Pārdomātājs 
|
Iesūtīts:
2007.02.02 23:09:16
Svētā Gara darbība ir viens no viskontroversālākajiem jautājumiem tradicionālajās baznīcās, arī mūsējā. No dedzīgām liecībām par līdz pat apzīmēšanai par herēzi (ķecerību).
Vai pēc tām ir jātiecas? Ja ir, tad pēc kurām? Pēc pravietošanas, garu pazīšanas, dziedināšanas?
Uz cilvēkiem, kas sevi dēvē par praviešiem, mēs lūkojamies ar lielu skepsi
Bet kā ar roku uzlikšanu slimniekiem un svaidīšanu ar eļļu? Vai kādi mācītāji to praktizē? Vai slimie draudzes locekļi drīkst aicināt savu mācītāju to darīt? |
|
Pārdomātājs |
# Iesūtīts: 2007.02.02 23:12:39
Gribētos dzirdēt mūsu Baznīcas teologu domas par šiem jautājumiem. |
Jānis Kalniņš  |
# Iesūtīts: 2007.02.03 02:17:57
Nu, nezinu gan, vai tas mūsu Baznīcā ir tik kontraversāls jautājums. Par tādu varētu tikt uzskatīts tikai jautājums par Svētā Gara kristību ar ārēji redzamo zīmi - mēlēs runāšanu.
Par dāvanām gan neviens nešaubās, domāju arī par mēlēs runāšanu ne. Tikai redzi, tas ir ticības jautājums ne vien mācītājiem, bet ikvienam kristietim.
Par roku uzlikšanu. To praktizē daudzi, pat visi, cik zinu, arī svaidīšanu ar eļļu. Vispār jau Dievs dod sava Gara dāvanas pats pēc savas gribas kā nu tas draudzes uzcelšanai vajadzīgs.
Es personīgi katru svētdienu lūdzos, lai Sv. Gara dāvanas draudzē tiek vairotas un lietotas.
Un pats galvenais: ap. Pāvils raksta, ka katram ir dota Gara izpausme, lai parāda to savam tuvākam par svētību. Par tik, par cik būsim gatavi celt otra ticību, ne tikai pats savējo, arī Gara dāvanas vairosies. Tās netiek dotas pašapmierinājumam, bet gan draudzes uztaisīšanai. Tādēļ meklē, kas Tavai draudzei visvairāk vajadzīgs un pēc tā tiecies! |
Zaurs  |
# Iesūtīts: 2007.02.03 12:33:45
Man reizēm šķiet, ka daļa tautas aizmirsuši, ka Svētais Gars ir Persona, kas var nākt un iet, un darīt, kas Viņam patīk.
Un vai draudzei nav vairāk vajadzīga kāda trauku mazgāšanas dāvana nekā mēlēs runāšana ? Jo ar runāšanu neko īsti padarīt nevar. Tāpēc varbūt var paskatīties apkārt un pieņemt tās dāvanas, ko Gars dod nevis gribēt citas. |
+Jānis  |
# Iesūtīts: 2007.02.03 13:46:45
Svēto Garu mēs saņemam līdz ar sv.kristības sakramentu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ senākās liturģijās kristāmos apzīmēja ar eļļu kā redzamu zīmi Svētā Gara saņemšanai. Svētais gars tiešām ir suverēna Persona, tomēr neuzvedas haotiski - ir prognozējams, ko viņš cilvēkā dara. Piemēram, viņš dod grēkatziņu un ilgas atgriezties. Viņš rada ticību - arī tā ir Svētā Gara darbs nevis mūsu pašu nopelns. Un vēl Svētais Gars dod dažādas dāvanas. Tieši šeit izpaužas viņa suverenitāte. Viņš pats izvēlas kuram cilvēkam kādas dāvanas dot. Svētā gara dāvanas netiek dotas, lai cilvēku darītu svētāku, jo svētus mūs dara tikai Kristus upuris. Vēl mazāk tās tiek dotas, lai ar tām dižotos. Tās tiek dotas lai celtu draudzi.
Vispretrunīgākā tiešām ir t.s. "mēļu dāvana", jo bieži tā tiek nepareizi lietota un tādēļ ir izaicinoša. Man pašam šīs dāvanas nav, taču mans paziņa, kam tā ir, man deva apmierinošu skaidrojumu, kāda ir tās nozīme. Viņš teica - kad es lūdzu mēlēs, tas dara manu sirdsapziņu jutīgāku un atvērtāku Dieva iedvesmām. Arī Pāvils runāšanu mēlēs vairāk ierāda privātai lietošanai. Bet es nepiekrītu tiem, kas Bībelē aprakstīto mēlēs runāšanu sauc par dēmonisku apsēstību vai tamlīdzīgi.
Vēl gribētos piezīmēt, ka t.s. pārdabiskās Gara dāvanas, īpaši "mēles" ir padarītas par pentakostālās kultūras daļu. "Harizmātiskās" kustības ir iveidojušas savas zināmas uzvedības normas, kuras nezin kādēļ mēdz kopēt luterāņi, kuri interesējas par šīm dāvanām. Manuprāt Svētā Gara dāvanas ir svarīgi lietot 1) saskaņā ar Rakstiem (piem., nerunāt mēlēs publiski, ja nav, kas tulko); 2) lietot tās "dabiski", bez stresa un svešu uzvedības klišeju uzspiešanas; 3) Lietot tās baznīcas un draudzes kārtības ietvaros, kur tās tiešām ceļ draudzi. Svēto Garu bieži salīdzina ar uguni. Kad uguns deg pavardā, tā silda un gatavo ēdienu. Ja to izlaiž ārpus pavarda, tā nodedzina māju. Tāpat ir ar Gara dāvanām.
|
+Jānis |
# Iesūtīts: 2007.02.03 14:36:34
Katru gadu Zaļās ceturtdienas rītā, kad pieminam Sv.Vakarēdiena iestādīšanu, Rīgas Domā notiek dievkalpojums ar daudzu mācītāju piedalīšanos, jo šai dienā atzīmējam arī priesterības jeb garīgā amata iedibināšanu. Šī dievkalpojuma ietvaros tiek arī iesvētītas eļļas - slimnieku eļļa, katehūmenu eļļa un krizma. Mācītāji tās var saņemt Rīgas Domā un lietot attiecīgi slimnieku svaidīšanai vai kristībām un pārējiem atbilstošiem mērķiem. Slimnieku svaidīšana ar eļļu mūsu baznīcā tiek lietota un ir nesusi pārsteidzošus augļus Dievam par godu. Tomēr liturģikas komisija vēl nav izveidojusi vienotu kārtību, kā to darīt, tādēļ mācītājiem nākas improvizēt vai lietot citu baznīcu pieredzi. Iespējams ka tieši tādēļ slimnieku svaidīšana mūsu baznīcā vēl nav vispārizplatīta prakse par spīti apustuļa Jēkaba skaidrajiem norādījumiem. |
Uldis |
# Iesūtīts: 2007.02.03 14:53:55
Gribot negribot, ir jāsaka, ka attiecībā uz tā saucamajām glosolālijām ir izveidojušies divi viedokļi, kas savā starpā konkurē: Rakstos paustais un cilvēku izpratne šajā sakarā. Patiesībā mums ir zināms tikai viens konkrēts un nepārprotams piemērs visā Bībelē, kas sniedz mums skaidru priekšstatu par to, kas ir mēlēs runāšana. Tā ir atrodama Ap. d. 2. nodaļā. To kā skaidru un nepārprotamu atzīst visas kristīgās konfesijas. Pārpratumi rodas par turpmākajiem gadījumiem. Vēl šajā sakarā ir jānorāda, ka Rakstos ļoti plaši tiek pielietots, ja tā varētu teikt, kontinuitātes jeb pēctecības princips. Tā būtība ir tā, ka, ja kādā Rakstu vietā ir minēts viens notikums, kas vēlāk atkārtojas ar līdzīgu izpausmi, tad tas vairs netiek detalizēti aprasktīts, kā pimajā gadījumā. Ir notikusi tikai atsauce par līdzīgu izpausmi, kas liek mums domāt par sākotnējo aprasktu. Tas ir tipisks jūdaisks domāšanas veids. Bez tam, arī Kristus par Svēto Garu saka, ka nāks Aizstāvis, kas dos liecību par Kristu. Tie, ja tā varētu teikt, ir Dieva pierādījumi, kuras pareizāk būtu dēvēt par liecībām, pēc kurām mēs pazīstam Kristus klātbūtni, jo atsauc atmiņā Rakstu liecības. |
Uldis |
# Iesūtīts: 2007.02.03 14:57:10
P.S.
Jāatvainojas, ka šajā diskusijā esmu ielauzies nelūgts, jo nepiederu LELB. |
Saulespuķe  |
# Labojis Saulespuķe: 2007.02.03 16:02:04
Atgriešanās pirmajos gados kāroju pēc Svētā Gara dāvanām, par kurām rakstīts 1. vēstulē korintiešiem. Iespējams, kā sava veida apstiprinājumu, ka jau ar savu atgriešanos vien esmu kļuvusi gana svēta, un kāda no dāvanām kalpotu tam kā apstiprinājums - cik gan lepnības un aprobežotības pilna domāšana!  Pēcāk gan pietika prāta reizēs, kad lūdzu par dāvanām, lūgt, lai Dievs dod tikai tad, ja tas nebūtu manas lepnības celšanai un sevis izrādīšanai. Un nedeva!
Pagājuši gadi un daudzkārt vairāk kā toreiz ilgojos nu jau pēc ne tik "skaļām" Svētā Gara dāvanām - pēc dziļas grēkapziņas, patiesas grēknožēlas, aizvien pieaugošākām ilgām pēc Dieva un stiprākas mīlestības uz Viņu, stiprinājuma un atbalsta cīņā ar grēcīgajām kaislībām. Cik nācies lasīt, tad svēto tēvu dzīves, kurās ļoti izteiktā veidā īstenojās tas, pēc kā varu tikai lūgt kā lielas dāvanas, bija bagātīgi svētītas arī ar to, par ko reizēm laužam šķēpus - ar pravietošanas, gaišredzības, dziedināšanas u.c. dāvanām. Un tad tās organiski sadzīvoja ar patiesu svētdzīvi, sniedzot skaistu liecību par visu dāvanu Devēju. Mūsdienu kristietībā reizēm nākas vērot "klasisko" Svētā Gara dāvanu necienīgu lietošanu.
Svētais Sarovas Serafims sacījis, ka kristieša dzīves mērķis ir iemantot (iegūt, noturēt, saglabāt, uzkrāt - nav precīza vārda latviešu valodā) Svēto Garu. |
Saulespuķe |
# Iesūtīts: 2007.02.03 18:29:51
Uzmanīgāk un godīgāk vēl padomāju par savām pirmo gadu ilgām dāvanu sakarā - dāvanas tolaik likās kas ļoti īpašs, tātad vismaz man galvenā motivācija, ko tolaik noteiktu nebiju spējīga skaļi atzīt, bija vēlme būt īpašai - Dieva un cilvēku acīs. Iespējams, ka šo motivāciju arī nemaz nespēju tolaik ieraudzīt, jo tā bija nomaskēta aiz visai cēliem mērķiem, bet manas sirds acis vēl gana aptumšotas.
|
Svilpaste  |
# Labojis Svilpaste: 2007.02.04 13:29:19
+Jānim . "Lietot tās baznīcas un draudzes kārtības ietvaros, kur tās tiešām ceļ draudzi. " Kurā dievkalpojuma daļā runāšana mēlēs ar tulkošanu būtu iederīga? Kurā LELB draudzē dievkalpojumā praktizē runašanu mēlēs? |
Zaurs |
# Iesūtīts: 2007.02.12 13:57:12
Bet varbūt dievkalpojumā praktizē sludināšanas dāvanu vai skaisti dziedāšanas vai mīlestības un sadraudzības dāvanu? |
Mulders  |
# Labojis Mulders: 2007.02.12 15:39:42
Svilpaste, tajās, kur
a) Ir būtisks ārzemnieku skaits
b) Nav Svēto Rakstu kopijas šajā valodā
c) Ir attiecīgās valodas runātājs un tulkotājs.
Tādējādi tas varētu šodien tikt novērots kādās "uga uga ņam ņam" ciltīs. Par precīziem gadījumiem jāprasa +Jānim, bet cik zinu tad, lai māņticīgas un uz ezotēriku orientētas mājsaimniecēs nenovirzītu no tīrā Evaņģēlija, tad Luterāņu mācītāji nav dedzīgi brīnumu apliecinātāji tikai lai leģitimizētu savu autoritāti. |
Jānis_Bitāns  |
# Labojis Jānis_Bitāns: 2007.02.12 20:17:50
Svilpaste
Vairumā gadījumu (izņemot Muldera pieminētos) runāšana mēlēs ir individuāli lietojama dāvana un nav paredzēta publiskā dievkalpojumā vispār! |
Viktorija [87.110.57.82] |
# Iesūtīts: 2007.02.13 19:34:05
Ko nozīmē "runāšana mēlēs" vienkāršā saprotamā valodā? |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.02.13 21:22:14
Viktorija, tas nozīmē "runāšana svešās valodās". Nu ja es sāktu runāt spāniski Sv. Gara ietekmē, tad tas būtu tieši šis gadījums. |
viktorija  |
# Labojis viktorija: 2007.02.13 21:36:16
Mulder, paldies par skaidrojumu. Vai tas savukārt nozīmē, ka tad cilvēks pats sevi vairs nekontrolē? |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.02.13 21:56:18
Viktorija, nē Dieva Gars darbojas tā, ka cilvēks ir pie pilnas apziņas. Laigan runāšana mēlēs notiek pašam cilvēkam nesaprotot to, ko vņš saka, tamdēļ Pāvils piekodina, ka draudzē vajag tulku, citādi tā ir māžošanās, kas neceļ draudzi. |
viktorija |
# Labojis viktorija: 2007.02.14 20:26:31
Paldies Mulder par atbildi. Lai gan jāatzīst, ka es vienalga neizprotu šīs "runāšanas mēlēs" patieso jēgu- kāda ir tās nozīme? |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.02.14 21:13:50
No Rakstiem var saprast, ka nozīme ir sludināt Dieva lielos darbus (kā lasām Ap.D) svešiniekiem, kuru valodu mēs paši nezinām. Šodien šī dāvana ir maz vajadzīga, jo Bībele ir iztulkota ļoti daudzās valodās. Toreiz Rakstu kanona vēl nebija, bet vēsti vajadzēja sludināt, un nevarēja visi apustuļi zināt visas svešvalodas, tad nu Dievs pats nāca palīgā un lika runāt šajās valodās. Pāvils gan norāda, ka tad, kad tas tiek lietots draudzē, tad lai ir tulks, jo pareizi, ka nav nekāda jēga no tā, kas citam izklausās buldurēšana. Brīnumi u.c. pasākumi sākumā bij kā zīmogs Apustuļu vārdiem, Dievs apstiprināja ar zīmēm viņu teikto, lai klausītājs saprastu ka šiem vārdiem ir Dievišķa autoritāte. Šodien mums šie vārdi un šī pati autoritāte ir Bībelei, tamdēļ arī brīnumi ir škietami mazāki, bet domāju, ka tie, kas piedalās misijās uz svešām zemēm var vairāk pastāstīt, ka brīnumi tāpat kā toreiz notiek arī tagad tur, kur Rakstu kanons vēl nav iztulkots, kur vajadzīga Dievišķās autoritātes zīmes blakus sludinātajam vārdam. |
viktorija |
# Labojis viktorija: 2007.02.14 21:20:01
Paldies Mulder, tagad aptuveni ir skaidrs
|
:: Pievienot komentāru
|
