eglīte 
|
Iesūtīts:
2012.04.09 05:42:32
Gadījies dzirdēt no brīvbaznīcu ļaudīm - esot grūti pamanīt, ka tradicionālo konfesiju ticīgie tiešām priecājas par Kristus nopelnu, par mūžīgās dzīvības cerību. Kā tas izpaužoties?
Neapspriežot dažu jauno kustību sanāksmēs sastopamās neparastās prieka izpausmes, tomēr rodas jautājums, kā jaunpienācējam kādā luterāņu (katoļu, ortodokso) dievkalpojumā ir saredzams, sajūtams, piedzīvojams šis prieks.
Tradicionālajām konfesijām ir dziļa teoloģija, bagāta liturģija, senas tradīcijas, dažādi garīgās pieredzes vingrinājumi, bet kur izpaužas prieks tādā redzamā, dzirdamā, jūtamā veidā?
Kad svētku dievkalpojumā draudze no lapiņas ar pūlēm velk līdzi ērģelēm kādu senu, mazpazīstamu, grūti izdziedamu vācu melodiju ar gari stieptu apgalvojumu, ka tai ir "pri-āks", tad gan ticīgajam ir pagrūti savu prieku izpaust, gan kādam svešiniekam to samanīt un sadzirdēt. |
|
Zane55 [80.232.224.159] |
# Iesūtīts: 2012.04.10 16:41:03
eglīte
nu vismaz manā draudzē ar to prieku ir tā pašvaki, jo pašvaki jau ir ar to ko es iepriekš teicu. |
Aivars  |
# Iesūtīts: 2012.04.10 19:51:54
eglīte
pirmkārt, tu neuzdevi vienkārši jautājumu, bet vispirms apgalvoji, ka redz, brīvbaznīcu ļaudis nemanot luterāņu prieku 
Es savukārt Tev vaicāju, ko tad tu vispār iedomājies apzīmēt ar prieka izpausmēm, un vai prieks ir pašmērķis liturģijā (kā teiksim pie Ļeģājeva, kas vienmēr spiež uz emocijām savu iemeslu dēļ)
|
Ēvalds Bērziņš  |
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2012.04.10 20:30:39
Luterāņi priecājas darīt Dieva gribu. Gar to gan krietni jāpapūlas, bet prieks un gandarījums garantēts.
Par prieka izpausmēm, par ko patiesībā ir jautājums, ir ļoti grūti atbildēt un diez vai vajag. Dažs ir ļoti priecīgs un apmierināts, bet sejā neviens vaibsts nepakustas, it īpaši vīri. Katra luterāņa (u.c.) prieku vispirms pauž viņa piederība Baznīcai. |
Ēvalds Bērziņš |
# Iesūtīts: 2012.04.10 20:36:54
Ļaudis, ne tikai netradicionālie, mēdz meklēt prieku citos tāpēc, ka pašiem trūkst prieka sevī. No turienes, man šķiet, izriet šādi jautājumi. Ja būtu pietiekami prieka sevī, nevajadzētu meklēt tādus, kuriem prieka mazāk, lai sevi attaisnotu. |
Aivars |
# Iesūtīts: 2012.04.10 20:41:09
Ēvalds Bērziņš
Nu tas laikam ir diezgan precīzi teikts. |
eglīte |
# Iesūtīts: 2012.04.11 10:40:01
Ēvalds Bērziņš
Ne gluži tā. Man šis jautājums raisījās evaņģelizācijas sakarā.
Dažā brīvbaznīcā (ne ekstrēmajās, bet ar ko luterāņi jau sen sadarbojas) ir itin bieži sastopami ļaudis, kuros ir redzams, jūtams tas prieks, kas nāk no iekšām, kas ir Dieva žēlastības dots un kas izpaužas kā dzīva vēlēšanās aicināt, uzrunāt, vilkt pie Dieva ikvienu cilvēku.
Tāpat reizēm viņu dievkalpojumos ir saredzams tas vienkāršais, sirsnīgais prieks, kas cilvēkus no āra piesaista vairāk, nekā luteriskā nopietnība un svinīgums.
Protams, cilvēki ir dažādi - citu vairāk uzrunā vienkāršs prieks, citu - svētbijība, citu - mistisks pārdzīvojums. |
dafne  |
# Labojis dafne: 2012.04.11 11:22:25
eglīte
man gribetos,lai vismaz baznica..kad eju pie Dieva kaada esmu,man nebutu par neko citu jadomā..ari par evangelizaciju ne..bet laikam egoistiski tas tā,ne
Hm..te par dziesmam un ta aizdomajos,bet Dieva Vards tacu ir tas,kurs iesak savu labo darbu pie cilveka,ne emocijas..ne tur kas cits. |
Jānis Kalniņš  |
# Iesūtīts: 2012.04.11 11:41:00
eglīte
Kas attiecas uz tavu jautājumu par to, vai draudze spētu nodziedāt sarežģīto liturģiju un dziesmas bez ērģelēm atbildu: Jā, gan Ugāles, gan Zlēku draudzes to var; Māteros, kur pulcējamies mājās, mums vispār nav pavadījuma un dzied, ka prieks. Tā kā tur esam mazās telpās, tad lielu daļu liturģijas nedziedam ,bet runājam, jo dziedāšana jau ir vienkāršs skaļrunis. Sarežģītāki korāļi sākumā jau iet grūtāk, bet pie pēdājā panta iet labi; ņemam tos vairākus dievkalpojumus pēc kārtas un tā lieta iet!
Principā ne jau forma ir pie vainas, ka ir vai nav prieks. Gluži otrādi - ļaudis, kuri kaut kādā veidā ir piedzīvojuši prieku, izvēlas veidu, kā to izpaust. Viss, ko varu pateikt - ja luterāņu izpausmes forma tevi neuzrunā, ir taču daudz un dažādas citas formas. Mana 20 gadu pieredze rāda, ka ir cilvēki, kuri uz luterāņiem atnāk no draudzēm ar stipri radikālāku ārēju prieka izpausmi un arī pretēja kustība.
kas attiecas uz evaņģelizāciju - protams, draudzes dievkalpojums nav tā tipiskākā forma, kaut gan ne pārāk reti ir gadījumu, kad cilvēkus ir uzrunājis tieši tas. Bet ir taču luterāņiem arī dažādas brīvākas formas tieši evaņģelizācijai kā dažādas draudžu dienas, Baznīcas dienas, visādi pulciņi, slavēšanas grupas, jauniešu pulciņi utt. Bet cita starpā - statistika ir neapgāžama: visvairāk cilvēku ir pievērsušies Kristum individuālās evaņgēlizācijas ceļā. Dažādi kolektīvie pasākumi ir krietni vien neefektīvāki, tādēļ es arī visai skeptiski raugos uz dažādiem masu pasākumiem ar mērķi pievērst kādu Kristum. |
okstonis [81.198.8.63] |
# Iesūtīts: 2012.04.11 11:43:16
Ja reāli grib dziedāt līdzi, tad bez muzikālās dzirdes luterāņu baznīcā nav ko meklēt. Nevar saprast, kad pantiņš sākas un nojūk, tad nesaproti, kur dziesmā atrodies. Lai nu cik mākslinieciski augstvērtīgi, bet gribas dziedāt līdzi, ne tikai klausīties. |
Jānis Kalniņš |
# Iesūtīts: 2012.04.11 11:52:48
okstonis [81.198.8.63]
Jebkuras dziesmas dziedāšana bez muzikālās dzirdes tāda bļaustīšanās vien būs! Bet man ir laba ziņa - muzikālās dzirdes procentuāli nav apmēram tikpat daudz cilvēkiem, cik neatšķir krāsas, respektīvi ir daltoniķi. |
eglīte |
# Iesūtīts: 2012.04.11 12:19:02
Jānis Kalniņš
Es runāju tieši par individuālo evaņģēlizēšanu, kurā šis iekšējais prieks neizbēgami vai nu ir, vai nav jūtams.
Manā jautājumā patiesībā bija apvienotas divas tēmas.
Hm, mani tiešām interesē, vai minētās draudzes ir muzikāli tik labi izglītotas, ka spēj jauno t.s.Tomasa mesu izdziedāt bez pavadījuma? Pareizā ritmā, ar visām uztaktīm un triolām? Un vēl atcerēties un nesajaukt garo Gloria tekstu?
okstonis [81.198.8.63]
Piekrītu tev tādā ziņā, ka dziesmām (un liturģijai), ko dzied draudze, ir jābūt pietiekami vienkāršām, lai vidusmēra cilvēks to spētu izdziedāt. Citādi visi mākslinieciskie lidojumi var pārvērsties par pašmērķi.
Augsts līmenis ir labi un tā piederas - ērģelēs un korī.
|
Jānis Kalniņš |
# Labojis Jānis Kalniņš: 2012.04.11 15:48:43
eglīte
Oi - man jāatzīstas savā lielajā nezināšanā: neesmu pazīstams ar t.s. Tomasa mesu un vēl jo mazāk ar tās praktizēšanu luterāņu draudzēs. Mana liturģiskā attīstība ir apstājusies ar mācītāju klapošanas rokasgrāmatu un tai pievienotajiem nošu materiāliem. No tiem gan dziedam tikai Kyrie, Sanctus man tas vecu vecais kaut kā labāk iet pie dūšas...
Ar Gloria Tu domā Laudamus, kas dz. grāmatā ir 585? To dziedam bez jebkādām problēmām un kad ciešanu laikā un arī pēc Ziemsvētkiem aukstuma dēļ Gloria daļu izlaižu, tad reizēm pat jautā - vai tad šito nedziedāsim?
Bet draudzes mums patiešām ir labi izglītotas - tomēr gan mācītājs, gan ērģelniece ir muzikāli samērā profesionāli ... Bez tam vēl praktizēju tādu lietu: Kad dievkalpojumā dzied mūsu ansamblis, tad ielieku pa kādam svešākam korālim un tad ansamblim īpaši pievēršu uzmanību, viņi tad vispirms mazliet patrenējas un tad dievkalpojumā skan ļoti skaisti.
Bet par to individuālo evaņgelizāciju - nu tā jau ir - kam ir tas prieks, tam ir un tur nav nekāds sakars ar konfesionālo piederību. |
Ēvalds Bērziņš |
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2012.04.11 16:07:49
eglīte
Ne gluži tā. Man šis jautājums raisījās evaņģelizācijas sakarā.
Dažā brīvbaznīcā (ne ekstrēmajās, bet ar ko luterāņi jau sen sadarbojas) ir itin bieži sastopami ļaudis, kuros ir redzams, jūtams tas prieks, kas nāk no iekšām, kas ir Dieva žēlastības dots un kas izpaužas kā dzīva vēlēšanās aicināt, uzrunāt, vilkt pie Dieva ikvienu cilvēku.
Neapspriežot izpausmes, kas ir tas, kas Tevi pārliecina, atskaitot paļāvību, ka tas viss ir Dieva dots?
Tāpat reizēm viņu dievkalpojumos ir saredzams tas vienkāršais, sirsnīgais prieks, kas cilvēkus no āra piesaista vairāk, nekā luteriskā nopietnība un svinīgums.
Viņu sapulce (tā viņiem patīk labāk saukt) ir vienkārša, jauka cilvēciska sanāksme. Kā tu nepriecāsies? Pamēģini šajā jaukajā atmosfērā ienest krucifiksu un cilvēku skati aptumšosies: nu kā tu tā, viņi teiks. Tevi tūlīt visi metīsies evaņģelizēt, ka Jēzus sen jau kā augšāmcēlies. Ko Tu darīsi? Tu noslēpsi savu krucifiksu un centīsies būt viņiem līdzīga, ārkārtīgi cilvēciska un saprotoša līdz brīdim, kad sagribēsies īstu mantu, ne tikai cilvēcisku jaukumu (ja vien neaizmigsi pašapmierinātībā).
Vienkāršība un sirsnīgums un prieks no tā jau nav nekas pats par sevi slikts, taču tas var kļūt par apgrēcību, nonākot konfrontācijā ar pirmo bausli. Baznīcai nav jābūt pievilcīgai, bet autentiskai. Brīvbaznīcās baznīcisku autentiskumu nav nācies sastapt. |
vilks  |
# Iesūtīts: 2012.04.11 16:59:39
lai pilnvērtīgi piedalītos luterāņu dievkalpojumā, ir jāzin liturģija un jāzin dziesmu melodijas
Un nereti jābūt arī soprānam, jo alts parastais bieži vien minētās melodijas nevar izdziedāt pat tad, ja tās zina. Tāpēc ir daļa dziesmu, kuras es priecīgi dziedu draudzes sarīkojumos vai vienatnē (kur nav klavieru pavadījuma un ir iespējams tās dziedāt zemāk nekā dziesmu grāmatā), bet draudzes dievkalpojumā klusējot domāju līdzi vai arī klusiņām dūcu oktāvu zemāk (jo necik skaisti jau tas neizklausās). Protams, man vajadzētu "pielikt darbu" un iemācīties dziedāt šīm dziesmām alta partijas, tomēr diemžēm mana muzikālā izglītība nav pietiekama, lai es to patstāvīgi spētu izdarīt. |
vilks |
# Labojis vilks: 2012.04.11 17:03:56
eglīte
Man gribētos reiz piedzīvot, kā šo jauno liturģiju draudze viena pati spētu (drīzāk gan nespētu) nodziedāt bez ērģelēm un kora. Ņemot vērā, ka man ir krietna kora dziedāšanas pieredze, es domāju, ka arī tur nekas liels no Dieva slavēšanas un prieka neiznāktu.
Manā draudzē nu jau "Laudamus te" (Nr. 585 Mēs Tevi teicam, mēs Tevi slavējam..) cilvēki ir iemācījušies dziedāt bez lapiņām un notīm. Tiesa, dziedam jau kādus 2 gadus visos dievkalpojumos, izņemot gavēņa laikus.
Man šis dziedājums sagādā tiešām prieku - ka ir iespēja ilgāk gavilēt par Dieva piedošanu, nevis ir tikai īsais Gods Dievam augstībā. |
Raimonds  |
# Iesūtīts: 2012.04.11 17:10:56
eglīte
Jautājums ir ļoti labs.
Lielāko tiesu tā ir sanācis, ka cilvēki ir mudināti uz sevis izmeklēšanu, grēksūdzi, meklējot ar vien dziļākas garīguma formas utt., (pēdējos gados tas ļoti dominē) un tad protams, ka humoriņš un smiekliņš atstāj garīgi nenobrieduša cilvēka iespaidu. Un kurš gan tāds grib būt?  Iespējams, ka uz vietas draudzēs cilvēki nav tik saspringti. |
edijsk [95.68.15.81] |
# Iesūtīts: 2012.04.11 17:56:06
Luterāņu prieks ir tad, kad ar bauslību esi nolīdzināts līdz ar zemi tā ka zāle vairs pāri neaug. Satriekts līdz mielēm un pataisīts par samazgu lupatu. Un tad izdzirdi Evaņģēliju visā skaidrībā. Lūk, tad ir prieks un jaunpiedzimšana. Tad debesis piepilda luterāņa sirdi. Pēc dabas esmu ārēji ļoti nopietns, bet sirds līksmo vienmēr par Evaņģēliju. Tas ir paties prieks Svētajā Garā. Iekšējs prieks kuru nevar vienkārši tā nodot citam. Tā ir mana pieredze par luterāņu prieku. |
eglīte |
# Iesūtīts: 2012.04.11 18:15:21
vilks
Es nerunāju par jauko Laudamus Te , bet gan par smagi dziedamo Sv.Tomasa mesu. Esi kādreiz to dziedājusi?
edijsk [95.68.15.81]Ēvalds Bērziņš
Vai pēc tam , kad esi grēkatziņas satriekts un ar zemi nolīdzināts, un celies augšā Dieva piedošanā, vai par to nav prieks? Vai tu šajā priekā nedzīvo? Ja jā, tad vai to ir iespējams redzēt, sajust?
(Jeb visu laiku atgriezies sērās par bijušo?) |
edijsk [95.68.15.81] |
# Iesūtīts: 2012.04.11 18:40:25
eglīte Par to jau runa, ka prieks ir. Bet man tas ir iekšējas prieks. Prieks sirdī, dvēselē. ja gribi var tekt garā. Es protams dzīvoju šajā priekā, lai gan grēcīgās miesas dēļ ik pa laikam tas man aizmirstas un pasaulīgas rūpes cenšas to nomākt, bet tad atkal pārdomājot Evaņģēliju priecājos no jauna.
Kā to iespējams redzēt? Hmmm. Dejot kā Dāvids nedejoju, ar dziedāšanu arī tā ir kā ir. Bet tas netraucē man būt priecīgam. Jau minēju, ka mana mentalitāte ir tāda nopietna. Jā, starp citu viena no prieka izpausmēm manā dzīvē ir ka stāstu citiem par Kristu. Varbūt tā ir mana prieka izausme.
|
Ēvalds Bērziņš |
# Labojis Ēvalds Bērziņš: 2012.04.11 20:00:59
eglīte
Vai pēc tam , kad esi grēkatziņas satriekts un ar zemi nolīdzināts, un celies augšā Dieva piedošanā, vai par to nav prieks?
Ir prieks, kā tad ne.
Vai tu šajā priekā nedzīvo?
Es īsti nevaru saprast pēc Tevis teiktā, ko Tu gribi. Katrs normāls cilvēks priecājas. Ja man ir prieks, tad ko nozīmē Tavs jautājums, vai tu šajā priekā dzīvo. Tu apšaubi manus vārdus vai gribi zināt kaut ko vēl citu?
Ja jā, tad vai to ir iespējams redzēt, sajust?
Droši vien, ka ir iespējams, ja jau cilvēkam ir prieks. Nu pats par sevi saprotams. Bet es šādu jautājumu nekad sev neesmu uzdevis, kamēr kādi prieka mednieki mani nav padarījuši tramīgu. Neiesaku Tev vērt vaļā savu dvēseli kuram katram, kas it kā meklē tajā prieku. Pajautā tiem ļaudīm, priekš kam jums tas vajadzīgs. Nez, ko viņi atbildēs, ja vispār spēs kaut ko sakarīgu pateikt.
Jeb visu laiku atgriezies sērās par bijušo?
Visu nē, bet gadās arī atgriezties, jo ne ar katru grēku var tikt galā, tikai vienreiz atzīstot un nožēlojot. |
Tēma ir slēgta, jūs nevarat iesūtīt komentārus
|
