vilks 
|
Iesūtīts:
2009.01.02 23:59:06
Izlasīju šādu domu: "Tikai cilvēkam, kas ir pārliecināts par Dieva mīlestību, var likt ēst cietu barību- askēzi un citus pienākumus baznīcā. " Vai piekrītat? Un vai jūsu dzīvē tā notiek? Īpaši priecāšos par atbildēm no draudžu vadītājiem/mācītājiem un visiem, kam ir kāda pieredze. |
|
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:01:07
Tā man šķiet tik vienkārša un likumsakarīga doma.. bet vai nereti negadās tā, ka mēģinam cilvēkus pierunāt uz kādu kalpošanu, jo mums šķiet, ka viņiem labi varētu sanākt un viņi ir tik ļoti vajadzīgi, bet īstenībā varbūt viņiem vajadzīga vēl kāda trieciendeva evaņģēlija? |
Balss  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:09:21
askēzi un citus pienākumus baznīcā. "
Šis savienojums manās ausīs skan dīvaini... Vai askēze varētu būt uzliekams pienākums? |
vilks |
# Labojis vilks: 2009.01.03 00:21:49
Balss
Nu, tas citāts nāk no lekcijas Bitāna organizētajās rekolekcijās, tā kā jāsaprot kontekstā. 
Bet askēze zināmā mērā ir pienākums - kristieša pienākums viņa garīgās dzīves kopšanā (askēze jau galu galā ir atteikšanās no kādām lietām Kristus dēļ, pieņemu, ka zināmā mērā pie tādas pieder arī agra celšanās svētdienas rītā, lai dotos uz dievkalpojumu).
Bet vairāk es šo citātu saprotu tā - cilvēkam nevajadzētu praktizēt gavēni un citas grūtas lietas ticības dēļ, pirms viņš ir pārliecināts par Dieva mīlestību. Citādi šīs lietas kļūst par tādām, ar kurām cilveks mēģina "izkalpoties" pestīšanu un mīlestību. Un tas jau ir galīgi aplam, šīs lietas nav tā domātas.
|
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:24:13
artos
Es askēzi saprotu kā atteikšanos no kādām ērtībām un labumiem Kristus dēļ. Nezinu, kādi ir oficiālie skaidrojumi. |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:27:37
Es esmu pilnīgi pārliecināta par Dieva mīlestību. Arī, ja esmu pārbaudījumos un zaudējumos.
Bet atzīstos, ka neizjūtu aicinājumu uz askēzi. Nezinu, vai esmu slinka jeb mīkstmiese, bet kaut kā neredzu šai pašdisciplinēšanai (pašrocīgai pēršanai...) īsti jēgu, vismaz priekš sevis. Laikam mana ticība vēl ir sekla... |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:30:41
janis
Bet bieži ar to pārspīlējam. Tieši tādā nozīmē, ka iedomājamies, ka lietas saprotam vislabāk un varam saskatīt, kurš der kurš nē.
Piedod, īsti nesapratu. Vai vari minēt piemēru, kurā evaņģēlija ir par daudz?
Manā draudzē, manuprāt, evaņģēlija draudzes locekļu attiecībās ir krietni par maz. Jaunie draudzes locekļi vienmēr tiek aicināti darīt kādas lietas... bet vienam otru vienkārši mīlēt mums nākas ļoti grūti. (Vai tas latviešiem vispār nav mentalitātē?)
Vispār manšķiet, ka, ja cilvēks tā īsti saprot Dieva mīlestību pret viņu, tad viņš nevarēs nekalpot - tādā vai citā veidā. Tā kā varbūt vajag evaņģēliju sludināt tikmēr, kamēr pa ausīm nāk ārā un visi beidzot ir sapratuši?
kā atradīsi cilvēku, kurš ir pārliecināts par Dieva mīlestību.
Gara augļi par to lieliski liecina.
Es jau nesaku, ka katram, kurš draudzē vēlas kalpot, ir jāpieliek evaņģēlija izpratnes mērītājs, bet par to, ka mēs reizēm pierunājam kalpot cilvēkus, kuriem vajadzētu ko pavisam citu.. vai paralēli kalpošanai, atbildībai un pienākumiem viņus vajadzētu arī kārtīgi barot ar Dieva mīlestību, ko viņi saņem par velti.. nevis tikai ierobežot devu atzinības brīžos, kad kaut kas ir labi izdevies. |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:31:49
Balss
Vai tad Tu kādu gavēni neievēro? Tā jau arī ir askēze, ne tikai pēršana un gulēšana uz zirņiem.  |
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:36:04
ja cilvēks tā īsti saprot Dieva mīlestību pret viņu, tad viņš nevarēs nekalpot
Piekrītu - esmu to pati jutusi un darījusi. Tikai tai kalpošanai jānāk no iekšienes, no sirds, no vēlēšanās pašam.
Lai gan - arī grīda ir jāslauka un logi jāmazgā, un kafija jāvāra, un daudz kas neinteresants. Tieši tāpat kā ģimenē. Tas notiek bez īpašas sajūsmas reizēm, bet tomēr - tāpēc, ka mēs savu ģimeni mīlam, mēs kalpojam. Vai tas nav tāpat arī ar mūsu lielo ģimeni? |
vilks |
# Iesūtīts: 2009.01.03 00:53:31
janis
ja Tu ar savām acīm neredzi Gara augļus - esi gatavs apliecināt, ka viņā nav Dieva mīlestības?
Nevaru apliecināt, ka nav mīlestības. Bet, ja būtu vadošā pozīcijā draudzē, apdomātu, vai šim cilvēkam nepieciešams uzlikt atbildīgu amatu. |
Marvins  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 01:15:12
Ir dziedēts par klosteriem un evanģelizacijas skolām, neminēšu konkrētas, jo esmu dzirdējis no cilvēkiem , nevis pats to redzējis.
Tur pienākumus un atbildības dala pēc principa – atbildīgs par to , kas tev nesanāk.
Piemēram, nemāki ēst gatavot – būsi pavārs.
Vai sadala komandās un pienākumus maina, bet tad sanāk – vieni kaut ko vienmēr lauž otri remontē un mēģina savest kārtībā…
Tas laikam lai mācītos pazemību, atzīt – jā, es , tomēr nemāku… vai pazemību sadzīvot ar darba rezultātiem.
|
Balss |
# Iesūtīts: 2009.01.03 01:22:52
Marvins
Tā nu gan būtu muļķu zeme, ja VISI darītu to, ko nemāk... Piem., mācītājs tamborē, bet es sprediķoju! |
Marvins |
# Iesūtīts: 2009.01.03 01:23:50
Balss
jaundibinātos klosteros tā esot, nezinu, kur viņi tā aizbrauks! |
Dona Eriksone  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 10:40:57
vilks
bet ka tu zinaasi, ka cilveekam sasludinats ir pietiekami? Ka vinsh ir beidzot sapratis, kas tad ir Dieva miilestiiba? Un vai nav taa, ka tieshi saakumaa nav probleemu ar sapratni par to, ka Dievs cilvekeu miil, bet jo taalaak, jo lielaakas shaubas uznak. Nu, varbut ne shaubas par to, ka Dievs miil, bet par to, KAA VINSH miil.
Liidz ar ko ir pilniig normalai, ka tikko atgriezushie sar kruuti metas darboties, bet ilgaak ticiigie vairak visu dariis aiz pienaakuma. |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 11:04:39
Piekritu |
Saulespuķe  |
# Labojis Saulespuķe: 2009.01.03 21:43:03
Pasmaidīju, izlasot jautājuma uzstādījumu, - nu ja, pazīstamas domas un tiešām, pazīstams izrādījās domas autors
Varu atbildēt no necilās personiskās pieredzes - kā cilvēks, kas nevar savu dzīvi iedomāties primāri bez Dieva mīlestības apziņas (t.i., apsolūtas, nešaubīgas un neizšaubāmas pārliecības, ka Dievs mani mīl) un sekundāri - arī bez vēl jau visai neveikliem mēģinājumiem askēzes virzienā.
Dieva mīlestība ir kas tāds, par ko nevar pārliecināt teorētiski, tas ir sirds piedzīvojums. Un tad, kad tas ir, tad arī askēze neiedzen šausmās un izmisumā ar nepanesamo smagumu un šķietami neizpildāmām prasībām, bet tam ir pilnīgi cita garša Tad, lasot par askētu pieredzi un svēto piemēru, nav vairs sirds satriektībā jābrīnās, kā zeme vēl mani nes, bet ir tāds prieks un gaišums! Un gribas solīti pa solītim iet tai virzienā, Dieva iedrošinātam un Viņa mīlestības apņemtam. Ja nav Dieva mīlestības apziņas, tad viss liekas smags, grūts, nepanesams un neizpildāms ... Iekšējs prieks, gaišums un vieglums ir tas, kas, manuprāt, raksturo cilvēku, kurš jūtas Dieva mīlēts. Un tad arī kalpot ir viegli, pat tad, ja tas prasa ievērojamu spēka un laika atdevi (protams, tomēr sekojot līdzi, lai nenodarītu pāri sev un ģimenei!).
|
Zobradzis  |
# Iesūtīts: 2009.01.03 22:59:09
Es zinu par ko bija runa un man pagādāja ierakstu. Tur viss skaidrs top kad kopā un kontekstā klausās. Piezvanīju un paprasīju tieši kas un kā.
Pārfrāzējiet askēzi par kristīgu dzīvi un pārlasiet to tā - vai bez Dieva mīlestības Kristus krustā apzināšanās un piedzīvojuma vispār ir iespējama kristīga dzīve?
Runa ir bijusi, ka cilvēkam ārpus mīlestības ietvertas atmosfēras ir neiespējami nedz uzupurēt, nedz ilgtermiņā kalpot, bez sarūgtinājuma un izdegšanas. Laba lekcija izklausās, žēl ka no viena teikuma tā apspēlēta tiek, ļoti sirsnīgas arī citas lekcijas, tieši sirsnīgas. |
vilks. [91.203.96.53] |
# Iesūtīts: 2009.01.04 08:26:43
Nezinu,man arī šādā kontekstā bija skaidrs tiesa, ceru, ka neviens no tiem,kas nepiekrīt, neizdarīja no tā kādus secinājumus par lekciju...jo tā tiešām ir no konteksta izrauta viena doma,kas oriģinālā droši vien skanēja savādāk.
Bet droši vien ir tā, ka Dieva mīlestības apzināšanās ir svarīgs priekšnoteikums ne vien kalpošanas uzsākšanai, bet nepieciešama ikvienā kalpošanas brīdī...citādi viss,ko darām Dievam, viegli var pārvērsties par darbiem,ar kuriem mēģinām nopelnīt Dieva mīlestību... Un tas ir nonsenss, tas nevienam nav jādara un nemaz nav izdarāms. |
Marvins |
# Iesūtīts: 2009.01.04 13:48:14
Ir tāda lieta , kā aicinājums ,paaicinājums vai kā tur viņu vēl sauc. Par to nerunāšu. Katoļiem to attiecina un priesteriem un mūkiem.
Varbūt to varētu attiecināt uz visiem darbiņiem baznīcā. Jo tad būs tā – draudzes atbildīgie noskata cilvēku kādam darbiņam (dziedāt korī vai iet procesijā vai tīrīt sniegu), bet cilvēkam nav aicinājuma uz šo te pienākumu. Rezultātā cilvēks vairs neiet uz šo draudzi….
Bija teikts „bet īstenībā varbūt viņiem vajadzīga vēl kāda trieciendeva evaņģēlija” - tikumīgam cilvēkam ar dziļu ticību ir jābūt gatavam uzņemties jebkurus pienākumus, tad , kad nav citu, kas to darītu.
|
sicA. [78.84.152.127] |
# Iesūtīts: 2009.01.04 13:53:35
Marvins
nea cilvēks iet uz šo draudzi, bet nedara to, ko viņam liek
ak Diegs... nu kāpēc cilvēkam nevar būt aicinājums tīrīt sniegu, iet procesijā vai mazgāt grīdu? tur nevajag balsi, kā dziedot korī.
dīvains tu esi
esmu gājusi procesijās ar prieku, esmu slaucījusi baznīcā grīdu, mazgājusi un gludinājusi procesiju kleitas un karogus. neticēsi, bet no tā nemisrt.
hmmm dziedāju arī korī, bet pēc tam nea, jo mani biedēja diriģents:/un neviens mani pie kauna staba nelika par to, ka vairs nedziedu |
Marvins |
# Iesūtīts: 2009.01.04 13:56:43
sicA. [78.84.152.127]
aiz rokas neķēra un neteica : "mums tik ļoti vajag!" |
:: Pievienot komentāru
|
