atpakaļ uz mājaslapu
E-pasts:  Parole: atcerēties mani reģistrētiesaizmirsu parolimeklēt
Diskusijas Par Baznīcu Kā dievkalpojumā izpaužas luterāņu prieks?
eglīte
Iesūtīts: 2012.04.09 05:42:32
Gadījies dzirdēt no brīvbaznīcu ļaudīm - esot grūti pamanīt, ka tradicionālo konfesiju ticīgie tiešām priecājas par Kristus nopelnu, par mūžīgās dzīvības cerību. Kā tas izpaužoties?

Neapspriežot dažu jauno kustību sanāksmēs sastopamās neparastās prieka izpausmes, tomēr rodas jautājums, kā jaunpienācējam kādā luterāņu (katoļu, ortodokso) dievkalpojumā ir saredzams, sajūtams, piedzīvojams šis prieks.

Tradicionālajām konfesijām ir dziļa teoloģija, bagāta liturģija, senas tradīcijas, dažādi garīgās pieredzes vingrinājumi, bet kur izpaužas prieks tādā redzamā, dzirdamā, jūtamā veidā?

Kad svētku dievkalpojumā draudze no lapiņas ar pūlēm velk līdzi ērģelēm kādu senu, mazpazīstamu, grūti izdziedamu vācu melodiju ar gari stieptu apgalvojumu, ka tai ir "pri-āks", tad gan ticīgajam ir pagrūti savu prieku izpaust, gan kādam svešiniekam to samanīt un sadzirdēt.
<< 1 ... 18 . 19 . 20 . 21 . 22 . 23 . >>
AutorsZiņas teksts
Ēvalds Bērziņš
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2012.06.04 15:54:36
Mārtiņš
Ko nozīmē "dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri" - uzsvars uz "dzīvu" (tātad ne-mirušu, ne-nogalinātu, ne-iznīcinātu) un "svētu" (neaizskaramu, nodotu Dievam)?
Vispār jau par kristieti un svētu, un dzīvu nevar kļūt un palikt, sev nenomirstot... Tie ir kristīgās ticības pamati.
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2012.06.04 16:09:36
Ēvalds Bērziņš
Vispār jau par kristieti un svētu, un dzīvu nevar kļūt, sev nenomirstot... Tie ir kristīgās ticības pamati.

Un kā tas izriet no Rom.12:1? Lasot šo nodaļu tālāk kļūst skaidrs, ka apustulis aicina priecāties par priecīgo un labo, bet ne par bēdām vai ciešanām, un kur nu vēl par nāvi.
Aivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 17:38:59
Ēvalds Bērziņš
Tātad sevis ienīšana tiek paturēta un ieteikta dziļi iekšēji
Izklausās dikti egoistiski. Un kas tad tur beigās sanāks, ar tuvākā mīlēšanu kā sevi pašu ?
Savulaik (1932.gadā) Karls Gustavs Jungs tādu interesantu domu ir izteicis:
That I feed the beggar, that I forgive an insult, that I love my enemy in the name of Christ - all these are undoubtedly great virtues. What I do unto the least of my brethren, that I do unto Christ. But what if I should discover that the least among them all, the poorest of all beggars, the most impudent of all offenders, yea the very fiend himself - that these are within me, and that I myself stand in need of my own kindness, that I myself am the enemy who must be loved - what then?
Un turpina diezgan skarbiem secinājumiem, ka parasti tad sekojot Kristus noliegšana savā dzīvē:
Then, as a rule, the whole truth of Christianity is reversed: there is no more talk of love and long-suffering; we say to the brother within us, "Raca," and condemn and rage against ourselves. We hide him from the world; we deny ever having met this least among the lowly in ourselves, and had it been God himself who drew near to us in this despicable form, we should have denied him a thousand times before a single cock had crowed.
Juris Saivars
# Labojis Juris Saivars: 2012.06.04 18:24:38
Pieņemu, ka grieķu gramatika var palikt neizzināta ... Tomēr ...

Gal. 2:20 Līdz ar Kristu esmu krustā sists

ciešamā kārta (kas šai gadījumā ir gramatisks termins), darbības objekts ir skaidrs - tas būtu ap. Pāvils, kurš par sevi runā pirmajā personā ...
bet kurš ir darbības veicējs?
Aivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 19:07:39
Juris Saivars
Nu vispār Pāvils runā arī par ikdienas miršanu 1. Korintiešiem 15:31 καθ’ ἡμέραν ἀποθνῄσκω , un Mazo Katehismu par Kristības izdzīvošanu lasījuši esam, tā kā arī Ēvalda izteiksmes formu var saprast, bet mani urda jautājums, kādā veidā gan mironis (kura vienīgā cerība vairs ir tikai un vienīgi uz Dieva žēlastību) varētu caur kaut kādām ciešanām un snauda upuriem kļūt pilnīgāks. Vai tikai te ikdienišķa atgriešanās pie Kristus žēlastībā dāvātās brīvības no pagātnes aplamībām, netiek pārvērsta ciešanu glorifikācijā, t.i. radikālās Krusta teoloģijas vietā nāk farizejiskais upuris no dillēm un mētrām un `vai mēs Tavā vārdā neesam..."
Aivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 19:32:58
Te gan par vienu pentiņu, kurš arī piekopa dīvainu miesas mērdēšanu un galarezultātā sagādāja ciešanas gan sev, gan ģimenei. Vai tiešām tām var piedēvēt kādu `godību` un dievišķu nolūku?
Raimonds
# Iesūtīts: 2012.06.04 20:16:04
vai visniknāk sevi neienīda Jūda?
Juris Saivars
# Labojis Juris Saivars: 2012.06.04 20:32:25
Aivars

Tas, ka kaut kas ir lasīts, ir neapšaubāmi … bet cik daudz vairāk izlasītajam ir pielikts klāt no sevis, lai savās acīs labāk izskatītos …

Piemēram – „Mazais Katķisms” IV nodaļa: vecajam Ādamam ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām ik dienas ir jātop noslīcinātam …
Vai "vecais Ādams" ir cilvēka identitāte (100% tā būtība), jeb faktors, kam ir milzu ietekme uz cilvēka identitāti?

Un par ikdienas miršanu – tā nu tas ir … ar katru nodzīvoto stundu esam tuvāk nāvei …
Visi nomirsim, bet tikai dažiem nāksies mirt krusta nāvē - tādās sāpēs, ka jānožēlo, ka vispār esi piedzimis …
Aivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 21:09:59
Raimonds
Tā gan

Juris Saivars
Par otro piekrītu, bet pēdējo rindkopu ne visai sapratu, vai drīzāk baidos pārprast. Vai Tu to kā kritiku neticībai, ka Kristus Krustā ir pielikts punkts un mēģinājumam imitēt Kristus upuri, vai kā savādāk?
Aivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 21:52:12
Kaut kādā mistiskā kārtā šovakar ieskatījos, kas labs no, manuprāt, luteriskākā mūsdienu teologa Eberharda Jingeļa ielikts "Evaņģēliskās Teoloģijas tekstos" un kaut kā paradoksāli intuitīvi nojaustas atziņas atradu:
Kopsavilkums: cilvēciskais cilvēks ir pilnībā Dieva atzīta personība, kuru nekas un neviens nevar diskreditēt, arī viņš pats sevi ne un kura tieši ar šo savu neatceļamo atzīšanu ir atbrīvota arvien cilvēciskākai rīcībai. Turklāt mūsu darbības humānisma kāpināšana parasti virzīsies apgriezti proporcionāli tam, kas rosina publicistisku uzmanību. Viscilvēciskāk laikam arvien izturēsies tas, kurš dara to, kas patiesībā ir pats par sevi saprotams vai kam vajadzētu būt pašam par sevi saprotamam — lai cik neievērojami tas būtu. Arī mūžīgajam un visvarenajam Dievam, saskaņā ar kādu Lutera izteikumu, ir labpatika pret laipnu seju un pievilcīgu smaidu, ar kuru var mierināt noraizējušos, un dažkārt arī pat pret atjautīgu joku, kas ielīksmo līdzcilvēkus un viņu satraukumu aiztriec pie velna.
Ēvalds Bērziņš
# Iesūtīts: 2012.06.04 23:01:36
Aivars
Savulaik (1932.gadā) Karls Gustavs Jungs tādu interesantu domu ir izteicis: ...
Angļu valoda nav mana stiprā puse. Cerams, ka pareizi sapratu.
Ja es pabaroju ubagu, ja piedodu apvainojumus, ja mīlu savu ienaidnieku Kristus vārdā - tie visi neapšaubāmi ir lieli tikumi. Ko es daru vismazākajam no maniem brāļiem, to es daru Kristum. Bet ja man jāatklāj, ka vismazākais no viņiem visiem, visnabadzīgākais no nabagiem, visbezkaunīgākais no visiem noziedzniekiem, jā, pats velns -, ka tie ir manī un ka man pašam ir vajadzīga laipnība, ka es pats esmu tas ienaidnieks, kuru jāmīl - ko tad?
Tad parasti visa kristietības patiesība ir apgriezta otrādi: vairs nav runa par mīlestību un pacietību; mēs sakām brālim mūsos `raka` un nosodām, un dusmojamies (plosāmies) paši pret sevi. Mēs viņu slēpjam no pasaules; mēs noliedzam, ka jebkad būtu sastapuši šo vismazāko no zemajiem sevī, un ja tas būtu bijis pats Dievs, kurš vērsies pie mums šādā nicināmā veidā, mēs Viņu tūkstošreiz noliegtu, pirms gailis būtu dziedājis.

Es īsti nesaprotu, ko viņš grib pateikt. Viņš pats ir tas nabags vai tie, kas ir viņā vai visi kopā?
Ēvalds Bērziņš
# Iesūtīts: 2012.06.04 23:07:07
Juris Saivars
Gal. 2:20 Līdz ar Kristu esmu krustā sists
ciešamā kārta (kas šai gadījumā ir gramatisks termins), darbības objekts ir skaidrs - tas būtu ap. Pāvils, kurš par sevi runā pirmajā personā ...
bet kurš ir darbības veicējs?

Atbilde: Gal5:24 tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām
Aivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 23:10:16
Ēvalds Bērziņš
Klau, Tu iztulkoji gana precīzi, tā kā nenoniecini sevi attiecībā uz angļu valodu, bet Jungs šeit uzdod veco labo evaņģēlisko jautājumu, vai ticam, ka Kristus Evaņģēlijs attiecas arī uz mums. Lai neuztrauc jautājums, kas ir Jungs, bet vai pieņem, ka arī Tu pats vari būt tas nabags, ko Dievs mīl, un ko arī Tu esi aicināts kaut mazdrusciņ mīlēt, neskatoties uz visiem pagātnes `feileriem`?
Ēvalds Bērziņš
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2012.06.04 23:27:29
Aivars
kādā veidā gan mironis (kura vienīgā cerība vairs ir tikai un vienīgi uz Dieva žēlastību) varētu caur kaut kādām ciešanām un snauda upuriem kļūt pilnīgāks.
Pirmkārt, mironis (kura vienīgā cerība vairs ir tikai un vienīgi uz Dieva žēlastību) tiek kristīts. Ko viņš kristībā saņem, tu pats labi zini. Taču viņš paliek joprojām pilns tā miroņa ieradumu. Tiklīdz viņš atbrīvojas kaut no viena no tiem, viņš kļūst pilnīgāks. Un tas nebūt nav viegli. Un nevajag nemaz mironi. Te Juris iepriekš runāja, kā ir tad, ja divas nedēļas nekustīgi noguļ un kā ir atgriezties atpakaļ normālā dzīvē.
Juris Saivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 23:32:13
Aivars

Palaboju sākumu un nodzēsu beigas – nav ko mūsdienu pēļos izsutinātos ļautiņus mulsināt ar sāpju realitāti …


Ēvalds Bērziņš

οἱ δὲ τοῦ Χριστοῦ τὴν σάρκα ἐσταύρωσαν σὺν τοῖς παθήμασιν καὶ ταῖς ἐπιθυμίαις – un kas tieši šai frāzē tev liek domāt, ka piederības vietniekvārda „savu” lietojums ir kas vairāk par neveiklu tulkojumu?
Neprecīza ekseģēze noved pie kā? Pareizi, kļūdainas doktrīnas.

Rekomendēju jauno JD tulkojumu – „Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm”. Tā ir pareizāk.
Aivars
# Iesūtīts: 2012.06.04 23:41:46
Ēvalds Bērziņš
Taču viņš paliek joprojām pilns tā miroņa ieradumu. Tiklīdz viņš atbrīvojas kaut no viena no tiem, viņš kļūst pilnīgāks .
nu vispār gan mironis vairs ne dropē, ne pīpo, nedz meitās iet
zem zaļām velēnām duss
diezgan miris un kluss
...
Bet kas no tā?
Vai tiešām nevarētu būt drīzāk tā, ka Sv. Raksti norāda, ka vecā dzīve ir galā, un esi brīvs dzīvot jaunu, nevis, ka dr. Frankešteins izet arēnā?
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2012.06.04 23:53:23
Ko viņš kristībā saņem, tu pats labi zini. Taču viņš paliek joprojām pilns tā miroņa ieradumu. Tiklīdz viņš atbrīvojas kaut no viena no tiem, viņš kļūst pilnīgāks.

Izklausās pēc labo darbu teoloģijas.
Mārtiņš
# Iesūtīts: 2012.06.04 23:54:07
Juris Saivars
Palaboju sākumu un nodzēsu beigas – nav ko mūsdienu pēļos izsutinātos ļautiņus mulsināt ar sāpju realitāti …

?
Juris Saivars
# Iesūtīts: 2012.06.05 00:04:35
Mārtiņš

Tas par komentāru 2012.06.04 20:32:25 ...
Aivars pamatoti norādīja uz iespēju pārprast uzaicinājumu "sist sevi krustā" ... lai gan ...
škiet, ka tīri tehniski "krustā sišana" ir viens no retajiem varmācīgas nāves veidiem, ko nav iespējams izlietot pašnāvībai ... ar pienaglotu roku grūti vicināt āmuru.
Ēvalds Bērziņš
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2012.06.05 00:15:14
Juris Saivars
Tavs jautājums bija
bet kurš ir darbības veicējs?
Atbilde: Tie, kas ir Kristū.
Bet ja gribi runāt par [savu] miesu, rekomendēju Lutera tulkojumu: Welche aber Christum angehören / die creutzigen jr Fleisch [Luther-Bibel 1545]

<< 1 ... 18 . 19 . 20 . 21 . 22 . 23 . >>
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus

 Lapas redaktors:redaktors@lelb.lv; Copyright © 2006 LELB, created by MB Studija
Šajā stundā bijuši 51 , pavisam kopa bijuši: 542