atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par kristīgu dzīvi Par ignācisko garīgumu
incognito
Iesūtīts: 2018.12.30 14:00:46
Parunāsim varbūt par t.s. "ignācisko garīgumu" varbūt? Atzīstos, es par to neko daudz nezinu, atskaitot dažas negatīvas atsauksmes no ebaznīcas (viņi uzskata, ka tas nav savienojams ar luterismu) un no krievu pareizticīgo garīgā semināra profesora Osipova puses (viņa lekcijās, atrodamās youtube, ir ticis norādīts, ka viņa ieskatā ignāciskās meditācijas ir dziļi maldīgs pašapmāns un tāpēc nav savienojams ar kristietību).
Iepretīm tam, pēc Ignācija sistēmas organizētas rekolekcijas ir pieejamas mūsu draudzē, nu un tie, kas tādās piedalījušies, izsakās atturēti atzinīgi, lietojot tādus izteicienus kā "nopietns pasākums". Pats diemžēl neesmu bijis.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>
AutorsZiņas teksts
dafne
# Labojis dafne: 2019.05.25 07:32:28
MerlinsSavus secinājumus izdaru lasot informāciju(cik nu ir pieejama),klausoties ko par to stāsta tie,kas izgājuši šīs rekolekcijas.Tāpēc rodas iespaids,ka bez šāda veida rekolekcijām vairs kristīgā dzīve nav iespējama..un tikai tur viss notiek,tikai tur dzimst īstie kristieši utt.Pie tam,tās ir ar krietni mistisku piesitienu.Sākot redzēt garu pasauli,sāk vadīties pēc izjūtām,pieņemt lēmumus pēc tām(tās vispār ir bīstami,jo īpaši baznīcas vadībai) utt.Vēl..tās esot plāns B..Dieva plāns B!?
Bet,ak vai...tās nav paredzēts visiem,psiholoģiski nestabiliem ,nē un bērniem līdz 18..nē.Kas tad tas par tādu Dieva plānu B,gribas jautāt?Tāpēc es te cepos,ka no malas izskatās,ka rekolekcijas ignāciskās ir nevis vienkārši vingrinājumi,bet pestīšanas plāna neatņemama sastāvdaļa.Ka bez nu tiem,ne pie patiesas grēknožēlas nāc,ne" dziļi" lūdz,ne spējīgs mainīties uz labu.Ka nu Ignācijs ir tas,kas atklājis ko tādu,ka bez tā nu nekādi nevar.Kāpēc tad noklusējot to,ka Ignācijam un viņa sekotājiem viens no pamatnoteikumiem bij bezierunu paklausība savam baznīcas vadītājam-pāvestam un galu beigās ar ko tas beidzās-kristietības ieviešanu ar varu.Varbūt Ignācijs tā nebija domājis,bet tā nu sanāca,pēc viņa nāves gan.Tādi tie cilvēku labie nodomi ir,ka beigās ne pie kā laba nenoved un rada tik šķelšanos.(Es angļu valodā nelasu,bet ja ir kāda informācija latvietim pieejama savā valodā par šo tēmu,labprāt padziļinātu savas zināšanas)
incognito
# Iesūtīts: 2019.05.26 15:32:21
Merlins,
paldies. Īstenībā jau laikam, kamēr cilvēks saprot, ka tas ir mind trick , ko viņš lieto, lai gūtu spilgtāku iespaidu par kādiem Rakstu notikumiem, metode ir gluži lietojama. Domāju, ja radīsies iespēja piedalīties šādās rekolekcijās, centīšos to izmantot.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.05.26 17:03:51
Aivars

Nē, man neliekas, ka es vispār kaut ko daru izmisīgi un šeit jau nepavisam ne. Gluži otrādi, es cenšos ienest diskusijā vairāk faktu un tajos balstītu spriedumu.

Vai Tu kaut kur teici, ka no Ignācija militārisma izriet kādas obligāti bīstamas sekas? Manuprāt, jā un gluži nepārprotami. Tavs pirmais ieraksts skaidri pauž negatīvu attieksmi pret ignācisko garīgumu. Aprakstu par sekām, ko tas izraisot, Tu noslēdz ar teikumu: "Nedrīkstam aizmirst, ka Ignācijs tomēr bija militārists ar visām no tā izrietošajām psiholoģiskajām īpatnībām". Ieraksta kontekstā šos vārdus nevar saprast citādi, kā brīdinājumu par sekām, par kurām Ignācija militārās īpatnības ir atbildīgas. Citādi šim teikumam tur nebūtu jēgas.

Ignācija autobiogrāfijā man nav gadījies atrast, ka pēc Monseratas (kas bija viņa gājuma pašā sākumā), viņš sevi identificētu kā militārpersonu. Viņš sevi sauc tikai par svētceļnieku. Monseratā nenotika nekāda “ieroču upurēšana”. Man šķiet, ka Ignācijs darīja to, ko darīja, tādēļ, ka vairs nesaskatīja vērtību piederībā bruņinieku kārtai, ko šie priekšmeti apliecinnāja. Ar savu rīcību viņš centās nevis pienest vērtīgu upuri, bet izdzēst savu pagātni un atraisīties no tās. Starp citu, līdzīgā veidā viņš atdeva ne tikai savus ieročus (kurus vienkārši pakāra uz režģa pie Dievmātes skulptūras), bet arī klosterim savu mūli un kādam nabagam savu eleganto tērpu, iemainot to pret viņa trūcīgajām drēbēm. Ignācijs nevēlējās savu tērpu pakarināt līdzās zobenam, jo bažījās, tas apdraudētu pilnīgo anonimitāti, kādu viņš cerēja iemantot. Braiens Grogans raksta, ka Ignācijs esot izlicies par vienkāršu cilvēku, kuram kāds draugs bruņinieks uzticējis pakārt zobenu un dunci pie dievmātes skulptūras. Tajā laikā tā esot bijusi ierasta prakse.

“Jūsmīgiem hagiogrāfiem” mēdz piemist uzticību raisošais tikums rūpīgi izpētīt to, par ko viņi raksta. Man liktos, ka es izstādu sevi apsmieklam, ja mēģinātu izteikt vērtējumus par Eberhard Jungel "Justification: The Heart of the Christian Faith", kuru diemžēl neesmu lasījis.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.05.26 17:57:12
dafne

Manuprāt ir gluži saprotami, ka cilvēks, kurš rekolekcijās ir saņēmis lielas žēlastības, grib tajās atgriezties un vairs nevēlas savu kristīgo dzīvi dzīvot bez tām. Tas nenozīmē, ka nav kristietības ārpus rekolekcijām. Nedomāju, ka Garīgie Vingrinājumi ir pestīšanas plāna sastāvdaļa. Taču es zinu, ka rekolekcijas - ne obligāti ignāciskās - dod lielu labumu dvēselei. Tās spēj vairot ticības prieku un degsmi.

Ignācijs bija liels Dieva lūdzējs un ļoti rūpējās par dvēselēm. Dievs viņam kaut ko atklāja un mums ir iespēja no viņa mācīties un gūt labumu tāpat kā no Lutera, Johana Arndta vai Dītriha Bonhēfera. Nevajadzētu viņu dēmonizēt tāpat kā mēs nedēmonizējam Luteru par zemnieku kara upuriem.

"Dieva plāns B" ir virsraksts kādai publikācijā žurnālā "The Way". Tā nozīme bija tāda, ka karalim Stefanam Batorijam bija plāns ar jezuītu misiju palīdzību izskaust Livonijā luterismu, taču tas viņam pilnībā neizdevās. Drīzāk šķiet, ka Dievam šajā sakarā bija plāns B, proti ignācisko garīgumu lietot, lai visiem, t.sk. luterāņiem, palīdzētu Jēzu skaidrāk iepazīt, pilnīgāk iemīlēt un viņam tuvāk sekot. Bet, protams, tas ir tikai publicistisks paņēmiens, jo izgudrot saistošu virsrakstu ir viens no sarežģītākajiem autora uzdevumiem.

Ar garu pasaules redzēšanu droši vien ir domāti Ignācija garu pazīšanas noteikumi? Ignācijs rūpīgi novēroja no Rakstiem labi zināmo faktu, ka mūs piemeklē iedvesmas gan no Dieva gara, gan no ļaunajiem gariem. Pazīt garus ir biblisks aicinājums, bet kā to darīt? Ignācijs savā lūgšanu pieredzē mācījās izprast, pēc kādām pazīmēm var labās iedvesmas atšķirt no ļaunajām un kā uz vienām vai otrām reaģēt. Sava nozīme šajā prasmē ir pievērst uzmanību savas dvēseles kustībām, kuras izpaužas arī izjūtās. Divos vārdos, Dieva gara darbība atnes dzīvību, bet ļauno garu iedvesmas to atņem. Taču es nedomāju, ka ignāciskais garīgums ieved briesmās ar to, ka māca pamanīt un uzmanīgi vērtēt to, kas mūsos tāpat bez mitas notiek. Gluži otrādi, man liekas, ka izpētot šīs norises, izskaidrojot tās un sniedzot padomus, Ignācijs rada drošāku vidi saskarē ar garu pasauli. Ar to ir saistīta arī ignāciskā lēmuma pieņemšana. Nevajag pārprast, ka tā ir kāda impulsīva lemšana, vadoties no mirkļa emocijām. Tā ir rūpīgi sistematizēta norise Dieva gribas noskaidrošanai ar lielu uzsvaru uz atrastā lēmuma pārbaudīšanu un apstiprināšanu. Turklāt ir nospraustas robežas, kādos jautājumos šī metode vispār ir lietojama. Es drīzāk apsveiktu, ja baznīcas vadība lēmumus vienmēr pieņemtu, tik rūpīgi meklējot Dieva gribu. Diemžēl tas prasa tik daudz laika un pūļu, ka tā parasti paliek atsevišķā cilvēka privilēģija tādā ceļā meklēt Dieva gribu savā dzīvē.

Negribu apgalvot, ka rekolekcijas piedzīvojušo vārdi un izturēšanās nevar raisīt jautājumus un šaubas. Mēs visi šajā ziņā esam vairāk vai mazāk iesācēji. Tomēr sliktus piemērus var atrast visur. Es esmu tādus redzējis gan t.s. konfesionālo luterāņu, gan t.s. liberāļu vai augstbaznīcisko starpā un ne tikai. Katrā vērā ņemamā reliģijā ir dogmatiskais un mistiskais elements. Lai baznīca dzīvotu veselīgi, abiem apgabaliem ir jāsadarbojas un jālīdzsvaro vienam otru. Dogmatisms bez mistikas un misticisms bez dogmatiem ieved purvā.

Latviski ir tulkotas dažas grāmatas - "Izvērtes lūgšana", "Garu izšķiršana" un arī paši Garīgie Vingrinājumi, kurus gan nav produktīvi lasīt, jo tā vairāk ir rokasgrāmata rekolekciju vadītājiem un bez personīgas pieredzes Vingrinājumos, lielākā daļa grāmatas nebūs saprotama.
Merlins
# Iesūtīts: 2019.05.26 18:03:55
incognito

Var teikt arī tā, taču es pie mind pievienotu arī heart. Mind and heart trick izklausās tuvāk īstenībai.
Aivars
# Iesūtīts: 2019.05.27 15:15:11
Merlins
Jauki, ka mums abiem izmisums ir svešs bet ir viedokļi par to, ko otrs ir vai nav teicis un domājis

Tomēr es palikšu pie tēzes, ka arī militārpersonas vēlme noliekot ieročus " izdzēst savu pagātni un atraisīties no tās" tomēr ir psiholoģiska īpatnība, ko diez vai mēs varētu novērot pie beķera vai namdara. Un laikmetā, kad bruņniecības kārta piedzīvoja krīzi, pēc smagā ievainojuma pārslēgties uz teoloģiski iekrāsotu romantiku , sevis pierādīšanu ar pašaizliedzīgām askēzēm, un teiksmainu atklāsmju piedzīvojumiem, radot jaunu ordeni - `garīgos cīnītājus` ... nu ne jau velti viņu tā iedvesmoja stāsti par varonīgajiem mocekļiem un Francisku

Es gan šķiet nekur neteicu, ka tas obligāti ir kaut kas velnišķs, jo manuprāt tādi romantiķi reizēm rada jauku daiļliteratūru un dziesmas.
Bet saprotu arī tos, kuri uz to skatās ar aizdomām. Ne velti pats Ignācijs arī toreiz inkvizīcijas uzmanību izpelnījās.

Kā tur Zālamans tika sacījis par to, ka no zēna darbošanās varot matīt, kāds viņš būs izaudzis par vīru... acīmredzot puikas ir dažādi. Vieni bērnībā fano par grieķu mitoloģiju, bet vēlāk par Ignācija meditāciju. Citiem atkal ir citas izejas pozīcijas, un viņi atduras pie Rora un bezvārdu meditācijām. Tikmēr ir pilnīgi saprotams, ka daža meitene nesaprot, kas tik īpašs šajās puiku eskeipiskajās spēlēs, jo viņa atpazīst Dieva klātbūtni Sakramentā, lūgšanā un ikdienas svētībās.

Galvenais, lai elitārisma gara valdzinājums nepārmāc Kristus Garu savstarpējā saskarsmē.
Merlins
# Iesūtīts: 2019.05.28 12:57:12
Aivars

Taisnība, ka vienmēr, sevišķi publiskajā telpā, jāatceras, kādam Garam mēs piederam. Un arī jācenšas būt solidāriem un izteikties tā, lai citiem būtu vieglāk saprast, ko esam teikuši un domājuši.

Kad Tu to šādi paskaidro, tad varu piekrist, ka bruņinieka romantisms Ignāciju pavadīja arī svētceļnieka dzīvē. Taču jāņem vērā arī tas, ka mūsdienās Vingrinājumus vairs nepasniedz mats matā tā, kā Ignācijs tos sastādīja. Adaptācija un komentēšana sākās jau viņa dzīves laikā. Mēģinot Vingrinājumus analizēt un vērtēt, būtu jāraugās uz mūsdienu praksi un konkrētajā rekolekciju centrā, nevis uz to, kas rakstīts grāmatiņā. Tur, kur bruņinieciskais kolorīts vairs neiederas mūsdienu uztverē, Ignācija tēlus un līdzības mēdz aizstāt ar mūsdienīgiem ekvivalentiem.

"Puiku eskeipiskās spēles" es varu pieņemt kā jauku izteiksmes līdzekli, jo īstenībā Garīgie vingrinājumi ir ļoti nopietns pasākums, kurš nav pretstatāms Dieva klātbūtnei sakramentos, bet drīzāk palīdz to piedzīvot. Runājot par ikdienas svētībām - ignāciskā garīguma specialitāte un zīmols ir "atrast Dievu visās lietās".
dafne
# Labojis dafne: 2019.05.28 14:06:00
Merlinsvai garu pazīšana nav viena no Sv.Gara dāvanām?Dota kādam draudzē,bet ne visiem.

Nav nolūks demonizēt kādu,drīzāk atgādinu,ka Ignācijs bij cilvēks tāpat kā Luters.Un ja salīdzina ,tad Luters ļoti daudz runāja un sludināja tieši Kristu,bet par Ignāciju tik dzirdu par īpašiem vingrinājumiem,sajūtām un savas dvēseles sakārtošanu.Viss vērsts uz pašu...cilvēku.

Kas ir "dvēseles kustības"?

Var lūdzu padalīties kā notiek Dieva atrašana visās lietās?
Merlins
# Iesūtīts: 2019.05.29 17:08:24
dafne

Par Luteru jau arī dzird, ka viņš ir sarakstījis Mazo katehismu un Baznīcas postillas. Kaut arī šajos virsrakstos Kristus vārds neparādās, tomēr izrādās, ka visi šie darbi apliecina Kristu. Līdzīgi ir ar Ignācija Garīgajiem vingrinājumiem. Sasaņā ar Ignāciju, par garīgajiem vingrinājumiem ir saucams ikkatrs veids, kā izmeklēt sirdsapziņu, meditēt, kontemplēt, lūgties mutiski vai domās, un arī citas garīgas darbības, kas palīdz atbrīvoties no Dieva gribai nepakārtotām tieksmēm, lai redzētu Kristu skaidrāk, iemīlētu viņu pilnīgāk un sekotu viņam tuvāk. Garīgo vingrinājumu mērķis viscaur ir virzīt cilvēka uzmanību prom no sevis paša uz Kristu un tas tiek darīts ar visiedarbīgāko līdzekli - ar uzmanīgu un atvērtu sirdi gremdējoties Dieva vārdā.

Dvēseles kustības rekolekciju ietvaros ir iekšēja atsaukšanās Dieva vārdam. Lasot un apcerot Bībeles tekstus, cilvēks piedzīvo iedvesmas, pamudinājumus un cita veida atsaukšanos. Rekolekciju dalībnieka uzdevums ir to pamanīt, to izzināt un kavēties pie tās tiki ilgi, kamēr vien gūst no tā labumu.

Kaut kas līdzīgs ar cilvēku var notikt arī ikdienā un to var izraisīt ne tikai Dieva vārds, bet arī notikumi, kam parasti nepiešķiram reliģisku skaidrojumu. Ignāciskais garīgums mudina būt modriem arī pret tādiem notikumiem un novērtēt, kā Dievs darbojas mūsu dzīvē arī ikdienišķās lietās. Tam īpaši labi palīdz izvērtes lūgšana.
dafne
# Labojis dafne: 2019.06.02 07:31:08
MerlinsNu,ja tas notiek tā kā šeit rakstāt,tad jau nekas briesmīgs.Tik luterāņiem,tas pats jau pieminētais,katehisms...Lielais un Mazais.Tā pati Vienprātības grāmata ir pietiekoši liels palīgs,lai savu sirdi izmeklētu.Kāpēc jāņem kādi RKB vingrinājumi,tie jāpārveido(cik saprotu,luterāņi pie Marijas nevēršas ar lūgšanām)Jājauc galva baznīcēniem.Tad rodas šķelšanās un nesaprašanās.Luters ir atstājis pietiekami lielu un vērtīgu mantojumu(ne tikai Luters),pie tam,kas ved pie skaidrības.Bet,ja es aizeju uz baznīcu,klausos sprediķi un pēc sprediķa mācītājs-prāvests sāk lūgt Mariju,tad gribas domāt,ka šis vējš pūš no šo rekolekciju puses.
incognito
# Iesūtīts: 2019.06.02 16:18:47
Klau, dafne, pat katoļi nelūdz Mariju; viņu termins ir "lūgšana kopā ar Mariju".
Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.03 00:35:27
incognito
Katoļi ir visādi,bet diemžēl daļa lūdz Mariju un visu ko pēc kārtas.

Piemēram:
Skaistkalnes Dievmāt, Ģimeņu Aizbildne!
Tev veltījam sevi un uzticam visas mūsu draudzes
un mūsu Latvijas ģimenes, lai Tu veidotu viņas pēc
Tavas Vissvētākās Ģimenes līdzības. Žēlīgi palīdzi,
lai mūsu bērni un jaunieši aug žēlastībā pie Dieva
un cilvēkiem. Lai ar Tavu palīdzību mūsu tēvu dzīve
līdzinātos Debesu Tēva atspulgam, bet mūsu māmuļu
sirdis lai līdzinās Tavai Mātes sirdij. Skaistkalnes Dievmāte,
Ģimeņu aizbildne, palīdzi vājajiem, dziedē slimos, uzved
uz pestīšanas ceļa noklīdušos, noslauki asaras cietējiem,
kam ir nodarīts pāri. Tevi pazemīgi lūdzam, Debesu Tēva
Meita, Svētā Gara Līgava, Dieva Dēla Māte, palīdzi mums
slavēt Debesu Tēvu, māci mums iet Dieva Dēla pēdās un
esi mūsu Māte un mūsu Ģimeņu Palīdzība tagad un mūžīgi.
Amen.

Līdzīgi teksti skanēja pie Zbigņeva ordinācijas
Un tā pat vairs nav draņķīga teoloģija, bet sulīga elkdievība
dafne
# Iesūtīts: 2019.06.03 09:47:27
incognitota labi,ne par katoļiem ir runa,bet luterāņiem.Ir taču iespēja konvertēties,ja tik ļoti gribas Mariju lūgt,bet nevajag to(Marijas pielūgsmi) vilkt iekšā luterāņu baznīcā(kas jau diemžēl ir izdarīts).
incognito
# Labojis incognito: 2019.06.04 23:22:57
Aivars
Oj. Teorētiski katoļi nošķir latria (kas ir pielūgsme) no dulia un hyperdulia (kas ir godināšanas pakāpes). Bet redzu, ka "ir visa teorija pelēka, vien dzīves koks ir mūžam zaļš". Tanī lūgšanā Marija ir dieviete it visā, tikai šis vārds nav lietots.
dafne, īstenībā šīs diskusijas kontekstā ir būtiski, vai tieši piedalīšanās ignāciskajās rekolekcijās ir faktors, kas veicina atkāpšanos no luterāņiem raksturīgās balstīšanās Rakstos un domas skaidrības.
Aivars
# Iesūtīts: 2019.06.05 17:08:44
incognito
Tā nu diemžēl ir ar visām tām smalkajām teorijām.
Kā smejies, tad arī Ārons to zelta teļu drīzāk jau bija iecerējis kā simbolisku troni- transportlīdzekli, uz kā patiesais Dievs jāj, līdzīgi kā Ēģiptē vērsis Apis uz ragiem visu dievu mātes Hatoras disku nesa.
Bet visa smalkā teorija beidzās ar to, ar ko nu beidzās.
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.06.06 08:55:39
dafne

Aivara citētā lūgšana Skaistkalnes Dievmātei, protams, griež ausīs un izklausās elkdievīgi, jo tajā ir apgalvojumi, kuri nav nedz atrodami Sv. Rakstos, nedz ir no tiem izsecināmi. Jāatzīmē gan, ka marioloģiski pārspīlējumi ir sastopami arī luterāņu pusē un izpaužas kā mūsu Kunga mātes nonievāšana un nicināšana. Mums ir Sv. Ģertrūdes baznīca, Sv. Annas baznīca, Sv. Katrīnas draudze, bet, kad Rīgas Domu nosauc tā pilnā vārdā par Sv. Marijas Domu, dažos uzreiz ceļas sašutums. Arī tas nav pareizi. Luters nekad nenoniecināja Dievmāti, bet cienīja un mīlēja viņu līdz mūža galam. Vienprātības grāmatā viņa ir saukta par mūžam jaunavu.

Garīgajos vingrinājumos tādu pārspīlējumu nav. Ir gan viens posms, kurā nākas sadurties ar visgrūtākajiem jautājumiem, faktiski "noklāpt ellē". Tad Ignācijs iesaka ņemt talkā smago artilēriju - vispirms savas lietas izstāstīt Dievmātei un aicināt viņu būt līdzās, kad par to pašu runā ar Dēlu. Pēc tam to pašu runā ar Tēvu, lūdzot mūsu Kungu un viņa māti būt līdzās un atbalstīt. Taču tas nav nekas tāds, bez kā vingrinājumi sabrūk. Luterāņi šo momentu parasti adaptē un runā tikai ar Dēlu un Tēvu, vai arī vēršas vispirms pie Svētā Gara nevis jaunavas Marijas.

Uz jautājumu, kādēļ būtu jāvēršas pie mūsu Kunga mātes vai pie svētajiem pēc aizlūguma, katrs saprātīgs katolis atbildētu - mēs taču vēršamies cits pie cita pēc aizlūgumiem un nesakām, ka tas aizskar Pestītāja godu vai vēlas kaut ko pielikt klāt viņa nopelnam. Kādēļ lai mēs nelūgtu Dievmāti un svētos par mums aizlūgt? Protams, Melanhtons Apoloģijā raksta par to, ka tad būtu jāpieņem, ka svētie dzird siržu nopūtas un saprot visas valodas, kas nozīmētu piedēvēt viņiem dievišķas visuresības un viszinības īpašības. Taču uz to prātīgs katolis droši vien atbildētu - ko gan Melanhtons zina par to, ko svētie spēj vai nespēj? Jo arī viņa secinājumi par to ir balstīti prāta slēdzienos nevis Rakstu liecībās.

Nedomāju, ka tieši Garīgie vingrinājumi iedvesmo luterāņu prāvestus lūgt jaunavu Mariju, lai gan pieļauju, ka tie gaisina aizspriedumaini naidīgo attieksmi pret viņu. Ir grūti nicināt sievieti, ar kuru kopā esi pārdzīvojis viņas Dēla ciešanas un nāvi.

Laikam nepiekritīšu, ka ar katehismu un Vienprātības grāmatu pietiek garīgās dzīves pilnvērtīgai kopšanai. Katehismi ir domāti izglītošanai. Pārējās Vienprātības grāmatas daļas ir sarakstītas reformācijas pozīcijas skaidrošanai un aizstāvībai konflikta situācijā. Protams, arī prātam un polemikai domāta barība var uzrunāt sirdi, taču ne katehisms ne Vienprātības grāmata nav metodisks ceļvedis lūgšanā un augšminētās iekšējās brīvības iegūšanā. Interesanti, ka luterāņu starpā ir ļoti maz pazīstama tā Lutera mantojuma daļa, kurā viņš atklājas kā mistiķis un māca līdzīgus lūgšanu ceļus kā Ignācijs. Varbūt tas ir luteriskās ortodoksijas iespaids, kas koncentrējās uz doktrīnas formulēšanu un mācīšanu, vai varbūt racionālisma laikmeta sekas? Pat misūriešu izdotā grāmata “Luteriskais garīgums” drīzāk ir katehēzei nevi svēttapšanai veltīts materiāls. Ja kāds metodiskā ceļvedī apkopotu luterāņu un citu protestantu "mistisko" mantojumu, varbūt interese par Ignācisko garīgumu protestantu vidū nebūtu tik liela. Taču, kamēr tas nav noticis – kādēļ lai saprātīgi nelietotu materiālu, kurš jau ir pie rokas?

Reformācijas mērķis nekad nav bijis atbrīvoties no visa, kas luterāņiem ir kopīgs ar katoļu baznīcu. Ja mēs to mēģinātu, mēs iznīcinātu paši savu identitāti. Gluži otrādi, reformācijas mērķis bija aizstāvēt un attīrīt patiesi katolisko liecību. Augsburgas ticības apliecība ir sarakstīta ar nolūku demonstrēt, ka reformatori nav ne ķeceri, ne šķeltnieki, jo nemāca neko citu, ko katoliskā baznīca ir mācījusi visos laikos:

„Mūsu sirdsapziņa šajā jautājumā ir tīra, jo mēs zinām, ka mūsu ticības apliecība ir patiesa, dievbijīga un katoliska.“ (Ap.XIV:3)
Aivars
# Labojis Aivars: 2019.06.07 00:30:52
kaut kā organiski nepieņemu tos tekstus par `saprātīgajiem katoļiem` un stulbajiem melanhtoniem, lai gan novērtēju savus katoļu senčus, kas par mani un aizlūguši.
Es gan nezinu, vai kāds luterānis nicina Jēzus māti Mariju tikai tādēļ, ka viņu nepielūdz, bet uzskata par ticības māsu, kura arī ne vienmēr saprata Jēzu (mēģināja apsaukt, jo uzskatīja viņu par traku, pat viņa bērēs nepiedalījās), un tomēr kādā brīdī sveica viņa piedzimšanu, un atmodās arī pēc viņa augšāmcelšanās. Kāpēc prasīt lai viņa dara to, kas īsti nav viņas kompetencē un varēšanā. Vēl jo vairāk, ja ņemam vērā paša Jēzus teikto, ka Viņa acīs ikviens ticīgais ir kā māte,brālis, māsa...
Man šajā gadījumā saprotams šķiet Pāvila un Barnabas sašutums Listrā, kad daži tā vietā lai lūgtu Jēzu, mēģināja dievišķot Jēzus sekotājus.
Bet nu nekādi nesapratīšu to to šamanisko pieeju, piedēvējot Marijai omniscienci un omnipotenci utt... Tā nav nekāda cieņa. Tā ir bezkaunība.
Un ja Evaņģēlija teksta vietā ir vēlme aizbildināties ar to, ko kādos neveiklos brīžos izteicis Mārtiņš vai Ignācijs... nododoties žēlabām par to, ka neviens nav apkopojis `luterāņu un citu protestantu` "mistisko mantojumu", tad, vai varbūt tā luterāņu baznīca patiesībā vairs nav sirdij tuva?
dafne
# Labojis dafne: 2019.06.07 23:48:13
Merlinspašā RKB mājas lapā ir lūgšana Marijai,lai aizlūdz par nabaga grēcinieku nāves stundā.
Nav runa par Mariju,bet gan par to ko cilvēki viņai piedēvē,to slavu un godu,kas pienākas Kristum.Par to iet runa.Neviens nenicina Mariju
Ja jau katehisms tikai mācīšanai!?Vai tad kristietim nemāca to,kas dzīvē jāpielieto?Vai katehisms neder "izaugsmei"..svēttapšanai?Tas tik tiem iesācējiem..ja?😊
Ja visu šo laiku par šo "misticismu"nav luterāņi sarakstījuši grāmatu.Kāpēc tas kļuvis tik aktuāls mūsdienās?

Kas ir tas kas vieno RKB un luterāņus šodien?Kas ir tas kopīgais?
Merlins
# Labojis Merlins: 2019.06.08 10:10:36
Aivars

Melanhtons vairāk nekā Luters ir mans reformācijas varonis un teksti par stulbajiem melanhtoniem arī mani kaitinātu, ja es tādus kaut kur dzirdētu. Minētajā piemērā es atstāstīju sarunu starp konkrētu katoli un konkrētu luterāni, kurai biju liecinieks. Abi man likās prātīgi cilvēki un es gan nezinu vai kāds no viņiem nicināja Melanhtonu tikai tādēļ, ka apšaubīja viņa argumentus.

Runājot par diezgan daudzu luterāņu attieksmi pret mūsu Kunga māti, iespējams, ka vārds "nicina" bija par stipru. Varbūt trāpīgāk būtu šo attieksmi saukt par alerģisku reakciju? Ir luterāņi, kuri izturas tā, it kā pieminēt jaunavu Mariju būtu nepiedienīgi vai nodevīgi pret luterisko identitāti. Daži iet vēl tālāk. Atceros vienu no mūsu vecās paaudzes mācītājiem (nu jau sen mūžībā) stiprā balsī sakām: "Jēzus savu māti nicināja!" Viņš to pamatoja ar tiem pašiem argumentiem, kurus Tu pieminēji, papildinot vēl ar "Kas man ar tevi, sieva?". Manuprāt arī tas ir marioloģisks pārspīlējums, kurš Kungu Jēzu, iespējams, apbēdina vairāk nekā "Esi sveicināta!".

Īsti nesapratu, uz ko attiecas vēlme evaņģēlija teksta vietā aizbildināties ar neveikliem Lutera vai Ignācija izteikumiem, taču ievērosim, ka pat luteriskie apliecību raksti atsaucas uz baznīctēviem - Sv. Hieronīmu u.c. Arī mēs, vēlāko paaudžu luterāņi, nerunājam cits uz citu skaidrā evaņģēlija pantos, bet pieņemam par skaidrojumu tos pašus apliecības rakstus. Tāpat sprediķos mācītāji runā ar saviem neveiklajiem vārdiem, nevis lasa priekšā Jauno Derību. Slikti būtu, ja Luteru vai Ignāciju piesauktu, lai evaņģēliju apstrīdētu, taču līdz šim šajā sarunā es to neesmu novērojis.

Evaņģēliskā brīvība ir ļāvusi luterāņu baznīcai iegūt ļoti dažādus apveidus. Daži no tiem manai sirdij nav tuvi, bet citi - ļoti tuvi. Pamanīt, ka luteriskā mantojuma apkopošanā kaut kas kas ir palicis neizdarīts, nav pamats, lai diagnosticētu nelojalitāti. Tam drīzāk vajadzētu mudināt gādāt par to, lai robi tiktu aizpildīti.

Merlins
# Labojis Merlins: 2019.06.08 11:15:19
dafne

Piekrītu, ka RKB svēto godināšanā, sevišķi Latīņamerikā vai Āzijā, ir pārspīlējumi, kas luterāņiem nav pieņemami. Konkrēti "lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā" gan pēc būtības neatšķiras no lūguma, kādu varētu izteikt jebkuram līdzkristietim. Tad kādēļ ne Sv.Marijai, kura, Aivara vārdiem sakot, ir ticības māsa? Vai tādēļ, ka viņa ir debesīs? Sliktākais, kas varētu notikt, ir, ka viņa lūgšanu nesadzirdēs un lūdzējs būs velti šķiedis laiku un pūles. Taču es nesaku, ka šī lūgšana būtu jāievieš luteriskajā dievbijībā. Man tikai liekas, ka diez vai ar to mūsu Kunga mātei tiek piedēvēts Kristum piekritīgais gods.

Kaut kā man joprojām liekas, ka polemiskās noskaņas šeit uzkurina aizvainojuma sajūta, ka kāds savā ticības vai izaugsmes ceļā varētu būt vai kaut tikai justies ticis tālāk nekā es, un ka mani tādēļ varētu turēt par iesācēju. Tā nevajag, jo te nav sacensība. Skaidrs, ka Lutera Mazais katehisms ir domāts pirmkārt iesācējiem. Luters tieši tādā nolūkā to uzrakstīja. Redzot vācu zemnieku katastrofālo nezināšanu ticības jautājumos, viņš steidzamības kārtā uzrakstīja nelielu mācību līdzekli. Tas izrādījās ļoti veiksmīgs, taču, ja Luters būt domājis, ka ar to pilnīgi pietiek, tad jau viņš nebūtu rakstījis neko citu. Bet Luters rakstīja vēl ļoti daudz ko citu, piemēram:

“Tev jāmeditē ne tikai iekšēji savā sirdī, bet arī ārēji, atkārtojot vārdus skaļi un saberzējot rakstīto vārdu kā saldi smaržīgu zāli, rūpīgi un uzmanīgi un apcerīgi tos laot un pārlasot, lai aptvertu, ko tie nozīmē.”

“Atgremot nozīmē uzņemt Vārdu ar prieku un meditēt ar vislielāko čaklību, lai neļautu tam kā sakāmvārdā pa vienu ausi ienākt un pa otru iziet, bet lai turētu to cieši sirdī, norītu un uzsūktu savās iekšās.”

“Es vēlos jums norādīt pareizu ceļu, kā studēt teoloģiju, jo man tajā ir zināma pieredze. (…) Tas ir ceļš, kuru mācīja Ķēniņš Dāvids (un, bez šaubām, arī visi patriarhi un pravieši) simtu deviņpadsmitajā psalmā. Tur jūs atradīsiet trīs noteikumus, kuri šajā psalmā viscaur ir bagātīgi likti priekšā. Tie ir oratio, meditatio, tentatio (lūgšana, meditācija un izaicinājumi).”

Šie visi ir mudinājumi uz mistisku praksi un pieredzi. Var to ignorēt un tikai studēt katehismu un Vienprātības grāmatu - taču kādēļ tā būtu jārīkojas? Starp citu, pašu Lutera katehismu "mistiski noskaņotie" luterāņi mēdz lietot par tekstu meditācijai.

Ar katehisma mācīšanos vien nepietiek tādēļ, ka, pat zinot to, kas ir labs un Dievam tīkams, cilvēkam parasti nepietiek motivācijas to ilgstoši darīt. Informācija un gribasspēks vēl nepadara cilvēku par mācekli. Ir vajadzīgas iekšējas pārmaiņas, kuras cilvēks nespēj panākt saviem spēkiem. To spēj tikai Dieva gars. Atvēršanās un ļaušanās Dieva garam ir t.s. "mistika", pret kuru alerģiska reakcija ir pilnīgi nevietā. Otrkārt, pat mācītam kristietim mistiskais piedzīvojums jeb personiska, mīlestības pilna sastapšanās ar Dievu, sagādā lielu prieku. Kādēļ lai mēs no tā vairītos?

Arī "svēttapšana" nav alergēns, bet likumīgs luteriskās teoloģijas termins. Reizēm to aizvieto ar vārdu "svētdarīšana", uzsverot, ka tas nav cilvēka paša, bet Svētā Gara darbs. Melanhtons aploloģijā raksta, ka pēc taisnošanas noteikti jāseko svēttapšanai, citādi atgriešanās nav bijusi īsta.
<< . 1 . 2 . 3 . 4 . 5 . >>

:: Pievienot komentāru

Autors: 
  • Lai iekopētu autora vārdu,nospied uz tā.
  • Reģistrēti lietotāji var rediģēt tekstus vēlāk.
Bold FontItalics fontUnderlineStrike OutSubscriptSuperscriptFont colorTeletypeHorizontal LineE-mail linkhyperlinkListsimies
Atlikušas 1000 zīmes

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 129 , pavisam kopa bijuši: 35710