Gribēju padalīties ar laimes sajūtu, mīlestību un prieku dzīvot. Daudzus gadus, ļoti daudzus dzīvojām ar vīru kā suns ar kaķi, par dažiem gadiem kopš esmu atgriezusies nevienu reizi neienāca doma lūgties par vīru. Lūdzos tikai par sapņu prinčiem, par iedomātām situācijām un piedzīvojumiem ar vieņiem. Bet tie sapņi kā nepārtapa par realitāti tā nepārtapa.Kā bija kā nebija, bet reiz es sajutu vēlēšanos lūgt par savu vīru, pati biju izbrīnījusies, jo savām draudzenēm lielijos, ka par vīru nekad nelūdzos. Tās pārmaiņas kas notikās nes man tagad laimi dzīvot nes stabilitāti, aizsardzību un sajūtu ka es viņu tomēr mļu. Tās pārmaiņas viņā ļāva saskatīt ka pašas vīrs ir vislabākais par jebkuru sapņu princi. Mana mīlestība bija tik maza kā sinepju graudiņš, bet Dievs Vērīgais par mani vienmēr Nomodā esošais neļāva viņam sakalst, bet gan augt augumā un plaukt. Noliecu galvu Dieva priekšā.