atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Attieksme pret mirušā ķermeni
Aivars
Iesūtīts: 2011.02.25 11:05:10
Saistībā ar šobrīd Rīgā apskatāmo nelaiķu izstādi arī forumā ir sākušās kādas diskusijas.
Lai nepiesārņotu citas tēmas, varbūt, labāk izteikties par specifisko jautājumu tieši te.

Ar ko šis ir sliktāks/labāks par šo
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . >>
AutorsZiņas teksts
Aivars
# Labojis Aivars: 2011.02.25 18:40:53
par attiecīgo tēmu pārdomām fragments no Philipp Yancey "Rumors of Another World"

More than ten million people in Europe and Asia have viewed a remarkable exhibition known
as Body Worlds. A German professor invented a vacuum process called plastination, which
replaces individual cells of the human body with brightly colored resins and epoxies, much as
minerals replace the cells of trees in a petrified forest. As a result, he can preserve a human body,
whole or stripped away to reveal its inner parts, and display the cadaver in an eerily lifelike pose.
I visited Body Worlds in a warehouse art gallery in London after an overnight flight from
my home in Colorado. I was feeling the effects of jet lag until, on entering the gallery, I
encountered the exhibition`s signature piece: a man all muscles, tendons, and ligaments, his face
peeled like a grape, with the entire rubbery organ of skin, flayed and intact, draped over his arm
like a raincoat. Sleepiness immediately gave way to a morbid fascination.
For the next two hours I shuffled past the sixty preserved bodies art-fully arranged among
palm trees and educational displays. I saw a woman eight months pregnant, reclining as if on a
couch, her insides opened to reveal the fetus resting head-down inside. Skinned athletes—a
runner, swordsman, swimmer, and basketball player—assumed their normal poses to
demonstrate the wonders of the skeletal and muscular systems. A chess player sat intently at a
chessboard, his back stripped to the nerves of his spinal cord and his skull removed to reveal the
brain.
One display hung the pink organs of the digestive system on a wire frame, descending from
the tongue down to the stomach, liver, pancreas, intestines, and colon. A placard mentioned five
million glands employed for digestion, and I could not help thinking of the combination of cured
salmon, cinnamon rolls, yogurt, and fish and chips—sloshed together with at least a quart of
airline coffee—challenging those glands inside me at that moment. Moving on, I learned that
8
babies have no kneecaps at birth, that the body`s total volume of blood filters through the kidneys
every four minutes, that brain cells die if deprived of oxygen for even ten seconds. I viewed a
liver shrunken from alcohol abuse, a tiny spot of cancer in a breast, globs of plaque clinging to
the walls of arteries, lungs black from cigarette smoke, a urethra squeezed by an enlarged
prostate gland.
When not observing the plastinated bodies, I observed the people observing the plastinated
bodies. A young girl wearing all black, her midriff bare, with orange hair and a lip ring, roses
tattooed on her arm, alert to all live bodies but barely noticing the preserved ones. A Japanese
woman in a flowered silk dress and straw hat with matching straw plat-form shoes, very proper,
staring impassively at each exhibit. A doctor ostentatiously showing off his knowledge to a
beautiful young companion twenty years his junior. A know-it-all college student in a jogging
suit explaining wrongly to his girlfriend that "of course, the right brain controls speech." Silent
people pressing plastic audio wands to their ears, marching on cue like zombies from one display
to the next.
The sharp scent of curry drifted in from outdoors, along with the throb of hip-hop music.
Local merchants, sponsoring a curry festival, had blocked off several streets for bands and
dancing. I moved to a window and watched the impromptu block party. Outside the gallery, life;
inside, the plastinated residue of life.
Wherever Body Worlds had opened, in places like Switzerland and Korea, organized protests
had followed, and the exhibition had papered one wall with news accounts of the demonstrations.
Protesters believed that it affronted human dignity to take someone like a grandmother, with a
family and home and name and maybe even an eternal destiny, and dissect and plastinate her,
then put her on display for gawking tourists.
In response, Professor Gunther von Hagens had posted a vigorous statement defending his
exhibition. He explained that the cadavers/persons had before death voluntarily signed over their
bodies for precisely this purpose. Indeed, he had a waiting list of thousands of prospective
donors. He credited Christianity as being the religion most tolerant of this line of scientific
research and included a brief history of the church and medicine. Bizarrely, the exhibition ended
with two splayed corpses, all muscles and bones and bulging eyes, kneeling before a cross.
That groggy afternoon at Body Worlds highlighted for me two distinct ways of looking at the
world. One takes apart while the other seeks to connect and put together. We live in an age that
excels at the first and falters at the second.
The cadavers, dissected to expose bones, nerves, muscles, tendons, ligaments, blood vessels,
and internal organs, demonstrate our ability to break something down—in this case, the human
being—into its constituent parts. We are reductionistic, say the scientists, and therein lies the
secret to advances in learning. We can reduce complex systems like the solar system, global
weather patterns, and the human body into simpler parts in order to understand how things
work.*
* "Rene Descartes stated the motto for reductionism: "If anyone could know perfectly what are the small parts
composing all bodies, he would know perfectly the whole of nature." Francis Crick, codiscoverer of the structure of
DNA, applies the formula to human beings: "You are nothing but a pack of neurones.... You are ... no more than the
behavior of a vast assembly of nerve cells and their associated molecules."

9
The recent digital revolution is a triumph of the reducers, for computers work by reducing
information all the way down to a 1 or a 0. Nearly every day a friend sends me jokes by email.
Today, I got a list of questions to ponder, including these: Why is "abbreviated" such a long
word? Why is the time of day with the slowest traffic called rush hour? Why isn`t there mouseflavored
cat food? People with too much time on their hands come up with these jokes, type
them into a computer, and post them electronically for the amusement of the rest of the world.
I think of all the steps involved. The jokester`s computer registers a series of keystrokes,
translates them into binary bits of data, and records them magnetically as a file on a hard disk.
Later, communications soft-ware retrieves that file and translates it into a sequential code, which
it sends over a modem or broadband line to a computer server sitting in an isolated room. Some
user plucks the joke for the day from the server, imports it to a home computer, and forwards it
to a list of email contacts. The cycle goes on and on, with bits of joke data streaming over phone
lines and wireless signals, even bouncing off satellites, until at last I log onto the Internet and
download my friend`s attempt to bring a smile to my face.
Masters of the art, we can reduce not just jokes but literature and music and photographs and
movies into digital bits and broadcast them around the world in seconds. On the ski slopes of
Colorado I meet Australians who email snapshots of their ski vacation back to friends and family
every night. A few minutes on an Internet site will let me search and locate any word in
Shakespeare or view the artwork hanging in the Louvre museum.
Have we, though, progressed in creating content that others will someday want to store and
retrieve? Does our art match that of the Impressionists, our literature compare with the
Elizabethans`, our music improve on Bach or Beethoven? In most cases, taking apart what exists
proves easier than creating what does not yet exist. Think of the best artificial hands, built with
state-of-the-art technology, yet clumsy and mechanical in their motion compared to the human
body`s.
School textbooks used to report that the chemicals constituting the human body could be
bought by catalog for eighty-nine cents, which of course does nothing to explain the
magnificence of an athlete like Michael Jordan or Serena Williams. A junior high sex-education
study of fallopian tubes and the vas deferens hardly captures the wonder, mystery, and anxiety of
marital sex. And the impressive displays at Body Worlds in London pale in comparison to the
ordinary people chewing gum, sipping Starbucks coffee, and chatting on cell phones as they file
past.
We reduce into parts, but can we fit together the whole? We can replace the cells of a human
body with colored plastic or slice it into a thousand parts. We have a much harder time agreeing
on what a human person is. Where did we come from? Why are we here? Will any part of us
survive death? The people on display at Body Worlds—do they endure as immortal souls
somewhere in another dimension, perhaps peering whimsically at the line of tourists filing past
their plastinated bodies? And what of an invisible world rumored by the mystics, a world that
cannot be dissected and put on display in a gallery? Knowing the parts doesn`t necessarily help
us understand the whole.
I once heard the missionary author Elisabeth Elliot tell of accompanying the Auca woman
Dayuma from her jungle home in Ecuador to New York City. As they walked the streets, Elliot
explained cars, fire hydrants, sidewalks, and red lights. Dayuma`s eyes took in the scene, but she
said nothing. Elliot next led her to the observation platform atop the Empire State Building,
where she pointed out the tiny taxi cabs and people on the streets below. Again, Dayuma said
nothing. Elliot could not help wondering what kind of impression modern civilization was
10
making. Finally, Dayuma pointed to a large white spot on the concrete wall and asked, "What
bird did that?" At last she had found something she could relate to. I have visited the tip of
Argentina, the region named Tierra del Fuego ("land of fire" ) by Magellan`s explorers, who
noticed fires burning on shore. The natives tending the fires, however, paid no attention to the
great ships as they sailed through the straits. Later, they explained that they had considered the
ships an apparition, so different were they from anything seen before. They lacked the
experience, even the imagination, to decode evidence passing right before their eyes.
And we who built the skyscrapers in New York, who build today not just galleons but space
stations and Hubble telescopes that peer to the very edge of the universe, what about us? What
are we missing? What do we not see, for lack of imagination or faith?
Papucs
# Iesūtīts: 2011.02.25 19:34:02
Varētu būt, ka hektoram taisnība - interesentiem attiecīgajā tēmā vismaz nav naktī no kapsētas jārok mirušie, lai studētu medicīnu, kā dakterim Robertsonam, vai kā nu viņu sauca "Tomā Soijerā".
Cik sapratu, tad strīdīgi varētu būt vienīgi ķīniešu mirušie, par kuru izcelsmi neesot īstas skaidrības.
biča
# Iesūtīts: 2011.02.28 12:33:12
Mazi bērni no tādiem līķiem ne mazākajā mērā nebaidītos, ja viņiem nebūtu sastāstītas pasakas par spokiem un zombijiem. Viņi gan varētu baidīties, ka viņiem varētu tikt novilkta āda tāpat kā eksponātiem. Man bērnībā viena no mīļākajām izklaidēm bija skatīties kā ķidā nokautus dzīvniekus, jo man tiešām atkal un atkal interesēja, kas ir iekšā un kā tas tiek dalīts gabalos.

Nu, es uz to izstādi gribētu aiziet, kaut gan mani tiešām satrauc līķu izcelsme. Ja tie tiešām būtu cilvēki, kas sevi tādam nolūkam novēlējuši, man nebūtu ne mazāko iebildumu pret šo izstādi. Ja cilvēks pats ir gribējis tikt izrādīties pēc nāves, jo visu mūžu gribējis būt slavens, bet nav sanācis, tā nav mana problēma. Toties tas, ka tikuši izmantoti bezpiederīgo līķi, vai vēl ļaunāk - varbūt pat nāves sodu upuri, man liekas šos cilvēkus aizvainojoši, jo diez vai viņi būtu gribējuši, lai viņu ķermeņus vazātu pa pasauli. Tad tā tiešām ir necieņa pret mirušajiem.
sica. [78.84.124.103]
# Iesūtīts: 2011.02.28 12:42:21
biča
atvaino, bet rādīt bērnam lopu ķidāšanu nav normāli un ne visiem bērniem tas interesē, tāpat kā nodirāti cilvēki ne visiem bērniem interesē un nerada traumu uz mūžu vai kādas novirzes
masiks [74.63.112.143]
# Iesūtīts: 2011.02.28 12:56:06
biča
Toties tas, ka tikuši izmantoti bezpiederīgo līķi, vai vēl ļaunāk - varbūt pat nāves sodu upuri, man liekas šos cilvēkus aizvainojoši, jo diez vai viņi būtu gribējuši, lai viņu ķermeņus vazātu pa pasauli. Tad tā tiešām ir necieņa pret mirušajiem.

mhm... taču nez vai faraoni vēlējās mumificēties, lai vēlāk kalpotu par muzeja eksponātiem... IMHO viņi gatavojās augšāmcelties pēckapa dzīvei... bet sanāca mazliet savādāk. Domā, ka viņi tagad ir stipri aizvainoti?
Uz šī fona par vazāšanu apkārt pa pasauli... a tās kristīgās relikvijas - visādu svēto kauli un sarofāgi... viņi ta būtībā ar ko atšķiras no šitās izstādes? Nu... var būt ar to, ka cilvēki vēl bez aplūkošanas cenšas tos nobučot, vai pieskarties tiem...
masiks [74.63.112.140]
# Iesūtīts: 2011.02.28 12:57:47
sica. [78.84.124.103]
pareizi. tāpēc bērnus uz tādu izstādi drīkst arī nevest....
biča
# Labojis biča: 2011.02.28 13:31:50
sica. [78.84.124.103]
Ja bērnam neinteresē, nav jārāda. Bērnam, kam kopš bērnības bijusi interese par to, kā viss uzbūvēts, tā ir pilnīgi normāla interese. Ja var rādīt vienkāršas anatomijas grāmatas, kāpēc tad lai nedrīkstētu ļaut bērnam skatīties kā cūku ķidā, jo liekas interesanti, kā tā uzbūvēta? Citi bērni jauc visādas mantas un liek kopā, lai redzētu, kā tās uzbūvētas - tas jau patiesībā īpaši neatšķiras.

masiks [74.63.112.143]
Uz šī fona par vazāšanu apkārt pa pasauli... a tās kristīgās relikvijas - visādu svēto kauli un sarofāgi... viņi ta būtībā ar ko atšķiras no šitās izstādes? Nu... var būt ar to, ka cilvēki vēl bez aplūkošanas cenšas tos nobučot, vai pieskarties tiem...
Nu tā pavisam noteikti ir ļoti dīvaina izdarība, pat dīvaināka par līķu izstādīšanu populārzinātniskos nolūkos.
Tiešām nezinu, vai kāds svētais ir dzīves laikā izteicis vēlmi uz viņa līķa apkārtvadāšanu.
sica. [78.84.124.103]
# Iesūtīts: 2011.02.28 13:34:23
biča
man liekas, slimi... nea es pazinu vienu bērnu, kas mācijās lasīt pataloganatoma rokasgrāmatas.... tiesa ķirurgs no viņa nesanāca, bet tāds puspsihipāts diemžēl
šeit laikam runa par ētiku kā tādu..... galu galā anatomiju arī nemāca 1 klasē vai bērnudārzā. bet jau tad, ka smadzenes kaut cik nobriedušas un spēj atšķirt kas ir kas un izvērtēt
biča
# Iesūtīts: 2011.02.28 13:41:32
sica. [78.84.124.103]
Nē nu varbūt Tu bērnībā neinteresējies, no kurienes nāk gaļa un subprodukti. Gan jau, ka normāliem bērniem ir pilnīgi vienalga, no kā viņi sastāv, kāpēc viņiem tek asinis, kad iegriezts pirkstā, kāpēc spiež vēderu, kad kaut kas pavairāk apēsts, kur paliek apēstais ēdiens un kāpēc tas pārtop kakās. Normāliem bērniem būtu jāspēlējas ar mantiņām un nekādā gadījumā viņi nedrīkst domāt par pasaules un sevis cēloņsakarībām.
sica. [78.84.124.103]
# Iesūtīts: 2011.02.28 13:45:36
Tad tu uzskati, ka normāli bērni jāved uz lopkautuivēm, līķu sekcijām utt?
vai nepietiek šai sabiedrībā psihopātu, kas sagriež gabaliņos citus, nošauj veido bandas ( 10 - 12 gadīgi bērni) un uzbrūk uz ielas, jo tas jau tā normāli

biča
# Iesūtīts: 2011.02.28 13:47:46
Tad, kad man bija kāpēcīšu vecums, es nekad nesaņēmu atbildi, ka man tas nav jāzina. Man uz visu tika atbildēts, protams, tādā līmenī, lai es varētu to saprast, kaut aptuveni. Reizēm gan bija pa kādai atbildei "nezinu" vai "paprasi vēlāk", ja tajā brīdī nebija iespējams atbildēt. Mamma gan bija līdz baltām pelītēm no manas nepārtrauktās jautāšanas, jo tas bija ne pa jokam apnicīgi, bet negribēja riskēt ar to, ka es varētu pārtraukt interesēties un samierinātos ar nezināšanu.
biča
# Labojis biča: 2011.02.28 13:54:06
sica. [78.84.124.103]
Kāpēc gan lai speciāli jāved uz lopkautuvēm? Ja mājās kaut ko kauj, tad kāpēc nepaskatīties, kā plūc un ķidā, piemēram, vistu? Ar ko gan vistas ķidāšana ir vairāk traumējoša kā izķidāta vista? Tāpat, ar ko cūkas ķidāšana ir traumējošāka par kūpinātu cūkas galvu Ziemassvētkos uz galda? Uz medicīnas muzeju arī var, ja bērns ir pārliecināts, ka tiešām to grib. Tāpat bērns, kas pieņem, ka beigts dzīvnieks gaļas ieguvei ir normāla lieta, nevis kāda tabu tēma, nav ne mazākajā mērā traumēts.
sica. [78.84.124.103]
# Iesūtīts: 2011.02.28 13:57:07
biča
es nesaprotu kāpēc ar savu attieksmi tevi uztrauc līķu izcelsme.
Starp citu paceļojot esmu bijusi labos muzejos pasaulē. pēdējais bija zinātnes muzejs b;bērniem... tur gan ķermeņu uzbūve gan daudzas lietas tika izskaidrotas un parādītas bez līķiem un lopu zarnām tiešā veidā.... bet uzzināts, izveidot no plastikas, datorprogrammas. bērni info iegūst estētiskā veidā...
biča
# Labojis biča: 2011.02.28 14:18:27
sica. [78.84.124.103]
Tāpēc, ka tie ir cilvēki un tiem dzīves laikā varētu būt bijis viedoklis par to, ko ar viņu līķiem darīt pēc nāves.

Es nesaprotu, kā Tu ar savu attieksmi vari ēst gaļu, nevis, to ieraugot, paniski bļauj: "Ķidāts līķis!", jo tieši tas tas arī ir.
dafne
# Iesūtīts: 2011.02.28 14:27:45
...vienigais ko sada izstade pastasta bernam par cilveku..ka vertibu..vai tas netiek saprasts..kaa cilveks ir viens no...lopiniem?
sica. [78.84.124.103]
# Iesūtīts: 2011.02.28 14:36:48
biča
aaa atkal sāc uzbrukt liekuļu bandai
nu ja es redzētu kā tos lopus kauj, es neēstu mana māte savulaik audz;eja trušus un es tos neēdu.... jo tie bija mani mājdzīvnieki... mani rotaļu biedri un es to nespēju ēst....
es ēdu līķus tāpēc, ka es neredzu kā tie aug un kā tos ķidā

Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.02.28 15:03:29
masiks [74.63.112.143]
mhm... taču nez vai faraoni vēlējās mumificēties, lai vēlāk kalpotu par muzeja eksponātiem... IMHO viņi gatavojās augšāmcelties pēckapa dzīvei... bet sanāca mazliet savādāk. Domā, ka viņi tagad ir stipri aizvainoti?
Uz šī fona par vazāšanu apkārt pa pasauli... a tās kristīgās relikvijas - visādu svēto kauli un sarofāgi... viņi ta būtībā ar ko atšķiras no šitās izstādes? Nu... var būt ar to, ka cilvēki vēl bez aplūkošanas cenšas tos nobučot, vai pieskarties tiem...


Faktiski tieši tas, ko Aivars uzdod tēmas pieteikumā.

Kaut kad bija saruna ar kādu cilvēku, kas nodarbojas ar arheoloģiju. Viņš uzskatīja, ka apbedījumu izķidāšana un izlikšana muzejā ir kapu apgānīšana. Grūti nepiekrist. Un arheologiem visi kauli utt. ar cieņu pēc tam jāapbedī atpakaļ.
masiks iesmīkņā [74.63.112.144]
# Iesūtīts: 2011.02.28 15:13:06
Mārtiņš
Un arheologiem visi kauli utt. ar cieņu pēc tam jāapbedī atpakaļ.

Jo? Tb - kāds ir tad īstais iemesls cieņai, apziņai par apgānīšanu?
Tb - ja tiek atrakti kaukādi pirmcilvēku kauli kautkādā smilšu čupā- ko ar tiem darīt? Apbedīt ar cieņu tur pat, vai kuros kapos? Ebreju, luterāņu, muzlīmu, katoļu? par tādu tēmu kā dino kauli - pat neieminos...
biča
# Iesūtīts: 2011.02.28 15:23:46
masiks iesmīkņā [74.63.112.144]
Domāju, ka apbedīt turpat, ja tas bijis apbedījums. Nu, ja tie nav cilvēki, bet tikai cilvēka priekšteči, kas tomēr ir dzīvnieki, bez kultūras utt. tad var ari vākt uz muzejiem.
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2011.02.28 15:26:41
masiks iesmīkņā [74.63.112.144]
Runa bija par cilvēkiem. Par detaļām nezinu, bet tā saruna pārdomas rosināja.
Ik pa laikam konstatēju (bez kāda pārsteiguma), ka daudz no tā, pret ko vēl nesen izturējās vismaz ar cieņu - ir zaudējis to. Šī izstāde ir zināms atgādinājums šim skumjamam konstatējumam.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . 6 . 7 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 51 , pavisam kopa bijuši: 1420