Jānis Kalniņš 
|
Iesūtīts:
2008.08.15 19:21:39
Ko jūs domājat par šiem "svētkiem"? Man kā Kurzemes mācītājam augusts ir viens vienīgs murgs daudzajās mazajās kapsētās. Vai tādi ir tiešām vajadzīgi? Kā zināms, tā ir tikai Latvijas specifiskā tradīcija? A varbūt vairāk jānodarbojas ar dzīvajiem nekā ar mirušajiem? |
|
KarotesNav  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 10:03:35
sicilia
Sadedzināt, un pelnus izkaisīt vējā. |
Sheksna  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 10:08:54
KarotesNav
Dīvains nosaukums pats par sevi "svētki". Ko svinam?
Imho - rodņas sanākšu kopā. Nu tipa - integrācija uz kopīgo senču (kuru kapu kopiņas šo svētku ietvaros tiek ĪPAŠĀK sakoptas) bāzes. Tāda jauka, rodņu kopā saturoša tradīcija.
Es atkal neko labu neredzu kapos vispār. Sarakti zemē līķi, saliktas akmens plāksnes un krusti, un cilvēki iet uz turieni, nes puķes, daži pat runājas kā ar dzīviem..
Attiecībā uz nākotni - piekrītu! Bet ko darīt ar esošajiem kapiem? Ļaut lai aizaug, nolīdzināt līdz ar zemi? Vai tomēr turpināt ekspluatēt, vismaz tikmēr, kamēr tur vēl ir kapuvietas un cilvēki, kas nāk, kopj kapiņus un/vai vnk tusē tur? |
sicilia  |
# Labojis sicilia: 2008.08.18 10:11:24
KarotesNav
hmmmm Latvijā ar esošo krematoriju rīgā ir par maz, lai tavu plānu īstenotu dzīvē.... + diez vai tautaio tas iepatiksies, jo lai gan mūsu senčiem bija raksturīgi pirmsākumos savus miroņus dedzināt, topmēr gradīcijas ir tādas, ka mēs tos rokam zemē.... vai pelnus turam uz TV kastītē.... nu man ta liekas baisāk, nekā reizi vai divas reizes gadā aiziet uz kapiem un sagrābt lapas
PS - vēl viens labums no kapiem - zaļā zona pilsēt;ā, kas tomēr vajadzīga... es saprotu, ka daudziem riebjas kratīties uz laukiem vai bolderāju vai jaunciemu, bet man viegli....:p aizbraucu uz mežaparku pastaigājos.... iestādu pavasarā puķes, rudenī novācu lapas un īpaši savus radus ar savu klātbūtni neapgrūtinu,.... a kapusvētkos tur neesmu bijusi gadus 15..... man tie šķita garlaicīgi |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.08.18 10:21:41
sicilia
Gaumes lieta, protams, par tradīcijām nestrīdas.
Kādās tur tautās līķus atdod dzīvniekiem, maitasputniem u.c. Dažās mežoņu ciltīs svinīgi apēda, ar domu, ka tā pārmantojas senču spēks. Ko tik visu nedara ar tiem mirušajiem...
Tos pelnus varētu izkaisīt vējā vai ūdenī. |
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.08.18 10:22:28
sicilia
hmmmm Latvijā ar esošo krematoriju rīgā ir par maz, lai tavu plānu īstenotu dzīvē
Vienmēr var uzbūvēt vēl kādu krematoriju 
topmēr gradīcijas ir tādas, ka mēs tos rokam zemē.... vai pelnus turam uz TV kastītē.
Tradīcijas laika gaitā attīstās un mainās. Da i zemes cenas saka savu vārdu - vecos kapus agri vai vēlu pieraks pilnus, un es neesmu drošs, ka pašvaldības pārāk steigsies veidot jaunus... ko nevar teikt par kolumbārijiem, kuri aizņem mazāk vietas.
PS - vēl viens labums no kapiem - zaļā zona pilsēt;ā, kas tomēr vajadzīga
Nu pilsētās esošie kapi tādi droši vien arī paliks, kamēr nelaiķu tuvinieki cik necik par kapavietām rūpēsies...
Vēl viens labums no LAUKU kapsētām - šamējās ir lieliski orientieri |
sicilia |
# Iesūtīts: 2008.08.18 10:25:56
KarotesNav
nu labi piekrītu. es ar esmu lūgusi sevi sadedzināt, un ja to neizdarīs spokošos
Sheksna
jā jā par vēl vienu krematoriju runā jau sen, ir projekts, bet mūsu valstī tas virzās... nu tā.... par to, ka rīgā būs tas kolumbārijs (vai kā to vietu urnām sauc) runā kopš manas bērnības... tagad laikam tomēr celšot
a pašlaik Rīga paplašīnās savus Bolderājas kapus. tur vietas daudz....
kas notiek ar kapiem, ja tos pārv;erš par parkiem var labi redzēt manas darba vietas tuvumā tb lielie kapi miera ielā.... tur zinies bailis iet cauri... mēs jau iesmejam, ka laba lieta nogalināto slēpšanai... neviens policis tur toč nemeklētu, pat ja līķis tāpat uz taciņas mētātos |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.08.18 10:26:40
Sheksna
Jā, praktiskāk. Kapos tā kā tā pēc laika rok pāri, vecajiem kapiem.
Hmm... nez kā šo jautājumu risina Ķīna... |
vasara  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 10:36:16
Manuprāt, šī tradīcija vairāk tika kopta tajos Padumjajos laikos, kad darbības baznīcā bija ierobežotas, tad kapusvētki bija tas brīdis, kad ticīgie varēja pulcēties šad tad kapos ap sludināto Dieva vārdu. Personīgi es ne reizi neesmu bijusi. Mirušo piemiņas dienai taču katru gadu baznīcā notiek dievkalpojums. Pēc tam katrs pēc individuālas vēlēšanās var doties uz kapiem... |
Balss  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 11:16:06
Ingars
ir jau teikts un runāts, bet vai ta kāds ņem vērā
Pārlasi vēlreiz šo!
# Labojis +Jānis: 2008.08.16 21:34:41 |
Hermanis  |
# Labojis Hermanis: 2008.08.18 18:33:00
KJānim
Es protams neapskaužu Kurzemes mācītājus.... Nesen lasīju, ka pie Cēsīm drudze vienos nu palielos kapos nolēma neturēt kapusvētkus, jo esot vēl 3 vai 4 kapi. Kas notika? Welcom back to USSR. Pagasts izdomāja savus kapusvētkus turēt. Nu kā padomju laikos "laicīgos". Daba tukšumu nepanes. Ja ir pieprasījums būs piedāvājums. Neies luterāņi, o mīlīt, atradīsies kas ies. Ar Kurzemi protams savādāk baigi segmentēts mārkets. Taču ja nopietni, redzu 2 iespējas. A) mazos kapus sadala 2 daļās, vienā tur pārskaitļa gadā, otrā nepārskaitļa. B) kapusvētkus noturēt ļauj draudzes locekļiem, protams tie jāapmāca, varbūt pat sprediķi viņiem jāiedod (nu kas tur katrai svētdienai savu visā baznīcā centralizēti kāds uzraksta/iedod) un lieta darīta.
Par kapusvētki vēsturi, līdz šai vasarai dzīvoju ar paŗliecību, ko prof. Feldmanis bija mācījis, ka tos ieviesa Andrievs Niedra (stāsta esot sācis pie Liepājas, pēc Kalsnavas perioda tātad), kurš atzina, to par labu evanģelizācijas pasākumu esam, jo kapi piederēja baznīcai un citur ārpus pašas baznīcas krievi neļāva uzrunāt tautu (cik lidzīgi ar padmumjajiem laikiem). Sajaucoties ar latvju izjūtām par aizgājušajiem, kapusvētki strauji izplatījās visā Latvijas un dienvidigaunijas teritorijā. Kādos kapusvētkos man viens vecs cilvēks apgalvoja, Niedra arī esot aicinājis un iemācījis latviešiem kapus kopt, ar ko arī sākas mūsu kapu kultūra, līdz tam attieksme ir bijusi stipri pavirša. Nezinu vai tā ir, jeb nav. Būtu interesanti dzirdēt a kad tad katoļi šo tradīcīju pārņēma? Cik zinu Alvis Āboliņš ir uzrakstījis kursa darbu par kapu svētku izcelsmi, derētu palasīt.
Neatceros kā ir Kurzemē, bet Vidzemē ir cita liga. Kapu svētku svinēšana, kopš padomju laikiem, kad padomes pat dejas ar orķestri ir kapos rīkojušas ir mainījusies izpratne par šiem svētkiem. Tāds izteikts kultūras pasākums ar savu izbraukuma tirdzniecību, desām, makaroniem, aliņu, saldējumu, kronis visam bija metra augstuma mīkstās rotaļlietas un pleiboi plakāti pie ieejas. Gadījusm iz dzeives. Jāatzīst, kad to ieraudzīju, pat man vairs nebija ko teikt. Nu riktīgs balagāns, Vistrakāk man liekas ir Smiltenē...
Par dzejas pantiņiem nemaz nerunājot. Reiz nācās redzēt, kā vieni gudrinieki, gribēja melnsvārcim iesmērēt apmēram šādu tekstu- "Par to nav varenāks arī Dievs"
Ja runājam kategorijās vajag/nevajag, mans viedoklis- noteikti vajag.
|
Janis Diekonts  |
# Iesūtīts: 2008.08.18 21:56:58
Savā ziņā arī neredzu pamatojumu lūgšanai par mirušajiem. Ja tas ir bijis ticīgs cilvēks, tad nesaprotu, ko es viņa svētlaimei Dieva priekšā vēl varētu pielikt ar savu lūgšanu. Tas ir kā lūgt par lietu, kas jau ir notikusi. Par mieru?...bet viņš jau atdusas. Par svetlaimi?...bet viņam jau tā ir. Tad par ko lai lūdzu, ja viņam jau ir viss tas, pēc kā pats ļoti ilgojos?
Par neticīgo...hmm. Un kā es viņam pēc Dieva sprieduma pasludināšanas varētu vēl palīdzēt? Es pat nevaru pirksta galu mērkt ūdenī un viņa slapes un ciešanas veldzēt, lai arī cik ļoti man būtu sāpīgi un žel.
Zaudēt tuvinieku, kas nav ticējis un aizgājis mūžībā būdams Dieva ienaidnieks, ir sāpīgi un smagi. Tomer mums jāpieņem Dieva spriedums tāds kāds tas ir un jābīstas Viņa brīdinājuma, ka paši nesekojam tādās pašās pēdās. Jo Dievs nespēlējas ar vārdiem un tos nemētā tikai baidīdams un pēc tam nepiepildīdams. Savādi liekas tas, ka reizēm ir viedoklis: dzīves laikā šo cilvēku bija neiespējami pieverst ticībai, bet pēc viņa nāves atliek tikai lūgt un viss nokartojas. Mes zinam, ka Dievs nav pavelējis lūgt par tiem, kas aizmiguši. Tomer ir pavēlējis lūgt par tiem, kas ir vel mūsu pasaulē un dzīvo ar mums. Lieliski būtu, ja to laiku, kuru mūsu ikdienas straujajā ritmā un steigā veltam lūgšanām par mirušajiem, mēs veltītu lūgšanām par saviem radiniekiem, kolēģiem, draugiem, kas ir mums blakus ikdienā. Dievam tas patīk! |
Hermanis |
# Iesūtīts: 2008.08.19 00:15:10
Artos Manuprāt teoloģijas komisija neteiks neko, sakramentus jau kapu svētkos neizdala, līdz ar to neredzu nekādus argumentus, lai laji nevarētu to darīt. Vienīgais jautājums ir par attiecīgo cilvēku skaitu kas to var un grib veikt + jautājums par izglītību.
Drīzāk nepatiks augstajiem, jo tas ir pārāk demokrātiski |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.08.19 09:22:55
Janis Diekonts
Savādi liekas tas, ka reizēm ir viedoklis: dzīves laikā šo cilvēku bija neiespējami pieverst ticībai, bet pēc viņa nāves atliek tikai lūgt un viss nokartojas.
Tam patā ir diezgan loģiska doma, ka arī pēc nāves cilvēks var turpināt attīstīties. Jo - nav iemesla, kāpēc lai "būtu par vēlu" - tāds pats cilvēks, ar savām domām un jūtām, ar savām kļūdām, un gribu, tieksmēm. Viss ir maināms, un kāpēc lai būtu par vēlu?
No otras puses, nez kāpēc ir ticība, ka cilvēks neko vairs mainīt nevar. Ar to tad neviens nevēlas samierināties, tāpēc arī kā kompromiss ir lūgšana par mirušajiem. Savā būttībā pamuļkīga lūgšana, jo - tad taču sanāktu, ka Dievs ir mazais bērns, un nezina, ko dara! Dievs kaut ko izdara, bet tad kāds cilvēks palūdzās, un Dievs maina savas domas? T.i. cilvēks Dievam iesaka, kā būtu labāk?
Iespējams, ka lūgšanām par mirušajiem saknes ir meklējamas ārpus kristietības, jo kristietībā lūgt vairs nav nozīmes - viss ir noticis, un labot neko nevar, kur nu vēl kāds no malas.
Dažās citās reliģijās lūgšanām u.c. rituāliem ir lielāka nozīme - piem, budismā, hinduismā, tās atvieglo mirušā pēcnāves dzīvi, kādas 40 dienas pēc nāves. Interesanti, ka šīs 40 dienas parādās arī kristietībā, piem, pareizticībā. Vai nu tas ir ienests kristietībā no ārpuses, vai arī ir kā normāla sastāvdaļa. Rakstos nekas gan tieši nav teikts par kādām tur 40 dienām vai ko tamlīdzīgu. |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.08.19 09:58:32
Artos
Tiešām, ir 40 dienas!
|
Hermanis |
# Iesūtīts: 2008.08.19 10:27:01
KarotesNav
Gluži tāds pats cilvēks pēc naves, gan nav. Mazliet kaut kas pietrūkst, līdz ar to jāpašaubās vai tajā pasaulē var būt tieksmes.
Viss ir maināms, un kāpēc lai būtu par vēlu?
Ja tu mēģiņi konkursam iesniegt, kaut ko pēc norādītā termiņa (dead line), tad tiesām vairāk neko nevar mainīt.
Savā būttībā pamuļkīga lūgšana, jo - tad taču sanāktu, ka Dievs ir mazais bērns, un nezina, ko dara! Dievs kaut ko izdara, bet tad kāds cilvēks palūdzās, un Dievs maina savas domas? T.i. cilvēks Dievam iesaka, kā būtu labāk?
No tadā skatapunkta raugoties pilnīgi visas lūgšanas ir pamuļķas. Atzīstot Dieva visgudrības principu attiecīgi tiek pieņemts, ka viņš tiešām zin, visu ko mums vajag pirms esam to izteikuši vārdos. Šajā vietā ir interesants aspekts, ko norāda Pāvils saucot kriestiešus par Dieva līdzstrādniekiem. Līdz ar to lūgšana ir kas vairāk, nekā parasta papļāpāšana vai rezultāta izkļaņčīšana.
Vēl interesants aspekts ir brīvā griba. Ja bērns nav ēdis un vecāki zin, ir pienācis laiks ēst, tie viņam pajatā vai nevēlies ēst (nāc ēst) un tad nu bērnam ir jādod sava atbilde, lai gan vecāki jau protams zin, ka vajag. |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.08.19 10:31:41
Hermanis
Ja tu mēģiņi konkursam iesniegt, kaut ko pēc norādītā termiņa (dead line), tad tiesām vairāk neko nevar mainīt.
Toties mācību kursos tu vari pienākt vēl un vēlreiz. Mācību kursi ir te piemērotāka līdzība, jo notiek attīstība, un kaut kas ir jāsaprot.
Vēl, par labu tam, ka tur tālāk notiek izvēle un attīstība, runā pietiekoši lielais mazo mirušo bērnu skaits, arī zīdaiņu un pavisam maziņo. Viņi te neko nepaspēja izvēlēties un izdarīt.
No tadā skatapunkta raugoties pilnīgi visas lūgšanas ir pamuļķas.
Ir viena lūgšana "Dievs, lūdzu, palīdzi man sameklēt ceļu pie Tevis". Tā ir lūgšana, kurā cilvēks nevis dod Dievam padomus, bet gan prasa palīdzību tieši jautājumā par savu brīvo gribu. |
Hermanis |
# Labojis Hermanis: 2008.08.19 11:01:30
KarotesNav
Par mācību kursiem labs salīdzinājums, man jau patīk, biški gan velk uz reinkarnācijas mācību, bet vienalga asprātīgi.
Šaubos vai mazu bērnu gadījumu var attiecināt uz tiem, kas jau ir izvēlējušies un izdarījuši. Drīzāk varētu teikt vieniem ir izvēle dota šeit, otriem tur.
Jebkuras lūgšanas vienai no centrālām daļām ir jābūt "ne mans prāts lai notiek, bet tavs". Citādi tāda Ķenša lūgšana vien sanāk. |
Sheksna |
# Iesūtīts: 2008.08.19 11:15:58
Hermanis
Jebkuras lūgšanas vienai no centrālām daļām ir jābūt "ne mans prāts lai notiek, bet tavs".
Šāda lūgšana ir visnotaļ bezjēdzīga, jo kāda jēga lūgt visvarenu būtni, lai tā izdara to, ko jau tāpat ir izlēmusi darīt? |
KarotesNav |
# Iesūtīts: 2008.08.19 11:23:34
Sheksna
Ja nu - tā teikt, ir varianti. Vienu un to pašu var sasniegt pa dažādiem ceļiem. Tad nu cilvēks lūdz, ka viņš gribētu, lai viss iet pa viņam tīkamāko ceļu, bet beigās piebilst, ka Dievs tomēr zina labāk, un uzticās Dievam? |
Hermanis |
# Iesūtīts: 2008.08.19 11:28:09
Sheksna A kā tu zini ka tieši tā ir izlēmusi? |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
