atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi lūgšanu ilga atkārtošana
Svilpaste
Iesūtīts: 2007.01.05 08:55:54
Ko jūs domājāt par īsu lūgšanu atkārtošanu n-tās reizes, tādu, kā piemēram, "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, esi man, grēciniekam, žēlīgs! vai ... apžēlojies, par mani, grēcinieku!"? Vai jūs ko tādu praktizējat? Vai tas kaut kādā mērā nav pielidzināms krišnaītu u.c. lūgšanu praksei, kad kāda mantra tiek nemitīgi atkārtota?
. 1 . 2 . >>
AutorsZiņas teksts
Ivarse
# Iesūtīts: 2007.01.06 10:12:14
Zini, esmu ievērojis, ka to cilvēku vidū, kuri piekopj šādu lūgšanu atkārtošanu, viņi to dara ar patiesu prieku un cik esmu lasījis par šo lūgšanu, tad man personīgi tā šķiet, kā tāda pastāvīga esamība kopā ar Kristu, saruna ar Viņu. Cilvēks pēc būtības ir radīts, lai būtu kopā ar Dievu. Tas kurš ir atkritis no ticības un iegrimis grēkā, tas turpretī nepārtraukti piesauc savu grēku, piem. katrā teikumā ieliek sava grēka zīmogu (īsti jau negribas to pat te rakstīt, bet nu visi jau to ir dzirdējuši, kura vārds sākas uz b...) Tātad Kristus lūgšana ir norāde uz to garu, kas ir manā sirdī un kuram es piederu. Pielīdzināt Kristus lūgšanu mantrām īsti nebūtu viens un tas pats, lai gan zināma līdzība tur ir, jo tā ir norāde, kas ir tavs Dievs, dieviņš, vai dievi.
kuplaste [81.198.129.114]
# Iesūtīts: 2007.01.06 13:42:03
Piekrītu, Ivarse! Mantru atgremošana drīzāk saistīta ar kaut ko pašsuģestijas līmenī vai ekstātiska stāvokļa sasniegšanu, vai kā tml. Kristu piesaukt, neatkarīgi no tā, kādā gara stāvoklī esmu, nozīmē Viņu godināt. Protams, pagānam, kuram viena alga ar kādu grīgumu piesūkties, arī Kristus vārds var noderēt, lai murmulējot uzlabotu savu pašsajūtu. Ir gan taisnība, ka dažā draudzē ko līdzīgu var vērot, bet tas ir drusku cits. "Svētceļnieka piezīmes" man patika. Pamēģināju, un piedzīvoju prieku!
Mirga
# Iesūtīts: 2007.01.06 17:49:45
"Bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums." - Vai ne arī viņa vārda priekšā?
Ja ir patiesa vēlēšanās pēc Jēzus tuvuma, varētu sākt ar pateicību (līdz tā patiešām aptver visu, ikvienu soli).
vilks
# Iesūtīts: 2007.01.08 10:51:20
domāju, ka mantrām ar to ir kopīgs psiholoģiskais aspekts - ka šāda tekstu atkārtošana ne vien godina Kristu, ne vien tas, ka es Viņu pieaucu, bet ka tas (kā te iepriekš minēts - pašsuģestija, nezinu, vai tas ir īstais termins, bet lai nu būtu) palīdz tīri psiholoģiski. Domāju, ka cilvēkam, kas kādu pozitīvu tekstu ilgi atkārtos, arī būs novērojama kāda situācijas uzlabošanās un nomierināšanās.
-
bet es domāju, ka tā ir Dieva gudrība, ka Viņa lūgšana mums palīdz ne tikai garīgi, bet arī psiholoģiski - Viņš taču ir visa Radītājs.
Voldemārs
# Iesūtīts: 2007.01.08 16:33:50
Pirms mūsu Kungs un Pestītājs deva Saviem sekotājiem Tēvareizi, Viņš sacīja: " Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti." (Mt. 6: 7) Šis, manuprāt, ir pietiekami skaidrs norādījums, ka ne jau lūgšanu kvantitātei ir izķiroša nozīme.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2007.01.08 17:39:54
Atļaušos piebilst, ka tikai nezinātājs Jēzus lūgšanas sakarā var centrēties uz kvantitāti! Tur mēs ar Voldemāru esam vienisprātis
Svilpaste
# Iesūtīts: 2007.01.08 19:22:05
Bet uz ko tad ir centreshanaas, ja notiek n-ta atkartoshana?
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2007.01.08 20:48:23
Arhibīskaps Antonijs: "Ar lūgšanu nodarbināts cilvēks vienmēr piemin Dievu, bet Dieva atminēšanās liecina par mīlestību uz Viņu. Izrunājot lūgšanu, cilvēks cīnās ar ļaunumu, paļaujoties nevis uz savām niecīgajām spējām, bet gan uz Dieva vārda spēku, tādā veidā atzīstot paša nespēku un godinot Dieva varenību. Lūgšana atver cilvēkam garīgā prāta acis, rāda viņam sirdī mītošos grēkus un viņa vājumu, ar nolūku padarīt cilvēku pazemīgu. Cilvēks, iepazīstot savu nevarību un vājumu cīņā ar ļaunumu, sāk aizvien cītīgāk nodarbināt prātu ar lūgšanu, aizvien pilnīgāk pakļauj sevi Dieva žēlastībai". Centrēšanās ir uz Dievu, ne lūgšanu skaitu. Tik vienkārši.
Voldemārs
# Iesūtīts: 2007.01.08 21:01:51
vai tad tikai darbība liecina par mīlestību? Tātad, ja skaita, tad mīl?
"Izrunājot lūgšanu, cilvēks cīnās ar ļaunumu, paļaujoties nevis uz savām niecīgajām spējām, bet gan uz Dieva vārda spēku, tādā veidā atzīstot paša nespēku un godinot Dieva varenību." Tas ļoti saskan ar baptistu mācību.
Tikai, tad man ir jautājums: "Kas notiek tad, kad cilvēks guļ?"
Eņģeļu Marķīze
# Iesūtīts: 2007.01.09 16:45:20
Ū-ja, ū-ja! Vai tik nav par traku? Šitāds "nemitīgs" kontakts ar Dievu cilvēku padara gluži nederīgu šīs zemes dzīvei un praktiskai dzīvošanai starp līdzcilvēkiem. Tas neizklausās gluži riktīgi...
Tāda dāvana no Dieva var būt tikai atsevišķiem cilvēkiem. Nedomāju ka pēc tās vajadzētu tīšuprāt tik dikti tiekties ar kādas lūgšanas nepārtrauktu atkārtošanu.
Voldemārs
# Iesūtīts: 2007.01.09 17:32:10
Saulespuķe!
kas Tev pret baptistiem? Jauki un ticīgi ļautiņi. Kā te jau iepriekš sacīja, dažādās konfesijās ir kopējas iezīmes...
Ar tiem kontaktiem tā švaki sanāk. Es lasu Bībelē, ka Jēzus ir arvien pie Saviem ļaudīm (Mt. 28: 18 - 20) Un to Viņš sola. Pēc visa spriežot, tā ir žēlastība, jo Viņš neprasa, lai mēs tādēļ kaut ko darītu, bet gan lai ticībā paļautos uz šo apsolījumu. Tādēļ es guļu mierīgi, jo vienalga, vai guļot, vai sportojot, vai slimībā, vai veselībā, vai priekos, vai bēdās, Jēzus ir ar mani un man ir mierīgs prāts.
vilks. [195.122.7.96]
# Iesūtīts: 2007.01.09 17:33:57
nemanīju, ka būtu likusi uzsvaru uz kvantitāti. tikai teicu, ka ir arī psiholoģisks blakusefekts. Cik esmu māčijusies, pat mantrām nav runa par kvantitāti, bet koncentrēšanos. Un koncentrēties ir labi un pareizi.
Mirga
# Labojis Mirga: 2007.01.09 19:15:27
Eņģeļu Marķīze!
Pilnīgi uzticoties Dievam, visu citu atlaižot vaļā, daudz kas var izlikties "par traku", bet tas nekas, Viņa rokās esam drošībā.
Tiekties gan pēc tā vajadzētu - “lūdziet Dievu bez mitēšanās” (1.Tes.5:17) un “lūdziet Dievu garā ik brīdi” (Ef. 6:18). - Dievs ir devējs. Ne mums vilkt robežas.

Saulespuķe
# Iesūtīts: 2007.01.09 19:49:16
Voldemāram
Jēzus, protams, vienmēr ir ar mums, šī virziena kustība ir nemainīga un droša un par to runa neiet, bet par refleksijas intensitāti un kvalitāti gan.
Svilpaste
# Iesūtīts: 2007.01.09 22:53:52
Man liekas, ka lūgšana ir saruna ar Dievu, tad nu es nesaprotu, kāpēc Dievam būtu jādzird 50 reizes manis atkartota viena frāze? Mācītajs Bitāns reiz teica, ka kāds viņa draudzē praktizējot 7 reizes teikt: "Kyrie, eleison!"- lai katrai nedeļas dienai būtu Dieva svētība- vai tad, ja šis cilvēks pateiks 5 reizes, 2 dienām svētība zudīs. Es apzināti profanēju, bet man joprojām tas nav skaidrs!
Voldemārs
# Iesūtīts: 2007.01.10 10:17:13
Saulespuķe
Man patīk lūgt Dievu un es uzdrošinos apgalvot, ka to daru regulāri. Vai tas ir tā, un vai pietiekami kvalitatīvi, par to es atstāju tiesības izspriest Viņam pašam. Jo man nav svarīga manu lūgšanu kvalitāte, bet gan Kristus apsolījums, kas arī ir pestīšanas avots. Pie tās es ķeros arvien un man citas paļāvības nevajag, lai es nemēģinātu kļūt pestīts savu darbu dēļ (kas nav iespējams), bet gan paļautos uz Kristus žēlastības.
Voldemārs
# Iesūtīts: 2007.01.10 15:51:30
Saulespuķe
Lielai daļai kristiešu ir grēciniekam raksturīgā vājība vērtēt cilvēka iespējas tapt pestītam maskētā paša darbu darīšanā. Tādēļ arī luterāņu vidū ir diezgan raksturīgi augstāk vērtēt māti Terēzu, nekā vietējās draudzes sievu, kura ģimenē līdzās ar vīru apzinīgi audzina trīs bērnus, centīgi nāk uz dievkalpojumiem utt. Taču Dieva priekšā tam nav nozīmes, cik daudz cilvēks dara (arī lūdz), nozīme ir Kristus vietnieciskajam upurim.
Jau rakstīju, ka man patīkt lūgt, taču ne jau manas lūgšanas dēļ es tikšu pestīts, bet Kristus dēļ (kāda ir mana ticības pārliecība). Tādēļ man nav lieka uztraukuma, cik reizes esmu mantriski atkārtojis kādus vārdus.
Situācijas ir dažādas, reizēm es skaitu Tēvraizi vairāk, reizēm TA, reizēm mana lūgšana vairāk līdzinās nesakarīgai vārdu gūzmai, reizēm es mierīgi un pārliecināti lasu lūgšanas no grāmatas.
Lūgšanas ir dažādas, bet pestīšana ir viena - tikai no žēlastības, Kristus krusta nopelna dēļ.
Svilpaste
# Iesūtīts: 2007.01.11 14:20:51
Saulespuķe! Vai Tu nekomentētu manis teikto?
Zaurs
# Iesūtīts: 2007.02.14 16:23:21
Zaurs no pieredzes var teikt, ka reizēm ir tā, ka tikai tos desmit vārdus vien ir spēks klusi un nemitīgi atkārtot, arī miegā, arī darbā, arī ceļā. Pašam prāts un sirds ir tukša, dvēsele - jēla, bet ja nelūgs, tad visa pasaule sabruks.
Vai arī - kad galvā iemetas kādas ne pārāk kristīgas domas vai, vēl ļaunāk, nekristīgas domas un teksti - Jēzus lūgšanas vai Tēvreizes atkārtošana ļoti labi palīdz, ar svētiem vārdiem aizņemot telpu dvēselē.
Saulespuķe
# Iesūtīts: 2007.02.14 18:00:46
Varu tikai ieteikt visiem interesentiem noskatīties Pāvila Lungina (Krievija, 2006.) izcilo filmu "Sala" . Daudzas lietas būs skaidras, atkritīs daudz diskusiju. Nopērkama DVD formātā Filokālijā, pareizticīgo baznīcās, dažos luterāņu baznīcu grāmatu galdos, varbūt arī pareizticīgo grāmatu veikalā Elizab.101-1. Šī ir viena no retām mākslas filmām, ko Ortodoksu Baznīca iesaka ticīgajiem skatīties.
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 124 , pavisam kopa bijuši: 1513