. Viņam bija jātiek nogalinātam tieši tā, kā to diktēja ceremonija, lai atvērtu izraēlam attiecības ar Dievu. Šim Pasā ir jābūt zīmei uz mūsu rokām un starp acīm, starp mums un to Kungu.
Tas Kungs, kaut arī tas bija vieglākais un īsākais ceļš, neļāva tautai iet pa filistiešu ceļu, jo viņi varētu ieraudzīt karu un doties atpakaļ uz Ēģipti. Viņš tos veda caur Sarkano jūru (2.Mozus 13:17-18).
Izraelīti apmetās pie Pihahirotas pretī Baal- Cefonai. Daži uzskata, ka Baal - Cefona nozīmē Tiponas Kungs jeb Iznīcinātājs, bet citi - Ziemas Kungs. Tomēr mēs runājam par citu dievības koncepciju un desmito nelaimi Ēģiptē. Tā tas attiecas uz desmit ēģiptiešu lauku dievībām un Ozīrisu.
Atrodoties tur, izraelītiem uzbruka ēģiptiešu armija. Modernās Bībeles mēģina apgalvot, ka tos notika Sarkanās jūras galējos dienvidos, lai tādā veidā samazinātu brīnuma lielumu, kas iesaistīts šajās aktivitātēs. Kristus ielika sevi Uguns Stabā un Mākonī starp Izraēlu un ēģiptiešu karapulku. Šis stāsts ir labi zināms.
Kā saka 2.Mozus 14:10, kad ēģiptiešu armija pienāca tuvāk, tauta nobijās. Mozus teica:
Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit. Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā.
Mozum tika pavēlēts pacelt savu nūju un sadalīt savu jūru un doties uz priekšu, lai kaujas rati tur iebrauktu un ēģiptiešu karapulks nogremdēts:
Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu Tas Kungs.
Tas reprezentē to, kā tas Kungs pēdējo reizi nocietināja faraona sirdi. Tā bija desmitā un pēdējā nelaime.
Uguns stabs un mākonis
Ēģiptiešiem uguns stabs nozīmēja ko īpašu. Mirušo Grāmatas 63. Nodaļa jau savā virsrakstā paziņo, ka pazemes valstībā cilvēkam galvu necērt. Šajā nodaļā Ozīriss pretendē uz titulu, kas pienākas Kristum kā Mesijam. Tur rakstīts:
Es esmu Lielais, Lielā Dēls, Uguns dēls, kuram ir atdota viņa galva pēc tās nociršanas... Es esmu padarījis sevi pilnīgu un galīgu; es esmu atjaunojis savu jaunību; es esmu Ozīriss, Mūžības Kungs (Budge ibid. Intro., p. xxxiv).
Līdzīgi 69. Nodaļā Ozīriss sevi nosauc par Uguns Dievu... pirmdzimto no dieviem un Ozīrisa tēva Seba mantinieku. Tā uguns stabs kalpoja gan par bāku Izraēlam, gan arī kā pārmetums Ēģiptei (un Ozīrisam), kura to redzēja kā uguni, kad grima, tādējādi nezudējot nevienu savu galvu šajā kaujā. Vēl, šī nāve ūdenī iespējams bija mājiens sebajai pirmsdinastiskajai praksei un vēlākam aizliegumam pret mirušo miesas vārīšanu ūdenī. (Budge turpat).
Tā stāsts par Mozu ir neatņemama sastāvdaļa Pasā izpratnē. Tam ir nozīme apskatot tās fāzes, kā arī runājot par maldināšanas formām, kas tiek izmantotas, lai aizvilinātu no patiesās izpratnes par to, kas notika eņģeļu sadumpošanās laikā un attiecībā uz pestīšanas plānu, kas darbojas ar šo struktūru, vedot debesu pulkus atpakaļ kā vienu Dieva gribā.
Šī stāsta beigas ir grūts ceļojums tuksnesī nākošos četrdesmit gadus. Šim ceļojumam ir jāsimbolizē garīgā izraēla ceļojumus pasaules sistēmā kā vajātiem ļaudīm dzīvojot bēdās, bet augot žēlastībā un zināšanās. Četrdesmit gadi simbolizē četrdesmit Jubilejas jeb divus tūkstošus gadu, kam jāpaiet līdz nāks Mesija savā spēkā un godībā. Ar varenu spēku viņš vadīs Izraēlu nākošajā Iziešanā (Exodus), kuru pieminējis Jesaja 66. nodaļā. Šajā laikā izredzētie palīdzēs kā gara Būtnes. Ēģiptes nelaimes tiks atkārtotas, kā tas ir redzams no pravietojumiem attiecībā uz Tabernakla svētkiem un Mesijas atgriešanos.
Pielikums. Mozus un Ēģiptes dievi
Vidējo austrumu kosmoloģija
Pēc plūdiem vispārējs uzskats, kas tika uzņemts šumēru un ēģiptiešu kosmoloģijās, bija tāds, ka Dievi ir padomē. Pastāvēja uzskats, ka pastāv šo vecajo dievu radītājs, un ka viņus vada prezidents. Ķīnieši galveno dievu sauca par Debešķīgo Sākuma Meistaru. Otrā dievišķa būtne bija pazīstama Augusta nefrīta personāžs, kurš valdīja tiesas pavadībā. Viņš valda pār zemi, un viņu kādu dienu aizvietos Rīta blāzmas Debešķīgais meistars, Zelta Durvju nefrīts (New Larousse Encyclopedia of Mythology, p. 381). Šī izpratne ir saskaņā ar Bībeles pierakstiem, ka pasauli pārvalda rīta zvaigzne, saukta par Sātanu, kuru aizvietos jauna rīta zvaigzne Kristus. Šī izpratne ir izplatījusies daudzās pasaules tautās un ir apskatīta darbā Misticisms.
Asīriešu - Babiloniešu kosmoloģija runā par elim (dievu) Tēvu, kuru sauc Ea (New Larousse, lp. 56). Viņš radīja Marduku, kurš ir Tēva, kurš viņu radīja, gaisma. Mardukam ir augstākās autoritātes pozīcija Dievu asamblejā pirms debesu kaujas ar Tiamatu. Viņš bija visu lietu radītājs un dievu gans. Mardukam bija visa autoritāte, kuru tam nodeva Ea, un tā viņš absorbē citus elim un pārņēma viņu funkcijas un privilēģijas. Šis uzskats ir aptuvena Bībeles pozīcija ar viltojumiem.
Šumēriem līdzīgs bija Enki, sakot:
Mans tēvs, Universa ķēniņš radīja mani universā, Mans ciltstēvs, visu zemju ķēniņš savāca kopā visus es, ielika visus es manā rokā... es esmu "visu dievu lielais brālis... es esmu Anunnaki vadītājs, es esmu tas, kas ir dzimis kā pirmdzimtais svētā An dēls "(Eliade, Gods, Goddesses and Myths of Creation, Harper & Row, lp. 22).
Taču as ir politeisms tajā nozīmē, ka gribas ir neatkarīgas no Dieva Tēva. Tieši tādēļ nepareizi tiek izprasta arī Ēģiptiešu sistēma. Ēģiptes sistēma bija līdzīga. No Koffina tekstiem (1, 161 ff. Tr. by R.T. Rundle Clark savā Myth and Symbol in Ancient Egypt, London, 1959, p. 80), kas datējami ar 2250 -1580 gadiem pirms Kristus, Atums bija vecajo dievu radītājs (kas pielīdzināms Vecajo Padomei). Tā ēģiptieši mēģināja radīt Elohimu padomu, kuru vada Atums.
Spriežot pēc Mirušo Grāmatas 18. Nodaļas, ēģiptiešiem bija dievu grupas vietās, kas apzīmē desmit svarīgus notikumus Ozīrisa vēsturē, un katra vieta ir zem viena dieva. Šīs vietas ir:
1. Annu (Heliopolisa)
2. Tattu (Busirisa)
3. Sekhem (Latopolisa)
4. Pe-Tep (Buto)
5. Rhekti zemes
6. Abtu (Abidosa)
7. The Place of Judgment
8. Tattu (Mendesa)
9. An-rut-f.
10. Re-stau.
Šo vietu dievi bija:
1. Tem, Shu, Tefnut.
2. Ozīrisa, Isis, Nephthis, Heru-netch-hra-tef-f.
3. Heru-khenti-an maati, Tots.
4. Horuss, Isis, Kesta (iepriekš Mesta), Hapi.
5. Horuss, Isis, Kesta.
6. Ozīriss, Isis, Ap-uat.
7. Tots, Ozīris, Anubis, Astennu.
8. Trīs vārdā nenosaukti dievi.
9. Ra, Ozīriss, Shu, Bebi.
10. Horuss, Ozīriss, Isis (Budge, op. cit. p. cvii).
Ēģiptieši ticēja, ka ar specifiskiem nāves rituāliem un attiecīgi ieceltiem priesteriem, viņi var iegūt spēku no mirušā ķermeņa attīstīt nemateriālu ķermeni, kurš ir spējīgs pacelties debesīs un dzīvot ar tur mājojošajiem dieviem. Sahu bija nemirstīgs un pieņēma tā ķermeņa formu, no kura tas radies. Sahu bija dvēseles krātuve, kuru tur ielikuši Dievi (Budge, turpat. lp. 280).
Dvēsele sastāvēja no ka, kura normālā dzīvesvieta bija kapā kopā ar ķermeni. Tomēr, tā varēja pēc savas gribas pārvietoties un ieiet ikviena indivīda statujā. Ēģiptieši nepielūdza statujas, viņi pielūdza ka, kuru tās reprezentēja. Upurēšanas kapenēs bija nepieciešamas, lai ka nebūtu jāpā;rvietojas. Ba jeb sirds dvēsele bija saistīta ar ka un pēc savas gribēja pieņemt materiālas un nematerialas formas. Tā ir attēlota kā vanags ar cilvēka galvu Nebqetas papirusā Parīzē.
Dzīvnieku dzīvība, labais un ļaunais, atradās sirdī, jeb ab. Tā tika izmērīta tiesā, kas liekas notika drīz pēc nāves Ozīrisa Tiesas Zālē, kur tiesnesis bija Ozīriss. Notiesātos uzreiz aprija Mirušo Rijējs, tātad nepastāvēja vispārēja koncepcija par mirušo augšāmcelšanos. Tie kuri tika attaisnoti, tūliņ pat devās uz Ozīrisa mājvietām baudīt mūžīgo laimi. Ķēniņa Unas laikā (Budge ibid. p. lxvii & p. 286) ir atrasti pierādījumi par khaibit jeb ēnu, kas tika saistīta ar ba un atradās iekš ka. Khu arī ir saistīts ar ba jeb sirds dvēseli, taču tā ir mūžīga būtne, faktiski DVĒSELE. Tā nekādos apstākļos nevar nomirt. Tā dzīvoja iekš sahu.
Sekhem jeb spēks var tikt uzskatīts kā nemiesisks personas vitālā spēka personificējums. Sekhem dzīvoja debesīs starp khus jeb gariem. Tas parasti pieminēts saistībā ar dvēseli un garu (lp. lxviii).
Ēģiptieši uzskatīja, ka ren jeb personas vārds ir jāsaglabā, savādāk tā pārstās eksistēt. Vārds bija vienā līmenī ar ka. Šis uzskats ir patstāvīgs bībeliskajā Dzīvības Grāmatā. Tā pastāv vairākas koncepcijas, kas ir līdzīgas bībeliskajām, taču kuras indivīdam mēģina piedēvēt nemirstību, kuru Bībele piešķir tikai Dievam. Līdzīgi, citā kosmoloģijas apskatā var apskatīt arī saistības attiecībā uz dēmoniskajiem spēkiem.
|
Papucs  |
# Labojis Papucs: 2008.11.05 19:37:06
Sandis
Būtu ļoti interesanti izlasīt, ja es spētu saprast jēgu kaut vienai rindkopai no visa šitā teksta.
Varbūt esmu atpalicis, bet tālāk par šo vairs nelasīju:
sagrozījuši kalendāru tā, ka nakts sekoja dienai
Ja kalendāru var atgrozīt atpakaļ tā, lai dienai seko otra diena, tad es gribētu redzēt kādu sīkāku paskaidrojumu. Vispār, es labprāt vēlētos secību 1:2 (1 diena, 2 naktis).
|
Sieviete  |
# Iesūtīts: 2008.11.05 22:08:58
Sandis beidz spamot!!!!!!!!!!!!!!!!!! |
Mods-1 |
# Iesūtīts: 2008.11.06 00:25:13
Lūdzu jautāt konkrētāk, nevis pārkopēt grāmatas vai rakstus (pietiek ievietot interneta atsauci). |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
