atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Par ignācisko garīgumu
incognito
Iesūtīts: 2018.12.30 14:00:46
Parunāsim varbūt par t.s. "ignācisko garīgumu" varbūt? Atzīstos, es par to neko daudz nezinu, atskaitot dažas negatīvas atsauksmes no ebaznīcas (viņi uzskata, ka tas nav savienojams ar luterismu) un no krievu pareizticīgo garīgā semināra profesora Osipova puses (viņa lekcijās, atrodamās youtube, ir ticis norādīts, ka viņa ieskatā ignāciskās meditācijas ir dziļi maldīgs pašapmāns un tāpēc nav savienojams ar kristietību).
Iepretīm tam, pēc Ignācija sistēmas organizētas rekolekcijas ir pieejamas mūsu draudzē, nu un tie, kas tādās piedalījušies, izsakās atturēti atzinīgi, lietojot tādus izteicienus kā "nopietns pasākums". Pats diemžēl neesmu bijis.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
AutorsZiņas teksts
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.06.08 11:29:09
dafne

Atbildot uz jautājumu par to, "kas vieno RKB un luterāņus šodien? Kas ir tas kopīgais?", piedāvāju fragmentu no luterāņu teologa Dr. Artūra Pipkorna raksta:

Luterāņiem un katoļiem ir tik daudz kopīga!

Vispirms viņiem ir piecpadsmit gadsimtu kopīgas vēstures, kas vienlīdz pieder kā vieniem, tā otriem. Luterāņi nedomā, ka Baznīca sniedzas vēsturē tikai līdz Augsburgai, tāpat kā Romas katoļi nedomā, ka baznīca sakņojas tikai Trentas koncilā. Bet viss, kas ir pirms Augsburgas un Trentas, ir kopīgs īpašums. Piecpadsmit gadsimti, kurus luterāņi un Romas katoļi dala kā kopīgu mantojumu, ir neatņemama daļa viņu ticībā, dievkalpojumā un teoloģijā.

Paraudzīsimies mēs, luterāņi – jo es vispirms uzrunāju savus ticības biedrus – uz mūsu pašu mantojumu. Ar Romas katoļu baznīcu mums ir kopīgas četras lielās ticības apliecības – trīs tā dēvētās katoliskās apliecības un ceturtā, kas tiek saukta par „ceturto ekumenisko apliecību“ Te Deum Laudamus. Abas mūsu baznīcas ir būvējušas mūsu apliecību uz Nikejas – Konstantinopoles ticības apliecības, kuru mēs abas apliecinām mūsu altāru priekšā svētā Vakarēdiena dievkalpojumos. Lai arī cik patiesi ekumeniska nebūtu šī apliecība, kas saista kopā rietumu, austrumu pareizticīgos un pat senos ne – Halkedonas Baznīcas zarus, taču mēs, rietumnieki – mēs luterāņi un Romas katoļi to, uz labu vai ļaunu, sakām savā īpašajā rietumu veidā. Mēs rietumos biežām sakām „es ticu“ (Credo) nekā austrumos pieņemto „mēs ticam“ un apliecinām liktenīgo (un dažreiz maldinošo) rietumu pielikumu ticības loceklim par Svēto Garu „kas no Tēva un no Dēla iziet“. Mēs, abas baznīcas, esam bezmaz vienīgās denominācijas, kas lieto Atanasija ticības apliecību – 5. vai 6. gadsimta strikti rietumu apliecību, kuru nepazīst austrumos. Tā sauktā Apustuļu ticības apliecība formā, kādā to pazīstam, ir 7. gadsimta rietumu produkts. Te Deum laudamus ir rietumu gan tā senajās sastāvdaļās, gan galīgajā sestā gadsimta formā.

Tāpat ir ar mūsu dievkalpojumu. Mūsu kalendāri parāda to pašu struktūru un lielā mērā tos pašus piemiņas dienu datumus. Luterāņu baznīcas dievkalpojums ir rietumu euharistiskais rits ar dažām vidēji vēlīnām viduslaiku iezīmēm: Introits, Kyrie eleison (Kungs, apžēlojies), Gloria in excelsis (Gods Dievam augstībā), kolekta, vēstules lasījums, psalms (dziesma), Evaņģēlija lasījums, ticības apliecība, ofertorijs (dāvanu sagatavošana), lielā aizlūgšana, Prefācija, Sanctus un Benedictus qui venit (Svēts ir un Lai slavēts ir, kas nāk), konsekrācija, Pax (miera sveiciens), Agnus (Dieva Jērs), izdalīšana, pateicība, svētīšana.

Tāpat tas ir ar tekstiem. Ar nelielām nobīdēm nospiedošais vairums introitu, graduālu, tractus, aleluja pantu, vēstuļu un evaņģēlija lasījumu ir tie paši abos ritos. Tas ir pārsteidzoši patiesi attiecībā uz kolektām – no Adventa līdz Adventam ar nelielām nobīdēm mums ir gandrīz tās pašas svētdienu kolektas (un arī daudzas tās pašas svētku kolektas). Luterāņi labi atcerēsies, ka senās lūgšanas, kas nāk no t.s. pāvestu Leona, Gelazija un Gregora sakramentārijiem , tai formā, kā abas mūsu baznīcas tās pazīstam, savā teoloģijā ir apzināti un ar nolūku antipelagiāniskas. Tās atkārtoti uzsver nevēlēšanos „paļauties uz jebko, ko mēs darām“ un tikpat spēcīgi sauc pēc Dieva žēlastības, kas ir augstākajā mērā evaņģēliski.

Tāpat ir ar luterāņu dziesmu grāmatām. Ievērojiet, cik daudz dziesmu tajās ir sacerējuši autori pirms 16. gadsimta: Pēteris Abelārs, Ādams no Sv.Viktora abatijas, Sv.Ambrozijs, Sv. Beda godājamais, Sv. Bernards no Klervo, Bernards no Klinī, Sv.Asīzes Francis, Sv. Aurēlijs gudrais, Džirolamo Savonarola, Cēlijs Sedulijs, Sv. Orleānas Teodulfs, Sv. Akvīnas Toms, un autori dziesmām Christ ist erstanden, Dies irae, Kyrie Fons bonitatis, Veni Creator, Veni Sancte Spiritus, Veni, veni Emmanuel un Victimae Paschale – kuras visas luterāņi dzied bez mazākās sajūtas, ka tās būtu svešas vai importētas .

Tikpat pamācošas ir atsauces uz autentiskajiem (un pseidepigrāfiskajiem) baznīctēvu un rietumu baznīcas teologu rakstiem luteriskajos apliecību rakstos – Sv.Ambrozijs, Sv.Augustīns, Sv.Bernards no Klervo, Sv.Asīzes Francis, Sv.Gelazijs, Žans le Šarljē no Gersonas, Sv.Gregors Lielais, Sv.Hieronīms, Sv. Hilarijs no Puatjē, Hjū no Sv.Viktora, Sv.Leons Lielais, Pēteris Lombardietis un Sv. Akvīnas Toms.

Atšķirībā no dažām citām reformētajām tradīcijām, kad vien luterāņi ir ņēmuši nopietni savu tradīciju, viņi ir ņēmuši nopietni vēsturi. Luterāņu kopienā apustuļu laika kristīgajam pasludinājumam un mācībai viemēr ir bijis priviliģēts stāvoklis kā vēlākās sludināšanas un teoloģijas mērauklai. Taču lutrāņi nekad nav mēģinājuši pagriezt pulksteni atpakaļ, izsvītrot gadsimtus kas pēc Dieva providences sākās kopš 100. gada un reproducēt apustuļu laika vidi dievkalpošanā vai teoloģijā. Viņi visus laikus ir respektējuši kā arēnu, kurā Dievs darbojas un atklāj sevi, un kurā Svētais Gars ir vadījis Dieva svētceļnieku tautu pretī atklāsmes patiesības pilnībai, kuru viņš pats ir iedvesmojis.

Visi gadsimti, kas mums ir kopīgi, līdz ar visiem to svētajiem un visiem to sasniegumiem un to skolotājiem un to brīdinošajām kļūdām, ir mūsu tradīcijas daļa. Mēs neapstiprinām visu, ko cilvēki Baznīcas vārdā ir darījuši šajos tūkstoš piecsimt gados – tāpat kā mēs neapstiprinām visu bez izņēmuma mūsu konfesionālajā vēsturē pēdējos četrsimt gados. Taču atkal – uz labu vai ļaunu, šie piecpadsmit gadsimti ir palīdzējuši mums izveidoties par tiem, kas esam šodien. Tie ir ienākuši gan luterāņu, gan Romas katoļu korporatīvajā atmiņā. Tie ir daļa no akmens, no kuras esam izkalti, daļa no šahtas, no kuras esam izrakti. Pateicoties mūsu katoliskaijai teoloģijai, mēs esam nākuši pa vienu ceļu. Mēs abas uzskatām pirmo četru ekumenisko koncilu trinitārās un kristoloģiskās definīcijas par nereformējamām. Mēs abas uzskatām Baznīcu un tās amatu par evaņģēlija daļu un par iestādījumu, caur ko Svētais Gars sniedz pats sevi un savu žēlastību.

Mūsu kopīgā izpratne par mūsu Kunga iemiesošanos no Svētā Gara caur svētīto Jaunavu Mariju ir tāda, ka mēs pasauli, kurā dzīvojam, redzam sakramentālu, pasauli, kurā Dievs darbojas caur materiālām lietām un fiziskām personām – caur Dieva vārda cilvēcīgu pasludināšanu; caur mazgāšanu ar ūdeni atdzimšanas traukā; caur maizes un vīna ēšanu un dzeršanu, kas altāra sakramentā ir Kristus patiesā miesa un asinis; caur cilvēka muti, kas izrunā vārdu, kurš Dieva klātbūtnē sien vai atraisa; caur vīriem doto amatu, ar kura palīdzību Dievs sniedz atbalstu un palīdzību mūsu karā pret mūsu dabīgo grīcīgumu un pret viņa un mūsu ienaidnieku kārdinājumiem; caur viena vīrieša un vienas sievietes savienību laulībā, kurā Dievs atklāj Kristus un viņa līgavas Baznīcas noslēpumu.

Kad iedziļināmies viens otra izpratnē par kopīgo mantojumu, tad redzam, ka par spīti ievērojamām atšķirībām, tieši uzticība mūsu attiecīgajiem apliecību dokumentiem ir tā, kas būtiskajos jautājumos ieliek svaru kausos vairāk vienprātības un mazāk atšķirību luterāņu un Romas katoļu starpā nekā tas luterāņiem ir ar citām lielākajām rietumu denominācijām. Interpretējot šo kopīgo mantojumu sev pašiem un viena otrai, abām mūsu baznīcām ir gana daudz ko teikt un uzklausīt, lai padarītu sarunas izcili vērtīgas!
Merlins
# Iesūtīts: 2019.06.09 17:37:49
dafne

Ak, jā - vēl bija jautājums, kādēļ "misticisms" (es gan runāju par mistiku un mistiķiem) ir kļuvis svarīgs mūsdienās, ja agrākajos laikos luteriskajās aprindās tam nepievērsa pārāk daudz uzmanības.

Pirmkārt, uz to norāda augošais pieprasījums. Otrkārt, nodrāztajam truismam ka laiki mainās tomēr vajag pievērst nopietnu uzmanību. Mūsdienās tas notiek sevišķi strauji.

Nesen viesojos kādā skolā. Kad runāju par luterisko klasiku, tādu kā - "Kur es varu atrast žēlsirdīgu Dievu" un "Mēs esam taisnoti tikai no žēlastības, tikai ticībā, tikai uz Kristu, kurš mūs ir atpircis ar savām asinīm", varēju novērot ka skolotāju paaudze vēl uz to reaģē, bet jaunieši vispār nepieslēdzas. Viņus tas atklāti garlaikoja, jo piedāvāja atbildes uz jautājumiem, kādus viņi neuzdod.

Pētnieki runā par to, cik ļoti atšķiras dažādās paaudzes - X paaudze, kas dzimuši 60to gadu vidū, Y paaudze jeb mileniāļi, kam tagad ap 30, un Z paaudze, kas mācās skolā. Par beibībūmeriem jeb 50. gados dzimušajiem vairs pat nerunā. X paaudzei vērtība ir stabilitāte un skaidra nākotnes perspektīva. Mileniāļus interesē personīgā izaugsme, "pašrealizācija". Z paaudzei svarīgi ir izdzīvot savas kaislības. Varam viņus par to nosodīt, bet produktīvāk būtu piedāvāt kristīgas "pašrealizācijas" iespējas un mēģināt padarīt Dievu par viņu kaislību. Diez vai Katehisms un Vienprātības grāmata šādam nolūkam daudz palīdzēs - varbūt vienīgi, ja to pārstrādātu podkāstu formātā, jo šīs paaudzes pārsvarā grāmatas vairs ne pērk, ne lasa.

Kristīgajā mantojumā ir izcils materiāls "pašrealizācijai" un kaislībai uz Dievu. Diemžēl luterāņi šajā ziņā atpaliek no katoļiem, un par to man ir žēl. Baznīctēvi un garīgās dzīves meistari ir arī luterāņu mantojums un mums nevajag no tā atteikties, bet likt lietā.


Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.09 19:56:29
Jūs tiešām domājat, ka kādam luterānim ir tik briesmīga alerģija pret žīdu sievieti Mariju, kam laimējās/sapīgi gadījās būt tai pirmajai, kas sastapās ar Dieva pasaules revolūciju Kristū? Es nudien tā nedomāju.
Cik man gadījies novērot, tad pamatā luterāņu brāļiem un māsām drīzāk ir alerģija pret liekulību, kad dažiem augstākā baznīcmūzikas virsotne ir merkantīlu iemeslu dēļ tapušie šlāgeri "ave marias" un "mātes marijas", un citi čurā karstu par to, cik `četrvienības" persona Marija ir nozīmīga atslēgas persona, lai tiktu galā ar Trīsvienību (iztiekot bez "smagajiem ieročiem", kamēr paralēli tēlo baigos mačo, kas atļaujas pat ņirgāties par to, vai kāds tik nedomā pārāk `sievišķīgi`, jo skaidrs, ka bābas no teoloģijas ņi bum bum.
Kas attiecas par atsaukšanos uz tiem neveiklajiem izteikumiem, tad Jūs pats vienā brīdī atsaucaties uz to ka Luters izsakās, ka cilvēka daba ir tik bezgalīgi samaitāta, ka tajā nav nekas glābjams, tikai aizvietojams, bet nākamajā fanojat par kaut kādiem jocīgiem vingrinājumiem, kā "garīgot" un vaigu sārtumu atgriezt šajā šķietami trūdošajā līķī, ko vienkārši jānorok. Un tad seko, ko Luters, ko Ignācijs tur atsevišķos romantiskos brīžos izteikušies par Mariju, ko ne viņi pazina, ne mēs atpazītu. Tā nav teoloģija. Tā ir, kā prof.Taivāns reiz kādai studentei sacīja, tāda sievišķīga lidināšanās kā taurenītei- izvēloties tos ziediņus, kas tīk, un ignorējot visu tos, kas izvēlētajai sistēmai traucē.
Pilnīgi pievienojos tēzei, ka luterāņu Baznīca (tāpat kā citas) pati nav spējusi aptvert evaņģēlisko brīvību. Ne viss luterāņu draudzēs patīk Jums, ne viss patīk man, un arī citiem šīs diskusijas dalībniekiem. Mans nodoms nav apsūdzēt nevienu nejolajitātē, jo zinu arī to, cik mīļuprāt dažs šādas apsūdzības mestu manā virzienā. Taču ir kaut kāda loģiska atšķirība tajās paradigmās, ko iemieso luterāņu sieviete šajā diskusijā, kura saredz ļoti konkrētus svēttapšanas marķierus klasisko luterisko apliecību bauslības/evaņģēija koordinātu sistēmā, un Jūsu vēlmē pēc kaut kādu mistisko `robu aizpildīšanu`. Ja nu kaut kas man ir paticis no Jura Rubeņa pēdējās dekādes pienesuma, tad tā ir doma, ka `vells ir perfekcionists`. Nesen gadījās paspēlēt t.s. "open pore" akustisko ģitāru, kur koksnes poras tīšuprāt ir atvērtas, nevis aizdrīvētas ar perfekti gludu parketa laku. Bija forši! Forši ar visiem `robiem`!
Varbūt, ka ir vērts atstāt to luterismu ar visiem `robiem", lai elpo?
Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.09 20:32:52
Vakar satikos ar pagājušā gadsimta klasesbiedriem, burtiski dinozauriem. Kāds žēlojās, ka Žibeika iesētā ticības sēkla iznīkusi redzot arhibīskapu pēc valsts svētku sprediķa, kurā nosodīta dzīšanās pēc naudas, iesēžoties dārgā pepelatā, ko korišs steidza aprakstīt visos tehniskos un finansiālos parametros, bet es vien aptuveni nojautu.
Viņa piedāvājums bija, ka tad jau dažiem godīgāk būtu sludināt, ka jātver mirklis, jāpelna, jāgrābj nauda utt... un tas būtu pārliecinošāk un ticamāk.
Godīgi sakot, neticu, ka viņu uzrunātu piedāvājums "par taisnīgu samaksu" pavadīt kaut kādas 40 dienas iztēli uzkurinošā eskeipismā, ko sauc par ignācija rekolekcijām.
Tas par tēmu ""Mēs esam taisnoti tikai no žēlastības, tikai ticībā, tikai uz Kristu, kurš mūs ir atpircis ar savām asinīm", varēju novērot ka skolotāju paaudze vēl uz to reaģē, bet jaunieši vispār nepieslēdzas. Viņus tas atklāti garlaikoja, jo piedāvāja atbildes uz jautājumiem, kādus viņi neuzdod. "
Bet vai pats uz pirkstiem vari aprādīt, kādēļ šī `taisnošana` ir tik svarīga?
Vai vari 3 minūtēs pateikt, ko tev nozīmē šī `taisnošana"?

Redzi, tādēļ mani fascinē tā Eberharda Jungela grāmate, ka viņš pieķeras šim Bībeles centrālajam jautājumam, un, vismaz manuprāt, lieliski atklāj kādēļ šis jautājums ir aktuālāks par to, ar ko atšķiras dažas Latvijas baznīcgalvas auto no romas pāvesta auto parametriem
dafne
# Labojis dafne: 2019.06.10 09:27:43
MerlinsLuteriskā klasika...hm.Nu var jau kancelē ar uz galvas stāvēt un citēt Raini,lai izklaidētu publiku.Jautājums tad par to,kas ir mācītāja prioritāte.Vai pasludināt skaidru Dieva Vārdu,vai,piedodiet,būt par klaunu,jo to pieprasa mūsdienu sabiedrība.
Kādu laiku kalpoju par Sv.skolas skolotāju,ja būtu vadījusies tikai pēc tā,kas interesē bērnus,tad mēs pavadītu laiku tikai rotaļājoties.Dieva Vārds nav zaudējis savu spēku un darbojas arī pie tādiem sīčiem,kuriem tie Bībeles panti nešķiet saistoši un interesanti.Protams,to var pasniegt dažādi.

Aizvainojums man nav,bet esmu LELB draudzei piederīga un domāju,ka man ir tiesības zināt un saprast kas notiek.Pārāk liela sevis "garīgošana" ,dzīšanās pēc "garīguma"ne pie kā laba neved,pie augstprātības tikai...un krišanas.Tāds garīgums neskauž,bet ir zināms kur aizved.

Ja par Lutera citātiem,tad pilnīgi nojautu,ka citēsiet tos,jo ne kā jau cita nav.Bet vai Lutera pieminētā meditācija ,lūgšana un pārbaudījumi ir tie paši Ignācija garīgie vingrinājumi?Un Luters jau neko citu neatklāj kā tikai to,ko mums māca Kristus.
dafne
# Iesūtīts: 2019.06.19 10:50:26
Aivarsžēl Musteina,cerams,ka atveseļosies.
Brīnos,ka ignāciskais garīgums nepalīdz glābt laulības.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.06.20 18:48:47
Kādu nedēļu nebija iespējas te ielūkoties un skat, salmu vīri ir darināti un svilināti. Mēdz teikt, kad runā ieroči, mūzas klusē. Kad izteiksmes veids kļūst toksisks, prātīga saruna beidzas. Tādēļ no manas puses vēl tikai pēdējās piezīmes.

Aivars

Par dažādu luterāņu attieksmi pret mūsu Kunga māti mums acīmredzot ir atšķirīgi novērojumi un secinājumi, un patiesības noskaidrošanai būtu jāvelta kāds pētījums. Kamēr tāda nav, katrs var palikt pie saviem minējumiem. Neesmu neko teicis nedz par vaigu sārtuma atgriešanu līķiem, nedz par Lutera vai Ignācija romantiskiem brīžiem ar jaunavu Mariju. Visdrīzāk Tev nekas nav zināms par to, vai un kā viņi Mariju pazina vai nepazina. Tad atliek minējumi apgalvojuma formā.

Taisnība, ka Luters cilvēka dabu uzskatīja par tik samaitātu, ka neviens nespēj neko pats darīt savai glābšanai. Tādēļ ir vajadzīgs nevainojami taisns Glābējs, kura svētums mums tiek pieskaitīts par taisnību ticības dēļ, bez nopelna, tikai no žēlastības. Taču ne Luters, ne Melanhtons nenoliedza, bet tieši uzsvēra, ka taisnošanas auglim un turpinājumam jābūt svēttapšanai. Arī svēttapšana ir Dieva, ne cilvēka darbs, bet cilvēkam pašam jādara vismaz tik daudz kā jālieto Dieva piešķirtie žēlastības līdzekļi. Ignācija Garīgie vingrinājumi nav nekas cits kā metodiska Dieva vārda lasīšana, apcere un lūgšana. Vajadzība pastiprināti lietot žēlastības līdzekļus ne tikai nav pretrunā ar savas samaitātības atziņu, bet tieši no tās izriet. Neizpratne droši vien rodas no tā, ka daži luterāņu aktīvisti neizšķir taisnošanu no svēttapšanas, nenovērtē svēttapšanas lomu un pat pretstata to taisnošanai. Pretstatīt lietas, kuras tikai kopā veido veselumu, ir izplatīta nelaime – mācība pret baznīcu, prāts pret jūtām, utt.

Nezinu, vai velns ir perfekcionists, bet, kad Jēzus teica – esiet pilnīgi! – viņš diez vai sūtīja mūs pie velna. Tā nu cilvēki meklē dažādus ceļus, kā Jēzus aicinājumam labāk paklausīt. Mūsdienās luterisms visā pasaulē elpo arī ar iepriekšējo gadsimtu garīgumu. Ignāciskās rekolekcijas lieto daudzās luterāņu baznīcās. Protams, ir jābūt vietai arī racionālisma laikmetā veidotajam luterisma paveidam, taču tas nav ne vienīgais, ne pēc noklusējuma īstais vai pareizais luterisms. Mūsu baznīcā to nekas neapdraud. Neviens negatavojas lakot tavu ģitāru. Laikam tagad ir populāri justies kā upurim (“…zinu arī to, cik mīļuprāt dažs apsūdzības [nelojalitātē] mestu manā virzienā.”) Taču šajā diskusijā drīzāk ieskanas vēlme nošmirģelēt citu vijoles.

Runājot par tavu “smago artilēriju”, interesants likās teikums: “Tādēļ mani fascinē tā Eberharda Jungela grāmata, ka viņš pieķeras šim Bībeles centrālajam jautājumam, un, vismaz manuprāt, lieliski atklāj kādēļ šis jautājums ir aktuālāks par to, ar ko atšķiras dažas Latvijas baznīcgalvas auto no romas pāvesta auto parametriem.” Acīmredzot lieliskā grāmata Tevi tomēr nav iespaidojusi tik dziļi, lai Tu padalītos ar kādu no Jungela atziņām, nevis izceltu it kā neaktuālo jautājumu. Tas droši vien liecina, ka īstenībā kādam te autoparks tomēr ir aktuālāks nekā taisnošana.

Ja nu Tev likās vajadzīgi šo tematu atvērt – dinozauri un cilvēki aizbildinājumus neticībai bieži meklē ārējos apstākļos. Kāds to atrod SIA “Rīgas Doma Pārvalde” folksvāgenā un saklausa sprediķī klišejas, kādu tur nav. Kāds cits ieganstu atrod, piemēram, kāda mācītāja rupjību izvirdumos, kas publiski pazemo sarunu biedrus un par ko cietušie raksta sūdzības tam pašam arhibīskapam, jo nevarot uzticēties baznīcai, kurā tādi mācītāji. Mēs katrs spējam kādu iedvesmot un kādu atgrūst, droši vien tāpat kā Luters vai Ignācijs. Uz šīs diskusijas tematu tas varētu attiekties tā, ka ir neskaitāmi daudz lietu visapkārt, par kurām sašust un dusmoties. Ja cilvēks neatrod veidu, kā starp tām dzīvot, nekļūstot ciniskam, aizvainojuma pilnam, rūgtam un dusmīgam, viņš sev un apkārtējiem dzīvi padara nožēlojamu. Dažādās garīguma prakses mēģina palīdzēt iegūt vairāk brīvības un miera. Ignāciskās rekolekcijas var būt gan palīgs, gan sašutuma un zobglalību priekšmets. Izvēlies ko vēlies. Lojolas Ignācija Garīgos vingrinājumus ierindo starp svarīgākajiem sacerējumiem, kuri ir atstājuši ievērojamu iespaidu uz Eiropas kultūru, un tie nekļūst ne labāki, ne sliktāki no tā, ka tos kāds nezinātājs nosauc par jocīgiem.

dafne

Jūs rakstāt, ka gribat kā LELB draudzes locekle zināt un saprast. Mēģināšu paskaidrot, kādēļ es vispār iesaistījos šajā sarunā. Incognito ierosināja: “Parunāsim par ignācisko garīgumu”. Turpinājumā es vēroju, kā trīs cilvēki, kuri par ignācisko garīgumu neko nezina, cits citam piebalso tādā kā atbalsu kambarī. Ar ierosināto tematu esmu diezgan labi pazīstams, tādēļ mēģināju pastāstīt, paskaidrot, atbildēt uz jautājumiem un varbūt kliedēt populārus pārpratumus. Es esmu gatavs stāstīt tiem, kuri vēlas uzzināt un saprast. Varu mēģināt atbildēt arī uz kritiskiem jautājumiem. Taču, ja uzskats par ignāciskā garīguma ļaundabību ir iepriekš pieņemts un negrozāms, tad negribu ieguldīt laiku strīdos, kuri tikai bojā attiecības.

Īsi atbildot uz konkrēto – Lutera priekšstatos meditācija nozīmēja zināma veida Bībeles lasīšanu. Spriežot no viņa teiktā, Luters runā par “lectio divina” jeb dievišķo lasīšanu, kas ir viena no meditācijas formām, ko lieto Garīgajos vingrinājumos. Tas nepārsteidz, jo kā augustīniešu mūks viņš šo praksi labi pazina. Man nav ziņu, ka Luters būtu lietojis iztēles kontemplāciju, bet nebrīnītos par to, jo tā bija pazīstama vismaz četrsimt gadus pirms viņa. 12. gs. augstīniešu abats Ričards no Sv.Viktora runā par to, ka “uzticīgam kristietim lasot un afektīvi (ar iejušanos) “pārgremojot” evaņģēlija vārdus, Svētais Gars nāk talkā viņa ticībai, tā lai viņš ar katru savas būtnes šķiedru kļūtu klātesošs tam, ko Kungs Jēzus ir sacījis vai darījis vēsturē un atkal saka un dara svētītā, kontemplatīvā atmiņā.” Luters līdzīgu domu izsaka kodolīgāk: “Caur ticību vārdi rada mūsos to, ko tie attēlo.” (1519.g Ziemsvētku sprediķis.) Tomēr jāpieņem, ka šī prakse viņam nelikās tik svarīga, lai to ekspliciti pieminētu.

Man ir zināmi konkrēti gadījumi, kad Garīgie vingrinājumi ir palīdzējuši izglābt laulību un dziedinājuši smagus dvēseles ievainojumus.

Dzīvojiet visi laimīgi Dieva gādībā!
Aivars
# Labojis Aivars: 2019.06.21 23:16:47
Merlins
Var jau būt, ka man vajadzēja rakstīt garāku palagu, lai domu sīkum sīki paskaidrotu, bet šķiet ka nolasat citus uzsvarus, nekā biju domājis.
Protams, varētu te jautāt, kāpēc jums tik tuva tā militāristu terminoloģija un vēlme visur "smago artilēriju" saskatīt, gan Dievu lūdzot gan diskutējot ar līdzcilvēkiem Bet tad jūs atkal to uztversit pārāk personīgi, un kārdināts atšaudīties centīsities trāpīt man, nevis runāt pēc būtības. Tādēļ pietaupīsim to sparingu kādai citai reizei.

Man nudien nav noskaņojums kādu te apšaudīt, vai personīgi apkarot. Un arī kā kara upuris nejūtos. Bet es vien mēģināju norādīt, ka diezvai ir gudri paziņot, ka tradicionālais luterisms ar savu fokusu uz taisnošanu ticībā mūsdienās nav diezko aktuāls, un jāmeklē cits piedāvājums, jo lūk vienā auditorijā vairākums neesot šādus jautājumus cilājis. Tādēļ arī padalījos ar svaigu sarunu, kurā kādam "superaktuālas" pēkšņi likās šādas autoparka tēmas, kas manuprāt ir diezgan dīvains veids, kā analizēt kristietību. Vai šāds cilvēks iekarsīs ticībā, ja Baznīca centīsies "atbildēt uz viņam "aktuālajiem" jautājumiem". Es stipri, stipri šaubos, un es nedomāju, ka tas ir tas virziens, uz ko Baznīcai būtu jāiet. Kaut kas taču lika tam pašam Pāvilam norādīt ka `ausu niezēšana` nav tas īstais orientieris, un sava laika reliģiskā konsumerisma mentalitātei atbildēt: "Es negribu neko citu zināt, kā vien krustā sisto Jēzu", un tad fokusēties pasludinājumu, kas ne visai glaimoja korintiešu vēlmēm.
Jēzus arī bieži neatbildēja uz daudziem `aktuāliem` jautājumiem, tā vietā izaicinot meklēt atbildes daudz būtiskākiem jautājumiem, tostarp tikt skaidrībā arī pašiem par savu atbildi Dievam.
Taisnošana ticībā,manuprāt, ir viens no tādiem jautājumiem, kurš pirmajā brīdī šķiet tāds savāds, bet to vairāk pārdomājot, tu ieraugi, ka tas ir ikkatram aktuāls, pat tam it kā neticīgajam, kurš tomēr instinktīvi vienmēr meklē attaisnojumu savai rīcībai. Es negrasos te atklāt jaunu diskusiju par taisnošanu ticībā un konkrēto grāmatu, bet manuprāt arī šī ir viena no tām Jungela domām, kas var palīdzēt Baznīcai artikulēt Kristus vēsti arī šajā laikmetā. Un tas tomēr ir Baznīcas uzdevums atgādināt un pasludināt Kristus evaņģēliju, nevis mēģināt būt populāriem izdabājot katra klienta vēlmēm.
(reizēm tas noteikti var radīt iespaidu, ka mūsu piedāvājumā ir `caurumi` pašpalīdzības grāmatu plauktā, bet jau Jesaja 64:5 lika nojaust, ka atsevišķi ielāpi vēl neko neatrisina. Bet nu jā.. tie pravieši jau nebija nekādi paraugzēni)
dafne
# Labojis dafne: 2019.06.25 17:56:43
Merlinsnez,spriežot pēc Lutera teiktā var arī izsecināt,ka meditēt nozīmē studēt Sv.Rakstus regulāri un iedziļināties tajā kas rakstīts un viss.Un tur nav vajadzīgi īpaši apmācīti skolotāji,lai to darītu.
Galvenais,lai Kristus glābj nevis "forma".

Paldies par Jūsu pacietību atbildot uz jautājumiem.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.06.29 21:21:51
Aivars

Tikai teksta autors zina, ko viņš grib pateikt. Pārējiem viņa rakstīto nākas interpretēt. Taču parasti gan tekstus uztver tā, kā tie ir uztverami. Uzsvarus nolasa tādus, kādi ir, nevis piedomā savus. Ja autors negrib nevienu personīgi apšaudīt un apkarot, bet lasītāji viņu regulāri pārprot – un ne viens vien – tad varbūt jāizvērtē raksturīgie komunikācijas paņēmieni un izteiksmes līdzekļi? Šis nav mēģinājums trāpīt, tikai draudzīgs padoms.

Runa nav par vienu sarunu vienā auditorijā. Tā bija tikai apliecinājums sen novērotajam: mūsu jauno paaudzi pārsvarā neurda jautājums, kuram Luters veltīja savu Mazo katehismu un lielāko daļu mūža: “Kā es varu sastapt žēlsirdīgu Dievu?” Viņus nemoka sirdsapziņa par grēkiem, kurus viņi nepazīst un neatzīst. Vai viņi atnāktu uz mūsu iesvētes mācībām, ja negribētu laulāties baznīcā? Kādēļ tik maz pāru, kuri atnāk, pēc salaulāšanās paliek draudzē?

Protams, luteriskās evaņģēlija vēsts kodols vienmēr paliks taisnošana ticībā. Jautājums drīzāk ir – kādam būtu jāizskatās mūsdienīgam katehēzes materiālam. Var pieņemt, ka labāka grāmata par Mazo katehismu nekad nav uzrakstīta un arī netiks uzrakstīta. Taču var arī atzīt, ka Luters atbildēja uz savu laikabiedru jautājumiem, lietojot sava laika pedagoģiskās metodes un progresīvāko tehnoloģiju – grāmatu iespiešanu. Vai jauniešus, kuri nenāk no kristiešu ģimenēm, tiešām būs visproduktīvāk uzrunāt, sākot ar baušļiem, kā Mazajā katehismā? Vai varbūt var papētīt, kas mūsdienās iedvesmo jaunos cilvēkus un sākt ar to? Piemēram, aicināt viņus doties ceļojumā, kurā viņi atklās savu patieso dabu un piepildīs to, par ko ir radīti būt? Pa ceļam tad var krustām šķērsām izpētīt visu par taisnošanu ticībā un pat sastapt žēlsirdīgu Dievu. Ja izvēlētos šādu pieeju (tikai piemērs), tad ignāciskā (un ne tikai) garīguma metode varētu palīdzēt procesu tiešām padarīt par ceļojumu nevis par informēšanu. Nedomāju, ka apsvērt tādas lietas nozīmē vienkārši kasīt niezošas ausis.

Pat Garīgos vingrinājumus, kuros piedalās tikai pieredzējuši kristieši, ievada ar divām, trim dienām, kuru laikā viņi var atklāt, piedzīvot un pārliecināties par Dieva neierobežoto mīlestību. Kad viņu zināšanas par mīlošo Dievu ir padzirdītas ar piedzīvojuma pieredzi, viņus uzmanīgi vada vispirms uz apmulsumu, palīdzot saskatīt viņu neadekvāto atsaukšanos Dieva mīlestībai. Tikai pēc tam ķeras pie īstas grēkatziņas. Man tā likās ļoti gudra secība. Bez iedrošinājuma par Dieva mīlestību nebūtu drosmes bez izlocīšanās un sīkākajās detaļās ielūkoties patiesībā par sevi. Tu jautāji, no kurienes man militārā terminoloģija. Mana pirmā vingrinājumu vadītāja lietoja apzīmējumu “smagā artilērija” un man tas aizķērās atmiņā, jo likās ļoti trāpīgs. Smagā artilērija dragā bunkurus un tieši tas notiek, kad tu trīs vai četru dienu meditācijās arvien skaidrāk atklāj sava grēcīguma bezdibeņus, kuri ikdienā ir apslēpti naivi optimistiska pašvērtējuma un virspusējas grēknožēlas kazemātos. Kad ieraugi sevi tik atbaidošā kailumā, tad vari līdz izmisumam piedzīvot, ka neko nespēj paņemt pats, bet viss ir cerams un dāvināts no Kristus žēlastības. Nākošais solis ir dziļāk sirdī iepazīt Glābēju, lai viņu pilnīgāk iemīlētu un viņam tuvāk sekotu. Tādēļ man Vingrinājumi liekas tik evaņģēliski. Gluži kā izlieti bauslības un evaņģēlija veidnē.

Vai uz Vingrinājumiem varētu iedvesmot augšminēto “dinozauru”? Visticamāk, ka ne. Vai tie viņam varētu palīdzēt? Droši vien. Tie viņam dotu piemērotu vidi, kurā saprast, kādēļ viņš pa dzīvi staigā tik dusmīgs un sarūgtināts, ka šādi analizē kristietību. Kā teica Kārlis Jungs, tas, kas tev visvairāk vajadzīgs, atrodas tur, kur tu visvairāk negribi ielūkoties. Izvadāt pa vietām, kurās negribi ielūkoties, ir Vingrinājumu specialitāte.

Apzinos, ka arī mani teksti ir pārprotami. Piemēram, vārds “svēttapšana”, var izklausīties provokatīvi, it kā kāds svēttapušais runātu uz vienkāršiem taisnotajiem. Manā uztverē svēttapšana ir process, kurā, lietojot žēlastības līdzekļus, cilvēks iegūt pieaugošu motivāciju dienu no dienas tuvoties saviem paša kristīgajiem ideāliem un atgriezties pie gara ilgām. Apmēram tā.

Droši vien pietiks “palagu”. Es te mēģinu izstāstīt pieredzamo, un tas reti vainagojas ar panākumiem. Ceru, ka man kaut nedaudz izdevās paskaidrot, ka ignāciskais garīgums nav kaut kāda bezprātīga iztēles uzkurināšana, bet gadsimtos pārbaudīta un ļoti noderīga metode, kā turēties pie dzīvas ticības. Nevajag pretstatīt Jungela grāmatā atrodamo taisnošanas izklāstu un Ignācija vingrinājumos gūstamo taisnošanas pieredzi. Tie viens otru drīzāk papildina, neaizdrīvējot poras tiem, kuriem tās patīk.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.06.29 21:22:54
dafne

Droši vien var secināt arī tā, tomēr ar studēšanu parasti saprot darbību, kurā tiek lietota galvenokārt viena dvēseles spēja – prāts. Man šķiet, ka Lutera lietotie apraksti “saberzēt rakstīto vārdu kā saldi smaržīgu zāli, ieslēgt cieši sirdī, norīt, uzsūkt iekšās” tālu pārsniedz prāta un studēšanas robežas, ietiecoties pieredzes laukā. Nenoliedzu, ka, iedziļinoties Sv.Rakstos ar prātu, cilvēks var gūt arī pieredzi, bet par to mēs runājām jau sākumā, ka rekolekcijas no ikdienas prakses un Rakstu lasīšanas atšķiras galvenokārt ar intensitāti, ar veltīto laiku un ar uzmanības pievēršanu tieši Kristus piedzīvojumam.

Aivars atgādināja, ka, lai saprastu Ignāciju, ir jāatceras, ka viņš reiz bija bruņinieks. Līdzīgi, lai saprastu Luteru, jāatceras, ka viņš reiz bija mūks. Augustīniešu mūkiem bija ļoti praktisks priekšstats par to, kas ir meditācija, jo viņi to piekopa ikdienā. Lutera apraksts ļoti tuvu atbilst tam, kas notiek “lectio divina”. Grūti iedomāties, kādēļ lai Luters pēkšņi būtu sācis par meditāciju saukt studijas, kuras viņam kā profesoram arī bija labi pazīstamas.

Par skolotājiem tomēr nepiekritīšu. Visās dzīves jomās ir tā, ka pieredzējušākais pamāca mazāk pieredzējušo. Skolotājs ir vajadzīgs, lai studētu fiziku, filozofiju vai teoloģiju. Skolotājs ir vajadzīgs, lai studētu Rakstus. Es pat teiktu - īpaši, lai studētu Rakstus. Bībele nav bijusi domāta kā privāti lietojama gāmata. Sākotnēji cilvēkiem nebija sava Rakstu eksemplāra. Tos lasīja priekšā un skaidroja sinagogā un baznīcā. Tikai pēdējos pāris gadsimtos Bībele ir katram viegli pieejama. Individuāla Rakstu lasīšana ir samērā jauna parādība. Taču arī mūsdienās Raksti ir lasāmi draudzes kontekstā, savas baznīcas teoloģiskajā tradīcijā. Tādēļ mums ir Vienprātības grāmata, teologi, mācītāji un mācību iestādes. Arī meditācijā un rekolekcijās ir vajadzīgi skolotāji – kā jebkurā disciplīnā.
dafne
# Labojis dafne: 2019.06.30 08:42:53
Merlinsnu,tad sanāk tā,ka man nav bijusi pareizā studēšanas metode,jo tiku cerējusi,ka pats Dieva Vārds pārveido gan manu prātu,gan sirdi un kurš gan ir spējīgs saprast un izvērtēt cik dziļi vai sekli,vai ar kādu intensitāti Kristus darbojas tanī pat dievkalpojumā vai Bībeles studijās.Kurš tad nosaka ,ka ir par maz vai par seklu?!
Vai tad dzīvē pietrūkst to piedzīvojumu,kad saproti un apjaut,ka esi grēcinieks.Vai tad Dievs mūsu ikdienā un sadzīvē mūs nespēj vest pie dziļākas grēku atziņas un iepriecināt ar priecīgo vēsti,kad kāds mums to pasludina.Vai garīgā izaugsme nav iespējama dzīvojot "vienkāršo"kristieša dzīvi?Tikai lūdzu nepārprotiet atkal,ka man skauž,es gribu saprast,kas man personīgi pietrūkst un vai pietrūkst un vai neesmu savu dzīvi pārāk"vienkāršojusi"?!
Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.30 13:34:50
dafne
Beidz! Viss kārtībā ar tavu studēšanu!
Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.30 14:47:22
Merlins
Vispirms par pozitīvo - jā, katehēze un evaņģelizācija ir lieta par ko vienmēr jādomā, un nez vai Mazais Katehisms bez paskaidrojumiem vidēju aritmētisko profānu pārvērtīs Kristus apustulī. Lai Dievs dod, ka latviešu luterāņiem izdotos mūslaiku paaudzēm palīdzēt sastapt Augšāmcelto! Protams, ka Luters rakstīja laikā, kad kopumā sabiedrībā reti kurš šaubījās par Dieva eksistenci kā tādu. Mūsdienās neglābjami ir iesvētes kurss jāsāk ar apoloģētiskām tēmām, un kaut vai elementāru terminu skaidrojumu, piem. ko nozīmē vārds "grēks", ko saprotam ar "ļaunums", "taisnība" "svēts" utt... Arī vārds "svēttapšana" vai "svētdarīšana`, cik esmu manījis, cilvēkiem ir ne vien svešs, bet kaut kādos interneta avotos interpretēts pavisam dažādos veidos.

Bet ja par to pārējo. Zini, es neredzu ka tās ignācija rekolekcijas būtu tāda panaceja. Tam "dinozauram" ir citas problēmas, kuras būtu jārisina, ja vien pats gribēs. Tos rekolekciju `šķīstītavā` atdzimušos gautāmas arī kaut kā nav gadījies dzīvē sastapt. Var jau skaisti tērgāt par sagrautiem kazemātiem (un tas protams piederas pie visādām pseidoelitārām hermētiski harizmātisku kultu un līderības akadēmiju ložu kodiem, kur tevi cildina par to, ka esi `pametis komforta zonu`) bet pat šajā sarunā mēs kā tādi bruņurupuči, ko tikai kaps un augšāmcelšanās var radikāli mainīt, un kas vismaz ceturtdaļgadsimtu viens otru šad tad pavērojuši, taču viens otru starp rindām lasām, un starp rindām piešaudam, skaidri apzinoties, ka mūsu ložmetējnieku ligzdas operatīvi pārsviedīsim kur nepieciešams, kamēr dižgabali kazemātus ars. (Un atkal jau var jautāt vai nav simptomātiski, ka jūsu garīgajai skolotājai Ignācija tradīcijās mīļa bija militārā terminoloģija) Es psiholoģiski saprotu vēlmi pēc intensīva "reliģiska" kairinājuma un `garīgās izaugsmes" sajūtas, bet nez kādēļ vērojot "jūsmotājus", kas patiesībā atraujas no citiem Kristus draudzē, stāstot kā "atraduši" "sv. Garu" Roru, Ignāciju, Meždugores dievmāti vai vēl ko , bet kaut kā prātā nāk Lutera teiktais par miesas tieksmēm un vella viltībām, Meninga un Jensija vaļsirdīgie stāsti par savām pieredzēm.
Ja kāds nemēģinātu iestāstīt, ka Ignācija vingrinājumi ir baigais garīgas izaugsmes un pašrealizācijas instruments (un te var jautāt par abu šo jēdzienu izpratni un saderību), tad es te laiku netērētu. No vienas puses es joprojām neredzu neko unikālu, ar ko šie vingrinājumi atšķirtos no Dieva vārda pārdomāšanas. Bet tas self-help elkdievības moments mani dara piesardzīgu
Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.30 14:53:01
Atstāšu te vienu Jūdžina Pītersona citātiņu no "the Living Resurrection: :

Technology is one of the primary promoters of idolatry today. It’s ironic, isn’t it? Idolatry, which is associated at least in popular imagination with superstitions—the unenlightened, uneducated, primitive child mind with its myths and mumbo jumbo—now finds itself with a new lease on life with the help of technology, which is associated with no-nonsense, scientific research using the pure language of mathematics to create a world of computers that dominate the workplace and before which virtually everybody is bowing down in respectful reverence. Impersonal things that dominate our time and imagination offer extravagant promises of control and knowledge. But they also squeeze all sense of mystery and wonder and reverence out of our lives.
incognito
# Iesūtīts: 2019.06.30 19:54:23
Godīgi sakot, portāls jauns.lv un autors Elmārs Barkāns nu gan nav avoti, kur smelties ziņas par draudzēs notiekošo.
Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.30 21:48:03
incognito
Piekrītu. Priekš tam mūsdienās ir visādi soctīkli, no kuriem Barkāni ziņas pārkopē
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.07.01 21:57:56
Aivars

Bruņurupuči! Tas ir jauki. Taču, atturoties vērtēt, par ko tas liecina, domāju, ka, mēs viens otru nepazīstam arī pēc ceturtdaļgadsimta pavērošanas un savās prognozēs vadāmies galvenokārt no pieņēmumiem. Rekolekcijās šķīstītus gautāmus arī es ikdienā nesatieku – varbūt tādēļ, ka tādus kaldināt nav to mērķis? Bet varbūt visa sāls ir tieši tajā, ko tu nesatiec? Kādus rekolekciju neskartos? Piemēram, ja kāds savā laikā nebūtu aizbraucis uz vingrinājumiem kazemātus izlūkot, Dievs vien zina, kā pēc tam viss būtu attīstījies un kā tas būtu atsaucies, piemēram, uz Tavu un vēl daža laba likteni? Kas zina, varbūt arī Tu kādā mērā vari būt Ignācijam pateicīgs? (Tas tika pa daļai ir joks.)

Militāru terminoloģiju jau lieto ne tikai Merlins un viņa skolotāja, bet arī mūsu Kungs, kurš nāca nest zobenu un mest uguni. To pašu turpināja Pāvils, aicinot aplikt bruņas un atvairīt vella ugunīgās bultas. Pēc tam tēmu ir attīstījuši visdažādākā KALIBRA labās cīņas cīnītāji. Varbūt šie simptomi liecina, ka kristīgajai ticībai cīņas elementi nav pilnīgi sveši?

Vingrinājumi noteikti nav pašrealizācija. Par izaugsmes līdzekli varētu runāt.

Par atraušanos no citiem draudzē ir svarīgs moments un arī lepnības gars var piezagties, kā dafne brīdināja. Tomēr man neliekas ka tieši ignāciskais garīgums ir tas bīstamākais. Rekolekciju saturs ir Bībeles lasīšana, lūgšana, secinājumu pārrunāšana ar citiem un piedalīšanās dievkalpojumos. Nekur prom no kopējā vēstījuma tas neved. Un vēl jau ir arī pretējā iespēja – kāda draudzes vai baznīcas daļa bez īsta pamata uzstāj, ka visiem jāietilpst viņu nospraustajā aplokā.

Man īstenībā patīk apzīmējums “reliģiskie kairinājumi”. Es nemaz nebiju iedomājies tik labu līdzību tam, kā cita citu papildina Bībeles lasīšana, pārdomāšana, studēšana un meditēšana, pārliecinot par Dieva realitāti. Kā var zināt, ka apkārtējā pasaule ir īsta? Cilvēks par to pārliecinās ar kairinājumu starpniecību. Dažādu maņu uztvērumiem ir jānoved pie tā paša secinājuma. Psinoloģijā tam pat ir savs termins. Redze, dzirde, oža, tauste un garša uztver ļoti atšķirīgus kairinājumus. Ja es varu kaut ko redzēt, dzirdēt, saost, aptaustīt un sagaršot, tad visdrīzāk tas ir īsts nevis paša izfantazēts. Tad iznāk, jo vairāk džādu kairinājumu apstiprina to pašu īstenību, jo drošāka var būt pārliecība?

Respektējot Jūdžinu Pītersonu kā ievērojamu evaņģēlisku autoru, es gribētu pievienot domas no cita Pītersona, proti – Džordana. Kādā lekcijā viņš veselu ceturtdaļstundu apcer mūsdienu tehnoloģijas kā cilvēka prātu un garu atbrīvojošu dāvanu. Īsumā viņa doma ir tāda: pirmo reizi vēsturē runātais vārds ir ieguvis tādu pašu ilgtspēju un atkārtojamību kā iespiestais vārds, un ir kļuvis pat pieejamāks. Producēšanas un izplatīšanas izmaksas, salīdzinot ar grāmatām, radio un TV, ir nenozīmīgas. Viņaprāt YouTube ir tāda pati revolūcija kā savulaik Gūtenberga iespiedmašīna. Cilvēkam piepeši ir dāvināts papildu laiks, jo podkāstus var klausīties, braucot ar mašīnu, strādājot dārzā vai darot ko citu. Un izrādās, ka cilvēki ir daudz gudrāki, nekā par viņiem domā. Daudzi spēj un grib klausīties stundām garas diskusijas doktora disertāciju aizstāvēšanas līmenī. Ideju lietot tehnoloģijas katehēzē un evaņģelizācijā vajadzēs aplūkot no abu Pītersonu skatu punkta.

Pavērsiens Barkāna virzienā ir kļuvis nedaudz mīklains pēc sākotējā ieraksta dzēšanas, bet tas tiešām ir pavisam cits temats.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.07.01 22:24:09
dafne

No līdzšinējās sarunas tiešām nav jāsecina, ka Jūsu Bībeles studēšana ir nepareiza. Faktiski mēs te pārrunājām tikai to, ka pieeja Sv. Rakstu lietošanai var būt dažāda. Piemēra pēc, varu ielikt saiti uz nelielu rakstu par to. Vai Jūsu Bībeles studēšanas augļi ir tādi paši vai citādi, kādi būtu rekolekcijās vai meditējot Rastus, nevarēs pateikt neviens cits kā Jūs pati. Ja Jūs šis jautājums tiešām nodarbina, tad jāizmēģina un jāsalīdzina. Ja rekolekcijas neliksies noderīgas, būs vismaz pieredze, ko pārrunāt un ar ko dalīties.
Aivars
# Iesūtīts: 2019.07.02 11:59:52
Merlins
Barkāns bija rakstījis par ignāciskajiem alternatīviem "garīgajiem vingrinājumiem" dažās mūsu draudzēs https://jauns.lv/raksts/zinas/336962-praviete-no-australijas-musu-luterbaznicas-taisa-sovu-klibie-sak-skraidit-veselie-gazas-gar-zemi

Bet par to Jūdžina citātiņu... to tehnoloģiju jēdzienu jau var tvert drusku plašāk. Zinu Džordana optimismu šajā sakarā, lai gan arī viņa attieksme pēdējā laikā nešķiet tik viennozīmīga pret interneta tehnoloģijām, kam pašsaprotamu iemeslu dēļ viņš var būt pateicīgs par savu popularitāti, bet ar kā ēnas pusēm nu pats saskaras. Bet pat viņš kā evolucionārās psiholoģijas pārstāvis atzīs, ka izšķiroša ir nevis tehnoloģija, bet uztvere - vai fokusējies uz basketbolu vai uz mērkaķi.
Un te nu ir vietā Jūdžina apceres par Augšāmcelšanās "garīgumu", kas ir ārpus cilvēka kontroles, iepretī mūsdienu kristietības (viņš gan runā par jeņķu kristiešiem) fokusēšanās uz visādu "self-help" "self-made" "profesionālu ekspertu" padomiem un ieteikumiem, kas būtībā jau arī (to gan nesaka viņš) ir vismaz jau no renesanses laikmeta (ja ne jau no Bābeles megabūves) nākošā elkdievība par pestīšanu caur tehnoloģijām (arī garīgām)

Protams, var pieiet tam visam tā utilitāri - štrunts pa bitēm, ka tik medus, proti, man jābūt pateicīgam, ka "neatrāvos" no Merlina, jo viņu īstajā brīdī kontuzēja Lojolas smagā artilērija. Vienmēr var pateikties arī lāstekai, kas nosita brāli, kamdēļ šovakar ēdu papildporciju pelmeņu. (neņem ļaunā tik melnu pretpajokošanu!) Faktiski šī utilitārā pieeja reliģiozitātei ir diezgan izplatīta, kā varam novērot. Kāda atšķirība vai Žanis pielūdz Krišnu, Allahu, Jēzu vai svēto Spiridonu, ka tik vairs nenodzer pēdējo kreklu!
No otras puses, kā tur bija tas stāsts par lāga jaunekli, kurš ko tik visu nebija turējis kopš bērnu dienām, un vēl tikai mūžīgās dzīvības vingrinājumu tehnoloģiju gribēja ar Jēzu sarunāt...

Atšifrējot: Tikai Kristus vai Kristus+rekolekciju tehnoloģijas?

Cik sapratu no jūsu teiktā, tad Ignācija rekolekcijas palīdzējušas no jauna ieraudzīt savu grēcīgumu un atkarību no Dieva žēlastības. Vai ir arī kaut kādi trūkumi un riski, ko tajās saredzat?

<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 62 , pavisam kopa bijuši: 3412