atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par mīlestību ...ne ko es gribu, bet ko Tu gribi!
conscience
Iesūtīts: 2008.03.24 22:24:09
Mācos būt kristiete, bet šobrīd jūtos apjukusi. Kā zināt, kā saprast, vai Dievs uzlicis pārbaudījumu, kas jāiztur, vai arī atbrīvo mani no tā, kas manā dzīvē lieks, atbrīvo no grēka? Vai atkal un atkal jāpiedod, pazemībā un paklausībā jāpieņem uzliktais pārbaudījums, vai tomēr beidzot jābēg no bezdievja? Bez Dieva svētības mūsu attiecības ilga 9.5 gadus, bet neskatoties uz to Dievs dāvāja man lielāko dāvānu - mūsu bērniņu. Bet nu jau 2.5 gadus atpakaļ viņa tētis krita aszartspēļu atkarībā, kam attiecīgi sekoja viss no tā izrietošais. Meli turpinās. Iesākumā izmisīgi mēģināju cīnīties par mūsu attiecībām pati saviem spēkiem. Bet tagad esmu to visu nodevusi Dieva rokās un varu tikai lūgt. Dusmas un aizvainojums par visu nu jau ir palicis pāgātnē, esmu piedevusi, ka viņš izpostīja mūsu ģimeni (atļaušos to tā saukt, neskatoties uz to, ka bildinājumu tā arī nesagaidīju), bet arī mīlestības vietā palicis vairs tikai žēlums pret šo cilvēku.
Kā saprast Viņa gribu un nekļūdīties?
. 1 . 2 . >>
AutorsZiņas teksts
conscience
# Iesūtīts: 2008.03.24 22:57:16
Mūsu bērniņa dēļ ar prātu varētu pat pieļaut domu, ka mūsu kopdzīve varētu turpināties, ja vien patiešām tajā vairs nebūtu azartspēļu un alkohola, savus parādus gan jau viņš ar gadiem nokārtos... Taču es to negribu!!!! Es negribu atkal noticēt un atkal mēģināt. Dzirdu, ka mans Es brēc tam pretī. Vairs nepazīstu to cilvēku, par kādu pārvērties mans kādreiz mīļākais cilvēks.
Visa sākums laikam jau ir tas, ka savu dzīvi dzīvojām bez Dieva svētības, bet nav vērts tagad vairs skatīties pagātnē. Es vēlos dzīvot uz priekšu. Un ne vairs bez Dieva. Bet kur manā dzīvē vieta tagad mana bērniņa tētim? Sirds sāp domājot, kur viņa dzīve viņu novedīs, ja viņs paliks pavisam viens, bet viņam blakus būt arī vairs negribu... Bet ja nu tomēr Viņš mani pārbauda un man jāpaliek šim cilvēkam blakus
Balss
# Iesūtīts: 2008.03.25 10:16:05
Man nav pieredzes, bet domāju, ka varbūt būtu labi tev meklēt atbalstu un padomu pie, laikam, Pretstraumes ? Liekas, ka tur ir atbalsts arī līdzatkarīgajiem, kāda tu pret savu gribu esi. Lai Dievs Tevi vada un stiprina!
Mulders
# Iesūtīts: 2008.03.25 10:25:49
1 Kor 7:
15 Ja neticīgais šķiras, lai tas šķiras; tādā gadījumā brālis vai māsa nav saistīti; jo uz mieru Dievs mūs ir aicinājis.
16 Kā tu, sieva, zini, vai varēsi izglābt savu vīru? Jeb kā tu, vīrs, zini, vai varēsi izglābt savu sievu?


Atstāj viņu, varbūt Dievs reiz ļaus viņam atgriezties! Nekļūsti līdzatkarīga!
*Duksis
# Labojis *Duksis: 2008.03.25 10:34:35
Vai cien. tēmas aizsācējai būtu iebildumi gan pret vīru, gan pret azartspēlēm kā tādām, ja vīrs būtu ticis pie "jack pot" un būtu nobēris viņai pie kājām kādus pārdesmit tūkstošus latus? Kur ir problēma? Atkarībā no azartspēlēm jeb tajā, ka vīrs ir vienkārši neveiksminieks - nespēj īstenot dzīvē to, par ko viņa sapņo jeb ir sapņojusi? Pat vairāk, ja pat vīrs nespēlētu azartspēles un būtu lādzīgs miera mika, vai viņa spētu to paciest, ja viņš būtu, piemērām, bezdarbnieks vai strādātu zemu atalgotu darbu?
Mulders
# Labojis Mulders: 2008.03.25 10:45:04
Duksis, tb tu pārmet sievietei to, ka viņa no vīrieša grib ko vairāk kā viņa existenci? Pietam vismaz tādu existenci kas nebūtu ar negatīvu lietderības koeficientu?
*Duksis
# Iesūtīts: 2008.03.25 10:46:41
Duksis neko nepārmet. Viņš pats ir neveiksmnieks. Un viņam ir labi zināms, ka sievietes tādus negrib.
Rausītis
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:01:08
Skarbi tev tie vārdi, Duksi. Turklāt šī doma "ja vīrs būtu ticis pie "jack pot" un būtu nobēris viņai pie kājām kādus pārdesmit tūkstošus latus" text nav īsti vietā, jo pat ja vīrs to naudu būtu vinnējis, viņš jau no atkarības nebūtu ticis vaļā tik un tā un tā nauda aizietu kā nākusi. Duksi, viņa tak pa visam par ko citu raksta.
sniegaodzina
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:03:49
"mīlestības vietā palicis vairs tikai žēlums pret šo cilvēku``- tu esi sieviete, māte, nevis kaut kāda labdarības iestāde.tu iemileji fantastisku vīrieti, bet tas, kas vijns ir tagad, vairs nav tas pats cilvēks, tikai vārga atblāzma. nav ko mocīt sevi un savu bērnu labo atmiņu vārdā. veido pati savu dzīvi, nevis paliec zem kājām atkarīgajam, lai arī cik mīļam. otru cilvēku neizmainīsi, jāgrib kaut ko vērst uz labo pusi ir tieši tavam vīram. ja nespēj pamest vijnu, cerot, ka vijns nez kapec peksni mainisies vai ari juties par vijnu atbildiga, tad tieši bērna dēļ atstāj vijņu, jo citādi tu busi ļāvusi sapostit savam viram ne tikai savu, bet ari bērna dzivi, un vai tu svam bērniņam to novēli- dzivot kā lidzatkarigajam?just tās pašas emocijas, to izmisumu, ko tagad jūti tu? galu gala, skirsanas jau nenozime ka tu atnem bernam tēvu, ar savu bernu tacu vijns vares tikties, kad gribes, ja gribes. tu esi vairāk atbildiga par savu berninu, neka par vīru.
S.Rrrr....
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:08:22
piekrītu - ir jāiet prom. šoka trapija reizēm ir ļoti iedarbīga. varbūt tas liks šim vīrietim apdomāt savu līzšinējo darbību. 1. viņam ir jāzņemās atbildība par gan par sevi, gan savu ģimeni.
*Duksis
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:11:17
Rausītis Duksis sen jau vairs neņem par pilnu ko sievietes runā vai raksta. ... . Manai mātei esot bijis viens radinieks - labs amatnieks (mūrnieks), bet arī liels uzdzīvotājs... . Sieva ar laiku palikusi šausmīgi ellīga. Vīrs teicis: še` siev` roka - dzīvosim kā cilvēki! Sieva viņam pat esot iespļāvusi pasniegtajā rokā. Tomēr kaut kas dzīvē mainījās. Vīrs uzcēla sev un ģimenei Valmierā māju. Tā laikam stāv vēl šobaltdien. Vai tagad vienā kapā blakus gulēdama sieva viņu vēl "piļī", es nezinu. Bet, visticamāk, ka jā. Vai tad sievietei kādreiz ir gana?
*Duksis
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:20:22
Hik... vīrs vienmēr sievietei ir tikai līdzeklis... hik... vīrietim sieviete - rotaļlieta... hik... Dievs tā ir iekārrrrrtojis šo pasauli... hik... ar pretenzijām lūdzu pie Viņa...
S.Rrrr....
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:45:50
*Duksis
un kur paliek mīlestība? nerunājot par cieņu, vēlmi būt kopā, dalīties kā priekos, tā bēdās?
*Duksis
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:54:55
Mēs jau parasti par mīlestību uzskatām savus trakuma mirkļus. Kad trakumi pāriet, mēs domājam, ka arī mīlestība ir pārgājusi. Nu, vai tad tad cilvēkam nav jābūt trakam, lai viņš pats līstu krātiņā vai bāztu galvu lauvai rīklē? Cilvēkam laiku pa laikam ir jābūt stipri vai vismaz mēreni dumjam, lai lielais Projekts, kurā viņš labākajā gadījumā ir tikai ķieģelītis, pamazām īstenotos! Dievs tā ir iekārtojis šo pasauli... hik... ar pretenzijām lūdzu pie Viņa...
S.Rrrr....
# Iesūtīts: 2008.03.25 12:59:25
tipiska vīrieša pļurkstēšana - kāds ir vainīgs, tikai ne es!
*Duksis
# Iesūtīts: 2008.03.25 13:02:23
S.Rrrr.... Nu, un no tā parazīta sievieša sagaidīt paškritiku ir absolūti veltīgs pasākums!
S.Rrrr....
# Iesūtīts: 2008.03.25 13:12:13
*Duksis
bezšaubām - mēs esam visskaistākās, visčaklākās, vistiklākās un visbiklākās!!!
tā tas ir bijis un tā tam būs būt.
atāā - laižos prom.
Balss
# Iesūtīts: 2008.03.25 15:13:48
Speciāli *Duksim:
Vīrietis pirmo reizi precas aiz prāta trūkuma. Otro reizi - aiz atmiņas trūkuma.
Bet, ja nopietni - brīnos, ka tu tik šķērsām vari spriest, ka sievietēm tik vajag naudu, mantu, un to = bezgalīgi daudz. Ja tev ir nepalaimējies sastapt un būt kopā ar tādu sievieti, tad ar tikpat dzelžainu loģiku mēs varētu sākt atkārtot visas banalitātes par to, kādi tad ir vīrieši.
Tā kā mēs zinām, ka attiecības var būt un ļoti bieži ir daudz labākas nekā tevis zīmētās, tad atliek secinājums, ka tu esi vīlies pesimists, nevis reālists.
*Duksis
# Iesūtīts: 2008.03.25 15:15:20
Balss Pesimists nav vīlies cilvēks. Pesimists ir labi informēts optimists.
Balss
# Iesūtīts: 2008.03.25 15:18:03
*Duksis

Zinam, zinam - vēl šodien to citēju. Bet pesimists = tas vēl nav ciniķis...
conscience
# Iesūtīts: 2008.03.25 20:21:48
Paldies par komentāriem.
Kas attiecas uz Dukša sākumā uzdoto jautājumu - man patiešām ir pretenzijas pret azartspēlēm, pret meliem, pret negodīgu rīcību. Un nevajag man pie kājām noliktus tūkstošus. Šis vīrietis bija man blakus arī tad, kad viņš bija bez darba. Lielāko mūsu ģimenes ienākumu daļu vienmēr sastādījusi manis nopelnītā naudiņa, tā kā ne par to ir stāsts. Man vienmēr bijis svarīgi otram uzticēties. Bet pēc daudziem kopdzīves gadiem izrādījās, ka mūsu viedokļi par pašām svarīgākajām lietām tomēr ir ļoti atšķirīgi.
Jēzus sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem, nešķirojot, kas labs, kas slikts, mācīja piedot un labu darīt. It kā palīdzot vienam, es nodaru pāri gan savam bērnam, gan pati sev. Es vairs nespēju savā ģimenē kā sava bērna tēvu redzēt cilvēku, kam alkohols jau ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, kura dzīve ir pilna meliem, kurš turpina spēlēt, kurā vairs nav ne kripatas atbildības un kura sieva es Dieva priekšā nekad nepiekritīšu kļūt. IEspējams, ka tas ir vienkārši pašsaglabāšanās instinkts, kas brēc nesaistīties ar šo cilvēku vairs ilgāk. Tomēr kā lai atstāju viņu tā vienkārši ceļmalā... Kā jau līdzatkarīgajai no bērnības man gribas viņu turpināt žēlot, glābt, pašai turpinot dzīvot atmiņās.
Kur ņemt to sirdsgudrību sadzirdēt un saprast Viņa gribu, nevis dzīvot tā kā man liktos vieglāk. Kā zināt, ka labais, ko redzi iespējamu, nav vienkārši sātana kārdinājums un sliktais nav vienkārši pārbaudījums no Dieva?

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 36 , pavisam kopa bijuši: 36220