Pāvils 
|
Iesūtīts:
2007.01.25 13:51:58
Kā solīju, atvēru jaunu tēmatu, kur varam turpināt LELB un KLB sarunu. Kā jau iepriekš teicu - būtu labi, ja mums izdotos noturēties pie viena noteikta tēmata. Par nākamo tēmatu atvērsim atkal jaunu lodzīņu. |
|
Jānis no Liepājas [85.254.179.155] |
# Iesūtīts: 2007.01.30 23:04:37
Piekrītu Tev, Mulder.
Bet tā jau ir tā luteriskā identitāte, ka tik ke kā RKB!
Labi, ka Tēvreizē katoļi un pareizticīgie saka: "Tēvs mūsu", tad nu mēs varam brīvi teikt "Mūsu Tēvs". Mani gan samulsināja viena cita Jāņa (ar + zīmīti) atzinība uz to! Bet varbūt tā tāda taktika sadraudzēties no jauna. Mūsu pusē pat lojāliem prāvestiem tādas uzslavas reti tiekot, lai gan tā jau laikam ordinēto iekšēja lieta. |
Mārcis  |
# Iesūtīts: 2007.01.30 23:12:28
Katrā ziņā katra diskusija jau ir laba. Jo labāk ir runāt, nekā nēsāt sevī nastas, un sprediķos apgrūtināt savas avis ar kādiem tur saviem jautājumiem ik svētdienu. Bet pievienojos viedoklim, ka šīs diskusijas padara mūs arī vēl attālākus vienam no otra. Jo šeit jau ilgi nav runa par Sv. Vakarēdiena izpratni etc., bet pavisam kaut kas cits, - sazina vēl kas tas īsti ir. Ja izvērstu aptauju starp draudzes locekļiem, ko draudzes loceklis domā tajā laikā, kad saņem vakarēdienu, tā nebūtu ne 1/20 no tā, par ko mēs šeit runājam. Padomāsim par to! Šķiet, ka mēs domājam vairāk par teoloģiju nekā par avīm. |
Viena no avīm [213.175.80.116] |
# Iesūtīts: 2007.01.30 23:21:22
Mārci! Perfekti - par ganāmo domām. Ko tik nav nācies dzirdēt un redzēt, gaidot uz Sv.V., un dažādos variantos tas atkārtojas, tas nav izņēmums. Diemžēl. Avīm būtu jāskaidro visai striktā veidā vēl un vēl, lai vismaz kaunu protās savas mutes aizdarīt un neklačoties, lai netraucētu tai daļai (gribas cerēt, ka ne mazai), kas tiešām cenšas cienīgi pienākt pie altāra pēc Svētajām Dāvanām. Bet tas nu tā - no zemajiem plauktiem. |
-Juris |
# Labojis -Juris: 2007.01.30 23:27:13
LELB ir pāri simtam garīdznieku, KLB kāds ducis mācītāju, LELB ir aptuveni 300 baznīcas, KLB +/- 10 draudzes, LELB ir vairāk par 30000 draudžu locekļiem, KLB nepilni 700, LELB ir Garīgi pastorālā mācību iestāde Lutera akadēmija, KLB vienu reizi mēnesi sniegtie kursi Augsburgas institūtā, taču par nožēlu, lai arī LELB atrodas tādā pārākumā, nav sniegti Rakstos balstīti argumenti. |
jānis no rīgas [212.93.97.132] |
# Iesūtīts: 2007.01.30 23:42:16
Cilvēk ar dīvainajām acīm - juri! bļāviens!!!! Kādi argumenti no LELB ir vajadzīgi? Kas ir Sv. Vakarēdiens šajā diskusijā aicinātajiem ir skaidrs. To mums māca mūsu /LELB/ baznīcas pamattexti - Svētie Raksti, Mazais Katehisms uc. LC grāmatas. jautājums, ko no KLB ienākušajiem baigi gribās uzzināt, kapēc viņi negrib būt ar mums kopībā? Pagaidām šeit nekas nav izskanējis, kas būtu par NOPIETNU iemeslu sadraudzības pārtraukšanai vai neatjaunošanai. Tad man kā lasītājam un dažu piezīmju izteicējam šos argumentus arī gribās no KLB dzirdēt |
Mārcis |
# Iesūtīts: 2007.01.30 23:57:53
Nu tak vienreiz! Man šķiet ir nekorekti prasīt kādus viedokļus no viena vai otra. Šīs jau nav diskusijas, kurās mēs censtos kaut ko izmainīt Vakarēdienas izpratnē. Ko mēs vispār te varam par to teikt? Vai tas nav noslēpums? Vai te mēs varam visu izmērīt? Jo par dievgalda kopību divām baznīcām šeit ir runa, ne tā? Starp citu, pirmais raksts, kurā Luters runāja par Vakarēdienu "Babilonijas gūsts", tas nebija domāts lajiem, bet teologiem. Tā ir teoloģiska diskusija, kura, šķiet, jau pāris gadsimtus jau ir kā noslēgusies. Es nedomāju, ka avis interesē šīs diskusijas. Kāds te runāja par teoloģijas praktiskumu! Daļa diskusijas rādās tik farizejiskas, kurās priekšplānā izvirzās savu spalvu spodrināšana, kurš labāks, gudrāks, Rakstos zinošāks. Mana pieredze bieži rādījusi aizvien to, ka Rakstus vismazāk zina tie, kas to visvairāk apgalvo. Pat Luters to nav apgalvojis, kas ir iztulkojis visu Bībeli! |
Pāvils |
# Iesūtīts: 2007.01.31 00:53:17
Ilār!
Mēs palikām pie kopīgas pirmās atziņas, ka pie Svētā Vakarēdiena drīkst pieņemt tikai ticīgos. Tātad mēs abi piekrītam tam, ko sauc par slēgto Vakarēdienu, proti, tas nav atvērts visiem. Te vienīgi mums būtu jāprecizē, kas ir ticīgais. Es saprotu, ka šajā nozīmē ticīgais ir kristīts un iesvētīts draudzes loceklis, kas apliecina savu ticību mūsu kopīgajām Ticības apliecībām.
Mēs varam vienoties arī par to, ka mācītājs ir tikai izpildītājs, viņš ir sava Kunga kalps, kas ir klātesošs gan maizē un vīnā, gan kā Svētā Vakarēdiena namatēvs.
Bet tagad jautājums par mācītāju kā Svētā Vakarēdiena pārvaldītāju.
1.Kor. 11 aprakstīts, kā Svēto Vakarēdienu dažķārt baudīja pirmkristiešu draudze Korintā: „...mielastam notiekot, katrs steidzas paņemt savu paša ēdienu, un tā cits paliek neēdis, cits piedzeras.” (1.Kor. 11:21).
Acīmredzot, pirmkristiešu draudzēs Svētais Vakarēdiens nebija padarīts tik formāls un sterils kā mūsdienās, šķiet, tas vairāk līdzinājās Agape mielastam. Tādos apstākļos nereti varēja izveidoties tā nepatīkamā situācija, par kuru ap. Pāvils runā. Un tāpēc viņš pamāca korintiešus Svēto Vakarēdienu baudīt cienīgi. Tur gan viņš neko nesaka par kādām mācītāja pilnvarām kādu atraidīt no Dieva galda, vai nošķirties no mazāk ticīgiem (kas piedzeras vai tamlīdzīgi). Piedalīšanos vai nepiedalīšanos viņš atstāj katra paša atbildībā: „Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī kausa.” (1. Kor. 11:28) Vienīgais, ko viņš prasa no dievgaldniekiem, nesteigties, pagaidīt vienam otru un pārbaudīt pašiem sevi. Tas tad varētu but mācītāja uzdevums, rūpēties, lai viss notiktu šādā kārtībā. Par citu kārtību nekas nav teikts. Viss pārējais būs mūsu interpretācija un tradīcijas.
Ja mēs gribam stingri pieturēties pie Svētajiem Rakstiem, tad mums nevajadzētu apgrūtināt ne dievgaldniekus, ne arī savu sirdsapziņu ar augstām teoloģijām, bet rīkoties pēc šīs vienkāršās mācības. 1.Kor. 10. nodaļā gan tiek runāts par kādu nošķiršanu: „Jūs nevarat dzert tā Kunga kausu un ļauno garu kausu. Jūs nevarat būt tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki.”(10:21). Bet, lai Dievs pasargā, mēs taču viens otru neuzskatām par elku kalpiem! Kāpēc gan tad mēs nevaram būt Dievgalda kopībā? Jā, es zinu – tā ir Jūsu Baznīcas iekšējā kārtība. Bet tad jājautā – vai šī kārtība nebūtu revidējama?
|
+Jānis  |
# Labojis +Jānis: 2007.01.31 08:50:55
Labrīt!
Arī man vīna un ūdens lietā Muldera nostāja šķiet ļoti saprātīga. Labākā reakcija uz mēģinājumiem ar aizliegumiem un draudiem ierobežot evaņģēlisko brīvību ir saglabāt evaņģēlisko brīvību To kādreiz centos teikt saviem bērniem - neveidojiet identitāti nedz pielāgojoties, nedz par spīti sliktajiem zēniem, kas jums skolā vai uz ielas dara pāri. Tā vietā esiet jūs paši.
Jāni no Liepājas, tā pati evaņģēliskā brīvība ļauj izteikt atzinību par saprotami paustu domu arī kādam "otrajā pusē". Ilārs beidzot skaidri un pārskatāmi paskaidroja viņa nostāju kādā lietā un, uz daža samudžināta komentāra fona, tas bija izpratnei palīdzoši. Tā pati evaņģēliskā brīvība ļauj mums ieraudzīt un novērtēt uzteicamo arī pie RKB, pareizticīgajiem, vai baptistiem, kad viņi kaut ko labi paveikuši. To ir labi izmantot, sevišķi ja Tu nopietni domā, ka ikviena šķelšanās baznīcā ir velna uzvara. Bet piezīme par lojālajiem prāvestiem gan bija no baumu un intrigu sfēras, tādēļ man šķiet mazāk uzslavu vērta. |
Voldemārs  |
# Iesūtīts: 2007.01.31 09:52:56
Jānis no Liepājas [85.254.179.155]
šķelšanās, tāpat kā šķiršanās ir lieta, kuru nevar apskatīt tikai no vienas puses, bet tā arvien ir abpusēja vaina. |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.31 09:55:17
Pāvils
Man ir jautājums.
Ja LELB pierkīt slēgtajam Vakarēdienam, kāpēc tik daudz draudzēs pie Vakarēdiena tiek pielaisti citu konfesiju pārstāvji? |
Mulders  |
# Iesūtīts: 2007.01.31 10:18:57
Voldemārs. Es esmu gan nezinošs šais lietās, bet kā citu konfesiju pārstāvji atšķirās no luterāņiem ārēji? Kā mācītājs to var noteikt? Jebkurā gadījumā mācītājs būs kaut kur ierobežots noteikt kurš var un kurš nevar nākt pie dievgalda. Skaidrs ka nepielaidīs tādu, par kuru ir skaidri zināms, ka viņš necienīgi saņems, bet tas ir tikai aizberga virsotne, ko mācītājs var zināt. Sirdī jau neieskatīsies. Tad nu šķiet defaultā attieksme LELB vidē ir - pielaist, bet KLB vidē - nepielaist. Tādējādi jautājums bezmazvai no kriminālistikas plauktiem. Kas ir labāk/sliktāk pielaist necienīgo, par kuru tu nezini ka viņš ir necienīgs, vai nepielaist cienīgo tikai tamdēļ, ka tu viņu personīgi nepazīsti?
Es neko neimplicēju, man vienkārši interesē šis jautājums kā mācītāji risina savās draudzēs šo jautājumu. Es zinu kā A. Bite to dara un tas man ir pieņemams veids, bet es neuzstāju uz to kā uz vienīgo. |
Ilārs Plūme  |
# Iesūtīts: 2007.01.31 10:34:03
Labrīt!
Paldies par kometāriem un pārdomām. Mēģināšu vispirms atbildēt uz vispārīgo jautājumu par adiaforām un tad atgriezīšos pie iesāktās diskusijas ar Pāvilu.
Nevarētu piekrist tam, ka luterāņiem nebūtu nekādas daļas gar Romas baznīcas likumiem. Ja kāda baznīca ir izteikusi lāsta draudus, tad tā kristieša, uz kuru draudi attiecas, sirdsapziņa nebūs mierīga, pirms tā Svētajos Rakstos neatradīs atbildi, kas liecinātu, ka šie draudi ir nepamatoti. Vēl vairāk tas attiecas uz mācītājiem, jo viņiem ir pienākums, ne tikai pašiem būt skaidrībā par šīm lietām, bet jāspēj tās paskaidrot arī citiem.
Jautājumu par adiaforām lietām evaņģēliski luteriskā baznīca ir ļoti nopietni izdiskutējusi un nonākusi arī pie vienprātības kā, balstoties Svētajos Rakstos, pret šo jautājumu jāatiecas. Vienprātīgā luterāņu ticība ir apliecināta Konkordijas formulas X artikulā, citēju: "Tā arī īstai, brīvai adiaforai nav pieskaitāmas ceremonijas, kuras... rada iespaidu, it kā mūsu ticība un pāvestības ticība daudz neatšķirtos viena no otras un it kā mēs neiebilstu pret to. Adiaforas nav arī ceremonijas.. kuru ietekmē pamazām varētu sekot pievienošanās pāvestībai un novēršanās no skaidrā Evaņģēlija mācības un patiesās ticības. ..Tāpat tā nav īsta adiafora.. ja notiek muļķīgas izrādes, kuras nav noderīgas labas kārtības, kristīgās disciplīnas, nedz evaņģēliskās kārtības uzturēšanai baznīcā.... Tāpat šeit ir jautājums par kristīgas brīvības artikulu, kuru, kā esam dzirdējuši, uzturēt tik nopietni pavēlējis Svētais Gars caur savas baznīcas svētā apustuļa muti. Jo tiklīdz šis artikuls tiek vājināts un cilvēku likumi ar varu uzspiesti baznīcai kā nepieciešami, it kā to neievērošana būtu netaisnība un grēks, - elkdievībai ir jau sagatavots ceļš, un tādējādi cilvēku likumi vēlāk arvien tiek vairoti un uzskatīti par dievkalpojumu, likti ne vien līdzās Dieva pavēlēm, bet pat augstāk par tām. Tāpat ar šādu atkāpšanos un izlīgšanu ārējās lietās bez iepriekšējās kristīgas vienības mācībā elku pielūdzēji tiek stiprināti viņu elkdievībā, turpretī patiesi ticīgie - nomākti, apgrēcināti un vājināti, no tā katram kristietim viņa dvēseles pestīšanas un svētlaimes dēļ nepieciešams vairīties." (VG 622.-625. lpp.) |
Voldemārs |
# Iesūtīts: 2007.01.31 10:38:31
Mulders
runa te ir par terminu "slēgts Dievgalds", kas sevī ietver domu, ka tikai vienprātībā esoši ticīgie (kas, standrata izpratnē ir - vienā konfesijā, vai pat deklarētā altāra un kanceles sadraudzībā esoši) atrodas sakramenta sadraudzībā
|
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.01.31 10:51:50
Nuja, tamdeelj pirms jautaat "kaapeec citur pielaizh citu konfesiju paarstaavjus" vajag noskaidrot vai shie pielaidēji to dara apzināti. Citaadi sanaak taads jautaajums no seerijas "Kamdeelj tu sit savu sievu" |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.01.31 11:13:50
Ilārs, pacentīšos demonstrēt ši artikula subjektīvās interpretācijas sekas.
Tā arī īstai, brīvai adiaforai nav pieskaitāmas ceremonijas, kuras... rada iespaidu, it kā mūsu ticība un pāvestības ticība daudz neatšķirtos viena no otras un it kā mēs neiebilstu pret to. Tātad būtiibā viss tiek noreducēts uz to, vai jums ir pietiekoši laba iztēle saskatīt līdzības un radīt iespaidus. Tātad subjektīvisms. Man, piemēram, Pāvesta izdoti papīrīši ir tik pat saistoši cik DalaiLamas traktāti. Bet jūs tajos kaut ko saskatāt un jums rodas iespaids. Tātad vai šis artikuls būtu jāpapildina ar specifiskiem cilvēkiem, kuriem rada iespaidu. Jo man iespaidu neko nerada. Bet ja es labi pacentīšos un likšu lietā iztēli, tad varu arī demonstrēt ka kristietība rada iespaidu, ka tā ir burvestības, maģijas un būtībā veselas okultas sistēmas darbība. Tā teikt, iespaids ir subjektīva lieta, bet jūs gribat to padarīt par objektīvu kritēriju.
Tālāk.
Adiaforas nav arī ceremonijas.. kuru ietekmē pamazām varētu sekot pievienošanās pāvestībai un novēršanās no skaidrā Evaņģēlija mācības un patiesās ticības. .. Atkal. Viss noreducējas uz konkrēta cilvēka fantāziju, vai es varu uzzīmēt tādu nākotni un demonstrēt tādu ceļu kas noved tekošo praksi pie kristietības reducēšanās uz uga uga ņam ņam cilts rituāliem. Es varu apgalvot, ka cilvēks ar labu iztēli un gana gudru padomu to varētu demonstrēt, tamdēļ "varētu sekot mācības pievienošanās" ir tāds subjektīvisms, ka maz vietas tur paliek kaut kādai skaidrai mācībai. Pietam ar šo dažs labs arī šeit apgalvo un paziņo ka netic, ka Dievs spētu RKB tā ietekmēt, ka tā atkāpjas no kaut kādiem maldiem un pievienojas tīrai mācībai. Un tad nu sanāk šitais prikokls, ka tad kad Pāvests kaut kā nejauši dzērumā vai kā citādi pieņem kādu derīgu un pareizu mācību, tā Luterāņi lec gaisā un uzreiz atsakās no šīs prakses, jo ja jau pāvests to pieņēmis, tad tā nevar būt patiesa mācība. Un rezultātā mācības patiesumu nosaka nevis raksti un TA, bet pāvesta mācības inversā versija.
Tālāk.
"Tāpat tā nav īsta adiafora.. ja notiek muļķīgas izrādes, kuras nav noderīgas labas kārtības, kristīgās disciplīnas, nedz evaņģēliskās kārtības uzturēšanai baznīcā...." Un atkal subjektīvisms atkal grib visus padarīt par vienādiem. Bet kādā draudzē skrējiens apkārt baznīcai pirms vakarēdiena var noderēt par disciplīnu, bet citur nē. Kas izlems ko darīt un ko nē? Kas definēs "muļķīgs". Jo šis vārdiņš apelē pie intelekta, bet kā zināms cilvēku skaits pasaulē palielinās, bet intelekts kopējais nemainās. Tad kā... tagad adiaforu esamība neesamība būs atkarīga no mācītāja intelekta un spējas saskatīt kādā praksē derīgumu vai muļķības. Jūs taču paši runājat par skaidro mācību, bet kad sāk subjektīvas norādes padarīt par dogmām, tad grāvis ir neizbēgams. Rezultātā veidojas tādi klubiņi, kur visi ir vienojušies par to kas ir un kas nav "muļķība" rezultātā būtībā draudzes veidojas nevis pēc ticības bet pēc iztēles un intelekta koeficienta principa.
Tāpat šeit ir jautājums par kristīgas brīvības artikulu, kuru, kā esam dzirdējuši, uzturēt tik nopietni pavēlējis Svētais Gars caur savas baznīcas svētā apustuļa muti. Jo tiklīdz šis artikuls tiek vājināts un cilvēku likumi ar varu uzspiesti baznīcai kā nepieciešami, it kā to neievērošana būtu netaisnība un grēks, - elkdievībai ir jau sagatavots ceļš, un tādējādi cilvēku likumi vēlāk arvien tiek vairoti un uzskatīti par dievkalpojumu, likti ne vien līdzās Dieva pavēlēm, bet pat augstāk par tām. Manuprāt šeit Ilārs ielasa par daudz savas izpratnes. Artikuls tieši runā par to, ka, ja kas ir brīvība, tad tam arī jāpaliek brīvam neatkarīgi no tā ko tur ārpusē runā Pāvests. Šajā vietā runa iet par Luterisko baznīcu, tas ir, ka Luteriskās baznīcas iekšienē nevar tikt veidoti šādi "lāstu pavēles" kā tas ir pie Pāvesta. Bet jūs Ilār šo vietu attiecināt uz Pāvesta varu it kā tai būtu kāda teikšana Luterāņu baznīcās, tādējādi jūs demonstrējat, ka Velns caur Pāvestu var jūs dancināt, tikai ačgārni, ja viņs grib, lai jūs lektu, viņs liek Pāvestam pietupties.
"Tāpat ar šādu atkāpšanos un izlīgšanu ārējās lietās bez iepriekšējās kristīgas vienības mācībā elku pielūdzēji tiek stiprināti viņu elkdievībā, turpretī patiesi ticīgie - nomākti, apgrēcināti un vājināti," Atvainojos bet šitais būs akmens mācītāju lauciņā. Ja mācītājs nejēdz paskaidrot kamdēļ Luterāņi met krustu tāpat kā Katoļi, vai ka Luterāņu ārējā līdzība ar Katoļiem ir nevis tāpēc, ka Luterāņi dūdo Pāvesta klarnetē, bet tāpēc, ka šis tas tomēr IR kopīgs ārēji un tā ir tradīcija, tad kas tas par mācītāju. Tā veidojas sektas, kas grib atšķirties ārēji, jo domā ka ārējā atšķirība kaut kā noteiks mācības kvalitāti. Nu taču, tu vari izkrāsoties kā kamielis, tamdēļ jau par kamieli nepaliksi. Un tas ka gurķis un krokodils abi ir zaļi, tas neko nenozīmē. Tamdēļ es brīnos kamdēļ Luterāņiem būtu jāatmet kāda tradīcija tikai tāpēc, ka Pāvests kaut ko vāvuļo. Luterāņi taču viņu neuzskata par Baznīcai piederošu, tad kamdēļ mēs neuztraucamies par Hinduistu, Muslimu un Budistu "lāstiem", bet par Pāvesta lāstiem uztraucamies? Vai tad Luterāņi būtu kāda RKB filiāle! Jeb pārfrāzējot veco labo teicienu - "Kāds Pāvestam sakars ar Baznīcu"? Nu lai viņš lādās un pieņem kādus likumus grib, kamdēļ lai kāds tiesātu manu brīvību, ko man Kristus ir dāvājis.
"Nevarētu piekrist tam, ka luterāņiem nebūtu nekādas daļas gar Romas baznīcas likumiem. Ja kāda baznīca ir izteikusi lāsta draudus, tad tā kristieša, uz kuru draudi attiecas, sirdsapziņa nebūs mierīga, pirms tā Svētajos Rakstos neatradīs atbildi". Atkal jūs savu subjektīvo izpratni gribat uzspiest citiem. Man personīgi ir dziļi vienalga ko kāds RKB koncils ir nolādējis. Tieši otrādi mana sirdsapziņa ir mierīga, kāmēr kāds Rakstos nepamato, ka es dzīvoju grēkā un ka man ir jāmainās. Tas ka tur kaut kur kāds kaut ko nolād, nu paklau, tad man tagad jāizdanco katram lādētājam pakaļ? Tā jau teicu, tā ir tā pati dūdošana Velna klarnetē tikai no otra gala. |
Tālivaldis Skuja |
# Iesūtīts: 2007.01.31 11:16:05
...Mēs noraidām to, ka Svētajiem Rakstiem tiek pielīdzinātas citas autoritātes, piemēram, baznīcas tradīcijas, "citas atklāsmes", cilvēka prāts un tamlīdzīgi...
http://www.luteranis.lv/read_phorum.php?f=5&i=1890&t=1890 |
Mulders |
# Iesūtīts: 2007.01.31 11:35:30
Tālis, vai tas attiecas arī uz LC? |
Tālivaldis Skuja |
# Labojis Tālivaldis Skuja: 2007.01.31 11:53:01
skat manu atbildi 31.01.2007.
http://www.lelb.lv/forums/?fu=l&id=19&rid=3&start=11
vai vēl labāk (un daudz labāk) ... vienkārši lasi Rakstus!...
(un, kad tu caur tiem būsi nonācis pie ticības-
varēsi ķerties arī pie LC > |
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2007.01.31 12:21:35
Sveicināti Pāvil!
Tātad, pirmkārt, par ticību. Runājot par ticību, Svētie Raksti izšķir ticību, ar kuru ticam un ticību kā kristīgo mācību. Mēs negrasāmies tiesāt vai spriest par pirmo, bet par otro, proti, par kristīgo mācību. Svētie Raksti saka, ka kristiešiem ir viena ticība (Ef.4:5) Arī 1. vēstulē korintiešiem Pāvils saka, ka kristiešu starpā par ticības lietām ir jābūt vienprātībai - "vienā prātā un vienā domā" (1.Kor.1:10) Te varētu minēt arī vēl citas Rakstu vietas, bet pietiks, ja sacīšu, ka Svētā Vakarēdiena kopīgai svinēšanai ir nepieciešama vienprātība visos mācības jautājumos, izņemot, tā saucamos, atklātos un nebūtiskos jautājumus. Ticības vienprātības kopsavilkums, kuru mēs prasītu no draudzes locekļiem, būtu Lutera Mazais Katehisms, no mācītājiem Vienprātības Grāmata un daži aktuālie mūsdienu jautājumi, piemēram, sievietes loma baznīcā, Rakstu autoritāte, garīgais amats un apustuliskā pēctecība un iespējams vēl kādi jautājumi, atkarībā no konkrētās situācijas baznīcā.
Otrkārt, par mācītāja lomu Sv. Vakarēdiena svinēšanā. CA XXIV artikulā par misi tiek citēti Hrizostoma vārdi: "Katru dienu priesteris stāv pie altāra, citus pieņemdams pie Svētā Mielasta, citus atturēdams." Artikulā tiek norādīts, ka tāda ir vispārēja baznīcas kārtība, pie kuras pieturas arī evaņģēliskie, citiem vārdiem, Augsburgas apliecības autori vēlējās uzsvērt, ka viņi nav herētiķi, kas "pie atvērtiem galdiem maizi lauž" un ļauj pie Vakarēdiena brīvi nākt katram, kam ir tāda vēlēšanās.
Pievēršoties senbaznīcai, jāsaka, ka Justīna raksti, Apustuliskā konstitūcija un senās liturģijas liecina, ka mācītāja pienākums bija ļoti nopietni brīdināt ikvienu, lai tas necienīgi netuvotos svētajām lietām. Piemēram, kādā 2. gs. sākumā tapušā dokumentā Didahē par Vakarēdiena saņemšanu mēs lasām: "Lai neviens, kurš tic savādāk nekā viņa biedri, nenāk kopā ar jums."
Ja mēs pievēršamies Jaunajai Derībai, tad jau pavisam drīz top skaidrs, no kurienes nākusi senbaznīcas mācība par slēgto Vakarēdiena kopību. Piemēram, apustuļa Pāvila vēstules un Jāņa Atklāsmes grāmata tika lasītas dievkalpojumos sprediķa vietā un pēc to lasīšanas sekoja Svētā Vakarēdiena svinēšana. Pāvila mudinājumi un pavēles par "svēto skūpstu", kā arī pasludinātās anatēmas liecina par notiektu Svētā Vakarēdiena izpratni - piedalīšanās tajā nav atstājama katra indivīda privātā ziņā. (Skat. Rom.16:16; I Kor. 16:20; II Kor. 13:12; I Tes.5:26; I Pēt.5:14). Kopsavilkumam sniegšu šeit Hermaņa Zasses secinājumu: "Baznīcas vienība, visdziļākā un intīmākā vienība, kāda pastāv, prasa nelokāmu norobežošanos no ķecerības (1.Jņ. 4:1-7; II Jņ.9; II Kor.6:14), tādēļ ka tā vienlaikus ir gan vienība starp ticīgajiem, gan vienība ar trīsvienīgo Dievu (I Jņ.1:3). Un atdalīšanās būtības izpausme ir Vakarēdiena saņemšanā un nesaņemšanā. Kanoniskā likuma pamataksioma, ka nevar pastāvēt nekāda "sakaramentāla vienība ar herētiķiem", nāk tieši no agrīnās bznīcas, un tās dogmtiskās saknes rodamas Jaunajā Derībā."
Luters un luteriskā baznīca līdz pat 18.gs. stingri turējās pie šīs pārliecības. Lielajā Katehsimā Luters skaidri norāda, ka luterāņi negarsās atļaut nedz saņemt`, nedz pārvaldīt Svēto Vakarēdienu tiem, kas nezina, ko tie meklē vai kādēļ tie nāk pie Vakarēdiena. Luters arī pavisam notiekti ir uzsvēris, ka slēgta Vakarēdiena praksi luteriskā baznīca ir mantojusi no senbaznīcas un saistījis savu vārdu ar Hrizostoma stingrajiem izteikumiem. Luters norāda, ka bezrūpīga pielaišana pie Vakarēdiena liecina par neticību reālai Kristus klātbūtnei Altāra sakramenta maizē un vīnā, un tā novedīs pie baznīcas un tās mācības pagrimuma un sairuma. Patiešām, tas ir vērojams, piemēram, Anglikāņu baznīcā, kur jau labu laiku tiek praktizēts "atvērtais dievgalds", un baznīcas ir kļuvušas praktiski tukšas. (Šķiet 4% regulāru dievkalpojuma apmeklētāju. Viens no pašiem zemākajiem rādītājiem Eiropā. Starp citu, LELB atrodas praktiskā sadraudzībā ar Anglikāņu baznīcu, un tātad atzīst šādu atvērta Dievgalda praksi par pieņemamu).
Atgriezīsimies pie Lutera. Luters norāda, ka mūsu rūpes ir par baznīcas nākotni, un mēs arī ticam patiesai Kristus klātbūtnei, tādēļ mēs nevaram un nedrīkstam dot Sakramentu nevienam, kurš nav pārbaudīts ticības lietās un nav apliecinājis arī savu grēku nožēlu. "Mēs negribam pārvērst Kristus baznīcu par cūku kūti, ļaujot katram bez pārbaudes nākt pie Sakramenta, kā cūkai pie siles. Šādu baznīcu mēs atstājam entuziastiem." - raksta Luters Atklātajā vēstulē franfurtiešiem.
Pāvil, Jūs rakstāt: "Jā, es zinu – tā ir Jūsu Baznīcas iekšējā kārtība. Bet tad jājautā – vai šī kārtība nebūtu revidējama?" Tā nav tikai mūsu baznīcas, bet Kristus baznīcas kārtība. Pagaidām neredzu, ka te būtu nepieciešamas revīzijas.
Kas attiecas uz LELB, tad tā atrodas sadraudzībā svētajās lietās ar vairākām tādām baznīcām, kas savos baznīcas dokumentos apliecina ne tikai atvērta Dievgalda praksi, bet arī noliedz |
Ilārs Plūme |
# Iesūtīts: 2007.01.31 12:41:56
Kristus miesas un asiņu patiesu klātbūtni Vakarēdiena maizē un vīnā. Te gan varētu būt nepieciešamas revīzijas, bet tā, protams, ir jūsu iekšēja lieta.
Ar cieņu! Ilārs |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
