vilks 
|
Iesūtīts:
2011.07.30 21:25:31
Ko svarīgu savu bērnu audzināšanai esat ieguvuši no Bībeles un kristietības (kristīgās mācības)? Kā izmantojat to praksē?
Lasu pašlaik Baikovu grāmatu par bērniem un domāju par šādiem jautājumiem, priecātos uzzināt, ko citi labu ir izdomājuši un īstenojuši dzīvē.
Diskusija kristiešiem, kas audzina bērnus (vecākiem, kas ir kristieši). |
|
Aivars  |
# Iesūtīts: 2011.08.19 15:35:36
Mārtiņš
n ir dzīva liecībai ačgārni izprastai kristīgajai audzināšanai
Domā, savlaicīgs pēriens pietrūka? 
Man gan liekas, ka ne pie katriem niķiem un pārspīlēta egoisma vecākus var vainot par nepareizu audzināšanu |
svētais  |
# Iesūtīts: 2011.08.19 15:40:22
biča
ījaba grāmatā Dieva motivācija bija izcelt Ījaba paštaisnumu, kas ir grēks. To ījabs pats nezināja, kā viņā tāds ir. Turklāt Ījabs nebija derībā ar Dievu. Viņa bērni dzīroja un Ījabs nesa par tiem upurus. Ar bērniem arī nebija kā vajag. Tāpēc pēc visa ījabu DIevs svētīja ar labiem bērniem un ar pazemību, ko ījabs saprata, kad teica ka vienreiz otrreiz ir runājis un vair snerunās.Katrā ziņā velnam ir piekļuve tiem, kas nav erībā ar Dievu, tas bija galvenais nosacījums un tāpēc velns pretendēja uz Ījabu. |
Vienkārši balss  |
# Iesūtīts: 2011.08.19 15:40:26
Aivars
Un slimību?... |
Aivars |
# Iesūtīts: 2011.08.19 15:58:50
Vienkārši balss
Te gan vairāk par audzināšanu bija runa.
Bet ja runā par slimībām, tad, protams, tās spēj personības graut kaut kādā mērā. Taču arī slimības klātbūtne neizslēdz paša niķus un untumus. Tiesa pie zināmām saslimšanām cilvēks ir ļoti tendēts ikvienu, kas viņam iebilst un mēģina palīdzēt, uztvert kā ienaidnieku. Bet nu parasti tad, kad lēkme ir pāri, cilvēks tad atzīst, ka rīkojies muļķīgi. Tad, kad kāds tiek regulāri un pastāvīgi vainots tavas dzīves maitāšanā, tā parasti nav slimības izpausme |
vilks |
# Labojis vilks: 2011.08.19 16:40:33
Šķiet, ka sarunām par Vecās Derības Dievu būtu nepieciešama jauna diskusija. Jo jautājums ir svarīgs, bet te tam īsti nav vietas.
Par tēmu - visādā ziņā es drusku baidos no tā, kas notiek, ja vecāki liek saviem bērniem justies atbildīgiem par savu laimi. Tipa, mani dara laimīgu doma, ka esi ticīgs. Brīdī, kad bērns tāds tiešām ir, tas varbūt ir labi domāts un arī labi uztverts. Tomēr vienā brīdī tas var traucēt bērnam brīvi izvēlēties ticību. Jo viņš nav brīvs - vecāki viņu ar savu spēcīgo vēlmi redzēt ticīgu ierobežo. Bet, pirms viņš nav sarāvis saiti ar vecākiem un citām autoritātēm (kas tīri psiholoģiski bērnam noteiktā vecumā ir jādara), lai izvēlētos pats savu dzīves ceļu, viņš nevar arī patstāvīgi izvēlēties būt ticīgs.
Man kaut kā šķiet, ka vecākiem būtu jāspēj bērns palaist pilnībā vaļā un sacīt (ne obligāti ar vārdiem, bet tā, lai bērns to justu) - tu esi mans bērns un es tevi mīlu, lai kādu dzīves ceļu tu izvēlētos. Vai tu izvēlies būt ticīgs vai neticīgs, labs vai ne. Nu, tā kā tēvs Jēzus līdzībā par abiem dēliem - pazudušo un viņa brāli.
Maniem vecākiem mana ticība nekad nav bijusi ļoti svarīga, vismaz es to tā neesmu novērojusi, bet viena no būtiskākajām ticības krīzēm bija tad, kad es sapratu, ka es neticu vairs tā, kā biju audzināta savā draudzē no bērnības. Ka es spēju ticēt citādākam Dievam, nevis tam, kā man par viņu ir mācījuši un kā es viņu bērnībā esmu sapratusi. (nav teikts, ka man noteikti mācīja aplami, bērna un pieaugušā uztvere tomēr visai atšķiras.) Bija ļoti grūti - vienu brīdi man arī šķita, ka es zaudēju ticību. Bet es nevarēju turpināt dzīvot un pieņemt to bildi, ar kuru biju dzīvojusi no bērnības. Otrreiz līdzīga krīze bija tad, kad man pašai bija depresija - un arī kaut kas pamainījās Dieva attēlā. Iespējams, ka Dievs šādas krīzes dod, lai mēs neticētu elkiem, proti, bildēm, ko par Viņu esam uzzīmējuši savā prātā, bet gan Viņam pašam - un krīzes pamazām atņem ticību nevis Dievam, bet gan ticību bildēm. Nu, sanāk tāda vētīšana otrā baušļa ietvaros. |
vilks |
# Iesūtīts: 2011.08.19 16:57:06
Ko es ar tām krīzēm gribēju sacīt - man šķiet, ka vecāki kā ļoti ietekmīgi cilvēki bērna dzīvē var šo krīžu atrisināšanu gan atvieglot (ar beznosacījumu mīlestību), gan apgrūtināt. Tikai ir grūti atšķirt to robežu, kur beidzas laba padoma došana mīlestībā un sākas bērna ierobežošana. |
biča  |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:09:04
vilks
Runa nav par veco derību, bet gan par Jāņa evaņģēliju, no kura citāts par mīlēšanu un darīšanu, ko saka. Es daudzreiz Dievam esmu teikusi, lai laiž mani vaļā, ja kādreiz gribēšu, varbūt atnākšu atpakaļ, bet Viņš neklausās - acīmredzot viņam tādu cilvēku kā balss, manas mammas un svētā viedoklis ir prioritārāks par manējo. |
Mārtiņš  |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:11:43
Aivars
Domā, savlaicīgs pēriens pietrūka?
Nē.
Man gan liekas, ka ne pie katriem niķiem un pārspīlēta egoisma vecākus var vainot par nepareizu audzināšanu
Jā. |
Zive.  |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:17:31
Nevaru runāt no vecāka viedokļa, bet varu runāt no bērna viedokļa. Es bērnībā redzēju kā mana māte lūdz Dievu un lūdzu kopā ar viņu. Tajā laikā Dievkalpojumi vēl bija latīniski, vismaz galvenā Mise ar šausmīgi gariem dziedājumiem, bet tā kā es zināju, ka pēc tam būs iešana uz kafejnīcu, tad tik vai tā tas pasākums man likās pievilcīgs.
Galvenā vērtība, ko man bērnībā iemācīja - ka lūgšana ir dzīva saruna ar Dievu nevis tikai pātariņi. Es redzēju, kā Dievs atbild uz citu un manām lūgšanām.
Patiesībā, ja man nebūtu absolūtas pārliecības, par to, ka Dievs mani ir konkrētās situācijās uzklausījis un dzirdējis, ka Viņš ir klātesošs manā dzīvē, visdrīzākais, ka vienā posmā, kad bija lielā dzīves pārvērtēšana būtu pārtapusi par nekristieti.
Man arī bija forša medaļas otra puse. Tēvs, kas sarunās ar kristiešiem bija kā totāls ateists un otrādi - ar ateistiem kā pārliecināts krstietis. Ko viņš patiesībā domāja - nezinu, bet man bija plaša un interesanta informācija, ko apsmadzeņot sēžot zem galda uz spēlējoties ar koka klucīšiem. |
dafne  |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:24:34
biča
bet tu jau esi palaista valjaa..tev ir visas tiesibas neiet uz baznicu un vispar nebiedroties ar kristiessiem,ta jau ir tava mamma,kas tevi tur,nevis Dievs.Dievs tacu tevi gaidis,kamer izblandisies un atnaksi atpakalj...citadi var but ar cilvekiem,jaa tie var nesaprast |
biča |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:29:33
dafne
Es nerunāju par iešanu uz baznīcu, es runāju par ticēšanu Dieva eksistencei! |
dafne |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:36:13
biča
ta ar ko tu runaji un kam teici,lai tevi laizz valjaa..vai ne Dievam?ja jau tu ar Vinju runa,tad jau tici..Dievam..taa laissana valja tad butu tas,ka tu Dievam ludz panjemt nost tev ticibu?isti tad es `neiebraucu" taja visaa |
biča |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:38:33
dafne
tieši to arī es saku! |
dafne |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:42:25
biča
a ko tev ta ticiba traucee? |
biča |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:54:41
Ņemot vērā, ka Dievs man ir ne pa jokam uzkritis uz nerva ar savu kaprīzo un bērnišķīgo attieksmi pret cilvēci (moš es viņam ar), tad domāju, ka mums katram savs ceļš ejams. |
Vienkārši balss |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:56:49
biča
Un pret tevi pašu? Dievs tev ir darījis pāri? |
biča |
# Iesūtīts: 2011.08.19 17:58:18
Vienkārši balss
Nepietiek ar to, ka viņš šādu kaprīžu dēļ te ir iebāzis un pie tam paziņojis, ka nevienam nav tiesību pašam šo pasauli pamest? |
Aivars |
# Iesūtīts: 2011.08.19 18:00:09
biča
nu kad tev bērnu niķi pāries, tad arī parunāsi. Bet šobrīd nez vai ir labi, ka tu gānies par tiem, kas tevi mīlestībā svētījuši |
biča |
# Iesūtīts: 2011.08.19 18:10:26
Aivars
Nē, čalīt, kā reiz bērnu niķi un naivās ilūzijas man beidzot ir pārgājuši. |
dafne |
# Iesūtīts: 2011.08.19 18:54:51
biča tad domāju, ka mums katram savs ceļš ejams
gribi aizmukt no Dieva |
:: Pievienot komentāru
|
