Voldemārs 
|
Iesūtīts:
2008.03.14 21:35:30
Šo varētu par pārdomu diskusiju nodēvēt. Domāju, lielākai daļai nav nekāds noslēpums, ka islāms strauji pieņemas spēkā un izplatībā. Ko darīt kristiešiem/luterāņiem? [Nedomāju, vai šeit esošie neticīgie komentētāji kaut ko nopientu varēs līdzdalīt atbildē par to, lai gan pieļauju, ka atkal tiks krietni sa-oftopikots  ] Ceru, kristiešiem gan būs kas sakāms. Īstenībā, manuprāt, ja mums [kristiešiem/luterāņiem] vēl nav nekas sakāms, tad ir žēl, jo atbildes jau tagad ir nepieciešamas tiem, kas veic aktīvu islāma propogandu un gūst panākumus šajā "misijā". Tātad, vēlētos ierosināt padomāt, ko katrs kristietis varētu atbildēt cilvēkam, kurš uzdod jautājumu par izvēli - kristietība vai islāms? |
|
Aivars  |
# Iesūtīts: 2009.06.30 17:26:45
-Jona-
Nu ja, Dievs bija tāds pastulbāks, kad radīja cilvēku, jo gribēja jau kā labāk, bet sanāca, kā sanāca.
Nesmīdini!
Tas, ka šodien tu grēkā krituša cilvēka stāvokli uzskati par normu, nenozīmē, ka tā ir norma. Īstu cilvēcību ārpus Jēzus laikam gan šī pasaule vēl nav redzējusi.
Attiecībā uz presbitera Jāņa 1. vēstulē rakstīto par to ka jau ESAM Dieva bērni (joprojām grēka apdraudēti gan), gribu teikt, ka tas ir lielisks piemērs, kā evaņgēliski atgādināt kristieša kā jauna radījuma identitāti. Jā, mēs vēl nezinām, kas būsim, līdzīgi, kā viens bēbis, kas knapi ar pirkstu sev aci nedur vēl nav spējīgs aptvert, ka kļūs par Leonardo Da Vinci, Barišņikovu, Paganīnī, vai da jeb ko
Tikai nestāsti viņam basņas, ka viņam ir jākļūst par supermenu, kas jocīgā pidžammā lidinās pa gaisu. |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2009.06.30 18:20:15
Tikai nestāsti viņam basņas, ka viņam ir jākļūst par supermenu, kas jocīgā pidžammā lidinās pa gaisu.
Nokritu no kreesla... nu baigi preciizais kulaks uz misticisma acs!  |
Mārtiņš  |
# Iesūtīts: 2009.06.30 19:01:27
Man šķiet, ka, sastopot musulmani aci pret aci, runāšana, Rakstu citēšana u.tml. maz ko līdzēs. Jo, kā pareizi norādīts, viņi praktiski lūdz Dievu 5reiz dienā, pie tam arī svrešā vidē, kas liecina par islāmistiem kā ticības praktiķiem. Līdz ar to daudz drīzāk viņus varētu interesēt un pārliecināt uzskatāmas liecības kā mūsu kristietība darbojas pie mums praktiski nevis teorijā.
Tāpēc piekrītu Merlinam, ka risinājums ir mūsu pašu praktiskā ticība, un tā katram ir jāveido un jākopj jau šodien, lai kaut kad tiekoties ar musulmani vai citādu `neriktīgi` ticīgo, šī atbilde jau būtu gatava kā liecība un pieredze par mūsu pašu ticību (svētdzīvi utt.).
Iedomāsimies analoģiju ticības vietā liekot katrs savu arodu vai labi apgūtu iemaņu. Kāda ir mūsu reakcija, ja šajā mums praktiksi pazīstamajā jautājumā mūs kāds no malas sāk mācīt? Cik nopietni uztveram pamācības no tādiem, kas acīmredzami praktiski prot mazāk par mums pašiem? Un cik mēs spējam izvērtēt teorijas, kas ir būtiski atšķirīgas no mūsējām, un kurām mēs redzam mazāk praktisko augļu nekā savējām? |
Ingars  |
# Iesūtīts: 2009.06.30 20:20:25
Raimonds
Tieši tā, kristīgā mācība tieši nosoda fašismu, nacismu un rasismu - tikai stiprie, gudrie, spēcīgie, skaistie un veiksmīgie, Jēzus pat apgalvoja, ka slimie kropļi, muļķi, neveiksminieki, neglīteņi un visi citi pasaules pabērni ir Dievam vistuvākie, jo viņiem nekas cits neatliek, kā vien paļauties uz Dievu |
-Jona-  |
# Labojis -Jona-: 2009.06.30 20:20:58
Raimonds
Bet ko darīt ar slimajiem, neveiksmīgajiem, spurainajiem un rižajiem?
Pašiem pieaugt Jēzū un tikai tad pēc ceļa spieķa meklēt , nevis uzmākties ar savu misionēšanu cilvēkiem, kas dzīvo acīmredzami svētāku dzīvi par tavu. No kā tad kanibāli zupiņas vārīja? Tieši no tādiem puskoka lēcējiem, kam viņu neesošais svētums galvās sakāpis.
Jēzus Savējiem arī uzreiz neuzticēja to, ko viņi vēl nespēja nest.
hmm... bet varbūt ejiet un atgrieziet kādu no ahmeda pulciņa, tā, uzskatāmam paraugam? Ar savu rakstāmgalda svētumu un kulakos sažņaugtajām dogmām...? Man ir aizdomas, ka šenes Comunio sanctooorum to nespēs ne ar ne bez pidžamām. :P
Ingars , te laikam runa bik par ko citu. pāaaavisam citu, pareizāk sakot. |
Ingars |
# Iesūtīts: 2009.06.30 20:36:06
-Jona-
Piekrītu, ka lai sludinātu, ir jābūt pašam par paraugu, taču nekādā ziņā nav pēc svētuma līmeņa mēra jābūt "svētākam" par citiem. Jo kas tad ir svētums? Paša cilvēka nopelns vai Svētā Gara izdarītais dvēselē?
Manuprāt tu īsti nesaproti lietas būtību - tie, kas dzīvo acīmredzami svētāku dzīvi par manu vai tavu, iet taisnā ceļā uz elli un viss viņu "svētums" un labums ir mēsli un vēmekļi. Vai zini kādēļ? Tādēļ, ka viņiem nav Kristus. Un ko tad mēs sludinam - bauslību, labos darbus vai evaņģēliju?
No kā tad kanibāli zupiņas vārīja? Tieši no tādiem puskoka lēcējiem, kam viņu neesošais svētums galvās sakāpis.
Piedod, bet šis tavs izteiciens ir izteikti bezkaunīgs, jo tu taču nezini, kādi tie misionāri bija. Es nerunāju par konkistatoriem un krustnešiem, bet par patiesajiem Kristus sūtņiem - tā runādama tu zaimo Jēzus liecības dēļ izlietās asinis. Ja tu kaut vienu dienu būtu Āfrikā vai Amazones džungļos padarbojusies misones darbā, tad vis tā nerunātu
Un par "svētajiem" musulmaņiem labāk nerunāsim. Ja cilvēks var atļauties pret sievu izturēties kā pret suni, ja cilvēks var nogalināt un nolaupīt kristieša sievu un bērnus tikai par to, ka tas sludinājis evaņģēliju - vai tad viņš ir svēts? Vai slepkavu var nosaukt par svētu? No priekšpuses viņš tev būs labiņš, pazemīgs un viesmīlīgs (te gan nav nekāda sakara ar reliģiju, bet tāda visemīlīga mentalitāte ir visām austrumu tautām), taču tiklīdz paudīsi savu ticību, ta ietrieks pašam dunci ribās |
Ingars |
# Iesūtīts: 2009.06.30 20:36:59
Raimonds
Āmen |
-Jona- |
# Labojis -Jona-: 2009.06.30 20:46:07
Ingars
Nu ko var putroties, jaucot kopā pilnīgi visu....
Kāpēc liec svētumu pēdiņās? Es taču runāju par īstu svētumu, nevis kā tu - mēsliem un vēmekļiem... Par īstiem misionāriem, kuriem tā ir viņu sūtība, Sv. Gara uzticēta. Ar zupā izvārītajiem es nekādā ziņā nedomāju viņus (bet vari pameditēt par vienu šejienieti, kurš sevi uzskata par jau svētu un pestītu, es par viņa drošību džungļos vis galvu ķīlā neliktu!).
Un par "svētajiem" musulmaņiem labāk nerunāsim. Ja cilvēks var atļauties pret sievu izturēties kā pret suni..
ai nu beidz, kas tie par nesegtiem vispārinājumiem... visi tā vien savas sievas dauza, vai? |
Ingars |
# Labojis Ingars: 2009.06.30 20:57:15
-Jona-
Es neko neputroju. Vai zini konkrēti vēsturiskus vai ne tik vēsturiskus gadījumus, kad bojā gājis puskoka lēcējs misionārs? Ja tu domā konkistatorus un krustnešus vai cita veida kolonistus, tad es tev piekrītu.
Īsts svētums nāk no trīsvienīgā Dieva, nevis no cilvēka, ārpus Viņa ir tikai "svētums", "svētulība", mēsli un vēmekļi. Vai mežoņu un musulmaņu svētums nāk no trīsvienīgā Dieva???
ai nu beidz, kas tie par nesegtiem vispārinājumiem... visi tā vien savas sievas dauza, vai?
paga paga - tie nav nekādi nenosegti vispārinājumi, bet gan reālas liecības un to ir ne mazums. Jeb tu domā, ka tāpēc, ka kāds cits dauza savu sievu vairāk, tad šie ir mazāk vainīgi? Attiecībā pret savām sievām viņi nav labāki par parastiem Rietumeiropas mietpilsoņiem. Nemaz vēl nerunājot par slepkavībām - un tādus tu sauc par svētiem? |
-Jona- |
# Iesūtīts: 2009.06.30 21:20:14
Ingars
Esmu lasījusi gan, ka tiem kam vārdi atšķiras no darbiem, izgājis tā paplāni, maigi sakot... dabas bērni ar intuīciju apdalīti nav un patiesus svētos viņi atpazīst ļoti ātri un vai uz rokām nēsā! Jāuzmanās, lai par elku nepataisa, drīzāk tad tādas `briesmas` spīd.
Bet šos Īstos Svētos visos laikos ir apdraudējuši viņu pašu "ticības brāļi", kas arī Jēzu pienagloja...
Ja muslims (vai cits kāds ) uzrāda reālus labos augļus, līdzīgus kā patiess kristietis, tad jā - nekas cits neatliek kā atzīt ka tie nāk no tā paša Trīsvienīgā Dieva. Ko muslims tikai (atbilstoši savai zināšanai) sauc par Allahu. Dēlu šī ticība protams, zaimo, bet Dēla zaimošana tiks piedota, ja nezaimo Garu, kā labi zinām.
|
-Jona- |
# Labojis -Jona-: 2009.06.30 22:19:50
Raimonds
Nu tad liekam iekšā oriģinālu, lai nevienam nekas nebūtu tīšuprāt greizi jāielasa:
1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.
2 Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.
3 Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.
...
13 Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.
/1.Kor.13/
|
Ingars |
# Iesūtīts: 2009.06.30 22:53:59
-Jona-
Esmu lasījusi gan, ka tiem kam vārdi atšķiras no darbiem, izgājis tā paplāni, maigi sakot... dabas bērni ar intuīciju apdalīti nav un patiesus svētos viņi atpazīst ļoti ātri un vai uz rokām nēsā! Jāuzmanās, lai par elku nepataisa, drīzāk tad tādas `briesmas` spīd.
Bet šos Īstos Svētos visos laikos ir apdraudējuši viņu pašu "ticības brāļi", kas arī Jēzu pienagloja...
Tu spried pēc saviem priekšstatiem nevis pēc reālām liecībām. Tāpat arī tu spried pārāk viennozīmīgi. Jā ir bijuši tādi gadījumi, kad misionārus uzņem atplestām rokām, taču nejau svētuma dēļ, bet gan izdevīguma dēļ - ja tu man kaut ko iedod, tad man ir izdevīgi tevi atstāt dzīvu...pagaidām. Bet ir neskaitāmas liecības par patiesiem kristiešiem misionāriem, kuri bez vēsts pazuduši, brutāli noslepkavoti džungļos. Nav taisnība, ka viņi atpazīst svētumu, viņi varbūt atpazīst cilvēcīgu labestību, bet ne dievišķu mīlestību.
Kā redzams, tad nevar viennozīmīgu spriedumu izdarīt, jo arī apustuļu darbos nevien no ticības brāļiem, bet arī no neticīgajiem ir cietuši daudzi misionāri. Pāvils bij ļoti svēts cilvēks, taču nejau tikai no viltus brāļiem un jūdiem cieta, bet arī tie, pie kuriem devās evaņģēliju sludināt viņš saņēmis fiziskus uzbrukumus. Tā, ka nekāda uz rokām nēsāšana nav viennozīmīga, bet gan gadās visādi - viena iezemiešu cilts tevi uzskatīs par dievu, bet cita ar viltu tevi iznīcinās, neskatoties nedz uz tavu patieso svētumu, nedz pašaizliedzīgo mīlestību un darbu saskaņu ar vārdiem, tādu gadījumu ir ļoti daudz.
Ja muslims (vai cits kāds ) uzrāda reālus labos augļus, līdzīgus kā patiess kristietis, tad jā - nekas cits neatliek kā atzīt ka tie nāk no tā paša Trīsvienīgā Dieva. Ko muslims tikai (atbilstoši savai zināšanai) sauc par Allahu. Dēlu šī ticība protams, zaimo, bet Dēla zaimošana tiks piedota, ja nezaimo Garu, kā labi zinām.
Nu gan tu alojies, jo vai nav rakstīts - kam nav Dēla, tam nav dzīvības sevī? Jeb vai tev šķiet, ka cilvēka "svētums", kas nenāk no attiecībām ar Dievu, kādas Viņš ir reglamentējis, ir patiess svētums? Ļaunie gari arī tic, ka ir viens Dievs....un dreb aiz bailēm. Bet vai musulmaņu darbi ir pilnīgi Dieva priekšā? Vai necienīga attieksme pret sievietēm un nemusulmaņu slepkavošana viņiem netiek pieskaitīts par grēku?
Man radies priekšstats, ka tev nav izpratnes par to, kas ir svētums. Tas nav cilvēka labie darbi, bet gan attiecības ar Jēzu Kristu. Jā musulmaņi atzīst vienīgo un patieso Dievu - nu un? ko tas dod? Dievs ir svēts un cilvēks ar saviem štrunta labajiem darbiem un ar savu "svētumu" nekad nebūs pietiekami labs un pilnīgs, turklāt islama sabiedrības šaušalīgie grēki (kristiešu slepkavošana) dod spēcīgu liecību, ka neko citu, kā vien elles mokas viņi nav pelnījuši. Protams, ne visi musulmaņi ir džihāda piekritēji, taču pat viņi nav pilnīgi. Vai neesi lasījusi, ka nav neviena taisna, it neviena...Kā tev šķiet - kā tad paliek ar šo "svēto" musulmaņu mazajiem grēciņiem, kas ir ikvienam cilvēkam, lai cik labs viņš nebūtu? Kas par tiem maksās? Ja viņiem nav Kristus žēlastības - kurš tad maksās par tiem grēkiem, kurš piepildīs trūkstošos labos bauslības darbus, lai nopelnītu debesis - vai viņi paši to spēj? |
Mārtiņš |
# Iesūtīts: 2009.06.30 23:03:26
Raimonds
Tu runā par to, kādam Tavuprāt ir jābūt labam kristietim. Bet pagaidām, tā sanāk, - kamēr tāds neesi, labāk muslimu nesatikt. Nez ko vēl padomās!
Jā, jābūt. Un jātiecās.
Man nereti rodas iespaids, ka no atziņas, ka visi esam grēcinieki un paši ne nieka nespējam, tiek izdarīts secinājums, ka pietiek būt informētiem par Jēzus upura iedarbību un pie savas svētdzīves (jeb ticības pieredzes vai vienalga kā to saucam) vairs nav jānopūlas.
Atgriežoties pie tikšanās ar musulmaņiem, ja man tāda notiktos, ar nožēlu varu teikt, ka man ar savas dzīves piemēru laikam būtu pašvaki Viss, ko šajā jautājumā rakstīju, tieši attiecas arī uz mani.
Analoģiski domājot, vai tad kristiešiem ir jābūt tikai veiksminiekiem, laimīgiem, smaidošiem, piekājīgiem, pazemīgiem. Bet ko darīt ar slimajiem, neveiksmīgajiem, spurainajiem un rižajiem?
Ticības dzīve, ja tiek praktizēta, aptver visus Tevis pieminētos neatkarīgi no laicīgās dzīves simptomiem
Manim liekas, ka Jēzus aicina būt mums īstiem un godīgiem arī pret sevi, nevis no plastmasas un kaučuka veidotiem. Un ja tajā pusē (no islama nākušie puikas un meitenes) redzēs, ka mēs esam tādi pat cilvēki, tad tajā visā varētu būt kaut kas simpātisks!
Un laikam domājam apmēram vienu un to pašu, tik katrs izsakām savos vārdos. |
Ingars |
# Labojis Ingars: 2009.06.30 23:07:09
Mārtiņš
Un kā tev šķiet - ar ko diži musulmanis varētu lielīties? Protams, tavā priekšā viņš ar savu labo darbu krājumu varētu tevi atstāt kaunā, bet kas notiktu, ja viņam blakus nostātos Jēzus? Vai tad tās "svēts" musulmanis neizskatītos pēc grēka gabala? |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.06.30 23:12:03
-Jona-
Būsi ko sajaukusi... neviens nevar kādu saukt par Svētu, ja to pats Dievs nav par svētu darījis. Tieši tapēc Ingars ļoti labi izliek pēdiņas, savukārt par īstiem svētiem cilvēkus padara vienīgais, kurš ir Svēts, un tikai viņa liecība par kādu var būt konkluzīvs pamats apgalvojumam par kāda cilvēka svētumu!
Tādējādi, ja mans Dievs nebūtu teicis - "Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam.", jeb, ja viņš nebūtu teicis "Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Bet, kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma."... tad taviem vārdiem varbūt būtu segums.
Bet šobrīd mums uz sejas ir Dieva Vārda liecība par Jēzu Kristū ticīgajiem un Jonas personīgais viedoklis par viņai subjektīvi patīkamiem musliiem
Mini trīs reizes, kāpēc Kristiešu sauc par Kristiešiem, nevis Joniešiem?
|
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.06.30 23:15:00
Atgriežoties pie tikšanās ar musulmaņiem, ja man tāda notiktos, ar nožēlu varu teikt, ka man ar savas dzīves piemēru laikam būtu pašvaki Viss, ko šajā jautājumā rakstīju, tieši attiecas arī uz mani.
Tāpēc Evanģēlijs ir Kristus nevis "paša" dzīves sludināšana. Jā, arī es nevaru palielīties ar 3 Dienām kapā un augšāmcelšanos miesā pēc tam... Tāpēc... esmu visai drošs, ja tu sludināsi Muslimam Māriņu, tad par Kristieti viņu nepadarīsi... bet ja sludināsi Kristu tad tas jau ir Sv. Gara darbs, viņu par Kristieti padarīt... No tevis prasa - pasludini Kristu - nevis Māriņu!
Ticības dzīve, ja tiek praktizēta, aptver visus Tevis pieminētos neatkarīgi no laicīgās dzīves simptomiem
Jautājums bij par to _ JA Nepatver _ Tad ko? Ko tur Pāvils Romiešu 4 nodaļas sākumā bubulē par Ābrahama darbiem?
|
Ingars |
# Iesūtīts: 2009.06.30 23:17:34
Mulders
Un tālāk jau redzam, ka cilvēkam, kuram ir ciešas attiecības ar Jēzu, viņš mainās acīmredzami un kļūst svētāks, šoreiz bez pēdiņām |
Mulders |
# Iesūtīts: 2009.06.30 23:38:52
Ingars, jā...
Bet kas interesanti... pasaule uz šādu cilvēku skatoties redzēs "Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. "
Šādi pasaule redz Svētos... kā Dieva un Sabiedrības izstumtos...
Bet kas interesanti, velns jau nav muļķis... viņš zin, ka reiz cilvēki šo noslēpumu sapratīs, un tad velns, sāk izlikties par apbēdināto, viņš rada ciešanas, mocekļus un tad saka - šīs ciešanas un mocības IR viņu svētuma pierādījums! Tad "advancētie kristieši" svētumu redzēs ikvienā mazohistā, kas sevi šausta vai ļaujās būt šaustīts... Bet mēs labi zinām, ka cilvēki pagodinošu titulu dēļ ir gatavi arī uz moku sola nogulties...
Jautājums galu beigās paliek... Kurš ir tas, kas piešķir titulu "Svētais"... vai to saka Dievs vai to saka Cilvēki, vai liecību nodod Kristus vai -Jona-, vai par Dieva Lielo spēku liecību dod zīlniece vai Pāvils Vai svētums nāk no cilvēku liecībām kā Burvja Sīmaņa gadījumā, vai no Dieva, kā viltīgā un glumā šmaucēja - Jēkaba - gadījumā? Jo kā mēs labi zinām - vārdus "Lūk Svētie Dieva Kalpi" var izteikt arī ar zīlnieces garu apsēstie! |
Ingars |
# Iesūtīts: 2009.06.30 23:55:49
Mulders
Bet viennozīmīgi, ka no Dieva nākošais svētums pārveido ikvienu ticīgo. Biju vienā vasarsvētku draudzē un Dievs caur brāli uzrunāja mani ļoti spēcīgi - ja gribam bauslībā taisni kļūt, tad mīļie, nebūsim liekuļi un izpildīsim likumu līdz pēdējam sīkumam. Ja nu ir sacīts, ka ja roka apgrēcina, tad tā jānocērt, vai ja acs apgrēcina, tad tā jāizrauj. Bet ja gribam gūt taisnību no ticības uz Jēzu, tad atzīsim, ka mūsu darbi nedod nenieka mūsu pestīšanai |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2009.06.30 23:59:24
uz # Iesūtīts: 2009.06.30 11:19:29
Merlin!
"Ja Tavs jautājums "ko darīt kristiešiem/luterāņiem" faktiski nozīmēja "kādi vārdi un iedarbīgas frāzes jāizrunā, lai musulmaņus padarītu par luterāņiem" , tad es, protams, rakstu galīgi garām."
Vai Tava turpmākā rindkopa par to arī nerunā? Pie tam, tas ir ļoti tuvi tam, ko esmu dzirdējis es. Proti, izšķiroša ir attieksme attiecībā uz Jēzu Kristu. Kamēr Viņš tiek apliecināts kā "pravietis", tikmēr nekāds kristietis cilvēks nebūs, lai arī cik praktiski labs viņš/a nebūtu.
"Islams Eiropā var izplatīties tur, kur kristietība ir vāja."
Man gan ir arī cita informācija. Proti, par musulmaņiem kļūst praktiski (sic!) ļoti aktīvi kristieši. Viņi turpina būt ļoti labi un kārtīgi pilsoņi/es, bet tikai nevis kristieši, bet musulmaņi. Protams, kristietība nepastāv teorijā, tā ir prakse, tikai tai praksei jāizriet no teroijas. Tā ir vienīgā iespējamā secība (vismaz Rakstu gaismā). Man patīk, kā Bonhēfersto apraksta savā grāmatā "Dzīve kopībā" (īpaši,13ff).
Par garīgumu. Tu ļoti plaši runā par pāvestiešu garīgumu, kāpēc Tu nerunā par luterisko garīgumu? Vai tiešām Lutera, J.Gerharda, P.Gerharda, Lohes, tā paša Bonhēfera garīgums Tev ir tik ļoti netīkams (Bonhefers ir tai "līnijā", jeb Tu to nemani)? Vai nezināms? Tie vīri, kas (sa)parakstīja Vienprātības grāmatu, tie nebija sausiņi, bet gan ticības praktizētāji, kas par to atklāti liecināja un bija gatavi par šo ticības apliecību panest ciešana, vajāšanas un mokas. Iesaku Tev palasīt uzmanīgāk Vienprātības grāmatas ievadu... |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
